Galvenie tiesību akti, kas reglamentē pašvaldību tiesības un darbību Latvijā, ir Eiropas vietējo pašvaldību harta (15.10.1985.), ko ar likumu Latvija ratificējusi 22.02.1996., likums “Par pašvaldībām” (19.05.1994.), Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likums (13.01.1994.), likums “Par pašvaldību budžetiem” (29.03.1995.), Valsts pārvaldes iekārtas likums (06.06.2002.), Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums (18.12.2008.), Teritorijas attīstības plānošanas likums (13.10.2011.) un citi.

Saskaņā ar Eiropas Hartu pašvaldībām ir vietējās varas institūciju tiesības un reālas iespējas likuma robežās regulēt un vadīt būtisku daļu no publiskajiem jautājumiem iedzīvotāju interesēs, uzņemoties par to atbildību. Pašvaldībām ir duāla daba – daļā jautājumu tās patstāvīgi realizē savu varu, bet citos jautājumos veic valsts pārvaldes uzdevumus. Eiropas Hartas principi balstās uz brīvās kopienas teoriju un pašvaldību sabiedriski saimniecisko teoriju, bet praksē dažās valstīs, t. sk. Latvijā, vērojama arī izteikta pašvaldību valstiskās teorijas izpausme – uzskatot pašvaldības par valsts pārvaldes organizācijām zemākajā līmenī.

Latvijas pašvaldības ir ļoti dažādas gan pēc teritorijas platības, iedzīvotāju skaita un struktūras, gan pēc dažādiem dabas, kultūrvēsturiskiem, sociālekonomiskiem un citiem aspektiem.

2018. gada sākumā saskaņā ar Pilsonība un migrācijas lietu pārvaldes datiem 52,4 % no Latvijas 2,11 miljoniem iedzīvotāju dzīvoja republikas pilsētās (Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Jūrmalā, Ventspilī, Rēzeknē, Valmierā, Jēkabpilī). Galvaspilsēta Rīga ir lielākā pašvaldība pēc iedzīvotāju skaita ar 701,1 tūkstoti jeb 33,2 % no visas valsts iedzīvotājiem. 47,6 % Latvijas iedzīvotāju dzīvo novados. Likums paredz, ka novads ir administratīva teritorija ar ne mazāk kā četriem tūkstošiem iedzīvotāju, bet gandrīz trešā daļa novadu ir mazāki. Vismazākais ir Baltinavas novads (1107 iedzīvotāji). Lielākā daļa novadu sastāv no vairākām teritoriālām vienībām – pilsētām un pagastiem. Teritoriālais dalījums ir arī Rīgai – priekšpilsētas un rajoni, kā arī vēl mazāka mēroga dalījums – apkaimes. Apdzīvotas vietas Latvijā ir pilsētas un ciemi, ārpus tiem – viensētas.

23.06.2020. spēkā stājās Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kas paredz ievērojamu teritoriālās sadrumstalotības samazināšanu un pašvaldību iespēju izlīdzināšanu. Saskaņā ar to Latvijas teritorija ir sadalīta valstspilsētu pašvaldību teritorijās un novadu pašvaldību teritorijās. Savukārt novadi tiek iedalīti pilsētās un pagastos. Kopumā reformas rezultātā tika izveidotas 43 administratīvās teritorijas, no tām septiņas veidoja atsevišķas valstpilsētas, bet 35 – novadu teritorijas ar administratīvajiem centriem. Novados pastāv 595 administratīvas teritorijas (pilsētas un pagasti). Visas pilsētas sadalītas valstspilsētās (10) un novadu pilsētās (67, no 01.07.2022. – 71). Līdzās administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņām, Latviešu vēsturisko zemju likums (spēkā no 01.07.2021.) nosaka kultūrvēsturisko teritoriju dalījumu Vidzemē (ietverot Rīgu), Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā.

No 2009. līdz 2020. gadam pastāvēja Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums ar 119 viena līmeņa pašvaldībām. Savukārt līdz 2009. gadam pašvaldība darbojās divos teritoriālos līmeņos: vietējo līmeni veidoja republikas pilsētas, pilsētas, pagasti un novadi, otro līmeni – rajoni un arī republikas pilsētas, kas vienlaikus bija iekļautas abos līmeņos. Divu līmeņu teritoriālo iedalījums atjaunotajā Latvijas Republikā (LR) tika pārņemts no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laikiem, kad administratīvi teritoriālo iedalījumu veidoja 26 rajoni un vairāk nekā 500 vietējā līmeņa administratīvi teritoriālās vienības – septiņas republikas pakļautības pilsētas, rajona pakļautības pilsētas, pilsētciemati un ciemi, kur varu īstenoja tautas deputātu padomes un izpildkomitejas.

Pašvaldības pirmsākumi Latvijas teritorijā saistīti ar pilsētām un to rātēm (no 13. gs.). Mūsdienu izpratnē par pašvaldību izveidošanās laiku var uzskatīt 1878. gadu, kad atbilstoši 1877. gada likumam par 1870. gada Krievijas pilsētu nolikuma attiecināšanu uz Baltijas guberņām sāka ievēlēt pirmās pilsētu domes. Arī lauku pašvaldību – pagastu – pirmsākumi rodami pirms daudziem gadsimtiem. 19. gs. sākumā pagasti kļuva par administratīvām vienībām ar pagasta tiesu un pagasta vecākajiem (priekšniekiem), ko ievēlēja pagasta sapulce.

Pēc LR izveidošanas 1918. gadā vietējo demokrātiju īstenoja pilsētu, pagastu un apriņķu pašvaldības. Tās uzraudzīja Iekšlietu ministrija (IeM). Pēc 15.05.1934. tika likvidētas apriņķu pašvaldības, ar “Likuma par pilsētu pašvaldību darbības ierobežošanu” (25.05.1934.) pieņemšanu zuda pilsētu pašvaldību demokrātija. Vēlāk saskaņā ar Pilsētu pašvaldību likumu (21.06.1939.) pilsētas vecāko iecēla iekšlietu ministrs, Rīgas lielvecāko – Ministru kabinets (MK) pēc iekšlietu ministra priekšlikuma, arī valdes locekļus un padomniekus iecēla iekšlietu ministrs. Likums par pagastu pašvaldību darbības ierobežošanu (17.07.1934.) pagastu pašvaldību darbību nemainīja tik ļoti kā pilsētu darbību.

Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā 1940. gadā un arī vācu okupācijas laikā (1941–1945) reālas pašvaldības nepastāvēja. Arī pēckara periodā PSRS sastāvā īstas, demokrātiskas pašvaldības nepastāvēja. Formālās iedzīvotāju vēlētās Tautas deputātu padomes un izpildvaras institūcijas – izpildkomitejas – neatbilda reālai pašu valdībai. Vietējo padomju deputātu kandidātu izvirzīšana bija nedemokrātiska, kandidātiem vēlēšanās nebija konkurences, padomēm nebija reālas varas – lēmumi bija jāsaskaņo ar vietējiem partijas orgāniem. Šajā periodā netika lietots jēdziens “pašvaldība” – Tautas deputātu padomes un izpildkomitejas darbojās kā Augstākai Padomei (AP) un Ministru padomei (MP) pakļautas teritoriālas vienības.

Pavērsiens bija 12.1989., kad tika organizētas vietējo padomju vēlēšanas, kurās pirmo reizi pēckara periodā deputātus ievēlēja saskaņā ar konkurences principu. 02.1990. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) AP pieņēma trīs atsevišķus likumus par rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām, kas pārsvarā balstījās uz pirmskara LR pagastu un pilsētu pašvaldību likumiem. 1991. un 1992. gadā LR AP pieņēma jaunus likumus par pilsētu, pagastu, rajonu pašvaldībām un par Rīgas pilsētas pašvaldību. Bet 1994. gadā līdz ar likuma “Par pašvaldībām” pieņemšanu iepriekšminētie likumi spēku zaudēja. 1994. gada pašvaldību likums ir Latvijas vēsturē pirmais vienotais vispārīgais likums visiem pašvaldību veidiem. Līdz šim tajā veikts ļoti daudz grozījumu.

Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” publisko tiesību jomā pašvaldību kompetencē ir šajā un citos likumos noteiktās autonomās funkcijas, deleģētās valsts pārvaldes funkcijas un uzdevumi, kuru izpilde likumā noteiktajā kārtībā nodota pašvaldībām, kā arī autonomās funkcijas, kuras tiek īstenotas kā brīvprātīgās iniciatīvas. Savstarpēji sadarbojoties vai atbilstoši pieprasījumam, pašvaldības veic arī citu pašvaldību pārziņā esošus uzdevumus. Pašvaldība organizē iedzīvotāju komunālos pakalpojumus, gādā par teritorijas labiekārtošanu un tīrību, gādā par iedzīvotāju izglītību – gan pirmsskolas, gan vispārējo –, rūpējas par kultūru, sekmē tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību, nodrošina iedzīvotāju sociālo palīdzību un sociālo aprūpi, veselības aprūpes pieejamību, veicina veselīgu dzīvesveidu un sportu, sniedz palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā, piedalās civilās aizsardzības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, t. sk. daļa pašvaldību izveidojušas pašvaldības policiju, nosaka zemes izmantošanas un apbūves kārtību, nodrošina būvniecības procesa tiesiskumu, sekmē saimniecisko darbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpējas par bezdarba samazināšanu un citiem aktuāliem jautājumiem.

Latvijas pašvaldību kompetenci un nozīmi publiskajā sektorā apliecina arī pašvaldību budžeta īpatsvars valsts kopbudžetā. 2017. gadā Latvijas pašvaldību konsolidētā budžeta ieņēmumi bija 2462,64 miljoni eiro, tie veidoja 23,9 % no valsts konsolidētā kopbudžeta, izdevumi – 2477,00 miljoni eiro, kas veidoja 23,5 % no valsts konsolidētā kopbudžeta. Pašvaldību budžeta daļa kopbudžetā ir bijusi mainīga, 21. gs. maksimālais īpatsvars pārsniedzis pat 29 % (ieņēmumi 2008. gadā), pēc ekonomiskās krīzes ar svārstīgu tendenci samazināties, tomēr paliekot virs Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja. Pašvaldību budžeta ieņēmumus veido nodokļu ieņēmumi (ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atskaitījuma, nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi, kā arī ieņēmumi no izložu un azartspēļu nodokļa un dabas resursu nodokļa), nenodokļu ieņēmumi, ieņēmumi no maksas pakalpojumiem u. c. pašu ieņēmumi, transferti no valsts budžeta, transferti no citām pašvaldībām, ziedojumi un dāvinājumi u. c. Pašvaldības likumā noteiktā kārtībā var ņemt aizņēmumus. 2017. gadā 64,9 % no pašvaldību konsolidētā budžeta ieņēmumiem veidoja ieņēmumi no nodokļiem (1,6 miljardi eiro). Saskaņā ar likumu Latvijā visi nodokļi ir valsts nodokļi, t. sk. nekustamā īpašuma nodoklis, ko administrē pašas pašvaldības. Pašvaldībām piekrītošā nodokļu ieņēmumu daļa Latvijā ir ievērojami virs vidējā ES līmeņa (2015. gadā Latvijā – 19,4 %, ES – 10,4 % no visiem nodokļu ieņēmumiem bija nodokļu ieņēmumi pašvaldību budžetos). Lai katram Latvijas iedzīvotājam nodrošinātu iespēju saņemt līdzvērtīgus pašvaldības pakalpojumus, Latvijā kopš 1995. gada ieviesta pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma, kurā ar resursiem no pašvaldībām ar augstākiem nodokļu ieņēmumiem un no valsts budžeta tiek nodrošināta daļēja ieņēmumu izlīdzināšana, pārskaitot dotācijas no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda pašvaldībām ar zemākiem nodokļu ieņēmumiem. Patstāvīgs budžets ir viena no pašvaldības pamatpazīmēm. Latvijas pašvaldībām raksturīga salīdzinoši zema ieņēmumu autonomija un augstāka izdevumu autonomija.

Pašu valdības izpausme jeb pašvaldības kodols ir iedzīvotāju pārstāvniecības institūcija – iedzīvotāju ievēlēta lēmējvara – dome, ko veido iedzīvotāju ievēlēti deputāti. Dome var izskatīt jebkuru pašvaldības pārziņā esošu jautājumu, turklāt ir vairāki jautājumi, par ko tikai dome var pieņemt lēmumu, – apstiprināt pašvaldības nolikumu, pašvaldības budžetu un tā grozījumus, apstiprināt pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, izveidot, reorganizēt vai likvidēt pašvaldības iestādes un kapitālsabiedrības u. c. Lēmumus dome pieņem sēdēs, kam jānotiek ne retāk kā reizi mēnesī. Domes sēdes ir atklātas. Pašvaldības domes darbu vada domes priekšsēdētājs, kuru no sava vidus ievēlē domes deputāti. Pēc 2013. gada vēlēšanām priekšsēdētāju ievēlē vārdiskā balsojumā ar vēlēšanu zīmēm, bet līdz tam ievēlēja aizklāti. Domes priekšsēdētājam no deputātu vidus ievēlē vienu vai vairākus vietniekus. Domes deputāti izveido komitejas, kur tiek gatavoti jautājumi izskatīšanai domes sēdēs. Pašvaldībā jāizveido vismaz divas komitejas – finanšu komiteja un sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komiteja. Parasti pašvaldības izveido no trīs līdz piecām komitejām, lielākās – arī vairāk. Katram deputātam jādarbojas vismaz vienā komitejā. Atsevišķu pašvaldības jautājumu risināšanai no domes deputātiem, speciālistiem un iedzīvotājiem tiek izveidotas komisijas vai darba grupas. Obligātas ir trīs komisijas – vēlēšanu komisija, administratīvā komisija un civilās aizsardzības komisija. Dažās pašvaldībās izveidotas pat vairāk nekā 30 komisijas. Pēc domes priekšsēdētāja priekšlikuma dome ieceļ izpilddirektoru. Izpilddirektors nedrīkst būt domes deputāts, izņemot pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu zem 5 tūkstošiem, kur domes priekšsēdētājs var pildīt izpilddirektora pienākumus. Praksē visās pašvaldībās domes priekšsēdētāju var uzskatīt vienlaikus par lēmējvaras un izpildvaras vadītāju.

Lai īstenotu savu kompetenci, Latvijas pašvaldībām ir tiesības veidot pašvaldību iestādes, dibināt biedrības vai nodibinājumus, kapitālsabiedrības, kā arī ieguldīt savus līdzekļus kapitālsabiedrībās. Tipiskas pašvaldības institūcijas, kas darbojas gandrīz katrā pašvaldībā, ir pirmsskolas izglītības iestādes, skola, bibliotēka, tautas nams, dzimtsarakstu nodaļa, būvvalde, bāriņtiesa, komunālās saimniecības uzņēmums u. c. Pašvaldības administrācijā ietilpst tādas vairākas struktūrvienības, piemēram, kanceleja, finanšu nodaļa, juridiskā nodaļa, attīstības nodaļa u. c. Novados, kas veidoti, vairākām pašvaldībām apvienojoties, to bijušos centros, kas vairs nav administratīvais centrs, darbojas pagasta vai pilsētas pārvalde vai viena pagasta pārvalde uz divām pagasta teritorijām. Arvien vairāk pašvaldības iedzīvotāju un citu interesentu apkalpošanai izmanto vienas pieturas aģentūras principu, un šim mērķim izveidoti klientu apkalpošanas centri, tostarp daļā pašvaldību darbojas valsts un pašvaldības vienotie klientu apkalpošanas centri.

Pašvaldības organizatoriskā struktūra, kā arī lēmumu pieņemšanas kārtība ir noteikta domes apstiprinātā pašvaldības nolikumā. Atsevišķām funkcijām to izpildes institucionālais ietvars un prasības ir iekļautas tiesību aktos, atsevišķām – pilnībā pašvaldības ziņā, sevišķi attiecībā uz brīvprātīgajām iniciatīvām. Pašvaldībās pastāv liela institucionālā dažādība. 2015. gadā pašvaldību struktūrās bija aizņemti 129,2 tūkstoši darba vietu, kas veidoja 44,4 % no sabiedriskā sektorā aizņemtajām darba vietām. No tām 97,3 tūkstoši bija pamatdarbā. Darba vietu skaits pašvaldību sektorā kopš 2012. gada ir palielinājies.

Pašvaldības domes vēlēšanas Latvijā notiek saskaņā ar Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumu (13.01.1994.), kurā vairākas reizes veikti grozījumi. Pašvaldības domi ievēlē vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz četriem gadiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pašvaldību vēlēšanas notikušas 1994., 1997., 2001., 2005., 2009., 2013., 2017. gadā. Demokrātiskas pašvaldību sistēmas atjaunošanas un attīstības kontekstā jāmin arī 12.1989. vēlēšanas, jo pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas tās bija pirmās vēlēšanas, kurās starp kandidātiem pastāvēja konkurence, un tajās ievēlētajām padomēm bija nozīmīga loma valsts neatkarības atjaunošanā. Kopš 2009. gada domes kārtējās vēlēšanas notiek jūnija pirmajā sestdienā, līdz tam vēlēšanas notika martā. Pašvaldības administratīvā teritorija ir viens vēlēšanu apgabals.

Tiesības vēlēt domi ir Latvijas pilsonim un ES dalībvalsts pilsonim, kas ir reģistrēts Latvijas iedzīvotāju reģistrā, no 18 gadiem pašvaldībā, kur reģistrēta vēlētāja dzīvesvieta vai kur vēlētājam pieder nekustamais īpašums. Kopš 2005. gada Latvijā pastāv vēlētāju reģistrs, kas sāk darboties 90 dienas pirms vēlēšanām. Katrs vēlētājs reģistrēts noteiktā iecirknī, un vairāku iespēju gadījumā vēlētājs pirms vēlēšanām var mainīt vēlēšanu iecirkni. Lai arī regulāras socioloģiskās aptaujas liecina, ka iedzīvotāju uzticēšanās pašvaldībām ir augstāka nekā parlamentam un valdībai, vēlētāju aktivitāte pašvaldību vēlēšanās parasti ir zemāka nekā Saeimas vēlēšanās. 2017. gadā vēlēšanās piedalījās 727 839 vēlētāji, attiecīgi vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās bija 50,41 %, 2013. gadā bija viszemākais aktivitātes līmenis – 45,99 %, 2009. gadā – 53,75 %, 2005. gadā – 52,85 %, 2001. gadā – 61,98 %.

Tiesības kandidēt pašvaldības domē ir no 18 gadiem pašvaldībā, kur reģistrēta dzīvesvieta, kur pieder nekustamais īpašums vai arī pašvaldībā, kur atrodas darbavieta. Deputātu skaitu domē nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam pēc likumā noteiktās kārtības, kas laika gaitā ir mainījusies. Kopš 2013. gada vēlēšanām novados ir 9, 15, 17 vai 19 deputāti, republikas pilsētās – 13 vai 15 deputāti, bet Rīgā – 60 deputāti. 2017. gadā vēlēšanās uz 1614 pašvaldību deputātu mandātiem kandidēja 8945 kandidāti. Kandidātu sarakstu skaits pašvaldībās bija no viena saraksta (Rundāles novadā) līdz 14 sarakstiem (Ķekavas novadā). Kopš 2013. gada pašvaldības deputāta amatu nav ļauts apvienot ar vairākiem amatiem pašvaldības administrācijā, ar vairāku nozaru pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību vadīšanu.

Par pašvaldību lietām atbildīgā ministrija ir Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija (VARAM), kas pēc 2011. gada reorganizācijas ietver Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju (2003–2011). Pašvaldību sistēmas finanšu jautājumi ir Finanšu ministrijas (FM) pārziņā.

Lai sekmētu Latvijas iedzīvotāju vietējo un reģionālo interešu pilnīgāku pārstāvību, veicinot iedzīvotāju līdzdalību publiskajā pārvaldē un nostiprinot pašvaldību demokrātiju un pašvaldību institūciju veiktspēju, 1991. gadā izveidota un kopš tā laika pašvaldību interešu aizstāvībā aktīvi darbojas Latvijas Pašvaldību savienība. Kopš 30.10.2003. stājies spēkā Biedrību un nodibinājumu likums, Latvijas Pašvaldību savienība reģistrēta kā biedrība. 2017. gadā tās biedri bija 118 pašvaldības. Latvijas Pašvaldību savienība ir viena no valstī spēcīgākajām pašvaldību asociācijām Eiropā, jo izdevies vienā organizācijā apvienot visu veidu pašvaldības, un likums paredz, ka valsts institūcijām obligāti jākonsultējas ar to visos jautājumos, kas skar pašvaldības. Latvijas Pašvaldību savienībā 2017. gadā darbojās Latvijas Novadu apvienība, Latvijas Reģionālo attīstības centru apvienība, Latvijas Piekrastes pašvaldību apvienība, Sēlijas novadu apvienība. Kopš 1995. gada Latvijas Pašvaldību savienība izdod žurnālu “Logs”. Līdzās Latvijas Pašvaldību savienībai darbojas arī citas pašvaldību biedrības – republikas pilsētu specifisko interešu pārstāvēšanai un attīstībai 2001. gadā izveidota Latvijas Lielo pilsētu asociācija, 2015. gadā izveidota biedrība “Pierīgas novadu apvienība”. Arvien paplašinās pašvaldību starptautiskā sadarbība.