Latviski vārds “vēsture” ir latviešu publicista, valodnieka un pedagoga Ata Kronvalda grieķu valodas ietekmē 1868. gadā darināts jaunvārds. Viņš ieteica arī atvasinājumu “vēsturnieks”.

Parasti ar vēsturi kā zinātni (akadēmisku disciplīnu) tiek saprasta cilvēku, cilvēku sabiedrības vēsture, tomēr šo terminu mēdz lietot arī plašākā nozīmē – Zemes, dabas vēsture. Historiogrāfija – vēstures zinātnes vēsture, radās 19. gs. beigās. Vēsture kā akadēmiska disciplīna dalās atsevišķās nozarēs, piemēram, politiskā vēsture, ekonomiskā vēsture, kultūras vēsture un citas, kas savukārt dalās vēl sīkāk. Vēstures zinātnes nozares klasificē arī pēc ģeogrāfiskā un valstu principa (Eiropas vēsture, Indijas vēsture, Latvijas vēsture utt.), kā arī pēc temporālā principa (antīkā vēsture, viduslaiku vēsture utt.). Atsevišķu grupu veido vēstures zinātņu palīgnozares (arheoloģija, heraldika, numismātika un citas).

Vēsture kā zinātne, kas pētī cilvēku pagātni, parasti tiek sadalīta divos posmos. Ar laiku no pirmo hominīdu rašanās līdz rakstītajai vēsturei nodarbojas aizvēsture, kuras galvenais izziņas avots ir arheoloģijas liecības. Rakstītā vēsture radās līdz ar rakstīto avotu parādīšanos. Tomēr robeža starp aizvēsturi un rakstīto vēsturi ir izplūdusi, jo vēsture kā mutvārdu tradīcija ir senāka nekā rakstu valoda.

Modernā historiogrāfija veidojusies Rietumeiropā. Vesternizācijas procesa rezultātā tās tradīcija izplatījusies visā pasaulē. Taču tas nenozīmē, ka Rietumu tradīcija būtu vienīgā un tā nebūtu ietekmējusies arī no citām tradīcijām, kas jau kopš sirmas senatnes veidojušās arī citos pasaules reģionos. Pārsvarā šīs ietekmes notikušas nesenā pagātnē, lai gan dažos gadījumos tām ir senākas saknes, kas ne vienmēr ir acīmredzamas.

Ļoti sena vēstures pētniecības tradīcija bija izveidojusies Ķīnā. Senākie teksti par Ķīnas vēsturi apkopoti “Dokumentu kanonā” jeb ”Šudzjin” (書經/书经, Shūjīng). Lai gan šī grāmata tika sastādīta tikai 11. gs., tradīcija apgalvo, ka šo tekstu izcelsme saistāma ar 5. gs. p. m. ē. Par ķīniešu historiogrāfijas pamatlicēju uzskata Simu Cjaņu (司馬遷/司马迁, Sīmǎ Qiān), kurš bija Haņu dinastijas galma historiogrāfs. Vēstures dokumentēšana Ķīnā tika uzskatīta par svarīgu ideoloģisku uzdevumu. Katras jaunas dinastijas sākumā imperators vēsturniekiem uzdeva uzrakstīt iepriekšējās dinastijas vēstures hroniku. Hronikas uzdevums bija pierādīt, ka iepriekšējā dinastija bija zaudējusi Debesu mandātu un bija pelnījusi gāšanu no troņa. Tādēļ vēsturnieki varēja atļauties būt visai objektīvi un kritiski agrāko dinastiju novērtējumā. Pavisam tika sastādītas 26 dinastiju vēstures. Par kanoniskām tiek uzskatītas 24, kas aptver laika posmu no 3000. g. p. m. ē. līdz Minu dinastijai, kas valdīja 17. gs.

Ķīniešu vēsturnieki bija izstrādājuši un pilnveidojuši vēstures avotu kritikas metodes, kuras Eiropā parādījās tikai pēc vairākiem gadsimtiem, piemēram, viņi apzinājās arheoloģisko artefaktu, kā arī dažādu uzrakstu nozīmi, lai pārbaudītu rakstīto avotu ziņas, tāpat arī uzsvēra, ka vecāki vēstures avoti, kas ir tuvāk aprakstītā laika notikumiem, ir ticamāki nekā jaunāki avoti.

17. gs. Ķīnā ieradās katoļu misionāri – jezuīti no Eiropas, kuri kļuva par pirmajiem eiropiešu sinologiem. Iepazīstoties ar ķīniešu vēsturnieku sacerējumiem, viņi saprata, ka tie ir ļoti ticami, taču izrādījās, ka vēstures hronoloģija tajos ir daudz senāka nekā Bībeles hronoloģija, kuru tolaik joprojām izmantoja Eiropā.

Jaunās zināšanas par Ķīnas vēsturi būtiski ietekmēja diskusijas par vēstures hronoloģiju, kas tolaik notika Eiropā. Tomēr jezuītu uzmanīgo un iejūtīgo attieksmi pret ķīniešu kultūru ne visai saprata Eiropā 17.–19. gs., un pilnībā viņu ieguldījumu Ķīnas vēstures un kultūras pētniecībā sāka novērtēt tikai 20. gs. 2. pusē. Būtiski, ka Ķīnā pastāvēja ne tikai oficiālā, bet arī privātā vēstures rakstīšanas tradīcija, kas īpaši uzplauka Minu dinastijas (1368–1644) laikā. To veicināja grāmatu drukāšanas un grāmatu tirdzniecības attīstība, turklāt bija izveidojies pietiekami plašs izglītotu pilsētnieku slānis, kam patika lasīt izklaides pēc, tādēļ populāras kļuva grāmatas, kurās vairs nepastāvēja robeža starp literatūru un vēsturi.

Ķīnas ietekmē valdnieku vēstures rakstīšana radās arī kaimiņu valstīs, kas atradās tās kultūras ietekmē. Japānā rakstītās vēstures pirmsākumi ir 7. gs., Korejā un Vjetnamā – 12. gs., iespējams pat agrāk.

Savstarpējās ietekmes vieglāk izsekojamas Eiropas vēstures tradīcijas saistībā ar islāma vēstures tradīciju. Musulmaņu vēsturnieku darbi parādījās līdz ar Arābu kalifāta izveidošanos 7. gs. Par pirmo islāma vēsturnieku uzskata pravieša Muhameda radinieku un pirmā kalīfa Abū Bakra (أبو بكر عبد الله بن أبي قحافة الصديق‎‎, Abū Bakr ‘Abdallāh bin Abī Quḥāfah aṣ-Ṣiddīq) mazdēlu Urvā ibn al Zubairu (arābu ʾAbū ʿAbd Allāh ʿUrva ibn al-Zubajr ibn al-ʿAvvām al-Kurašī al-Asadī al-Madanī, عروة بن الزبير بن العوام الأسدي, ap 643.–712. g. p. m. ē.). Viņa darbi nav saglabājušies, taču uz tiem ir atsauces vēlāku vēsturnieku sacerējumos. Par musulmaņu historiogrāfijas tēvu tiek uzskatīts Abū Džaafars Tabarī (Abū Dža’far Muhammad ibn Džarīr ibn Jazīd al-Ṭabarī; persiešu محمد بن جریر طبری‎, arābu أبو جعفر محمد بن جرير بن يزيد الطبري), kurš 914. gadā pabeidza darbu “Praviešu un valdnieku vēsture”, kurā aprakstīta Tuvo Austrumu vēsture no pasaules radīšanas līdz 10. gs. Musulmaņu autori pārsvarā bija “plaša profila” zinātnieki – vienlaicīgi teologi, filozofi, literāti, ģeogrāfi, vēsturnieki utt. Musulmaņu tradīcija daudz ko pārņēma no skatījuma uz vēsturi, kas bija izveidojies Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā pirms arābu iekarojumiem grieķu un sīriešu valodā sarakstītajos kristīgo zinātnieku darbos, kā arī ebreju rakstu zinātāju atziņās. Viņi arī nereti konsultējās ar laikabiedriem – kristiešu un ebreju zinātniekiem. Irāņu izcelsmes musulmaņu vēsturnieki plaši izmantoja persiešu pirmsislāma mantojumu, piemēram, Sasanīdu dinastijas (224–651) vēstures materiālus. Musulmaņu zinātnieku skatījums uz vēstures procesu lielā mērā ietekmējās no jūdaisma un kristietības tradīcijas. Rezultāts bija universālās lineārās vēstures, kas aplūkoja pasauli no Radīšanas līdz Pastardienai, iekļaujot savas reliģiskās kopienas vēsturi šajā ietvarā. Kopīgais ar kristiešiem musulmaņu vēsturniekiem bija tas, ka Jēzus Kristus piedzimšana kristiešiem un pravieša Muhameda atklāsmes musulmaņiem bija kvalitatīvi jauna vēstures posma sākums, no kura sākās jaunas laika skaitīšanas sistēmas. Musulmaņu vēsturnieku darbiem raksturīgi, ka viņi plaši aplūko Tuvo Austrumu un apkārtējo reģionu vēsturi līdz pravietim Muhamedam, bet pēc tam pievēršas islāma valstu un valdnieku vēsturei.

Musulmaņu vēsturniekiem bija ārkārtīgi svarīgi ļoti precīzi aprakstīt pravieša Muhameda dzīvi, tādēļ pirmie arābu vēsturnieki daudz uzmanības veltīja precīzai vēsturisko faktu un detaļu noskaidrošanai. Viens no arābu vēsturniekiem, kurš ļoti ietekmēja arī kristīgās Eiropas vēstures zinātni bija Ibn Haldūns (arābu ابن خلدون, ibn Haldūn, pilnā vārdā, arābu Abū Zajd ‘Abd ar-Rahmān ibn Muhammad ibn Khaldūn al-Hadramī, أبو زيد عبد الرحمن بن محمد بن خلدون الحضرمي). Rietumeiropā Ibn Haldūna darbus iepazina jau Renesanses laikmetā, tos 16. gs. augstu novērtēja itāļu vēsturnieks un politikas pazinējs Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli), bet lielāku ievērību viņa darbi guva 19. un 20. gs. 17. gs. Ibn Haldūna darbi stipri ietekmēja Osmaņu vēsturniekus. Galvenais Ibn Haldūna darbs – 7 sējumu “Pamācošu piemēru grāmata” (Kitāb al-ʻIbar) tiek uzskatīts ne tikai par izcilu vēsturnieka darbu, bet arī izcilu socioloģisku un kulturoloģisku pētījumu. Musulmaņu vēsturniekiem bija plašs telpisks skatījums, jo viņi dzīvoja milzīgās impērijās – Arābu kalifāts, Mongoļu Impērija –, bet arī impēriju sabrukuma periodos universālisms, kas piemita musulmaņu kultūrai, veicināja interesi par apkārtējo pasauli. Musulmaņu historiogrāfija Rietumeiropu ietekmēja jau viduslaikos, jo pastāvēja daudzas saskarsmes zonas starp musulmaņu un kristīgo pasauli – Spānijā, Sicīlijā un citur.

Rietumu vēstures tradīcija, kas mūsdienās kļuvusi par globālu, vēstures zinātnes pirmsākumus saskata grieķu vēsturnieka Halikarnasas Hērodota (grieķu Ἡρόδοτος Ἁλικαρνασσεύς) darbā “Vēsture” (Ἱστορίαι, 9 grāmatas, 440. gads p. m. ē.). Darbs veltīts grieķu un persiešu kariem (499.–­449. p. m. ē.), taču tajā ir arī ārkārtīgi daudz etnogrāfiska, ģeogrāfiska un kultoroloģiska materiāla, kas iegūts Hērodota ceļojumu laikā un iztaujājot aculieciniekus. Romiešu politiķis Cicerons (latīņu Marcus Tullius Cicero) Hērodotu nosaucis par vēstures “tēvu”. Tomēr šis tituls tiek piedēvēts arī Hērodota jaunākajam laikabiedram atēnietim Tukidīdam (Θουκυδίδης), kura pieeja vēsturei būtiski atšķīrās. Tukidīds uzrakstīja darbu par Peloponnēsas karu (431.–404. g. p. m. ē.) – “Peloponnēsas kara vēsture” (Ιστορίας του Πελοποννησιακού Πολέμου, 5. gs. beigas p. m. ē.). Acīmredzot autora pēkšņās nāves dēļ tā apraujas kara 21. gadā. Hērodots un Tukidīds nebija pirmie grieķu vēsturnieki, bet bija izauguši no senākas tradīcijas, kuras rakstītie avoti līdz mūsu dienām nonākuši tikai fragmentāri. Viens no pamatprincipiem, uz kuriem balstījās abi vēsturnieki, bija objektivitāte (patiesības atklāšana). Hērodots uztvēra vēsturi kā pētniecību (viena no vārda historía nozīmēm ir “pētniecība”). Hērodots apceļoja Ēģipti, Divupi u. c. vietas, sistemātiski vāca dažādas liecības un vēstures avotus, atsaucās uz tiem un mēģināja tos arī kritiski izvērtēt. Antīkie autori bieži vien kritizēja Hērodotu par lētticību un pasaku stāstīšanu, tomēr mūsdienu vēsturnieku skatījumā viņa ticamības pakāpe ir visai augsta. Hērodotu var uzskatīt arī par etnogrāfijas, kultūras antropoloģijas un ģeogrāfijas “tēvu”. Tukidīds aprakstīja karu starp Atēnas un Spartas vadītajām grieķu pilsētu koalīcijām līdz 411. g. p. m. ē. Viņš lielu nozīmi piešķīra paša pieredzētajam, rakstītajiem dokumentiem un aculiecinieku liecībām, tādēļ “Peloponnēsas kara vēsture” izceļas ar objektivitāti un neitralitāti abu karojošo pušu novērtējumā. Tomēr Tukidīds darbojošos personu runas sacerēja pats. Tie bija pieņēmumi par to, ko šie cilvēki būtu varējuši teikt atbilstošā situācijā.

Hērodots un Tukidīds iedibināja grieķu vēstures rakstīšanas tradīciju, kas dominēja antīkajā pasaulē vairākus gadsimtus. No grieķiem vēstures rakstīšanu pārņēma romiešu vēsturnieki, kas savus darbus sacerēja latīņu valodā. Nozīmīgākie romiešu vēsturnieki bija Tits Līvijs (Titus Livius), Svetonijs (Gaius Suetonius Tranquillus), Plūtarhs (grieķu Πλούταρχος, Ploútarkhos, latīņu Plutarchus) un Tacits (Publius (Gaius) Cornelius Tacitus), kurš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem romiešu vēsturniekiem. Viņš savos darbos “Annāles” (Annales), “Vēsture” (Historiae) un citos radīja sava veida vēstures standartu, kas tika apbrīnots daudzus gadsimtus. Viņa naratīvs bija izcila proza, bet tai bija arī virsuzdevums – morāli audzināt lasītāju. Taču tas nenozīmēja manipulācijas ar faktiem un atteikšanos no objektivitātes – Tacits ļoti rūpīgi studēja visus viņam pieejamos rakstītos avotus.

Kopš renesanses laikmeta agro viduslaiku vēstures rakstīšanas tradīcija Eiropā tika uzskatīta par antīkās pasaules pagrimuma izpausmi, par sava veida nomaldīšanos no racionālās, kritiskās vēstures maģistrālā ceļa. Viduslaiku hronistus maz interesēja vēsture kā objektīvu likumsakarību izpausme. Viņiem nebija priekšstata par autorību, viņi pārrakstīja fragmentus no citām hronikām, vai arī izmainīja citu autoru tekstus, ja uzskatīja, ka tie “nav pareizi”. Tas nenozīmē, ka viduslaiku hronistus nebūtu interesējusi patiesība, bet viņiem bija svarīga nevis pasaulīgā, bet gan kristīgo vērtību nestā patiesība. Viduslaiku hronistiem tomēr piemita kritiskums attiecībā uz avotiem, piemēram, “angļu vēstures tēvam” benediktiešu mūkam Sv. Bedam Cienījamam (angļu Saint Bede the Venerable, latīņu Sanctus Beda Venerabilis) raksturīga precizitāte un atsaukšanās uz avotiem, piemēram, notikumu aculiecinieku vēstulēm un liecībām. Viņa nozīmīgākais darbs ir “Angļu tautas baznīcas vēsture” (Historia ecclesiastica gentis Anglorum, pabeigts 731. gadā).

Tieši viduslaikos izveidojās divi aspekti, kas bija būtiski Eiropas vēstures zinātnes turpmākajai attīstībai. Kristīgā tradīcija tālāk attīstīja jūdaisma priekšstatus par mesijas atnākšanu un pasaules galu, no kā izrietēja, ka vēsture ir lineāra un galīga. Otrs būtisks pavērsiens bija tas, ka tieši viduslaikos sāka veidoties nacionālās vēstures tradīcijas – franku, angļu utt. vēstures, kuras hronisti centās apvienot ar universālās, pasaules vēstures tradīciju, kas izrietēja no kristietības doktrīnas un no antīkās tradīcijas, piemēram, anonīma autora “Franku vēstures grāmata” (Liber Historiae Francorum) un Pāvila Diakona (Paulus Diaconus, Warnefridus, Barnefridus, Winfridus) “Langobardu vēsture” (Historia Langorbadorum) 8. gs., Sakša Gramatiķa (Saxo Grammaticus) “Dāņu darbi” (Gesta Danorum) 12. gs.

Vēlajos viduslaikos izglītību ieguva plašāki iedzīvotāju slāņi, turklāt fiksēt vēstures notikumus uzskatīja par nepieciešamu ne tikai garīdznieki, bet arī citi iedzīvotāju slāņi, piemēram, pilsētnieki. Renesanses laikmetā intelektuāļi no jauna atklāja grieķu un romiešu vēsturnieku darbus, pieauga interese par pagātni, turklāt tā attīstījās divos paralēlos virzienos. Pirmais bija vēsture kā naratīvs, kas lielā mērā tika uztverta kā literatūra vai arī filozofijas sastāvdaļa. Otrs virziens bija empīrisku faktu krāšana un pārbaudīšana, ko veica t. s. antikvāri. Viņi krāja dažādus pagātnes (vēlams – antīkos) artefaktus, un viņiem radās nepieciešamība noteikt to (rokrakstu, zīmogu, monētu, monumentu u. c.) īstumu, datējumu, izcelsmi. Antikvāri publicēja darbus par artefaktu verifikācijas jautājumiem, maz rūpējoties par vēstījuma stilu, bet sīki aprakstot priekšmetus un kritiski tos analizējot. Šī tradīcija bija pamatā itāļu zinātnieka Lorenco Vallas (Lorenzo della Valla) darbam “Par Konstantīna dāvinājuma viltojumu” (latīņu De falso credita et ementita Constantini Donatione declamatio, 1440), kurā, balstoties uz filoloģisku analīzi, tika pierādīts, ka šis dokuments ir viltojums. L. Vallas pētījums tiek uzskatīts par pagrieziena punktu, kad Eiropas vēstures zinātne sāka kļūt par zinātni un sākās avotu kritikas attīstība. Jāatzīmē, ka dalījums “vēsturniekos” un “antikvāros” ir zināmā mērā mākslīgs, reālajā dzīvē vieni un tie paši cilvēki varēja apvienot abas funkcijas.

17.–18. gs. sāka veidoties vēstures filozofija. Par vēstures filozofijas “tēvu” tiek uzskatīts itāļu filozofs, vēsturnieks un jurists Džanbatista Viko (Giambattista Vico). Oponējot franču filozofam, matemātiķim un dabaszinātniekam Renē Dekartam (René Descartes), L. Viko uzskatīja, ka zināšanas humanitārajās un sociālajās zinātnēs principiāli atšķiras no dabaszinātnēm. L. Viko uzskatīja, ka vēstures virzība ir cikliska, tomēr apgaismības laikmetā uzvarēja lineārā laika un progresa ideja – cilvēku dzīve, tās politiskais, morālais un ekonomiskais pamats vēstures gaitā ir uzlabojies. Edinburgas Universitātes (University of Edinburgh) profesora, skotu filozofa un vēsturnieka Ādama Fergusona (Adam Ferguson) skatījumā visas sabiedrības neizbēgami iziet vairākas ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpes, kas sākas ar vienkāršu pastorālu dzīvi, bet pakāpeniski kļūst sarežģītākas, pieaugot ekonomiskās darbības komplicētībai. Ekonomikas attīstība izraisa kultūras progresu, tikumu uzlabošanos. Progresa teorijas aizstāvis bija arī franču filozofs un matemātiķis Nikolā de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet). Ā. Fergusona un N. Kondorsē idejas var uzskatīt par 20. gs. vidū populārās modernizācijas teorijas pirmsākumu.

Pret progresa teoriju iebilda vācu dzejnieks, teologs un filozofs Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder), kurš uzskatīja, ka dažādām tautām nevar pielietot vienu un to pašu civilizācijas standartu. Katrai tautai ir savas unikālās īpašības, kas izpaužas valodā, folklorā un vienkāršās tautas kultūrā. J. G. Herders tiek uzskatīts par 19. gs. nacionālisma “tēvu”, jo viņa skatījumā tauta bija kopums, kurā šķiriskās un kultūras atšķirības bija mazāk svarīgas par etnisko piederību. Lai gan mūsdienās nereti tiek uzsvērta J. G. Herdera filozofijas negatīvā ietekme uz vācu nacionālisma attīstību un nacionālās ekskluzivitātes idejām, J. G. Herders nebija ksenofobs.

Vislielākā ietekme uz vēstures filozofiju 19. un 20. gs. bija vācu filozofam Georgam Vilhelmam Frīdriham Hēgelim (Georg Wilhelm Friedrich Hegel). G. V. F. Hēgeļa metafizikas centrālā ideja bija ideja par universālo vēstures progresu, uzskatot, ka progresu iemieso ideju (ideoloģiju) attīstība. Viņš domāja, ka pasaule attīstās caur konfliktiem, un tās attīstība ir Gara (Geist) apziņas virzība uz aizvien lielāku brīvību, kas izpaužas valsts attīstībā. Tā kā katrā vēstures attīstības posmā noteiktas valstis vai valstu grupa iemieso augstāko gara apziņas attīstības līmeni, neizbēgami ir tautas un valstis, kurām šī Gara apziņa nepiemīt. G. V. F. Hēgeļa skatījumā tie bija afrikāņi un Amerikas pirmiedzīvotāji. Savukārt Prūsijas valstī esot sasniegts augstākais valsts progress. G. V. F. Hēgeļa ideju par progresu, kas notiek dialektiski, caur pretrunu pārvarēšanu, 19. gs. pārņēma vācu filozofs un ekonomists Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx), taču viņš par progresa dzinējspēku izvirzīja nevis Garu (ideju), bet gan materiālo (ražošanas) spēku attīstību. G. V. F. Hēgeļa vēstures filozofija ārkārtīgi ietekmēja 19. gs. skatījumu uz vēsturi, taču viņa idejas joprojām ir aktuālas. Tas izpaudās uzreiz pēc Aukstā kara 1992. gadā, kad tās attīstīja amerikāņu politologs Frensiss Fukujama (Yoshihiro Francis Fukuyama) savā “vēstures gala” konceptā.

Mūsdienu Eiropas vēstures zinātnes pamati izveidojās apgaismības laikmetā. Nostiprinājās un ieguva vispārēju atzinību vairākas tālākai vēstures zinātnes attīstībai būtiskas idejas. Pirmkārt, patiesības atklāšana kā vēstures pētniecības mērķis. Otrkārt, uzskats, ka vēsturnieka uzdevums ir ne tikai apkopot faktus, bet arī darīt to konceptuāli, atklājot procesu un notikumu savstarpējo saistību, cēloņsakarības. Treškārt, uzvarēja lineārā laika koncepcija. Apgaismības laikmetā izveidojās arī institucionālie priekšnoteikumi vēstures zinātnes pastāvēšanai. Plašu izplatību ieguva akadēmiski vēstures žurnāli, izdevniecības, grāmatu tirdzniecība, bibliotēkas, pieaugot vidusšķirai, kas bija pietiekami izglītota un turīga, lai pirktu un lasītu vēsturnieku darbus. Vēsturisku apcerējumu rakstīšana no elitāras intelektuāļu nodarbes, kas bija domāta šauram līdzīgi domājošo lokam, kļuva par profesiju, kas spēja nodrošināt visai pieklājīgus ienākumus. 18. gs. nozīmīgākie darbi vēsturē, kas sekmēja vēstures kā akadēmiskas zinātnes izveidošanos, radās Anglijā un Skotijā, piemēram, skotu vēsturnieka un filozofa Deivida Hjūma (David Hume) “Anglijas vēsture” (The History of England), 1754–1762), britu vēsturnieka Edvarda Gibona (Edward Gibbon) “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture” (The History of the Decline and Fall of the Roman Empire; 6 sējumi, 1776–1789, u. c.), kā arī Vācijā.

Vācijā īpaša loma bija Getingenes Universitātei (Georg-August-Universität in Göttingen, dibināta 1732–1734), kurā izveidojās vēsturnieku skola. Tās pārstāvji bija Johans Dāvids Mihaeliss (Johann David Michaelis), Johans Kristofs Gaterers (Johann Christoph Gatterer), Augusts Ludvigs fon Šlēcers (August Ludwig von Schlözer) un citi.

Getingenes skolas ieguldījums vēstures avotu kritikā un vēstures periodizācijā, kā arī pētījumi ne tikai Vācijas, bet arī daudzu citu zemju vēsturē radīja pamatu tam, ka 18. gs. pēdējā ceturksnī, bet it sevišķi 19. gs. vēsture izveidojās par akadēmisku disciplīnu, t. i. no filozofijas, filoloģijas vai jurisprudences apakšnozares tā kļuva par atsevišķu nozari universitātēs. Vēstures kā zinātnes nozares un profesijas izveidošanās tiek saistīta ar vācu vēsturnieku Leopoldu fon Ranki (Leopold von Ranke). Viņš bija ļoti produktīvs vēsturnieks, kurš savā mūžā sarakstījis vairāk nekā 60, uz arhīvu dokumentu studijām balstītus, darbus. L. fon Ranke uzskatīja, ka vēstures pētījumiem jābalstās uz vēsturiskiem dokumentiem, un vēsturnieka uzdevums ir veidot ticamas vēstures liecības, attīrīt faktus no noslāņojumiem, vēsturiskiem mītiem un nostāstiem, noskaidrot, “kas notika īstenībā”.

L. fon Rankes idejas par vēsturnieka profesijas būtību balstījās uz noteiktām teorētiskām idejām, kas sakņojās vācu ideālistiskās filozofijas virzienā – historismā (Historismus). Viņa skatījumā vēstures zinātnes metodes fundamentāli atšķiras no dabas zinātņu metodēm un no filozofijas tādējādi, ka vēstures notikumus nevar izprast ar kauzāliem skaidrojumiem. Šāds skatījums oponēja 19. gs. pozitīvisma uzskatam par visu zinātņu vienotību. L. fon Ranke uzskatīja, ka cilvēka eksistences jēga izpaužas vēsturē un to var izprast tieši caur vēstures pētniecību. Saistībā ar vēstures filozofiju L. fon Ranke sevišķi kritizēja J. V. F. Hēgeli, jo uzskatīja, ka viņa vēstures filozofijā pārāk maza loma ir cilvēkam, viņa spējai ietekmēt vēstures gaitu. Viņš piekrita J. V. F. Hēgelim, ka valsts ir centrālais vēstures fenomens, tomēr uzskatīja, ka visas viņa laika Eiropas valstis, ne tikai Prūsija, ir dievišķā plāna izpausme. Lai gan L. fon Ranke par svarīgu uzskatīja vēsturisko faktu rekonstrukciju, viņa skatījumā fakti paši par sevi nerada vēsturi, jo ir nepieciešams vēsturnieka skaidrojums, rekonstrukcija, kas apvieno faktus noteiktā naratīvā. Tomēr vēsturnieka rekonstrukcija nedrīkst būt patvaļīga un subjektīva, tai jābalstās uz patiesiem faktiem un pētnieka bezpartijiskumu. Visai izplatīts ir uzskats, ka L. fon Rankes mērķis bija tikai un vienīgi atklāt vēstures faktus, nepiešķirot tiem nekādu morālo nozīmi, bet patiesībā tā nebija. Faktu noskaidrošana nebija pašmērķis, bet gan instruments, lai izprastu cilvēka darbības jēgu un iekļautu to noteiktā idejiskā kontekstā.

Vēsturnieka darba pamats bija arhīvu dokumentu pētniecība. L. fon Ranke iedibināja universitātes vēstures seminārus, kuros tika kritiski analizēti arhīvu dokumenti, kā arī izvērtēti semināra dalībnieku referāti. Pati semināra ideja nebija jauna, ko līdzīgu Getingenē 18. gs. 70. gados bija iedibinājis jau J. K. Gaterers. 1809. gadā vēstures semināru noorganizēja Leipcigas vēstures biedrība. Sākotnēji semināri bija privātas sanāksmes – diskusijas par pētījumu rezultātiem, kuras organizēja profesori vai vēstures biedrības ārpus universitātes ieinteresētiem studentiem un vēstures entuziastiem. Agrīnie semināri nemēģināja noteikt profesijas standartus, kas būtu svarīgi visiem vēsturniekiem, ne tikai vāciski runājošajā pasaulē, bet arī citur. L. fon Ranke padarīja seminārus (Übungen) par svarīgu vēsturnieku apmācības kursa sastāvdaļu. Sākotnēji viņš seminārus organizēja īpaši ieinteresētiem studentiem savās mājās, ne tikai lai parādītu, kā kritiski analizēt vēstures avotus, bet arī izklāstītu savas idejas par vēsturi. Atšķirībā no tradicionālā formāta, kad lekcijas tika lasītas no katedras, semināros profesors un studenti atradās it kā vienā līmenī un varēja brīvāk diskutēt. L. fon Rankes semināri kļuva ļoti populāri. L. fon Ranke un viņa skolēni no 19. gs. vidus izplatīja tos kā atzītu vēstures studiju metodi ne tikai Vācijas, bet arī citu Eiropas valstu un Ziemeļamerikas universitātēs, lai apmācītu studentus pētnieciskā darba iemaņās, avotu analīzē un kritikā. Piemēram, Francijā seminārus kā apmācības metodi ieviesa Gabriēls Mono (Gabriel Monod) pēc studijām Getingenas un Berlīnes Humbolta Universitātē (Humboldt-Universität zu Berlin) 1865.–1868. gadā. L. fon Rankes skandināvu skolnieki ieviesa viņa metodes Zviedrijā un Dānijā. Krievijā semināru metodi pirmais pielietoja Vladimirs Gerjē (Владимир Иванович Герье) Maskavas Universitātē pēc piedalīšanās L. fon Rankes skolnieka Rūdolfa Kepkes (Rudolf Köpke) vadītajos semināros Berlīnē 1860. gadā. Viņa seminārus apmeklēja arī medievists – vēlāk vācu vēsturnieka Teodora Momzena (Theodor Mommsen) skolnieks Pāvels Vinogradovs (krievu Павел Гаврилович Виноградов, angļu Sir Paul Vinogradoff), kurš semināru metodi vēlāk izmantoja arī Bristoles Universitātē (University of Bristol) un Oksfordas Universitātē (University of Oxford).

L. fon Ranke un viņa skola noteica mācīšanas un pētniecības standartus, metodes, kā arī institucionālās formas, pēc kuriem vadījās un joprojām vadās profesionālie vēsturnieki, neskatoties uz to, ka viņa empīrisms (ticība “tīru”, pētnieka attieksmes neiespaidotu faktu iespējamībai), kā arī skatījums uz vēsturi kā primāri politisko un ārpolitikas vēsturi kopš 20. gs. vidus tiek intensīvi kritizēts un uzskatīts par novecojušu un vecmodīgu. L. fon Rankes ietekme uz vēstures pētniecības profesionalizāciju bija ārkārtīgi liela visā Eiropā un Ziemeļamerikā, jo, neskatoties uz vēstures pētījumu paplašināšanos un popularitāti, līdz 19. gs. 2. pusei neviena cita vēsturnieku skola nemēģināja izveidot noteiktus profesionālos standartus, turklāt vēsturnieki vēl neapzinājās sevi kā profesionālu kopienu. Piemēram, Francijā vēsturnieku kopiena kā profesionāla kopība sāka veidoties tikai 19. gs. 70. gados, pateicoties G. Mono un Numa Denī Fistelam de Kulonžem (Numa Denis Fustel de Coulanges), lai gan daudzi vēsturnieki pirms viņiem bija ieguvuši ievērību.

Vēstures pētniecības institūcijas dažādās valstīs attīstījās atšķirīgi. Vācu valodā runājošās zemēs kā apmācība, tā arī pētniecība koncentrējās universitātēs. Līdzīga sistēma veidojās arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Savukārt Francijā universitātēs profesoru galvenais pienākums bija lasīt lekcijas, pētniecība bija atbīdīta otrajā plānā. Tā koncentrējās specializētajās augstskolās (grandes écoles), kurās notika pētniecība, kā arī tika lasīti pētnieciski orientēti lekciju kursi vēsturē (piemēram, 1868. gadā dibinātajā École pratique des hautes études, EPHE – Augstākās izglītības praktiskajā skolā). Paralēli universitātēm un specializētajām mācību iestādēm Eiropā un Ziemeļamerikā ar vēstures pētniecību nodarbojās patstāvīgas pētniecības institūcijas – institūti, komisijas, zinātņu akadēmijas, zinātniskās biedrības un asociācijas.

L. fon Rankes vēstures skolas izveidošanās un ietekme Eiropā un Amerikā 19. gs. bija saistīta ar īpašo lomu, kādu vēsture bija ieguvusi saistībā ar to, ka tas bija nacionālo valstu veidošanās laikmets Eiropā (Itālijas un Vācijas apvienošanās, Bulgārijas, Grieķijas, Serbijas u. c. valstu atdalīšanās no Osmaņu Impērijas). Nacionālās valstis gribēja pierādīt, ka tām ir senas saknes, ka tās ir noteikta un likumsakarīga vēstures procesa rezultāts, tādēļ vēstures pētniecībai bija ārkārtīgi liels pieprasījums. Savukārt koloniālo impēriju veidošanās un izzinātās pasaules robežu paplašināšanās veicināja interesi arī par neeiropeisko reģionu un zemju vēsturi. Piemēram, jau 16. gs. eiropiešu ceļotāji atklāja Eiropas valodu un Indijas senās valodas sanskrita līdzības, un tika izvirzītas teorijas par kopīgas pirmvalodas pastāvēšanu. 18. gs. beigās britu tiesnesis Kalkutā Viljams Džonss (William Jones) šo kopību nosauca par indoeiropiešu valodu saimi. V. Džonss arī publicēja daudzus pētījumus par visdažādākajiem Indijas subkontinenta kultūras aspektiem. 1784. gadā pēc viņa iniciatīvas Kalkutā tika nodibināta Āzijas pētniecības biedrība ar mērķi vākt senus manuskriptus, kura pastāv joprojām; viņš arī sāka izdot zinātnisku žurnālu. 19. gs. Indijas pētniecība, kuru veica koloniālie ierēdņi un virsnieki, izplatījās visā subkontinentā, tā paplašinājās arī metropolē. Tika dibinātas zinātniskās biedrības, izdoti žurnāli. Indijā, tāpat kā daudzās citās zemēs, kas nonāca koloniālajā atkarībā, eiropieši nonāca saskarē un iepazinās ar vietējām vēstures un kultūras pētniecības tradīcijām. Savukārt Indijas subkontinenta zinātnieki pamazām iepazinās ar Eiropas izglītības un pētniecības metodēm.

Vēstures pētniecību veicināja arī tas apstāklis, ka 19. gs. valstis sāka pievērst lielu uzmanību nacionālās vēstures saglabāšanai. Tās veidoja un uzturēja nacionālos arhīvus, muzejus, universitātes, vēstures biedrības. Vēsture kļuva par obligātu vispārizglītojošo skolu mācību priekšmetu, jo tika uzskatīts, ka tai ir galvenā funkcija patriotisma audzināšanā un nācijvalsts ideoloģijas nostiprināšanā un kolektīvās identitātes veidošanā.

Vēsture, kas veidojās L. fon Rankes skolas ietekmē, bija “lielās politikas” un diplomātijas vēsture, kas pievērsās galvenokārt lielām vēsturiskām personībām un lielajām idejām. Šāds skatījums izraisīja zināmu kritiku jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Arvien biežāk parādījās aicinājumi un mēģinājumi aplūkot ne tikai politisko, bet arī sabiedrības, ekonomisko un kultūras vēsturi, kā arī ciešāk sadarboties ar sociālajām zinātnēm. Pozitīvisma ietekmē sociālās zinātnes pret vēsturi bija visai kritiskas. Piemēram, franču sociologs Emils Dirkems (Emile Durkheim) 1888. gadā rakstīja, ka vēsture nav zinātne, jo tā nespēj atklāt vispārējas, empīriski pierādāmas likumsakarības, tādēļ vēsture labākajā gadījumā var kļūt par informācijas piegādātāju socioloģijai, kurai ir potenciāls kļūt par īstu zinātni. Arī ekonomikas zinātne pretendēja uz “īstas” zinātnes statusu, jo nodarbojās ar kvantitatīviem rādītājiem un procesu modelēšanu. Turklāt industrializācija, kuras rezultātā 19. gs. strauji mainījās dažādu sociālo slāņu dzīvesveids, piesaistīja uzmanību sociāli ekonomiskajiem un kultūras aspektiem. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā daudzi vēsturnieki nonāca pie secinājuma, ka ekonomiskajiem, sociālajiem un kultūras aspektiem jāpievēršas daudz vairāk, nekā to darīja L. fon Rankes skolas vēsturnieki.

Vācijā viens no pirmajiem, kas mēģināja revidēt vecās vēstures skolas principus, bija Karls Lamprehts (Karl Lamprecht), kura “Vācu vēstures” (Deutsche Geschichte, 12 sējumi) 1. sējums iznāca 1891. gadā, un kura ieguva plašas publikas atzinību, bet vienlaicīgi lielākās daļas profesionālo vēsturnieku neapmierinātību. Viņam pamatoti pārmeta paviršības un faktu kļūdas, tomēr visvairāk iebildumu izraisīja K. Lamprehta pretenzijas uz to, ka vēstures zinātnē jāpielieto tie paši teorētiskie un metodoloģiskie pētījuma principi, kas citās sociālajās zinātnēs, lai gan vienlaicīgi viņa darbs balstījās uz koncepciju par “tautas garu” (Volksseele), kas paliek nemainīgs gadsimtu gaitā, būtībā romantisma garā veidots nezinātnisks koncepts. Makss Vēbers (Max Weber) izteicās, ka ar šo konceptu K. Lamprehts esot sabojājis labu lietu, t. i. mēģinājumu konceptualizēt vēsturi. Lielākie tradicionālās vēsturnieku skolas iebildumi bija saistīti ar to, ka K. Lamprehts apšaubīja divus tās pamata principus – valsts centrālo lomu un koncentrēšanos uz personām un notikumiem. Vairums vācu vēsturnieku noliedza sociālās un kultūras vēstures nepieciešamību. Vācu akadēmisko vēsturnieku vide bija visai homogēna un vienota savos uzskatos, tādēļ idejas par jaunām pieejām vēstures pētniecībai lauza ceļu ar lielām grūtībām.

Viena no pirmajām izveidojās “jaunākā nacionālās ekonomikas skola” Vācijā, kuras pazīstamākais pārstāvis bija ekonomists un vēsturnieks Gustavs fon Šmollers (Gustav von Schmoller). Šī skola balstījās uz klasisko vācu vēstures akadēmisko tradīciju, kas priekšplānā izvirzīja valsts lomu. Tā veica rūpīgas vēstures avotu studijas, un balstoties uz induktīvu, empīrisku pieeju, pievērsās tādiem jautājumiem kā rūpniecības strādnieku dzīves apstākļi, amatnieku dzīve un tradīcijas viduslaikos, industrializācijas un urbanizācijas ietekme. G. fon Šmollera skola būtiski ietekmēja sociāli ekonomiskos pētījumus citās pasaules valstīs, kas arī pārdzīvoja industrializācijas procesus, piemēram, ASV un Japānā.

Ideja par vēstures un sociālo zinātņu tuvināšanos radīja lielu atsaucību ASV un Francijā. ASV 19. un 20. gs. mijā radās “jauno” jeb “progresīvo” vēsturnieku skola. “Jaunos” amerikāņu vēsturniekus interesēja modernās sabiedrības veidošanās Amerikā; pazīstamākie pārstāvji Čārlzs Bērds (Charles Beard), Frederiks Džeksons Tērners (Frederick Jackson Turner) u. c. Viņi aizguva daudzas idejas un pieejas no sociālajām zinātnēm, bet viņu mērķis nebija pārvērst vēsturi par sociālo zinātni.

Starpdisciplinārā pieeja un interese par sociāli ekonomiskajiem procesiem bija franču Annāļu skolas uzmanības centrā. Šī skola ieguva savu nosaukumu no žurnāla Annales d’Histoire Economique et Sociale (Ekonomiskās un Sociālās Vēstures Annāles), kuru 1929. gadā nodibināja franču vēsturnieki Lisjēns Fevrs (Lucien Febvre) un Marks Bloks (Marc Bloch). Ap šo žurnālu grupējās vēsturnieki, kuri uzskatīja, ka vēsturē ir svarīgi koncentrēties nevis uz atsevišķiem notikumiem, bet gan uz ilgtermiņa sociālajiem un kultūras procesiem. Paši Annāļu skolas vēsturnieki uzskatīja, ka viņi nav “skola”, bet gan cilvēki, kuriem kopīga atvērtība jaunām metodēm un pieejām pētījumos. Patiešām, šīs skolas pārstāvju intereses un pieejas bija ļoti dažādas, viņi arī nav mēģinājuši formulēt kādu noteiktu teorētisku skatījumu, tomēr var identificēt kopīgas koncepcijas un terminoloģiju. Pēc Otrā pasaules kara šī skolai kļuva ļoti ietekmīga, tā ieguva arī institucionālu bāzi – Augstākās izglītības praktiskās skolas 6. sekcijā. L. Fevrs un M. Bloks bija Annāļu skolas pirmās paaudzes vadošie zinātnieki. Viņu pētījumi jau pirms žurnāla nodibināšanas veidoja pamatu, uz kuru vēlāk balstījās šī skola.

Otrās paaudzes pazīstamākais pārstāvis un skolas līderis 20. gs. 50. un 60. gados bija Fernāns Brodels (Fernand Braudel), kā arī Žaks Legofs (Jacques Le Goff), Ernests Labrūss (Ernest Labrousse) un citi.

Annāļu skolas trešās paaudzes galvenais pētnieks ir Emanuels Lerojs Ladirī (Emmanuel Le Roy Ladurie). Šīs paaudzes vēsturnieku uzmanības centrā bija histoire des mentalités – ‘pasaules uzskata vēsture’, t. i., kā pagātnē dažādas sabiedrības grupas konkrētā vietā un laikā izprata apkārtējo pasauli un savu vietu tajā. Šis virziens būtiski ietekmējis t. s. mikrovēstures pētījumus.

Ceturtās paaudzes vadošais vēsturnieks ir Rožē Šartjē (Rogier Chartier). Šī paaudze, balstoties poststrukturālismā, pēta kultūras un valodas nozīmi. Kolektīvais pētījums “Piemiņas vietas” (Les Lieux des mémoires, 1984–1986) parāda, kāda nozīme franču nacionālās apziņas veidošanā ir pieminekļiem, memoriāliem un simboliem.

Annāļu skolas pētījumos būtiska bija starpdisciplinārā pieeja. 1946. gadā žurnālu pārdēvēja par Annales. Economies. Sociétés. Civilisations. (Annāles. Ekonomikas. Sabiedrības. Civilizācijas.), lai uzsvērtu tā starpdisciplināro raksturu un to, ka tā uzmanības centrā nav politiskā vēsture. Skolas pētījumi pārsvarā bija saistīti ar viduslaiku un jauno laiku vēsturi (līdz Franču revolūcijai), un viņu interešu centrā bija nevis politiskā, bet gan sociālā vēsture, kas gan nenozīmē, ka politikas loma būtu ignorēta.

Annāļu skolas vēsturnieku darbi galvenokārt veltīti reģionāliem vai arī pārnacionāliem procesiem. Šīs skolas vēsturnieki ieviesa arī citādu izpratni par vēsturisko laiku. 18. un 19. gs. vēsturnieki visumā izprata laiku kā lineāru un vienvirziena, bet, piemēram, F. Brodels savā trīs sējumu darbā “Vidusjūra un Vidusjūras pasaule Filipa II laikmetā” (La Méditerranée et le Monde Méditerranéen a l’époque de Philippe II, 1949) izdalīja trīs dažādas laika struktūras – gandrīz nemainīgo ģeogrāfiskās telpas laiku, lēnās sociālās un ekonomiskās struktūras izmaiņas un ātro politisko pārmaiņu laiku.

Annāļu skolas vēsturnieki bija atvērti visiem lielajiem 20. gs. intelektuālajiem un metodoloģiskajiem strāvojumiem, kas ietekmējuši vēstures zinātnes attīstību – kvantitatīvās metodes, strukturālisms, antropoloģija, postmodernisms. Tā bija visietekmīgākā 20. gs. vēstures pētījumu skola. Neskatoties uz to, ka šīs skolas vēsturnieki bija visai atturīgi pret marksismu, šīs skolas ietekme bija visai būtiska arī Padomju Savienībā un sociālistiskajās valstīs, īpaši Polijā.

20. gs. 60.–70. gados sociālajās zinātnēs valdīja vispārēja aizraušanās ar kvantitatīvajām metodēm, īpaši ASV, kā arī Lielbritānijā, Francijā un Skandināvijas valstīs, jo parādījās datori, kas deva iespēju apstrādāt lielus kvantitatīvo datu apjomus. Šķita, ka tieši kvantitatīvo metožu pielietošana ir tā, kas spēs padarīt sociālās zinātnes par “īstām” zinātnēm. Šis vilnis skāra arī vēsturi. Kvantitatīvās metodes jeb kliometrija tika pielietotas tādās jomās kā vēsturiskā demogrāfija un ekonomiskā vēsture. Tomēr kvantifikācija vēstures pētniecību ietekmēja atšķirīgā pakāpē. Lielā daļā pētījumu statistikas un citu datu apstrāde tika apvienota ar tradicionālajām metodēm. Savukārt daļa pētnieku mēģināja padarīt vēsturi par “īstu” zinātni, balstoties uz matemātisku modelēšanu. Daudzi (piemēram, E. Lerojs Ladirī) uzskatīja, ka vēsture, kuru nav iespējams kvantificēt, nav uzskatāma par zinātnisku. Šādas pieejas atbalstītāji bija daudzās valstīs, bet visvairāk starp amerikāņu “jaunās ekonomikas vēstures” skolas pārstāvjiem. Viņi uzskatīja, ka ar matemātiskām metodēm var pētīt ne tikai ekonomiskus, bet arī sociālus procesus. Viņu skatījumā ekonomikas modernizācija bija primārais priekšnoteikums politiskajai modernizācijai.

Tomēr jau 70. gadu beigās sāka kritizēt zinātnisko racionālismu, uz kuru balstījās vēstures kvantifikācija. Tas bija saistīts ar vilšanos “lielajās” koncepcijās, kuru centrā bija valsts, tirgus, šķiras vai civilizācijas. Arī kliometrijas lietošanas spektrs izrādījās samērā šaurs.

Ideja par progresu kā lineāru attīstību, sabiedrībām attīstoties no primitīvākām uz sarežģītākām, kas kopš Franču revolūcijas bija ieguvusi vispārēju izplatību, radīja jautājumu, kādēļ cilvēku sabiedrību attīstības līmeņi ir atšķirīgi. Vienu no atbildēm deva modernizācijas teorija, kas sāka attīstīties 19. gs. beigās, bet ārkārtīgi lielu popularitāti ieguva 20. gs. vidū. Modernizācijas teorijas teorētiķi bija nevis vēsturnieki, bet gan sociologi, politologi un ekonomisti, piemēram, amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) un amerikāņu ekonomists Volts Vitmens Rostovs (Walt Whitman Rostow). Modernizācijas teorija pretstatīja modernās sabiedrības tradicionālajām sabiedrībām. Modernās sabiedrības balstās uz racionalitāti, kas ir pamatā ticībai zinātnei un tehnikas progresam, individuālismam, savukārt tradicionālajās sabiedrībās svarīgākas ir citas vērtības – reliģija, kolektīvisms, patriarhālisms, un tas ir šķērslis sabiedrības modernizācijai. Modernizācijas teorijas ietvaros būtiska bija arī t. s. Sonderweg (burtiski vācu ‘īpašais ceļš’) diskusija, kuras centrālais jautājums bija pretrunas Vācijas sabiedrības modernizācijas procesā, kas noveda pie nacisma un holokausta.

Citu risinājumu piedāvāja marksisms, kas arī balstījās uz lineāra progresa ideju. K. Marksa un vācu filozofa un politiķa Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) izstrādātā vēsturiskā materiālisma koncepcija balstās uz ideju, ka cilvēku sabiedrības secīgi iziet vairākas sociāli ekonomiskās attīstības stadijas, kurās noteikts ražošanas veids (ražošanas līdzekļu un ekonomisko attiecību attīstības līmenis) nosaka atbilstošu sabiedrības politisko un sociālo struktūru, kā arī ideoloģiju. Sabiedrības progress notiek lēcienveidīgi revolucionārā ceļā. Revolūcijas notiek tad, kad iepriekšējās iekārtas dzīlēs izveidojies jauna tipa ražošanas veids un ražošanas attiecības, bet sabiedrības sociālā un ideoloģiskā virsbūve palikusi iepriekšējā. K. Marksa un F. Engelsa socioloģiskās idejas nekad nav bijušas līdz galam noformētas skaidri definētā vēstures attīstības shēmā, un tās pieļauj visai plašu interpretāciju. Taču marksisma ļeņinisma variantā, ko izvirzīja padomju politiķis Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) un tālāk attīstīja padomju vēsturnieki un sociālo zinātņu pārstāvji, vēsturiskais materiālisms ieguva piecu sociāli ekonomisko formāciju – pirmatnējās sabiedrības, vergturu sabiedrības, feodālās sabiedrības, kapitālistiskās sabiedrības un komunistiskās sabiedrības (kura savukārt sastāv no divām stadijām – sociālistiskās un komunistiskās sabiedrības) modeli. J. Staļina laikā šis modelis bija obligāts visiem padomju un sociālistisko valstu vēsturniekiem, un diskusijas bija iespējamas tikai ļoti šaurā spektrā, piemēram, par citu formāciju hronoloģiskajām robežām konkrētās teritorijās. Nedaudz plašākas diskusijas iespējas – diskusijas par aziātisko ražošanas veidu, parādījās tikai 20. gs. 50. gadu 2. pusē, pēc J. Staļina nāves.

Rietumos marksisma ietekme visizteiktāk izpaudās pasaules sistēmu teorijā, kuru 70. gados izveidoja amerikāņu sociologs un filozofs Imanuēls Vollerstīns (Immanuel Maurice Wallerstein), lai skaidrotu pasaules kapitālistiskās sistēmas veidošanos. Teorijas saknes meklējamas ne tikai marksismā, bet arī Annāļu skolā un atkarības teorijā. Pasaules sistēmu teorija radās galvenokārt kā modernizācijas teorijas kritika. I. Volerstīns aplūko pasauli nevis kā sastāvošu no atsevišķām valstīm, bet gan kā pasaules sistēmu jeb pasaules ekonomiku, kas sākusi veidoties 16. gs. un sastāv no trīs daļām – kodola, perifērijas un pusperifērijas. Pastāv strikta darba dalīšana starp kodolu un perifēriju, un tā balstās uz izteikti nevienlīdzīgām attiecībām. Kodola zemēs ir augsts tehnoloģiju līmenis un tajās akumulējas kapitāls, savukārt perifērija piegādā kodolam izejvielas.

Vēl viens globālo vēsturisko procesu skaidrojums, kura popularitāte sasniedza maksimumu 20. gs. vidū, bija angļu vēsturnieka, vēstures filozofa un kultūras teorētiķa Arnolda Toinbija (Arnold Joseph Toynbee) civilizāciju teorija. Viņa skatījumā cilvēces vēsturē bijušas 26 civilizācijas un to dzinējspēks ir elites.

20. gs. 70.–80. gados sociālo zinātņu sociālo struktūru un sociālo procesu modeļi, kā arī marksisma vēsturiskais materiālisms, vairs nepārliecināja. Daudzi vēsturnieki uzskatīja, ka jāpievēršas parasto cilvēku ikdienas pētniecībai, attiecībām starp cilvēkiem un tam, kā tajās izpaužas varas attiecības. Viņu skatījumā vēsturnieku uzdevums ir pētīt tos sabiedrības slāņus un grupas, kuriem līdz tam vēstures zinātne tikpat kā nepievērsās – sievietes, bērnus, margināļus utt. Šis skatījums iedvesmojās no franču filozofa, psihologa un sociologa Mišela Fuko (Michael Foucault) idejām par varas un zināšanu attiecībām, un par to, kā ar sociālo institūciju palīdzību tās tiek pielietotas sabiedrības kontrolei. Uzsvars pārvirzījās no lielajiem politiskajiem un sociālajiem procesiem un struktūrām (makrovēstures) uz parastu cilvēku dzīvēm (mikrovēsturi). Šim jautājumam vēsturnieki bija pievērsušies arī agrāk, piemēram, F. Brodels savā darbā “Ikdienas dzīves struktūras” (Les structures du quotidien, 1979) aplūkoja materiālos apstākļus un to izmaiņas, taču jaunās vēsturnieku paaudzes skatījumā ar to bija par maz – bija svarīgi pētīt arī kā cilvēki paši uztvēra savu dzīvi un tās materiālos apstākļus, kā dzīvoja mazas kopienas, grupas. Mikrovēsturi attīstīja itāļu vēsturnieki Karlo Ginzburgs (Carlo Ginzburg) u. c., franču Annāļu skolas pārstāvji Ž. Legofs un Žoržs Dibī (George Duby), britu vēsturnieki Kīts Tomass (Keith Thomas) un Pīters Bērks (Peter Burke), vācu vēsturnieks Lucs Nīthammers (Lutz Niethammer) un citi.

Mikrovēsture ietekmējās no sociālās un kultūras antropoloģijas, jaunāku laiku pētījumos tā plaši pielietoja mutvārdu vēstures liecības, intervējot aculieciniekus, lai saprastu, kā vēstures notikumus izprata parasti, ierindas cilvēki. Šāda pieeja nereti deva ārkārtīgi ietekmīgus rezultātus. Tā amerikāņu vēsturnieka Kristofera Brauninga (Christopher Robert Browning) 1992. gadā publicētā grāmata “Parastie cilvēki: 101. rezerves policijas bataljons” (Ordinary Men: Reserve Police Battallion 101), kas balstījās uz intervijām ar šī policijas bataljona bijušajiem karavīriem, pavēra pilnīgi jaunu pieeju holokausta pētījumos. Ja līdz tam pētnieki holokaustu aplūkoja “no augšas” kā institucionalizētu un birokrātisku procesu, tad šajā K. Brauninga darbā tas tika parādīts no ierindas izpildītāju perspektīvas. Ne visi vēsturnieki bija gatavi atbalstīt jaunās pieejas. 80. gados Vācijā izvērtās asa diskusija starp vēsturniekiem, kas atbalstīja sociālo zinātņu pieejas un uzskatīja, ka vēstures pētījumiem jāiekļaujas stingros konceptuālos un analītiskos ietvaros, un ikdienas vēstures piekritējiem. Dažādas vēstures pētniecības un ideoloģiskās tradīcijas noteica arī diezgan būtiskas pieeju atšķirības mikrovēstures piekritēju vidū. Radikālākie tās pārstāvji uzskatīja, ka tradicionālā politiskā vēsture ar tās akcentu uz lielajiem procesiem un lielajām personībām kļuvusi nevajadzīga. Tomēr laika gaitā pierādījās, ka mutvārdu vēsture un arī mikrovēstures pētījumi, kas veltīti agrākiem laika posmiem, nevar iztikt bez plašāka vēsturiskā konteksta.

Pavērsiens uz agrāk ignorēto slāņu un grupu pētniecību izpaudās arī tādējādi, ka vēstures zinātnē tika pārvērtēts skatījums uz globālo vēsturi un masveida kritikai tika pakļauts eirocentrisms. Ļoti liela ietekme bija palestīniešu izcelsmes amerikāņu kultūras vēsturnieka Edvarda Saīda (Edward Wadie Said) grāmatai “Orientālisms” (Orientalism, 1978), kurā parādīts, kā Rietumu pētnieki interpretēja Austrumus, un ka šīs interpretācijas bija neizbēgami politiskas un atspoguļoja imperiālistisko lielvaru skatījumu. E. Saīda grāmatas ietekme bija milzīga, tā būtiski ietekmēja postkoloniālisma pētījumus, vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzās agrākajās kolonijās, piemēram, Indijā bija izveidojušās savas akadēmiskās vēstures skolas, kurās šīs idejas rada lielu atsaucību.

Vislielāko triecienu vēstures zinātnes reputācijai 80. gados deva postmodernisms jeb t. s. lingvistiskais pavērsiens (linguistic turn) sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas balstījās uz M. Fuko, Žaka Deridā (Jacques Derrida) un Rolāna Barta (Rolland Barthes) idejām. Radikālākie postmodernisti, piemēram, amerikāņu vēsturnieks Heidens Vaits (Hayden White) noliedza jebkādas vēstures zinātnes pretenzijas uz zinātniskumu, vēsturiskais naratīvs nav pagātnes objektīvs atspoguļojums, tas ir tikai vēsturnieka subjektīva interpretācija, “vēsturiski naratīvi ir verbālas fikcijas”. Postmodernistu skatījumā visi teksti ir vienādi nozīmīgi, tādēļ arhīva dokumentam (primārajam avotam) ir tāda pat vērtība kā jebkura vēsturnieka interpretācijai par šo dokumentu, kas ir sekundārs avots. Tādējādi tika uzbrukts pašiem vēstures kā zinātnes pamatprincipiem – objektivitātes un avotu kritikas izvērtēšanas iespējamībai.

H. Vaita u. c. radikālāko postmodernistu skatījumā vēsturi nav iespējams izpētīt. Tas, ko var izdarīt, ir pētīt vēsturisko diskursu, t. i. vēsturnieku darbus, tādējādi liekot vienlīdzības zīmi starp vēsturi un historiogrāfiju. Tas, ka vēsturnieki nav un nevar būt pilnīgi objektīvi, bija zināms jau sen, taču uzskats, ka visi vēsturnieku teksti ir vienādi reprezentatīvi un ka vēsturnieku darbi ne ar ko neatšķiras no vēsturisko romānu autoru tekstiem, jo vēsturnieks, tāpat kā rakstnieks, konstruē realitāti, bija pilnīgs vēstures zinātniskuma noliegums. H. Vaita radikālismu tomēr neatbalstīja arī daudzi postmodernā virziena vēsturnieki. Radikālais skatījums uz vēstures naratīvu kā diskursīvu fikciju 80. gadu 2. pusē bija ārkārtīgi populārs Amerikā, taču citviet tas atrada mazāku atsaucību. Pagātnes rekonstrukcijā būtiska loma ir arī vēsturnieka uztverei un iztēlei, taču vēsturnieks neveido savu naratīvu patvaļīgi, bet gan sekojot “pagātnes balsīm”, kas sadzirdamas izmantotajos avotos (kanādiešu un amerikāņu vēsturniece Natālija Dēvisa, Natalie Zemon Davis).

70.–80. gadu postmodernisma ietekme vēsturē lielā mērā bija vērsta uz tradicionālās nacionālās un politiskās vēstures diskreditāciju. Vēsture, kuras centrā bija nacionālā valsts, tika uztverta kā valdošo slāņu ideoloģijas un varas izpausme. Tomēr 90. gados politika sāka atgriezties vēstures pētniecībā. Savu nozīmi atguva arī vēstures un sociālo zinātņu saistība. Tas izpaudās, piemēram, tajā faktā, ka 1994. gadā atkal tika mainīts “Annāļu” virsraksts – Annales. Histoire. Sciences Sociales. (Annāles. Vēsture. Sociālās Zinātnes), kas simbolizē vēstures politisko aspektu pētniecības nozīmību. Kopumā mēģinājumi deleģitimizēt plašāku sociālo un politisko kontekstu bija cietuši neveiksmi, jo mikrovēsture bija nenozīmīga, ja šis konteksts netika ņemts vērā. H. Vaita ideja par to, ka vēstures naratīvam ir daudz kopīga ar literāriem tekstiem visumā tika akceptēta, taču to nevar teikt par viņa uzskatu, ka vēsture, tāpat kā literatūra, ir fikcija. Vēsturnieks savā darbā balstās uz avotu kritiku un, lai gan no subjektivitātes nav iespējams izvairīties, apzinīga attieksme pret avotiem un to interpretāciju padara vēsturnieku darbus par ko vairāk nekā vienkāršu literāru tekstu. Turklāt pastāv kvalitatīvas atšķirības starp primārajiem un sekundārajiem avotiem. Neskatoties uz tradicionālās vēstures un postmodernās vēstures piekritēju savstarpējo antagonismu “lingvistiskā pavērsiena” rezultātā par leģitīmu vēstures zinātnes sastāvdaļu ir kļuvusi t. s. jaunā kultūras vēsture, feminisma un dzimtes pētījumi, postkoloniālisma pētījumi. Tāpat arī sociālo zinātņu un vēstures savstarpējā saistība ir pati par sevi saprotama. Postmodernistu uzbrukumi nav pārtraukuši sociālo zinātņu pielietošanu vēsturnieku pētījumos, kā arī pievēršanos tradicionālajai politiskajai un ārpolitikas vēsturei. Būtiski ir tas, ka 20. gs. 70.–80. gadu intelektuālā revolūcija ietekmējusi vēstures pētniecību visā pasaulē.

21. gs. vēsture pasaulē joprojām tiek pētīta pārsvarā kā nacionālā vēsture un darbi tiek rakstīti nacionālajai auditorijai. Nav arī zudusi interese par globālo procesu pētniecību, taču tā mazāk mēģina izstrādāt lielās koncepcijas, bet gan vairāk koncentrējas uz parādībām, kuras neatzīst nacionālās robežas – ideju, vērtību, reliģiju, tehnoloģiju izplatība, migrācija, starpkultūru apmaiņa, klimata un vides izmaiņu ietekme un citas.

Kopš 20. gs. 60. gadiem saistībā ar dekolonizācijas procesu, bet visizteiktāk pēc Aukstā kara veidojas starptautiska vēsturnieku kopiena. Par komunikācijas valodu akadēmiskajā vēsturē aizvien vairāk kļūst angļu valoda, visvairāk vēstures žurnālu tiek izdoti angļu valodā. Tradicionāli ASV, Kanādā un Lielbritānijā vēstures pētniecība vienmēr ir bijusi kosmopolītiska – tika pētīta visdažādāko reģionu vēsture, kā arī šajās valstīs bija vieglāk integrēties akadēmiskajā kopienā vēsturniekiem no citām zemēm. Pēc Aukstā kara arī Francijā un Vācijā vērojama lielāka interese par tematiku, kas pārsniedz šo valstu robežas. Taču vienlaicīgi angliski joprojām tiek tulkoti pārāk maz vēsturnieku darbu, kas uzrakstīti ne Rietumu valodās (arābu, turku, japāņu, ķīniešu u. c.), tāpat arī Austrumeiropas vēsturnieku darbu, tādēļ vēstures pētniecībā joprojām izteikti dominē amerikāņu un britu vēstures zinātne. Izņēmums ir Indija, kuras zinātnieki ļoti daudz publicējas angliski, kādēļ arī tādi vēsturnieki kā Ranadžits Guha (Ranajit Guha) un Dipešs Čakrabartī (Dipesh Chakrabarty) guvuši atzinību visā pasaulē ar saviem pētījumiem par pakļauto slāņu vēsturi (Subaltern Studies) un postkoloniālisma pētījumiem Dienvidāzijā.

Vēstures zinātnes standartu iedibināšanā un izplatīšanā ļoti svarīga loma bija vēstures žurnāliem – 1859. gadā dibinātajam Historische Zeitschrift, kuram sekoja Revue Historique Francijā (1876), Rivista Storica Italiana Itālijā (1884), English Historical Review (1886) Lielbritānijā un American Historical Review (1895), kā arī līdzīga tipa žurnāli citās valstīs. Žurnālu skaits un ietekme dažādās valstīs varēja stipri atšķirties. Tā Lielbritānijā jau 1875. gadā izdeva jau 42 dažādas specializācijas vēstures žurnālus, bet Spānijā pirmais profesionālais vēstures žurnāls parādījās tikai 1940. gadā. Par akadēmisku vēstures žurnālu standartu kļuva atsauces uz avotiem, jaunāko grāmatu apskati un recenzijas, avotu publikācijas.

Pastāv dažādi vēstures žurnālu rangu saraksti pēc to ietekmes faktora, t. i., cik bieži attiecīgā žurnāla raksti tiek citēti, taču tiem visiem kopējs ir tas, ka pirmajās 20 vietās gandrīz vienmēr ir tikai angļu valodā publicētie. Tā Thomson Reuters vērtējumā par 2000.–2010. gadiem 10 ietekmīgākie žurnāli ir ASV un Lielbritānijā izdotie American Historical Review (1895), Environmental History (1996), Journal of American History (1914), Social Science History (1976), Journal of Modern History (1929), Journal of African History (1960), Journal of British Studies (1961), Comparative Studies in Society and History (1959), History Workshop Journal (1976) un Journal of Contemporary History (1966).

Neviens citvalodu žurnāls, t. sk. tik cienījami kā Annales (1929, Francija) un Historische Zeitschrift (1859, Vācija) nebija iekļuvuši pat 20 citētāko sarakstā. Tomēr pasaulē ir aptuveni 2000 vēstures žurnālu, kurus izdod nacionālās un reģionālās vēsturnieku asociācijas, universitātes, lielās izdevniecības (piemēram, Oxford University Press, Taylor and Francis u. c.), kā arī ap 5000 lokālās vēstures un šauras specializācijas vēstures žurnālu.