Īsa vēsture Pirmsākumi pirmsskolas izglītībai Latvijā saistāmi ar 17. gs., kad Rīgā tika atvērts pirmais bāriņu nams. Tajā uzņēma garīgi veselus, laulībā dzimušus Rīgas luterticīgo pilsoņu bērnus līdz piecu gadu vecumam. No 19. gs. Rīgas pilsētas pašvaldība pastiprināti sāka pievērst uzmanību bāriņu apgādāšanai un izglītošanai, kā arī pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju bez uzraudzības pamesto bērnu aprūpei. Rīgā pirmo pirmsskolas iestādi sāka veidot 1879. gadā pie veco ļaužu un invalīdu patversmes, kur tika organizēta 5 līdz 12 gadu vecu bērnu grupa. Jauna tipa iestādes – bērnudārzi ‒ attīstījās visā Latvijas teritorijā.
Radikālas pārmaiņas pedagoģijā ienāca ar kustības “Jaunā strāva” popularizēto Frīdriha Frēbela (Friedrich Wilhelm August Fröbel) ideju par bērnudārzu, kas bija mazo bērnu kopšanas un audzināšanas pirmsākumi.
19. gs. otrajā pusē tika dibinātas privātās mazbērnu iestādes, kā arī pilsētas pašvaldības uzturētas bērnu patversmes. 1915. gadā Rīgas pilsētas patversmē uzturējās 70 dažādu vecumu bērni – bāriņi un pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju bērni. 1890. gadā Āgenskalnā tika uzcelts un nodots bāriņu rīcībā speciāls nams ar vienu pirmsskolas grupu. 05.12.1900. Marta Rinka kopā ar politikas darbinieku un mecenātu Augustu Dombrovski nodibināja bērnudārzu Vecmīlgrāvī koku zāģētavas strādnieku bērniem.
Augusta Dombrovska organizētā bērnudārza Vecmīlgrāvī audzēkņi un audzinātājas dārza darbos. 20. gs. 20. gadi.
Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. Avots: LNVM
Pēc neatkarīgas valsts izveidošanas turpinājās bērnudārzu tīkla attīstība. 1924. gadā Jelgavas Latviešu bērnu draugu biedrības paspārnē Antonijas un Kārļa Āru vadībā tika nodibināts bērnudārzs. Šajā laikā bērnudārzi tika dibināti arī citās pilsētās.
Pēc Latvijas izglītības likuma (08.12.1919.) bērnudārzi bija audzināšanas iestādes. To galvenais uzdevums bija sagatavot bērnu darbam pirmsskolā. Pirmsskolas grupas darbs nosacīts ar 1920. gada likumu par pirmsskolām, kaut gan bērnudārza bērniem nebija noteiktas mācību programmas. Visos aizgādības nodaļas bērnudārzos strādāja Izglītības ministrijas vai pilsētas valdes algoti audzinātāji ar attiecīgu izglītību. Visur strādāja pēc F. Frēbela vai Marijas Montesori (Maria Tecla Artemesia Montessori) sistēmas, aktualizējot praktiskas darbības veidus: aplicēšanu, šūšanu, veidošanu, pīšanu, darbu ar kokmateriālu. Taču tam nebija didaktisks raksturs. Šīs nodarbes bija saistītas ar rotaļu vai sadzīvisku ideju.
20. gs. sākumā Latvijas skolas departaments atzina, ka nepieciešama un neatliekama ir bērnu iepriekšsagatavošana skolai, kura uzlabotu obligātās izglītības līmeni vispārizglītojošās skolās un dotu iespēju 7‒8 gadus vecus bērnus ievadīt plānveidīgā darbā. 20. gs. 20.‒30. gadu audzinātāju darbība bija orientēta uz bērna personīgas aktivitātes un individuālo īpatnību un spēju attīstīšanu.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā privāto bērnudārzu vietā tika organizēti valsts bērnudārzi, kuri darbojās tautas izglītības nodaļu pārziņā. 1945.‒1990. gadā izglītības sistēmas mērķus gan idejiskajā, gan saturiskajā jomā noteica centralizēti Maskavā, saskaņā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ideoloģiskajiem principiem.
Intensīvi tika būvēti bērnudārzi. Latvijā darbojās 97 pirmsskolas iestādes, tās apmeklēja 5700 bērnu. 1960. gadā ‒ jau 438 pirmsskolas iestādes, kuras apmeklēja 26 000 bērnu. No 1960. gada republikā bija izveidotas apvienotās pirmsskolas bērnu iestādes (mazbērnu novietne – bērnudārzs), kur tika radīta vienota audzināšanas sistēma. 1968. gada sākumā Latvijā bija 697 pirmsskolas bērnu iestādes (bērnu novietnes, bērnudārzi un mazbērnu novietnes – bērnudārzi).
Pirmsskolas audzināšanas iestāžu uzturēšanai valsts ik gadu piešķīra samērā daudz līdzekļu. Piemēram, 1965. gada valsts budžetā šim nolūkam bija paredzēti 14 miljoni rubļu. Katra bērna uzturēšanai valsts piešķīra 31 rubli mēnesī, t. i., 372 rubļus gadā, no kuriem vecāku iemaksas sedza tikai nelielu daļu.
Lai nodrošinātu pirmsskolas vecuma bērnu sabiedrisko audzināšanu un sagatavotu viņus mācībām 1. klasē, šo iestāžu tīklu bija plānots vēl ievērojami paplašināt. 1985. gadā salīdzinājumā ar 1960. gadu bērnudārzu skaits bija pieaudzis 2,3 reizes, bet bērnu skaits tajos palielinājās piecas reizes. Bērnudārzi bija pārpildīti. Pirmsskolas iestādes 1985. gadā apmeklēja 61 % bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem. Līdz 1990. gadam bija raksturīgs bērnudārzu skaita pieaugums.
Padomju okupācijas laikā tika atvērti specializēti bērnudārzi (bērniem ar redzes traucējumiem, logopēdiskie, sanatorijas tipa). Pastāvēja izteikts iedalījums pilsētas izglītības nodaļas bērnudārzos, kuru uzturēšanu apmaksāja valsts, un uzņēmumu bērnudārzos, kuri finansējumu saņēma no konkrētu uzņēmumu budžeta. Mācību un audzināšanas programmas bija vienādas abu tipu bērnudārziem. Nodarbības līdzinājās mācību stundām skolā. Pirmsskolas darbu reglamentēja audzināšanas programma bērnudārzā (1964), metodiskie norādījumi šai programmai (1964), tipveida audzināšanas un mācību programma bērnudārzā (1984) un citas norādes.
