Jaunajā vēsturiskumā tiek aktualizēta vēsturiskā konteksta nozīme teksta interpretācijā, taču atšķirīgā formā, nekā to ir praktizējušas tradicionālās kultūrvēsturiskās pieejas. Jaunajā vēsturiskumā, analizējot literāru darbu kontekstuāli ar tā tapšanas apstākļiem, traktē vēsturisko kontekstu nevis kā jau dotu, stabilu un fiksētu atskaites sistēmu, bet gan kā tekstuālu materiālu, kurš vienmēr atrodas savstarpējā mijiedarbē ar literatūru.

Jaunajā vēsturiskumā ir izstrādāti principi literārā darba vēsturisko kontekstu izpētē un nostiprināti priekšstati par literatūras vēsturi kā kultūras poētiku. Saskaņā ar jaunā vēsturiskuma atziņām literāra darba interpretācijā vienlīdz svarīga nozīme ir kā literāriem, tā ārpusliterāriem tekstiem. Jaunajā vēsturiskumā tiek dekonstruēts tradicionālais pretstats "literatūra–vēsture" un vēsture interpretēta kā teksts, kas ir analizējams tāpat kā literāri teksti, savukārt literatūra traktēta kā kultūras artefakts. Jaunā vēsturiskuma izpratnē vēsture nav balstīta cēloņsakarībās un nav lineāra, vēsturi šajā skatījumā veido nevis fakti, bet gan stāstījumi par šiem faktiem, tāpēc literāru tekstu nav iespējams lasīt izolēti no tā vēsturiskā konteksta. Literārs darbs nevis reflektē par vēsturi, bet gan atrodas savstarpējā mijiedarbē ar to, un teksts un vēsturiskais konteksts atrodas vienā interpretācijas līmenī.

Pētījumi jaunajā vēsturiskumā paplašina literatūrzinātnē esošo literāro tekstu klāstu, īpašu nozīmi pievēršot marginalizētajiem darbiem vai autoriem, kā arī iekļaujot neliterārus tekstus. Viens no jaunā vēsturiskuma atslēgas terminiem ir “sociālā enerģija”, kuru teorētiski pamato amerikāņu literatūrzinātnieks Stīvens Grīnblats (Stephen Greenblatt) savā monogrāfijā “Šekspīra pārrunas” (Shakespearean Negotiations, 1988). Jēdzienā "sociālā enerģija" tiek apšaubīta individuālā autora ieceres pašpietiekamība, līdzās tai aktualizējot vēsturiskās kolektīvās zemapziņas un noteiktā žanra ierobežojumus. Literārie teksti zaudē savu estētisko dominanti kā izšķirošu kritēriju, jo jaunais vēsturiskums nav ieinteresēts teksta estētiskajā novērtējumā, jo šis novērtējums vienmēr ir piesaistīts attiecīgajam laikmetam. Interpretācijas gaitā nojaucot robežu starp literāriem un ārpusliterāriem tekstiem, kad literārs darbs kļūst tikai par vienu no daudziem vienlīdz svarīgiem tekstiem, rodas pamats apšaubīt literāra darba autonomiju.

Jaunā vēsturiskuma ietvaros katra teksta interpretācija sākas ar vēsturisku izpēti. Salīdzinot literāru darbu ar šī darba tapšanas laikmetā cirkulējošiem neliterāriem tekstiem, jaunā vēsturiskuma interpretācijas stratēģija dod iespēju atklāt intertekstuālas saiknes. Analīzes mērķis ir padarīt salīdzināmus artefaktus no dažādām kultūras sfērām un tādējādi aprakstīt dažādu diskursu reprezentācijas formas. Jaunajā vēsturiskumā tiek aktualizēta starpdisciplināra un intertekstuāla pieeja literāru darbu interpretācijās, un tajās iekļauti arī ārpusliterāri teksti vai kultūras artefakti; tas aktualizē plurālismu literatūras vēsturē (literatūras vēsturi veido nevis viena, bet daudzas vēstures); jaunā vēsturiskuma pieeja, pievēršot uzmanību marginalizētiem autoriem un autorēm, ved pie literārā kanona pārskatīšanas un paplašināšanas. Jaunais vēsturiskums ticis kritizēts gan par decentralizētu pieeju vēsturei (historiogrāfijas ignorēšanu), kas nonāk pretrunā ar vēstures zinātni, gan par literatūras estētisko kategoriju nozīmes mazināšanu literārā analīzē.

Jaunais vēsturiskums tika teorētiski pamatots 20. gs. 80. gadu pirmajā pusē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un sākotnēji bija saistīts ar renesanses studijām; tā rašanās bija daļa no pavērsiena uz kultūru literatūrzinātnē. Viens no pirmajiem darbiem, kur īstenotas jaunā vēsturiskuma teksta interpretācijas stratēģijas, bija S. Grīnblata monogrāfija par renesanses kultūru “Renesanses veidošana” (Renaisance Self-Fashioning, 1980), kurā formulētas galvenās teorētiskās atziņas. No 1983. gada S. Grīnblats kopā ar domubiedriem sāka izdot žurnālu “Reprezentācijas” (Representations”), kas kļuva par jaunā vēsturiskuma centrālo izdevumu. Turpmākie jaunā vēsturiskuma pētījumi renesanses literatūras vēsturē apvienoja diskursa analīzi, antropoloģiju un aktuālās vēstures filozofijas atziņas angļu literatūras klasiskā kanona tekstu interpretācijās, piemēram, literatūrzinātnieku Luisa Montrouza (Louis Montrose) “Iegansts, lai spēlētu: Šekspīrs un Elizabetes laika teātra kultūras politika” (The Purpose of Playing: Shakespeare and the Cultural Politics of the Elizabethan Theatre, 1996), Katrīnas Galageres (Catherine Gallagher) “Angļu daiļliteratūras industriālā reformācija. Sociālais diskurss un naratīva forma. 1832-1867” (The Industrial Reformation of English Fiction. Social Discourse and Narrative Form, 1832-67, 1985) u. c. autoru darbos. 20. gs. 80. gados jaunais vēsturiskums attīstījās renesanses studiju ietvaros kā specifiska literatūrvēsturiska interpretācijas stratēģija, vēlāk tā izpētes mērogs paplašinājās, pakāpeniski ietverot pētījumos arī citu laika periodu literāro tekstu interpretācijas.

Jaunā vēsturiskuma teorētisko pamatu ietekmējuši franču filozofa Mišela Fuko (Michel Foucault) darbi, piemēram, “Vārdi un lietas” (Les mots et les choses, 1966), “Uzraudzīt un sodīt” (Surveiller et punir, 1975). M. Fuko atsacīšanās no savstarpējās saistības un kontinuitātes vēstures interpretācijā un interese par marginālo kultūrā iegūst svarīgu nozīmi jaunā vēsturiskuma pārstāvju vēstures un teksta interpretācijās. Būtiska nozīme ir M. Fuko paustajai atziņai par varas un autoritātes mehānismiem vēstures aprakstīšanā, kā arī diskursa jēdzienam, kuru jaunais vēsturiskums attīsta modificētā formā, centrā izvirzot priekšstatu par tekstualitāti.

Jaunais vēsturiskums ietekmējies arī no debatēm vēstures filozofijā 20. gs. 70. gados, kurās amerikāņu vēsturnieks Haidens Vaits (Hayden White) rosināja apšaubīt tradicionālo nošķīrumu starp vēsturiskajiem avotiem un literāriem tekstiem, piedāvādams jaunu izpratni par "vēstures poētiku". Tas ļāva šķērsot robežas starp vēsturiskiem faktiem un literāriem tekstiem. Jauno vēsturiskumu teorētiski ietekmēja M. Fuko diskursa analīze, marksistiskā literatūras kritika un modernās kultūras vēstures studijas. Jaunā vēsturiskuma teoriju ietekmēja Džambatistas Viko (Giambattista Vico) darbs “Jaunā zinātne” (Scienza Nuova, 1725) un Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) apcerējumi par vēsturi un mākslas filozofiju. No šiem darbiem jaunajā vēsturiskumā aizgūts priekšstats, ka mākslas spēks ir meklējams nevis individuālajā radītājā, bet gan noteiktās telpas un laika sabiedrības iekšējos resursos. Būtisks jaunā vēsturiskuma iedvesmas avots bija kultūras antropoloģija, īpaši amerikāņu antropologa Kliforda Gīrca (Clifford Geertz) darbos, piemēram, “Kultūru interpretācija” (The Interpretation of Cultures, 1973). No kultūras antropoloģijas pārņemta atziņa, ka jebkurš kultūras artefakts ir lasāms un interpretējams kā tekstuāls materiāls, kā arī priekšstats, ka analīzes mērķis ir nevis labāk saprast tekstu, bet labāk saprast kultūru, kurā šis teksts ir radies.

Pētījumi jaunajā vēsturiskumā galvenokārt ir saistīti ar tādu literāru darbu interpretāciju, kuri tapuši no 16. līdz 19. gs. Nozīmīgākie jaunā vēsturiskuma renesanses pētnieki un viņu darbi: S. Grīnblats “Mācoties nolādēt: esejas agrīnajā modernajā kultūrā” (Learning to Curse: Essays in Early Modern Culture, 1990) un “Brīnišķīgie īpašumi: jaunās pasaules brīnums” (Marvelous Possessions: The Wonder of the New World, 1992); Debora Šugere (Debora Shuger) “Domāšanas ieradumi angļu renesansē: reliģija, politika un dominējošā kultūra” (Habits of Thought in the English Renaissance: Religion, Politics, and the Dominant Culture, 1990). 21. gs. pētījumus jaunajā vēsturiskumā raksturo pieaugoša starpdisciplinaritāte, tuvināšanās ar kultūras studijām. Pētījumi turpinās gan renesanses literatūras vēsturē, piemēram, Stīvena Orgela (Stephen Orgel) “Autentiskais Šekspīrs” (The Authentic Shakespeare, 2002) un Nīmas Parvini (Neema Parvini) “Šekspīrs un mūsdienu teorija: jaunais vēsturiskums un kultūras materiālisms” (Shakespeare and Contemporary Theory: New Historicism and Cultural Materialism, 2012), gan arī turpmāko gadsimtu literatūras vēsturē, piemēram, K. Galageres “Ķermeņa ekonomika: dzīve, nāve un sensācija Viktorijas laika romāna politiskajā ekonomijā” (The Body Economic: Life, Death, and Sensation in Political Economy and the Victorian Novel, 2005).