1879. gadā E. Dirkems iestājās Augstākajā normālskolā (École Normale Supérieure), kur studēja Ogista Konta (Auguste Comte) un Herberta Spensera (Herbert Spencer) socioloģiju un uzrakstīja disertāciju par Monteskjē (Montesquieu). No 1882. līdz 1887. gadam viņš strādāja par filozofijas pasniedzēju provinces skolās. 1885. gadā E. Dirkems devās uz Vāciju, kur studēja socioloģiju Marburgas Universitātē (Philipps-Universität Marburg), Berlīnes Humboltu universitātē (Humboldt-Universität zu Berlin) un Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), pievēršot uzmanību sociālo parādību empīriskās interpretācijas nepieciešamības problēmai.
Vācijas periods E. Dirkema dzīvē bija ļoti auglīgs, viņš publicēja daudzus rakstus par sociālajām zinātnēm un filozofiju. Tā rezultātā viņš ieguva pedagoģijas un socioloģijas (kura iepriekš nebija mācīta Francijā) pasniedzēja amatu Bordo Universitātē (Université de Bordeaux). E. Dirkema ieguldījums bija nozīmīgs Francijas skolu sistēmas reformēšanā, kā arī sociālo zinātņu nostiprināšanā tajā. Jau 19. gs. 90. gados sākās E. Dirkema zinātniskās jaunrades uzplaukums. Tad parādījās viņa fundamentāli darbi socioloģijā. Pētījumā “Darba dalīšana sabiedrībā” (De la division du travail social, 1893) viņš analizē sabiedrības būtību un tās attīstību, “Socioloģiskās metodes noteikumos” (Les Règles de la méthode sociologique, 1895) iezīmēta socioloģijas kā zinātnes izpratne. 1897. gadā iznāca “Pašnāvība: socioloģiskā etīde” (Le Suicide: Étude de sociologie). Pēdējais lielais darbs ‒ “Reliģiskās dzīves elementārās formas” (Les formses élémentaires de la vie religieuse), kurā reliģija analizēta kā sociāla parādība ‒, publicēts 1912. gadā. E. Dirkems plānoja uzrakstīt darbu “Morāle” (Moralité), no kura saglabājies tikai priekšvārds.
1895. gadā E. Dirkems nodibināja Eiropā pirmo socioloģijas katedru (Bordo Universitātē), bet 1898. gadā – L'Année Sociologique, kas ir pirmais franču sociālo zinātņu žurnāls. 1902. gadā viņš kļuva par Sorbonnas Universitātes (Sorbonne Université) Izglītības katedras vadītāju un 1906. gadā – par profesoru. 1913. gadā vadīja Izglītības un socioloģijas katedru. Šajā laikā viņš strādāja arī par Izglītības ministrijas padomnieku. E. Dirkems bija liberālu un pat kreisu uzskatu piekritējs, kas vienlaikus apvienoti ar franču patriotismu.
E. Dirkems izstrādājis zinātnē daudzas svarīgas tēmas. Tās ir gan socioloģijas zinātnes specifikas atklāsme, gan socioloģijas metodes pamatojums, darba dalīšanas vēsturisko formu, reliģijas, pašnāvības kā parādības interpretācija. E. Dirkemam ir izšķiroša loma socioloģijas kā zinātnes īpašību izpratnē salīdzinājumā ar citām sociālajām zinātnēm. E. Dirkems uzskatīja socioloģiju par vienu no daudzajām zinātnēm, kas tiekušās un tiecas izpētīt sabiedrību. Pēc E. Dirkema domām, tikai daži pagātnes zinātnieki – Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Monteskjē un Žans Antuāns Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet) – uzskatīja sabiedrību par dabisku veidojumu. E. Dirkems, tāpat kā socioloģijas zinātnes radītājs O. Konts, lietoja pozitīvisma metodes, kuras orientētas uz cilvēku sabiedrības dzīves reālo faktu izzināšanu. E. Dirkems uzskatīja, ka pirmais mēģinājums zinātniski skatīt sabiedrību kā dabisku veidojumu, kurā izpaužas objektīvi sociālie likumi, veikts ekonomikas zinātnes ietvaros. Ekonomikas zinātnē, kā uzskatīja E. Dirkems, sabiedrības jēdziens ir deduktīvs atvasinājums no jēdziena “indivīds”, bet socioloģijas pamatā ir novērojamu faktu vispārinājuma induktīvā metode. Turklāt Dirkems nepārnesa ekonomikas zinātnes metodes uz socioloģiju. Pēc zinātnieka domām, ekonomisti ļoti noplicina sociālās dzīves daudzpusību, saskatot tajā tikai indivīda, “egoista” ekonomisko darbību.
E. Dirkems akcentējis nozīmīgas atšķirības starp socioloģijas izpētes priekšmetu un sociālo psiholoģiju. Socioloģijas priekšmets ir tieši tās kolektīvās psihiskās dzīvesformas, kurām obligāti piemīt imperatīvs raksturs salīdzinājumā ar individuālo apziņu. E. Dirkems parāda, ka jebkurai sabiedrībai ir raksturīgs “liels daudzums kopēju ideju un jūtu, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzei un vienlaikus nodrošina kolektīvās dzīves kopību un pēctecību. Tādas ir tautas leģendas, reliģiskās tradīcijas, politiskie ticējumi u. tml. Tās visas ir psiholoģiskas dabas parādības, bet neattiecas uz individuālo psiholoģiju, jo iziet tālu ārpus indivīda”.
E. Dirkems ir piederīgs tiem sociologiem, kuri uzskatīja par svarīgu izstrādāt skaidrus, zinātniskus priekšstatus par sabiedrības dzīves socioloģiskās analīzes metodi. Socioloģijas kā zinātnes metode izriet no īpašas sociālās kvalitātes atzīšanas cilvēku dzīvē. Šādas sociālās kvalitātes esamību E. Dirkems raksturoja ar sociālā fakta jēdzienu. Tās vispirms ir sabiedrības dzīves kolektīvās izpausmes, masveidā sastopamas parādības – kolektīvie ticējumi, vērtības, normas. Sociāli fakti ir arī sabiedrības institūti, jo tieši tajos izteikts, no paaudzes uz paaudzi nodots cilvēku sabiedrības dzīves raksturs. Sociālo faktu izpēte paredz cēloņu un seku sakarību, likumu atklāšanu sabiedrības dzīvē. Šajā nozīmē E. Dirkema socioloģija turpina franču apgaismības izziņas tradīcijas, kas izteiktas Monteskjē darbos: viņš uzskatīja, ka sociālo parādību daudzveidībā zinātnei nepieciešams saskatīt stabilas sakarības, sabiedriskus likumus. Tieši šajos sociālajos likumos, bet ne cilvēku individuālajā psiholoģijā jāmeklē sociālo parādību patiesie cēloni.
Pētot reliģiju, E. Dirkems parāda, ka arī tās pamatā ir priekšstati, kam piemīt sociāls raksturs: “Reliģiskie priekšstati – tie ir kolektīvi priekšstati, kas pauž kolektīvas realitātes. Ceremonijas – tie ir darbības veidi, kas tikai radušies, cilvēkiem pulcējoties kopā grupās, un šie darbības veidi tiek īstenoti, lai modinātu, atbalstītu un atjaunotu šo grupu noteiktos mentālos stāvokļus. Tieši reliģiskie ticējumi vienmēr ir kopīgi noteiktai grupai, kas atklāti pauž savu uzticību tiem un ar tiem saistītām ceremonijām.”
E. Dirkems parādījis, ka, piemēram, tāda parādība kā pašnāvība jāapskata tieši socioloģiskās zinātnes ietvaros.
Socioloģisko metodi E. Dirkems ir izmantojis tādas sociālās kvalitātes kā sabiedrības solidaritāte analīzei. Šī metode izmantota pētījumā “Darba dalīšana sabiedrībā”. Vērts runāt par divām cilvēku sociālās solidaritātes formām. Vēsturiski pirmā ir raksturīga neattīstītām sabiedrībām, kur dominē fragmentāras sociālās struktūras un valda cilvēku kolektīvie ticējumi un priekšstati. E. Dirkems rakstīja, ka tādās sabiedrībās “pirmais pienākums ir līdzināties visiem, nav nekā personiska ne ticējumos, ne paražās”. Šeit indivīds ir pilnīgi pakļauts kolektīvam, un tāpēc morāle saista cilvēkus piespiedu kārtā, kas arī rada, paša E. Dirkema vārdiem runājot, mehānisku solidaritāti sabiedrībā, t. i, solidaritāti uz līdzības pamata. Samērā ar sabiedrisko progresu kolektīvo jūtu un ticējumu loma sabiedrības dzīvē mazinās, tajā pašā laikā pieaug personības nozīme sabiedrībā. Pakāpeniski veidojas cilvēku organiskā solidaritāte, kad viņi apvienojas sabiedrībā vispirms uz specializēto ražošanas un saimniecisko funkciju pamata. Organiskā solidaritāte tāpēc ir iespējama sabiedrības darba dalīšanas apstākļos.
E. Dirkema galvenā socioloģiskā doma ir apgalvojums, ka sabiedrība ir sui generis jeb realitāte, kas ir unikāla un nav reducējama uz tās sastāvdaļām. Šis apgalvojums kļuva par pamatojumu strukturālajam funkcionālismam un dažām citām socioloģiskās un filozofiskās domas jomām Tajā pašā laikā E. Dirkema idejas izraisīja nopietnu zinātnisku kritiku arī tajā zinātniskās domas daļā, kas koncentrējās uz atsevišķu sociālo aktoru svarīgās lomas akcentēšanu sabiedrības funkcionēšanā un attīstībā.
E. Dirkems, tāpat kā O. Konts, uzskatīja socioloģiju ne tikai par tīri teorētisku jomu, bet arī redzēja šajā zinātnē ļoti svarīgu garīgu pašreizējās sabiedrības, tās galveno institūtu pārveidošanas līdzekli. E. Dirkema pētījums “Darba dalīšana sabiedrībā” tāpat ir mēģinājums rast mehānismus, kas ļautu sabiedrībā nostiprināties morālas kopības un solidaritātes jūtām.
E. Dirkema teorija spēcīgi ietekmēja Tolkota Pārsonsa (Talcott Parsons) strukturālo funkcionālismu, Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) lingvistisko teoriju, Lisjēna Levī-Brīla (Lucien Lévy-Bruhl), Alfrēda Redklifa-Brauna (Alfred Reginald Radcliffe-Brown) antropoloģiju un etnoloģiju, Kloda Levī-Strosu (Claude Lévi-Strauss), Morisa Albvahsa (Maurice Halbwachs) sociālās atmiņas socioloģiju, Roberta Nisbeta (Robert Alexander Nisbet) socioloģiju, Luī Altusera (Louis Pierre Althusser), Morisa Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty), Emanuela Levinā (Emmanuel Lévinas), Mišela Fuko (Paul-Michel Foucault), Žaka Lakāna (Jacques-Marie-Émile Lacan), Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) un citu socioloģiju un filozofiju.
1907. gadā E. Dirkems kļuva par Nacionāla goda leģiona ordeņa kavalieri. 1991. gadā viņa vārdā tika nosaukts asteroīds (10330). 1991. gadā dibināts Lielbritānijas Dirkema studijas centrs (British Centre for Durkheimian Studies, BCDS), kas ir īpaši nozīmīgs reliģijas pētījumos. Pašlaik šis centrs atrodas Oksfordas Universitātes (University of Oxford) Teoloģijas un reliģijas fakultātē, un atbalsta stipendijas vairākās jomās, tostarp reliģijā, antropoloģijā, socioloģijā, tiesībās un politikā. Centrs nodrošina arī žurnāla Durkheimian Studies (kopš 1995. gada) izdošanu.