Pamatizglītībā notiek sagatavošanās izglītības turpināšanai vidējā izglītības pakāpē vai profesionālajai darbībai, dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve un vērtīborientācijas veidošanās. Pamatizglītības programmas apguvi bērns parasti sāk tajā gadā, kurā viņam aprit pilni septiņi gadi, vai arī gadu agrāk vai vēlāk. Mācības pamatizglītības programmā ilgst līdz 16 gadu vecumam. Īpašos gadījumos pamatizglītības iegūšana var turpināties līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

Pamatizglītība Latvijā ir obligāta, programmas ilgums ir deviņi gadi. Pamatizglītības obligāto saturu nosaka Valsts pamatizglītības standarts, kas ietver arī sākumskolu. Pamatizglītība tiek īstenota šāda tipa skolās: sākumskolā (1.–4. klase vai 1.‒6. klase), pamatskolā (1.–9. klase), arodskolā, speciālās izglītības iestādē, vakara (maiņu) skolā.

Vispārējā vidējā izglītībā notiek gatavošanās izglītības turpināšanai augstākās izglītības vai profesionālās izglītības programmās, aktīvai līdzdalībai sabiedrības dzīvē; personiskai izaugsmei, mūžizglītībai un apzinātai karjeras izvēlei nepieciešamo prasmju apguve. Vispārējās vidējās izglītības programmu apguvi sāk pēc pamatizglītības programmu apguves. Mācības vispārējās vidējās izglītības programmās ilgst trīs gadus.

Vispārējā vidējā izglītība Latvijā nav obligāta. Vispārējās vidējās izglītības saturu nosaka Valsts vispārējās vidējās izglītības standarts. Vispārējās vidējās izglītības programmas apguve tiek īstenota vidusskolās un ģimnāzijās, kā arī vakara (maiņu) vidusskolās vai tālmācības vidusskolās.

Izglītības standarti nosaka mērķus un galvenos uzdevumus katrā izglītības pakāpē, obligāto mācību saturu un vērtēšanas pamatprincipus, kārtību un formas. Valsts izglītības standarti visās izglītības pakāpēs tiek apstiprināti Ministru kabinetā kā Ministru kabineta noteikumi. Tos ievērojot, vispārējā izglītībā tiek izstrādātas skolu izglītības programmas un mācību priekšmetu programmas. Vispārējās vidējās izglītības programmas ir akadēmiski orientētas, to pamatuzdevums ir sagatavot tālākām studijām. Vispārējā izglītībā standarti veidoti pēc optimuma principa un nosaka zināšanu un prasmju kopumu, kas nepieciešams, lai sekmīgi turpinātu izglītību.

Tiek īstenota arī pamatizglītības satura integrācija. Sākumskolā izglītības satura integrācija ir izteiktāka. Pārejot uz sistemātiskā kursa apguvi mācību priekšmetos (no 4. klases), mācību satura integrācija ir vājāka. Tā galvenokārt balstās uz kopīgajām tematisko jautājumu grupām, ko mācās vairākos priekšmetos.

Vispārējā vidējā izglītībā tiek īstenoti četri vispārējās vidējās izglītības programmu virzieni: 1) vispārizglītojošais; 2) humanitārais un sociālais; 3) matemātikas, dabaszinību un tehnikas; 4) profesionālais virziens (piemēram, mākslā, mūzikā, komerczinībās, sportā). Katrā no virzieniem skolas ir tiesīgas izstrādāt savas atbilstošā virziena izglītības programmas.

Tiek īstenota arī vispārējās vidējās izglītības izlīdzinošā programma. Personām, kas ieguvušas arodizglītību, tā nodrošina iespēju iegūt vispārējo vidējo izglītību vispārizglītojošā virzienā.

Iegūtās izglītības vērtēšanas pamatprincipus un kārtību regulē valsts izglītības standarti. Katra izglītības posma nobeigumā – 3. klasē, 6. klasē, 9. klasē un 12. klasē – ir valsts pārbaudījumi. Tie ir gan diagnosticējoši darbi (3., 6. klase), gan eksāmeni un centralizētie eksāmeni (9., 12. klase).

Mācību sasniegumu vērtēšana pamatizglītībā un vispārējā vidējā izglītībā tiek veikta 10 ballu skalā. Ja kārtējā pārbaudē nav iespējams novērtēt skolēnu mācību sasniegumus 10 ballu skalā, skolotājs mācību sasniegumus var vērtēt ar “ieskaitīts” vai “neieskaitīts”. Sākumskolas 1.–3. klasē ir noteikta papildu kārtība. Mācību sasniegumus 1. klasē vērtē aprakstoši. Mācību sasniegumus 2. un 3. klasē matemātikā, kā arī latviešu valodā latviešu mācībvalodas izglītības iestādēs, latviešu valodā un literatūrā mazākumtautību pamatizglītības programmā, mazākumtautības valodā mazākumtautību pamatizglītības programmā vērtē 10 ballu skalā. Pārējos mācību priekšmetos skolēnu mācību sasniegumus vērtē aprakstoši.

Pirmās mācību iestādes Latvijas teritorijā radās 13. gs. Tās tika nodibinātas garīgo institūciju paspārnē. Skolās mācījās vietējās elites bērni; mācības notika latīņu valodā (šīs skolas sauca arī par latīņu skolām). 14. gs. Sv. Pētera baznīcas pārziņā sāka darboties pirmā laicīgā skola, t.s. Pētera skola. Tajā mācījās Rīgas tirgotāju un turīgu amatnieku bērni. Kurzemē pirmās skolas sāka darboties 1560. gadā Liepājā un Grobiņā. Tās bija skolas turīgo pilsoņu bērniem.

1775. gadā Jelgavā Pēteris fon Bīrons (Peter von Biron) nodibināja akadēmisko ģimnāziju ‒ Academia Petrina jeb Pētera akadēmiju ‒, kas kļuva par nozīmīgu zinātnisko centru. Vidzemē 17. gs. 70.‒80. gados tika nodibinātas pirmās draudzes skolas. To galvenais uzdevums bija stiprināt luterisma un zviedru administrācijas ietekmi. Nozīmīgākā no tām bija Ernsta Glika (Johann Ernst Glück) 1683. gadā dibinātā draudzes skola Alūksnē, kur sagatavoja vairākus desmitus latviešu skolotāju. 1789. gadā Rīgā tika nodibināta galvenā tautskola jeb Katrīnas skola (pirmā skola ar krievu mācībvalodu).

Šajā laikā Kurzemes guberņā pastāvēja divu veidu skolas ‒ ziemā bezmaksas un vasarā par maksu. Pagastskolās mācīja ticības mācību, lasīšanu, rakstīšanu, aritmētiku un dziedāšanu. Pēc pagastskolas beigšanas varēja mācīties draudzes skolā. Vidzemē 18. gs. 20.‒30. gados vairākās muižās tika nodibinātas skolas zemnieku bērniem. Latgalē pēc tās pievienošanas Krievijai (1772) izglītību varēja iegūt vienīgi krievu valodā.

19. gs. sākumā Latvijas teritorijā tika intensīvi celtas daudzas skolas un citas mācību iestādes. Pilsētās tika dibinātas draudzes skolas. Draudzes skolās mācības notika par maksu. Samērā daudz draudzes skolu darbojās Vidzemē.

Ne visi skolas vecuma bērni varēja apmeklēt pagasta vai pat draudzes skolas. Ļoti daudz bērnu lasītprasmi apguva mājās, jo saskaņā ar luterāņu paradumu analfabētus neiesvētīja. Līdzās pagastu un draudzes skolām pastāvēja arī ģimnāzijas, reālskolas un privātās vidusskolas.

20. gs. sākumā tika likti pamati visu neatkarīgās valsts institūciju darbībai izglītībā. Tūlīt pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas tika nodibināta Izglītības un zinātnes ministrija. 08.12.1919. Tautas padome pieņēma likumus “Par Latvijas izglītības iestādēm” un “Par Latvijas mazāk tautību skolu iekārtojumu.” Latvijā ieviesa obligāto pamatizglītību. Pamatizglītību varēja apgūt bērni no 6 līdz 16 gadiem. Pamatizglītības apguve tika noteikta bez maksas. Visas Latvijas mācību iestādes tika dalītas trijās pakāpēs: 1. pakāpe ‒ sešgadīga pamatskola, 2. pakāpe – četrgadīga vidusskola; 3. pakāpe – augstākā izglītība.

Likumā “Par Latvijas izglītības iestādēm” bija teikts, ka “visās obligātajās skolās apmācību jāīsteno audzēkņu ģimenes valodā” un ka “valsts un komunālās iestādes uztur tik daudz obligāto skolu katrai tautībai, cik tas nepieciešams visu bērnu izglītošanai, izejot no pastāvošo likumu nolikumiem”. Šis likums bija nozīmīgs, jo tas apvienoja visus Latvijas iedzīvotājus neatkarīgi no to tautības. Likums deva iespēju pašiem mācīties un arī mācīt savus bērnus pēc demokrātiskiem principiem.

Saskaņā ar likumiem, Latvijas nacionālās minoritātes ieguva autonomijas tiesības skolu veidošanā un to vadīšanā. Īsā laikā Latvijā parādījās latviešu, vācu, krievu, baltkrievu, ebreju, poļu, lietuviešu un igauņu skolas. Tādējādi tika realizētas arī minoritāšu tiesības iegūt pamatizglītību un vidusskolas izglītību dzimtajā valodā. Minoritāšu pamatskolās ģeogrāfiju un vēsturi sāka pasniegt latviešu valodā no 5. klases. 1931. gadā Latvijā darbojās arī 126 privātās mācību iestādes.

Pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma 15.05.1934. tika pieņemts jauns izglītības likums “Par tautas izglītību”. Likumā tika noteikts, ka ikvienam bērnam obligāti jāmācās skolā, sākot no astoņu gadu vecuma, pamatskolas kurss ilgst sešus mācību gadus. Tās uzdevums ir sniegt bērniem dzīvei nepieciešamās zināšanas. Savukārt vispārīgās izglītības vidusskolu jeb ģimnāziju uzdevums ir dot vispārējo izglītību un sagatavot audzēkņus izglītības turpināšanai augstākās izglītības iestādēs. Ģimnāzijas ir vai nu atsevišķas zēniem un meitenēm, vai arī kopējas.

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika ieviesta divu pakāpju vispārizglītojošo skolu sistēma – pamatizglītība no 1. līdz 7. klasei (tās ietvaros pastāvēja divu tipu skolas – pamatskolas (1.–4. klase, parasti mazākās apdzīvotās vietās, kur nebija iespējams sakomplektēt visas septiņas klases) un 1.–7. klase jeb septiņgadīgā skola) un vidusskolas. Mācību laiks vidusskolās sākumā bija pieci gadi (8.–12. klase), nevis trīs gadi (8.–10. klase) kā citviet Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vidusskolās. Sākotnēji 12 gadu kurss pastāvēja kā skolās ar latviešu, tā arī krievu mācību valodu. Vienlaicīgi bija arī krievu skolas ar 10 klašu apmācību no citām republikām iebraukušajiem skolēniem. 1947./1948. mācību gadā sākās pāreja uz četru gadu kursu vidusskolās (8.–11. klase). 1952. gada oktobrī Izglītības ministrija izdeva pavēli par pakāpenisku krievu skolu pāreju uz desmitgadīgo apmācības ciklu.

50. gadu un 60. gadu sākuma izglītības reformu gaitā faktiski izveidojās tas PSRS vispārējās izglītības modelis, kas pastāvēja līdz šīs valsts sabrukumam. Viens no šīs sistēmas paliekošiem elementiem bija astoņgadīgās pamatskolas ieviešana. 1962. gadā Latvijā tika ieviesta obligātā astoņgadīgā izglītība. Otrs būtisks elements bija saistīts ar to, ka, cenšoties panākt vispārējo astoņgadīgo un vēlāk vidusskolas izglītību, zināšanu apguve tika vienkāršota, un, ierobežojot gala eksāmenus un atceļot pārcelšanas eksāmenus, prasības pret skolēniem samazinājās. Lai novērstu skolēnu pārslodzi, tika samazināts stundu skaits tādos priekšmetos kā latviešu un krievu valoda, fizika, ķīmija. Daži mācību priekšmeti tika apvienoti. Vienlaikus ar skolas politehnizāciju 50. gadu otrajā pusē sākās tādu skolu un klašu atvēršana, kurās skolēni varēja specializēties noteikta priekšmeta apguvē (svešvalodas, matemātika, fizika, ķīmija, sports un tā tālāk).

70. gadu otrajā pusē, attīstoties zinātnei un tehnikai, sākot apgūt kosmisko telpu, notika būtiska eksakto mācību priekšmetu satura reforma. Mācību priekšmetu saturs papildinājās ar jaunām, tolaik modernām tēmām, piemēram, matemātikā – kombinatorika un varbūtību teorija. 1977. gadā pieņemtajā PSRS Konstitūcijā tika noteikta pāreja uz obligāto vidējo izglītību. Latvijā tā tika pabeigta 1981. gadā. 80. gadu sākumā skolās atvēra sagatavošanas klases, lai sešgadīgie bērni laikus sagatavotos skolai, apgūtu pirmās prasmes lasīšanā, rēķināšanā un rakstīšanā.

1988.‒1990. gadā notika skolu reforma, kuras rezultātā šīs klases pārtapa par 1. klasēm un pamatskolās mācību laiks bija deviņi gadi, bet vidusskolas posmā ‒ trīs gadi, kas ir spēkā arī mūsdienās. 90. gadu sākumā 1. klasē atkal sāka uzņemt bērnus, kam attiecīgajā gadā palika septiņi gadi.

Jau sākoties pirmajām pārmaiņām bijušajā PSRS, 1989. gadā tika dibinātas pirmās minoritāšu skolas: Rīgas Šimona Dubnova vārdā nosauktā Ebreju vidusskola un Rīgas Igauņu skola. Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā sāka veidoties arī nacionālo minoritāšu skolu sistēma. 1991. gadā tika dibināta Rīgas Itas Kozakēvičas poļu vidusskola, Juzefa Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzija, Krāslavas grāfu Plāteru dzimtas Poļu pamatskola un Rīgas Ukraiņu vidusskola, kas pirms tam no 1989. gada darbojās kā svētdienas skola. 1993. gadā tika dibināta Rīgas Poļu pamatskola, kas pastāvēja neilgu laiku, un Rēzeknes Stefana Batorija Valsts poļu ģimnāzija. 1994. gadā Rīgas 75. vidusskolā darbu sāka baltkrievu klases, kas dažu gadu laikā pārauga baltkrievu pamatskolā. 2010. gadā skola pārdēvēta par Jankas Kupalas Rīgas baltkrievu pamatskolu. 1994. gadā darbu sāka arī Jēkabpils Poļu sākumskola, kas 2001. gadā tika pārdēvēta par Jēkabpils Poļu pamatskolu. 1995. gadā darbu sāka Rīgas Lietuviešu pamatskola, kas tagad jau ir pāraugusi vidusskolā.

Atgūstot neatkarību 1990. gadā, Latvijā tika sākta izglītības reforma. Sākotnēji reformas bija vērstas uz padomju tradīciju likvidēšanu un izglītības iestāžu demokratizāciju. Reformas virzās no izglītības satura sakārtošanas uz izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu un modernizāciju.

1990.–1994. gadā tika demokratizēta un decentralizēta izglītības sistēma un tās pārvalde, kā arī depolitizēts izglītības saturs un izveidots Latvijas nacionālais izglītības saturs, kas noteica mācību priekšmetu standartu izstrādi un īstenošanu, tika ieviesta 10 ballu sistēma skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanai. 1991. gadā tika pieņemts Izglītības likums.

1995.–2002. gadā tika sākta izglītības satura reforma. 1998. gadā tika apstiprināts pirmais Valsts pamatizglītības standarts. 1999. gadā vispārējā vidējā izglītībā notika pāreja uz četru virzienu izglītības programmu īstenošanu. Tika izveidota valsts eksaminācijas sistēma, kas paredzēja valsts pārbaudījumus 3., 6., 9. un 12. klasē un centralizētos eksāmenus, beidzot vispārējās vidējās izglītības programmas. Pamatskolas 1.‒3. klasē tika ieviests aprakstošais vērtējums. 1995. gadā apstiprināta Latvijas Izglītības koncepcija, 1998. gadā pieņemts jauns Izglītības likums, bet 1999. gadā – Vispārējās izglītības likums un Profesionālās izglītības likums.

2003.–2005. gadā skolās tika ieviesti jaunie mācību priekšmetu standarti. Vispārējā vidējā izglītībā tika piedāvāti 14–15 centralizētie eksāmeni, no kuriem tika kārtoti pieci. Pamatizglītības pakāpē tika ieviesti centralizētie eksāmeni. Valstī tika izstrādāta vienota skolu darba vērtēšanas un ārējās vērtēšanas sistēma. Izglītības iestādēs strauji ienāca jaunās informācijas tehnoloģijas.

2006.–2011. gadā tika ieviesta obligāta piecgadīgu un sešgadīgu bērnu sagatavošana pamatizglītības apguvei pirmsskolas izglītības iestādēs vai speciālās grupās pie skolām. Veidojās reģionālie metodiskie centri valsts ģimnāzijās. Tika izveidota e-klase, kur vecāki un skolēni var saņemt tūlītēju informāciju par skolēnu mācību sasniegumiem un mācību satura apguvi. Tika sākta pāreja uz kompetenču pieeju izglītībā. Tālmācība ienāca arī vispārējā vidējā izglītībā.

2012.–2017. gadā tika apstiprināti jauni valsts izglītības standarti pamatizglītībā (2014) un vispārējā vidējā izglītībā (2013). Tiek izstrādātas kompetenču pieejā veidotas mācību priekšmetu programmas un izglītības standarti. Aktualizējas vērtībizglītības jautājumi – tās saturs, īstenošanas veidi un paņēmieni. Jaunajiem izglītības standartiem un mācību priekšmetu programmām tūlīt seko valsts pārbaudījumu un centralizēto eksāmenu sistēma, kas mudina straujāk ieviest jauninājumus.

Skolotājiem jaunā mācību satura īstenošanā atbalstu sniedz gan pašvaldības, gan augstskolas, organizējot tālākizglītības kursus, labākās pieredzes apmaiņas seminārus, konferences, kā arī Eiropas Savienības Mūžizglītības programma, dodot iespējas starptautiskos projektos iepazīt citu valstu skolu pieredzi, sadarbībā izstrādāt jaunus mācību materiālus un palīglīdzekļus, apmeklēt tālākizglītības kursus citās valstīs.

Skolu modernizācijā un izglītības satura sakārtošanā tiek piesaistīti dažādu avotu līdzekļi – pašvaldību, Eiropas struktūrfondu, Eiropas Sociālā fonda līdzekļi un citi. Reformas, iespējams, dažbrīd ir par straujām. Pietrūkst to regulāras, sistemātiskas novērtēšanas.

Notiek skolu digitalizācija, jauno tehnoloģiju arvien plašāka izmantošana mācību procesā, līdz ar to tālmācība ienāk arī skolās, tiek veidotas tālmācības klases.

Skolās ienākot jaunajām informācijas tehnoloģijām, mainās arī mācību metodes, tās kļūst atraktīvākas. Skolas kļūst atvērtākas jauninājumiem. Aktuāla kļūst sociālā iekļaušanās izglītības vidē, ievērojot audzēkņu dažādību, viņu spējas.

Latvijā no 2009. gada tiek īstenots princips “nauda seko skolēnam”, kas rada izmaiņas skolu finansēšanas modelī, aprēķinot skolu budžetu atbilstoši skolēnu skaitam, un būtiski ietekmē mazo skolu eksistenci.

Skolu darba kvalitāti vērtē pēc tā, kā skola īsteno izglītības programmu, nodrošina mūsdienīgu mācīšanās un mācīšanas procesu, kādi ir skolēnu sasniegumi ikdienas vērtējumos un valsts pārbaudes darbos, kādu atbalstu skolēni saņem karjeras izglītībā, īpašo vajadzību nodrošināšanā, kāda ir skolas fiziskā un emocionālā vide, kādi ir skolas materiālie un cilvēkresursi, kā notiek skolas darba plānošana un pašvērtēšana.

Skolas izglītības programmā var īstenot mācību priekšmetus, kas nav minēti Valsts izglītības standartos, nepārsniedzot Vispārējās izglītības likumā izglītības programmām noteikto mācību stundu skaitu dienā un slodzi.

Vispārizglītojošās mazākumtautību skolās tiek īstenota bilingvālā izglītība. 1995. gadā mazākumtautību skolās tika sākta pakāpeniska pāreja uz mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā – pēc katras skolas izvēles pamatskolas izglītības programmā divu mācību priekšmetu apguve tika sākta latviešu valodā. Vidusskolas posmā šajā laikā tika piedāvāta triju mācību priekšmetu apguve latviešu valodā, arī pēc skolas izvēles. Tika apstiprināts bilingvālās izglītības programmas paraugs ar četrām apakšprogrammām jeb modeļiem, kas nosaka mācību priekšmetu proporciju latviešu valodā, bilingvāli un/vai mazākumtautību valodā. 2004. gadā vidusskolas posmā tika noteikta pāreja uz mācību priekšmeta satura apguvi 60 % latviešu valodā un mazākumtautību valodā 40 %.

Valstī izveidojusies mācību priekšmetu olimpiāžu sistēma. Olimpiādes notiek vairākās kārtās – vispirms skolās, tad novada un valsts olimpiāde. Valsts olimpiāžu uzvarētāji iegūst tiesības doties uz starptautiskajām mācību priekšmetu olimpiādēm. Piemēram, 2016. gadā 27 izcilākie Latvijas skolēni no Daugavpils, Jēkabpils, Mārupes, Rīgas, Siguldas un Tukuma piedalījās astoņās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs fizikā, ķīmijā, bioloģijā, informātikā, matemātikā, vācu valodā, ģeogrāfijā un filozofijā. Skolēni parādīja izcilus rezultātus, izcīnot vienu zelta, trīs sudraba, četras bronzas medaļas un sešus atzinības rakstus.

Latvijā darbojas arī privātās izglītības skolas. 2015./2016. mācību gadā no 811 Latvijas vispārizglītojošām skolām 54 bija privātskolas.

Kopš 90. gadu sākuma izveidotas vairākas atbalsta, uzraugošās un kontrolējošās iestādes.

1994. gadā izveidots Izglītības satura un eksaminācijas centrs. Sākotnēji tā funkcijās ietilpa tikai izglītības satura izstrāde un izglītības kvalitātes diagnostika un kontrole. Kopš 2001. gada viena no centra funkcijām bija arī valsts valodas prasmes pārbaudes organizēšana. 01.01.2002. Izglītības satura un eksaminācijas centra pārziņā nonāca arī pedagogu tālākizglītības jautājumi. 2009. gadā Valsts izglītības satura un eksaminācijas centrs tika reorganizēts par Valsts izglītības satura centru.

Izglītības valsts inspekcija tika izveidota 1991. gada beigās kā atsevišķa Izglītības un zinātnes ministrijas struktūrvienība. Tā darbojās līdz 2009. gadam. Inspekcijas funkcijās ietilpa kontrolēt to, vai izglītības process izglītības iestādē atbilst Izglītības likumam. Inspekcijas funkcijās ietilpa arī izglītības iestāžu darbību analīze, priekšlikumu izstrāde par normatīvo aktu grozījumiem un izglītības iestāžu darba uzlabošanu. Izglītības valsts inspekcija varēja ierosināt darba devējam disciplināri sodīt izglītības iestādes vadītāju vai pedagogu, kā arī varēja ierosināt lauzt ar viņu noslēgto darba līgumu gadījumos, kad konstatēts likumu vai citu normatīvo aktu pārkāpums, likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos administratīvi sodīt personas, uz laiku, kamēr izglītības iestādes dibinātājs nav izskatījis attiecīgo jautājumu un pieņēmis lēmumu, apturēt amatpersonu rīkojumus un atstādināt amatpersonas no pienākumu pildīšanas gadījumos, kad bija apdraudēta izglītojamo veselība vai dzīvība, kā arī citos likuma pārkāpumu gadījumos.

Arī pašvaldības veidoja savus metodiskos vai izglītības centrus, lai sniegtu atbalstu vispārizglītojošo skolu skolotājiem. Piemēram, 1995. gadā Rīgā darbu sāka Rīgas Skolotāju izglītības centrs (kopš 2009. gada Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskais centrs).

Valsts izglītības satura centrs ir izglītības un zinātnes ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas izveidota 01.07.2009., apvienojot Izglītības satura un eksaminācijas centru, Valsts jaunatnes iniciatīvu centru, Profesionālās izglītības administrāciju un Valsts speciālās izglītības centru. Valsts izglītības satura centrs īsteno šādas funkcijas: nodrošina mācību satura izstrādi vispārējā izglītībā un profesionālajā izglītībā, valsts pārbaudījumu izstrādi un izglītojamo mācību sasniegumu novērtēšanu, koordinē mācību literatūras izstrādi, koordinē interešu izglītības sistēmas darbību, atbild par Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku sagatavošanu un norisi, koordinē un īsteno pedagogu profesionālo pilnveidi, nodrošina valsts valodas prasmes pārbaudi.

Izglītības kvalitātes valsts dienests izveidots 01.07.2009. Izglītības valsts inspekcijas vietā. Dienesta darbības mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu un tiesisku izglītību, veicot izglītības kvalitātes monitoringu un sniedzot atbalstu izglītības procesa īstenošanā, veicot bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzēju reģistrāciju. Tā funkcijās ietilpst arī izglītības iestāžu reģistrācija, izglītības programmu licencēšana un vispārējās un profesionālās izglītības kvalitātes novērtēšana.

Latvijas Pedagogu dome dibināta 16.06.1995. Tās darbības mērķis ir apvienot skolotājus kopīgu problēmu risināšanai un iesaistīt izglītības sistēmas pilnveidē. Latvijas pedagogu dome apvieno apmēram 20 skolotāju profesionālās apvienības, asociācijas un biedrības. Latvijas Izglītības vadītāju asociācija dibināta 1992. gadā, bet 2000. gadā pavasarī asociācija ieguva arodbiedrības statusu. Tās mērķis ir aizstāvēt savu biedru sociāli ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses.

Žurnāls “Skolotājs” (1996.‒2011. gadā, izdevniecība “RaKa”) veicināja pedagogu iesaisti izglītības pārmaiņu procesos, pedagogu radošu darbību, intelektuālā potenciāla vairošanu, karjeras izvēli un izaugsmi, iekļaušanos valsts un starpvalstu izglītības attīstības procesos.

Žurnāls “Skolas Vārds” (kopš 2012. gada) iznāk katru otro nedēļu elektroniskā formātā. Žurnāls veltīts izglītības jautājumiem, kas saistoši gan skolu vadītājiem, gan skolotājiem. Žurnālā var lasīt analītiskus rakstus par aktuālām izglītības problēmām, profesionāļu pieredzi un komentārus, lēmumu skaidrojumus, skolu projektu pieredzi, skolotāju pieredzes materiālus, intervijas ar izciliem skolotājiem, skolu direktoriem, izglītības jomas speciālistiem, rakstus par mūžizglītību, tālākizglītību un iespējām profesionālajā pilnveidē, kā arī ārvalstu pieredzi.

Žurnāls “Skolas Psiholoģija” skolotājiem skaidro likumsakarības, kas izraisījušas konkrētas situācijas darbā un radījušas noteiktas emocijas.

Laikraksts “Izglītība un Kultūra” (kopš 1990. gada) informē pedagogus par nozīmīgākajām aktualitātēm un rosina diskusijas pedagoģiskajā vidē par svarīgiem mācību un audzināšanas, izglītības reformu un administrēšanas jautājumiem.

Viens no ievērojamākiem latviešu pedagoģijas darbiniekiem ir Valmieras draudzes skolas un Vidzemes skolotāju semināra skolotājs Jānis Cimze, kurš aicināja izzināt un ievērot skolēna attīstības īpatnības, skaidri apzināties audzināšanas mērķus, prasmīgi izvēlēties mācību metodes, sasaistot teoriju ar praksi.

20. gs. nozīmīgs ir ķīmijas mācību grāmatu autoru, ķīmijas didaktikas veidotāju Friča Feldmaņa un Gunta Rudzīša veikums. Alfrēds Grava ir ģeometrijas mācību grāmatu un metodisko līdzekļu autors un matemātikas skolotājs. Antonija Karule ir latviešu valodas mācību grāmatu un “Ābeces” (1989, 1991, 1997) autore. Matemātikas skolotājs Jānis Mencis (seniors) ir matemātikas mācību grāmatu autors, matemātikas didaktikas veidotājs.

Viena no ievērojamākām mūsdienu skolotājām ir Cēsu Jaunās sākumskolas direktore un skolotāja Dana Narvaiša. Viņa ierindota TOP 50 pretendentu sarakstā uz Varkey fonda Globālā skolotāja balvu 2016. D. Narvaiša skolotāja praksē ievieš inovācijas: dažādo mācību procesu, izmantojot jaunas mācību metodes un rosinot skolēnu pētniecisko darbību.