29.08.1919. Ministru kabineta (MK) sēdē nolēma dibināt Valsts vēsturisko arhīvu (VVA). Par VVA direktoru 01.09.1919. iecēla vēsturnieku Jāni Krodznieku (Krīgeru). 23.09.1919. MK izdeva Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu, nosakot arhīva padotību un funkcijas. VVA darbojās Izglītības ministrijas pārziņā, un tā funkcija bija uzkrāt un glabāt visus vēsturiski nozīmīgos dokumentus, kuri iestādēm vairs nebija nepieciešami aktīvajā lietvedībā. VVA bija padoti visi valsts resoru, komunālo un kārtu iestāžu arhīvi. Arhīvs atradās Rīgas pils Svina tornī, kur tika koncentrēti vēsturiskie dokumenti no visas Latvijas teritorijas.

07.11.1924. Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Valsts arhīvu, ar ko atcēla 23.09.1919. Noteikumus par Valsts vēsturisko arhīvu. VVA tika pārdēvēts par Valsts arhīvu (VA). Saglabājās VA funkcija uzkrāt, glabāt un apstrādāt visus vēsturiski nozīmīgos dokumentus, pieņemt no valsts iestādēm aktīvajā lietvedībā nevajadzīgās lietas. Arhīva funkcijās vairs neietilpa citu arhīvu uzraudzība. Uz vienošanās pamata VA bija tiesīgs pieņemt glabāšanā arī privātu organizāciju un personu dokumentus. VA bija nododami arī visi vietējie agrāko valdību arhīvi, kuri tobrīd bija privātpersonu rokās. 01.06.1932. Valsts prezidents izsludināja “Pārgrozījumus un papildinājumus likumā par Valsts arhīvu”, kuros tika noteikts, ka arī pašvaldību un citu publiski tiesisku iestāžu dokumenti nododami Valsts arhīvā.

1930. gadā Valsts arhīvam piešķīra Rīgas lombarda ēku Slokas ielā 16, uz kurieni 1931. gada 1. pusē no Rīgas pils Svina torņa pārvietoja VA dokumentus. No 1936. līdz 1939. gadam šai ēkai izbūvēja sešstāvu piebūvi, kas bija speciāli projektēta arhīva darba vajadzībām. Mūsdienās tur atrodas Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA). 1939. gadā arhīva rīcībā tika nodotas papildu telpas Rundāles pilī, kur glabāja Valsts kontroles un Statistikas pārvaldes uz laiku glabājamos dokumentus.

No 1924. līdz 1940. gada jūnijam VA direktors bija Jānis Bērziņš. Nozīmīgas dokumentu krātuves ārpus VA bija Ārlietu ministrijas un Kara ministrijas arhīvs, kā arī lielākais un nozīmīgākais no pašvaldību arhīviem – Rīgas pilsētas Vēsturiskais arhīvs, kurā atradās Rīgas valdes un tai pakļauto iestāžu dokumenti, pilsētas monētu kolekcija, vairāki simti dokumentu fotokopiju par Latvijas vēsturi, kā arī ap 1500 mikrofilmu par Latvijas vēsturi.

Atgūstot neatkarību, Latvijas Republika (LR) pārņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) izveidoto valsts arhīvu sistēmu. Arhīvu sistēmu pārvaldīja Ministru padomes (MP) Galvenā arhīvu pārvalde, kuras padotībā bija šādi arhīvi: Centrālais valsts vēstures arhīvs, Centrālais valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīvs (CVORSCA), Centrālais valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, CVORSCA 11 filiāles (Alūksnē, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē, Siguldā, Tukumā, Valmierā un Ventspilī – tie darbojās kā patstāvīgi arhīvi tiešā Arhīvu pārvaldes padotībā), Centrālā mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija un VA speciālā bibliotēka.

26.03.1991. LR Augstākā padome (AP) pieņēma likumu “Par arhīviem” un lēmumu “Par Latvijas Republikas likuma “Par arhīviem” spēkā stāšanās kārtību”. Likumā noteica, ka valsts arhīvu sistēmu veido centrālie un zonālie valsts arhīvi. Valsts arhīvi ir juridiskās personas. Valsts arhīvu sistēmu vada valsts arhīvu ģenerāldirektors, kuru ieceļ AP un kurš ir pakļauts AP un atbildīgs tās priekšā. Lēmumā tika nosaukti visi valsts arhīvu sistēmā esošie arhīvi, līdz ar to likvidējot iepriekšējos padomju okupācijas varas dotos arhīvu nosaukumus. 14.05.1992. AP prezidijs apstiprināja Nolikumu par Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekciju. Saskaņā ar nolikumu Valsts arhīvu ģenerāldirekcija pārvaldīja un uzraudzīja valsts arhīvu sistēmu. 1994. gadā valsts arhīvu sistēmu papildināja Rīgas un Jūrmalas pilsētu personālsastāva dokumentu arhīvs, 1999. gadā to pārdēvēja par Personāla dokumentu valsts arhīvu. 1993. gadā Valsts arhīvu ģenerāldirekcija tika nodota Tieslietu ministrijas pārraudzībā, 2001. gadā – Kultūras ministrijas (KM) pārraudzībā. 11.02.2010. Saeima pieņēma Arhīvu likumu, kurā noteica, ka 01.01.2011. darbu sāk LNA. Valsts arhīvu sistēmas iestādes kļuva par LNA struktūrvienībām. Kopš 2011. gada LNA direktore ir Māra Sprūdža.

LNA ir kultūras ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras galvenās funkcijas ir izvērtēt un uzkrāt Latvijā un ārpus Latvijas radītus dokumentus, nodrošināt to saglabāšanu un pieejamību, kā arī uzraudzīt dokumentu un arhīvu pārvaldības kārtības ievērošanu iestādēs un akreditētos privātos arhīvos. LNA uzdevums ir uzkrāt un saglabāt nacionālo dokumentāro mantojumu – nacionālās kultūras mantojuma daļu, ko veido LNA uzkrātie dokumenti, iestāžu uzkrātie pastāvīgi glabājamie dokumenti, privātie dokumenti ar arhīvisko vērtību (ja noslēgts līgums par šo dokumentu iekļaušanu nacionālajā dokumentārajā mantojumā), kā arī no ārvalstīm iegūtie dokumenti ar arhīvisko vērtību vai apliecinātas to kopijas. LNA ir apvienoti 15 valsts arhīvi: LVVA, Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs (LVKFFDA), Personāla dokumentu valsts arhīvs un 11 zonālie valsts arhīvi (Alūksnē, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē, Siguldā, Tukumā, Valmierā, Ventspilī). LNA kompetenci nosaka MK pieņemtais Latvijas Nacionālā arhīva nolikums (MK 28.12.2010. noteikumi Nr. 1234). LNA struktūru nosaka kultūras ministra 29.06.2011. saskaņotais LNA reglaments.

01.01.2016. LNA glabājās vairāk nekā 21,86 miljoni glabājamo vienību. 2015. gada laikā glabājamo vienību skaits bija palielinājies par 136 000. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izvietots 23 ēkās visā Latvijas teritorijā. 2015. gadā LNA vidēji bija 423 amata vietas, faktiskais vidējais darbinieku skaits bija 421 – 117 ierēdņi un 304 darbinieki.

LVVA glabā dokumentus, ko sāka uzkrāt jau 1919. gadā dibinātais Valsts vēsturiskais arhīvs (kopš 1924. gada – VA). Padomju okupācijas laikā, 1940. gadā, arhīvu pārņēma LPSR varas struktūras, pakļaujot to Iekšlietu tautas komisariāta Arhīvu daļai, un nosauca par LPSR Centrālo Valsts arhīvu. Nacistiskās okupācijas laikā arhīvus Latvijas teritorijā nodeva Reihskomisariāta Ostland Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas pakļautībā. Pēc padomju okupācijas varas atjaunošanas līdz 1961. gadam LPSR valsts arhīvi atkal bija pakļauti Iekšlietu tautas komisariātam, vēlāk – Iekšlietu ministrijai. 1961. gadā sākās valsts arhīvu sistēmas reorganizācija. LPSR MP tiešā pakļautībā izveidoja Arhīvu pārvaldi. Centrālo valsts arhīvu sadalīja, izveidojot divus arhīvus – LPSR Centrālo valsts vēstures arhīvu un LPSR CVORSCA. Centrālā valsts vēstures arhīva uzdevums bija koncentrēt un saglabāt tos vēsturiskos dokumentus, kuri nav saistīti ar padomju varas posmiem Latvijas teritorijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arhīvs tika nodēvēts par LVVA.

LVVA uzkrāti vairāk nekā 6 miljoni arhīva lietu. Par senāko dokumentu uzskatāms bīskapa Alberta raksts par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – šo dokumentu datē ar 1220. gadu.

Jaunākie dokumenti – līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai 1990.–1991. gadā – atrodas LR sūtniecību Londonā un Vašingtonā fondos. LVVA glabā 13.–18. gs. pergamentus, Livonijas konfederācijas valstu dokumentus, Pārdaugavas hercogistes, poļu Vidzemes, Kurzemes hercogistes, zviedru Vidzemes, Piltenes apgabala dokumentus, Vidzemes un Kurzemes guberņu, kā arī Vitebskas guberņas Latgales apriņķu arhīvus, 17.–20. gs. kartes un plānus, 18.–19. gs. dokumentus par muižu un dvēseļu revīzijām, reliģisko draudžu un baznīcu dokumentus, Rīgas pilsētas arhīvu, Vidzemes bruņniecības arhīvu, Pirmā pasaules kara vācu okupācijas laika (1915–1918) dokumentus, LR starpkaru perioda neatkarības laika (1918–1940) dokumentus – Saeimas, valsts varas un pārvaldes iestāžu, pašvaldību, tiesu, sabiedrisko un politisko organizāciju dokumentus, zemesgrāmatas, māju grāmatas un pases, nacistu okupācijas režīma pārvaldes iestāžu dokumentus (1941–1945) un citus.

30.12.1961. LPSR MP izdeva lēmumu, kurā noteica 01.01.1962. dibināt LPSR CVORSCA, un tā uzdevums bija koncentrēt un uzkrāt padomju laika dokumentus, kā arī uzraudzīt iestāžu, uzņēmumu un organizāciju arhīvu darbu. CVORSCA koncentrēja Latvijas sociāldemokrātisko un komunistisko organizāciju dokumentus (no 1899. gada) un LPSR perioda dokumentus (1940.–1941. gadā un no 1944. gada).

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arhīvs tika nodēvēts par Latvijas Valsts arhīvu. Latvijas Valsts arhīvā turpina glabāt LPSR CVORSCA izveidotos fondus un līdzās tiem uzkrāj LR valsts varas un pārvaldes iestāžu dokumentus, tiesu un prokuratūru dokumentus un Rīgas un Jūrmalas pilsētas pašvaldību iestāžu dokumentus. Latvijas Valsts arhīvs līdz LNA izveidošanai uzraudzīja šo iestāžu arhīvu darbu. Pēc LPSR Valsts drošības komitejas darbības izbeigšanas Latvijā 08.1991. Latvijas Valsts arhīvā glabāšanā pieņēma bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentus. Starp LPSR Valsts drošības komiteju (VDK) un tās priekšteču, t. sk. Iekšlietu tautas komisariāta, dokumentiem ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pārbaudes–filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas (1944–1952) – kopskaitā 58 436 lietas un kartotēka – un LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1919–1991) – kopskaitā 52 653 lietas un kartotēka ar 93 608 kartītēm. Tāpat arhīvā ir 14.06.1941. no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas (1941–1956, 2000) – kopskaitā 5165 lietas, 25.03.1949. no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas (1949–1954, 1992) – kopskaitā 13 358 lietas. Latvijas Valsts arhīva glabāšanā nodoti arī bijušās Latvijas Komunistiskās partijas arhīva dokumenti. Latvijas Valsts arhīvs uzkrāj arī nevalstisko organizāciju, privātpersonu un latviešu trimdas organizāciju dokumentus un kolekcijas.

1963. gadā nodibināja LPSR Centrālo valsts kinofotofonodokumentu arhīvu – speciālu arhīvu kino, foto un skaņas dokumentu uzkrāšanai un saglabāšanai, atdalot no Centrālā valsts vēstures arhīva fotodokumentu kolekciju un no CVORSCA – kino, foto un skaņas dokumentus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arhīvs tika nodēvēts par LVKFFDA.

LVKFFDA ir uzkrājis kino, video, foto un skaņas dokumentu kolekciju, sākot no 19. gs. 2. puses līdz mūsdienām – vairāk nekā 97 000 glabājamo vienību kinodokumentu un videodokumentu, vairāk nekā 1,7 miljonus glabājamo vienību fotodokumentu, vairāk nekā 50 000 glabājamo vienību skaņas dokumentu un vairāk nekā 6500 glabājamo vienību elektronisko dokumentu.

Senākais dokuments ir 1863. gada Rīgas fotoattēls. Senākais kinodokuments ir 1910. gada kinohronika par Krievijas imperatora Nikolaja II (Николай II Александрович Романов) vizīti Rīgā. Senākie skaņas ieraksti ir 19. gs. beigās (1891–1900) tapušie piano rullīši – mehāniskie ieraksti uz papīra lentes, kas ierakstīti Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Ievērojama ir LR pirmā neatkarības laika kinohroniku kolekcija un latviešu dokumentālo, mākslas un animācijas filmu kolekcijas. Īpaši vērtīgi ir fotodokumenti, kuri atspoguļo LR 20. gs. 20.–30. gadu vēsturi. Arhīvā atrodas bagātīga fotoalbumu kolekcija, kas veltīta Kārļa Ulmaņa darbības periodam. Nozīmīgi ir arī privātpersonu un institūciju fotodokumentu fondi un kolekcijas. Arhīvs glabā firmas Bellaccord Electro matricu un skaņuplašu kolekciju, kura tapusi 20. gs. 20. un 30. gados, un firmas “Melodija” Rīgas rūpnīcas 1945.–1992. gadā izdoto skaņuplašu pilnīgu kolekciju, AP un Saeimas plenārsēžu fonogrammas kopš 1990. gada. Arhīvs uzkrāj valsts un pašvaldību iestāžu elektroniskos dokumentus.

1994. gadā nodibināja Rīgas un Jūrmalas pilsētu personālsastāva dokumentu arhīvu, 1999. gadā to pārdēvēja par Personāla dokumentu valsts arhīvu. Personāla dokumentu valsts arhīvs uzkrāj Rīgas un Jūrmalas reorganizēto un likvidēto valsts un pašvaldību iestāžu, kā arī privāto un juridisko personu personāla dokumentus (personas lietas un kartītes, pensiju lietas, personu kontus, sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu uzskaites kartītes u. c. dokumentus). Personāla dokumentu valsts arhīvā uzkrāti personāla dokumenti no 1944. gada līdz mūsdienām, no likvidētajām un reorganizētajām institūcijām neizņemtie dokumentu oriģināli (vairāk nekā 184 000 dokumentu – darba grāmatiņas, izglītības dokumenti, algas nodokļa grāmatiņas u. c.), iedzīvotāju norakstītās pases 1996.–2004. gadā (vairāk nekā 986 000 dokumentu), medicīnas dokumenti (slimību un dzemdību vēsture, slimnieku kartotēkas u. c.), izglītības dokumenti, mājas grāmatas un kuģu ruļļi.

Zonālos valsts arhīvus izveidoja, reorganizējot CVORSCA 11 filiāles par patstāvīgiem arhīviem valsts arhīvu sistēmā, saglabājot skaitu un arhīvu darbības zonas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arhīvi ieguva nosaukumu – zonālie valsts arhīvi. Zonālajos valsts arhīvos uzkrāts vairāk nekā 6,6 miljoni LPSR vietējo valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu un organizāciju lietu par laikposmu no 1944. līdz 1991. gadam. Liela daļa no tā ir bijušo kolhozu, izpildkomiteju un vietējo rūpniecības uzņēmumu dokumenti. Pēc LR neatkarības atgūšanas 1991. gadā zonālo valsts arhīvu uzdevums ir uzkrāt LR administratīvo rajonu valsts un pašvaldību iestāžu dokumentus, kā arī likvidēto, bankrotējušo un privatizēto uzņēmumu dokumentus.

Žurnāla “Latvijas Arhīvi” (kopš 1994) izdevējs ir LNA. Žurnāls iznāk četras reizes gadā, un tajā publicē rakstus par arhīvzinātni, arhīvu darba pieredzi un Latvijas vēsturi. Žurnāla regulārā sadaļa “Vēsture” iekļauta Latvijas Zinātnes padomes vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu sarakstā.