1918. gadā, nodibinot Latvijas valsti, tika veidota izglītības sistēma un tika garantētas tiesības iegūt izglītību latviešu valodā. 1919. gadā tika pieņemts likums “Par Latvijas izglītības iestādēm” un “Par Latvijas mazākumtautību skolām”, kas bērniem vecumā no astoņiem līdz četrpadsmit gadiem (un pirmsskolas vecumā no septiņiem gadiem) noteica bezmaksas obligāto pamatizglītību. Starpkaru periodā (1918‒1940) Latvijā tika izveidota laikmetīga, vienota trīs līmeņu izglītības sistēma, kas sastāvēja no 1) sešu gadu pamatizglītības, 2) četru vai piecu gadu vidējās izglītības, vidējās profesionālās izglītības vai profesionālās izglītības un 3) augstākās izglītības. Obligātā izglītība bija pieejama visās mazākumtautību valodās, Latvijas nacionālajām minoritātēm bija autonomijas tiesības, veidojot skolas. Īsā laika posmā tika izveidotas vācu, krievu, baltkrievu, ebreju, lietuviešu un igauņu skolas. 30. gadu beigās tika sākta pāreja uz izglītību latviešu valodā visās mācību iestādēs. Visu veidu skolas uzturēja pašvaldības vai valsts iestādes. Pastāvēja arī privātās mācību iestādes.
Pēc Otrā pasaules kara izglītības sistēma Latvijā tika standartizēta atbilstoši padomju sistēmai. Tā sastāvēja no skolām, kas piedāvā vispārējās izglītības programmas pamatskolas un vidusskolas līmenī, un plaša izglītības iestāžu tīkla, kas piedāvāja vidējo profesionālo izglītību. Padomju okupācijas laikā augstākā izglītība tika piedāvāta desmit augstskolās. Lai gan likums par izglītību paredzēja, ka bērniem vajadzētu iegūt izglītību viņu dzimtajā valodā, praksē attīstījās divas paralēlās skolu sistēmas ‒ skolas ar latviešu valodu kā mācību valodu un skolas ar krievu valodu kā mācību valodu. Latviešu valodas skolās no pirmās klases bija obligāti jāapgūst krievu valoda, tāpēc kopējais vidusskolas laiks (11 gadi) bija par vienu gadu ilgāks nekā krievu valodas skolās. Lai gan latviešu valodas mācīšana bija obligāta krievu mācību valodas skolās, tā tika nodrošināta mazākā apmērā un nepietiekamā kvalitātē. Līdz ar intensīvo rūpniecības attīstību un citu padomju republiku papildu darbaspēka izvietošanu Latvijā strauji palielinājās krievu mācību valodas skolu skaits. Šajā posmā galvenais skolas uzdevums un atbildība bija veidot jauno padomju cilvēku – komunisma cēlāju, respektīvi, cilvēku, kura apziņā būtu stingri iesakņojusies uzticība komunisma idejām, padomju patriotisms (t. i., uzticība padomju valstij kā vislabākajai sabiedrības politiskās un sociālās organizācijas formai) un kolektīvisms.