Diskursa analīze pēta valodas darbības un formas attiecības, kā arī mijiedarbību starp valodas darbību un sabiedrības struktūrām. Diskursa analīze pēta rakstiskās, mutiskās un zīmju valodas konkrētu realizāciju. Tā paredz lietotās valodas un tajā ietverto struktūru detalizētu izpēti, kuras pamatā ir izpratne par konkrētu valodas lietojumu, kurā svarīgs ne tikai lingvistiskais aspekts, bet arī rīcība. Diskursa analīze ir izteikti multidisciplināra, jo kombinē teksta lingvistisko, sociālo, kognitīvo un kultūras aspektu analīzi. Diskursa analīze ir kompleksa disciplīna, kas ietver sevī filozofiskus (ontoloģiskus un epistemoloģiskus) priekšstatus par valodas lomu pasaules sociālajā struktūrā, problēmas izpētes pieeju atlases metodoloģiju un teorētiskus priekšstatus par to, kā arī analīzes specifiskus paņēmienus.
Diskursa izpratne ir viens no sarežģītākajiem mūsdienu humanitāro zinātņu jautājumiem. Vienotas un viennozīmīgas diskursa definīcijas nav. Šis nojēgums transformē tradicionālos priekšstatus par runu, tekstu, dialogu, stilu un valodu. Laika gaitā diskursa jēdziena izpratne mainījās. 20. gs. 60.–70. gados, kad šis termins kļuva populārs, ar to saprata teikumu un runas aktu saskaņotu, secīgu lietojumu, bet mūsdienās diskurss ir sarežģīta komunikatīva parādība, kas, izņemot tekstu, iekļauj sevī arī ekstralingvistiskus faktorus (piemēram, zināšanas par pasauli, subjekta un adresāta attiecības, komunikācijas mērķi un apstākļus u. c.), kas ir vajadzīgi pilnīgai diskursa izpratnei. Diskursa izpratne ir nedaudz atšķirīga dažādās zinātniskajās disciplīnās, tomēr, vienojošā ir tēze, ka nozīmi tekstam piešķir nevis tā lingvistiskā forma, bet gan sociālais konteksts, kas ietekmē diskursa saturu un izpratni.
Diskurss ir starpdisciplinārās izpētes objekts. Tādēļ diskursa analīzi izmanto lingvistikā, datorlingvistikā, mākslīgā intelekta izpētē, psiholoģijā, antropoloģijā, etnoloģijā, literatūrzinātnē, historiogrāfijā, pedagoģijā, translatoloģijā, politoloģijā, vēsturē un citur. Katra no šīm nozarēm diskursa analīzē izmanto savas pieejas, kuras apkopojot, var definēt diskursa analīzes vispārīgus uzstādījumus. Svarīgākie no tiem:
-
cilvēka zināšanas par pasauli un par sevi nav objektīvā realitāte, tā ir domāšanas konstrukcija, kuru nosaka dažādi sabiedrības, kultūras, vēstures u. c. faktori;
-
pastāv cieša saikne starp zināšanām un sociālo uzvedību. Cilvēku atšķirīgās zināšanas variē un nosaka viņu sociālo rīcību;
-
cilvēka zināšanas un izpratni par pasauli nosaka un rada sociālie procesi;
-
pasaules un sevis reprezentāciju nosaka vēstures un kultūras procesi.
Nozīmīgākās diskursa analīzes tēmas:
-
dažādi diskursa līmeņi un aspekti, piemēram, žesti, sintakse, leksika, kustības, stils, jēga, skaņas u. c.;
-
diskursa žanru un tipu dažādība politikā, izglītībā, zinātnē u. c.;
-
attiecības starp tekstu un kontekstu diskursa ietvaros;
-
attiecības starp diskursu un sintaktiskās konstrukcijas rašanos;
-
atmiņas un izziņas loma diskursā;
-
attiecības starp diskursu un varu.