Pašreizējais attīstības stāvoklis Mūsdienu situāciju naratoloģijā visprecīzāk apzīmē šā jēdziena lietojums daudzskaitlī – “naratoloģijas”. Lai gan postklasiskajā fāzē vairāki teorētiskie atzari nostājas pret strukturālismu, klasiskās pētniecības metodes turpina eksistēt citā kontekstā un tiek joprojām lietotas. Vairums jauno strāvojumu vēl nespēj piedāvāt praktiskus modeļus tekstu analīzei, nereti uzsverot, ka tāds arī nav to uzdevums, tādēļ nozīmīgs ir paša pētnieka izvēlētais skatpunkts, sintezējot atšķirīgās pieejas savu mērķu sasniegšanai.
Teksta interpretēšanas iespējas ir plašas, taču atbildība gulstas uz lasītāju. Pētnieka atbildība tādējādi balstīta iespējami precīzā sava izejas punkta raksturojumā, skaidri apzinoties riskus, ko ietekmē izvēlētā teorētiskā sistēma, lasītāja pieredze, literārās klišejas u. tml. faktori.
Poststrukturālistu teorētiskās konstrukcijas 20. gs. 70. un 80. gados stāstījuma jēdziena robežas noārdīja pilnībā, veicinot arī citu disciplīnu interesi. Naratoloģijas vēsturisko mantojumu un turpmāko attīstību pēc 90. gados piedzīvotās krīzes aprakstījuši gandrīz visi nozīmīgākie teorētiķi, kas joprojām aktīvi darbojas visai atšķirīgās disciplīnas jomās. Līdzās D. Hermanam, kas pieteicis postklasiskā posma sākumu naratoloģijā, sistēmiska rakstura pārskati rodami Ansgara Ninninga (Ansgar Nünning), Monikas Fludernikas (Monika Fludernik), Šlomitas Rimonas-Kenanas (Shlomith Rimmon-Kenan), Volfa Šmida (Wolf Schmid), kā arī Jana Kristofa Meistera (Jan Christoph Meister) un Džona Pīra (John Pier) publikācijās. Lai gan šie mēģinājumi cietuši neveiksmi, vairums piesaukto autoru pauž optimistisku skatījumu par naratoloģijas kā visaptverošas disciplīnas turpmākajām attīstības iespējām, izsakot cerību, ka metodoloģiskā daudzveidība reiz saplūdīs vienotā sistēmā. Ironiski, ka šādus apgalvojumus izsaka tie autori, kuri jaunības entuziasmā apzināti tiecās pēc decentralizēta, antisistēmiska skatījuma.
Plašā interese par stāstījumu pētniecību veicinājusi arī naratoloģijas institucionalizēšanos. Pirmkārt, tas saistīts ar metodoloģijai veltītajiem izdevumiem: enciklopēdijām un vārdnīcām, grāmatu sērijām, akadēmiskajiem žurnāliem un digitālajām platformām. Otrkārt, kopš 90. gadiem Eiropā un Ziemeļamerikā ir nodibinātas vairākas starptautiskas organizācijas, kuru mērķis ir apvienot pētniekus, kas nodarbojas ar stāstījumu pētniecību, kā arī veidot dialogu starp atšķirīgām zinātņu jomām, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā pievērsušās stāstījumu izpētei.
Jēdzieni "naratoloģija" un "stāstījuma studijas" nav lietojami kā sinonīmi. Naratoloģija pārstāv literārā teksta pētniecību un nekad no šā virsuzdevuma nav atkāpusies – arī šobrīd pastāvošajā postklasiskajā periodā. Savukārt stāstījuma studijas aptver plašāku pētījumu lauku, šķērsojot disciplīnu robežas, kuras nodarbojas ne vien ar tekstu izpēti šā jēdziena visplašākajā nozīmē, bet arī pievēršas stāstījumam kā kognitīvam fenomenam. Tādējādi starp šīm pieejām pastāv pakārtojuma attiecības.
Jaunās pieejas literāro tekstu pētniecībā nav fundamentāli mainījušas stāstījuma analīzes gaitu, bet gan sniegušas jaunus jēdzienus un teorētiskos konceptus satura interpretēšanā. Jāatzīst, ka tas ietver arī noteiktu risku. Naratoloģija ir bijusi un vēl joprojām saglabā savu nozīmi kā teksta interpretācijas disciplīna, kurā pētnieki nodarbojas ar teksta vispārīgo likumsakarību izpēti. Jaunie virzieni poststrukturālo nostādņu iespaidā cenšas naratoloģiju transformēt par interpretācijas teoriju.
"Stāstījums" vai "stāstījuma pavērsiens" humanitārajās zinātnēs ir rosinājis nostāju, kas tiecas pārveidot stāstījuma teoriju par pamatdisciplīnu visām humanitārajām zinātnēm, kuras nodarbojas ar stāstījuma fenomenu dažādās kultūras sfērās. Jauno stāstījuma teoriju virzienus raksturo korpusa arguments: pastāvošās naratoloģijas paļaujas uz datu kopām, kas nav piemērotas, lai kalpotu par pamatu stabilas teorijas izveidei. Citiem vārdiem sakot, tekstu korpuss, kas līdz šim ticis izmantots stāstījuma teorijās, ir vai nu pārāk mazs, vai pārāk nesabalansēts, vai arī tam piemīt abi faktori kopā. Uz šā apgalvojuma pamata korpusa argumenta aizstāvji atbalsta naratoloģijas pārformulēšanu, kas balstītos pilnīgākos un reprezentatīvākos datos.
Naratoloģijas kā disciplīnas pastāvēšana ir konstantu pārmaiņu priekšā arī 21. gs. Strukturālā mantojuma pārvērtēšana vēl joprojām nav beigusies, taču pilnīgu novēršanos no tā ir aizstājusi atsevišķu strukturālisma teorētisko ideju atdzimšana, īpaši kognitīvās pieejas pārstāvju darbībā, kuri pret Ž. Ženeta idejām nav tik noraidoši. Tikpat aktīvs ir arī hibridizācijas process, kas cenšas dažādo teoriju mutācijas procesā tuvoties utopijai par visaptverošu interpretācijas teoriju. Naratoloģijas institucionalizēšanās, veidojot plašu akadēmisko organizāciju un studiju programmu tīklu ar tam piesaistītām konferencēm un izdevumiem, jo īpaši kopš 20. gs. 90. gadu vidus, ļāvusi naratoloģijai kļūt par vienu no plašākajām un produktīvākajām disciplīnām, kas vieno atšķirīgu humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjus, piesaistot aizvien jaunus dalībniekus.