Suverēna vara tiek īstenota ar sodu kā teatrālu publiskas spīdzināšanas un moku rituālu. M. Fuko analizēja soda nozīmi, akcentējot iebiedēšanu un tam sekojošo paklausību, ko tautā panāk absolūtas suverēnas varas pieredze. M. Fuko aprakstīja prasību pēc subjekta atzīšanās nodarītajā, lai tādējādi producētu patiesību. 18. gs. beigas un 19. gs. sākumu M. Fuko iezīmēja kā laiku, kad soda teatrālā nozīme un publiski miesas sodi aizvien biežāk tika aizstāti ar slēptākām, šķietami humānākām soda formām, ko var apzīmēt ar “uzraudzības” jēdzienu. Disciplinārvaras ietvarā ķermenis tādējādi parādās citādi, nekā tas figurē suverēna varas ietvaros. Tas vairs nav publiskas izrādes norises vieta, bet kļūst par manipulāciju objektu. Ķermenis, izprasts indivīda tiesību un īpašuma kontekstā, tiek ieslodzīts ierobežojumu, pienākumu un aizliegumu sistēmā. Tā ir internalizēta uzraudzības forma, kas saistīta ar subjekta pašdisciplīnu. Disciplinārvaras centrā ir ķermenis, un tās mērķis ir panākt paša subjekta pakļaušanos. Atšķirībā no suverēna varas, kas panāk pakļaušanos ar iebiedēšanas un absolūtas varas draudu palīdzību, disciplinārvara panāk subjekta paš-pakļaušanos.
Terminu “panoptiks” ieviesa Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham), kurš izveidoja panoptika cietuma plānu. Tas ir cietums ar centrā novietotu novērošanas torni, kas ļauj sargiem jebkurā laikā ieskatīties jebkurā kamerā. Lai gan sargiem nav iespējams nepārtraukti vērot ieslodzītos, cietumnieki šāda tipa iestādē nekad nezina, vai tiek novēroti. Pastāvīgie novērošanas draudi ne vien ietekmē cietumnieku rīcību, bet arī maina cietumnieku pašizpratni. Šis cietuma modelis kļuva par pamatu panoptika jēdzienam M. Fuko filozofijā. Panoptika princips ir valsts izmantota metode, kā regulēt un īstenot sabiedrības kontroli. Atšķirībā no suverēna varas, kas subjekta kontrolei izmanto spēku un iedveš bailes, “demokrātiskajai” varai kontroles nodrošināšanai ir nepieciešami internalizēti piespiedu mehānismi. Panoptika princips ir cieši saistīts ar disciplinārvaras izpratni M. Fuko filozofijā. M. Fuko uzskatīja, ka panoptiks galvenokārt panāk ieslodzītā apzinātu un pastāvīgu redzamību, kas nodrošina automātisku varas funkcionalitāti. Tā ir regulāra, bet nepierādāma redzamība. M. Fuko Dž. Bentama panoptiku izprata metaforiski kā tehnoloģisku varas “ideālformu”. Panoptika gadījumā ir skaidrs, ka nepastāv neviens konkrēts indivīds, kurš realizē varu, bet tā vietā funkcionē automātiska un deindividualizēta vara. Tādējādi disciplinārvara padara redzamu visu, pati paliekot neredzama. Cietumnieks zina, ka viņu var novērot, un tāpēc internalizē novērojošo skatienu, vērojot pats sevi un padarot sevi kā subjektu noderīgu, produktīvu un efektīvu. Disciplinārvaru iezīmē novērošana un kontrole jeb uzraudzība, kas iedarbojas uz ķermeni un ietekmē cietumnieku “dvēseli”, padarot viņus par paš-disciplinējošiem subjektiem. Lai gan M. Fuko skaidroja disciplinārvaru ar cietuma piemēru, šī varas forma attiecas uz dažādām dzīves jomām, piemēram, ārstu un pacientu attiecībām, skolēnu apmācību, strādnieku uzraudzīšanu un citām.