Mācīšanās procesa laikā notiek ne tikai zināšanu un prasmju apguve, bet arī personības attīstība. Tāpēc dažkārt tiek uzsvērts, ka izglītības psiholoģija pēta ne tikai mācīšanu un mācīšanos, bet arī audzināšanu. Dažās valodās (piemēram, krievu, vācu, zviedru, arī latviešu) kā sinonīms tiek lietots jēdziens “pedagoģiskā psiholoģija”.

Izglītības psiholoģija ir ļoti cieši saistīta ar skolas psiholoģiju. Skolas psiholoģija ir šaurāks jēdziens nekā “izglītības psiholoģija”, un tā vairāk fokusējas uz bērnu, pusaudžu un jauniešu mācīšanās un mācīšanas psiholoģiskajiem un sociālajiem aspektiem skolas vidē.

Izglītības psiholoģijas kontekstā “izglītība” nozīmē mācīšanās procesu, kas notiek ar indivīdu jebkurā vecumā un mācīšana un audzināšana tiek realizēta ar dažādiem paņēmieniem formālās un neformālās vidēs.

Izglītības psiholoģija pēta mācīšanās uzvedības, izziņas un sociāli emocionālos aspektus un iegūtos atklājumus izmanto, lai uzlabotu mācīšanās, mācīšanas un audzināšanas procesus. Tā kā mācīšanās sastopama gandrīz ikvienā indivīda ikdienas aktivitātē visa mūža garumā, izglītības psiholoģijas praktiskā nozīme ir ļoti plaša – sākot no bērna audzināšanas un izglītošanas līdz pat pieaugušo izglītībai. Izglītības psiholoģijas atklājumi attiecas ne tikai uz tradicionālajām izglītības vidēm (pirmsskolas izglītības iestādēm, skolām vai augstskolām), bet arī uz jebkuru vidi, kur notiek uzvedības izmaiņas, zināšanu un prasmju apguve.

Izglītības psiholoģija ir viena no psiholoģijas zinātnes lietišķajām nozarēm, līdzīgi kā veselības psiholoģija, ģimenes psiholoģija un organizāciju psiholoģija. Izglītības psiholoģija integrē un pielieto praksē jaunākos atklājumus gan no citām psiholoģijas lietišķajām nozarēm, gan no tādām psiholoģijas teorētiskajām nozarēm kā kognitīvā psiholoģija, attīstības psiholoģija, personības psiholoģija un sociālā psiholoģija.

Kopš 1991. gada izglītības psiholoģija līdztekus kognitīvajai zinātnei, antropoloģijai, socioloģijai, neirozinātnei un citām zinātnēm iekļauta starpdisciplinārā zinātnes jomā “mācīšanās zinātne”, kura pēta mācīšanos formālās un neformālās vidēs.

Izglītības psiholoģijas kontekstā tiek aplūkotas tādas tēmas kā mācīšanās dažādu teoriju skatījumā, indivīda kognitīvā, sociāli emocionālā un personības attīstība, individuālās atšķirības un vajadzības, motivācija, skolotāja loma izglītības procesā, vērtēšana, mācību vides sociāli psiholoģiskie aspekti, tiranizēšana jeb pazemošana vai pakļaušana ar vardarbības draudiem mācību vidē, vecāku iesaistīšanās un pārraudzība un citas. 

“Mācīšanās” ir viens no galvenajiem izglītības psiholoģijas jēdzieniem un ar to saprot relatīvi noturīgas uzvedības, zināšanu, attieksmju vai prasmju izmaiņas, kas radušās pieredzes rezultātā. Mūsdienās viena no aktuālajām tēmām izglītības psiholoģijā ir sociāli emocionālā mācīšanās jeb sociāli emocionālā audzināšana (angļu social emotional learning). Sociāli emocionālā mācīšanās ir process, kurā bērni un pieaugušie apgūst zināšanas, attieksmes un prasmes, kas nepieciešamas, lai saprastu un pārvaldītu emocijas, spētu veidot un uzturēt pozitīvas attiecības, risinātu problēmas, izvirzītu un sasniegtu mērķus, pieņemtu atbildīgus lēmumus, efektīvi mācītos un dotu ieguldījumu savās ģimenēs un sabiedrībā kopumā. Pētījumos ir pierādīts, ka šīs prasmes var tikt iemācītas un to esamība uzlabo ne tikai akadēmiskos sasniegumus, bet arī dzīves kvalitāti. Sociāli emocionālās audzināšanas ideju popularizēja amerikāņu psihologs Daniels Goulmens (Daniel Goleman), izvirzot to kā sinonīmu emocionālajam intelektam. D. Goulmens ir arī viens no organizācijas “Sadarbība akadēmiskai, sociālai un emocionālai audzināšanai” (Collaborative for Academic, Social, and Emotional Learning, CASEL) dibinātājiem. Mūsdienu zināmākie pētnieki sociāli emocionālās audzināšanas pētījumos ir amerikāņu psihologi Džozefs Darlaks (Joseph A Durlak), Moriss Elaiass (Maurice J. Elias), Patrīcija Dženingsa (Patricia A. Jennings), Marks Grīnbergs (Mark T. Greenberg), Mārtins Seligmans (Martin Seligman) un citi.

Otrs mācīšanās pētījumu virziens izglītības psiholoģijā fokusējas uz uzvedības izmaiņām un uzvedības problēmu mazināšanu. Zinātniskajā literatūrā biežāk tiek minētas tādas uzvedības regulēšanas metodes un paņēmieni kā praktiskā jeb pielietojamā uzvedības analīze, funkcionālā uzvedības analīze un atbalsts pozitīvai uzvedībai. Visām šīm metodēm pamatā ir biheiviorālo mācīšanās principu pielietošana ikdienā, lai saprastu un mainītu uzvedību. Zināmākie šī virziena pētnieki mūsdienās ir amerikāņu psihologi Džordžs Sugai (George Sugai), Edvards Kars (Edward Gary Carr), Katerīna Bredšova (Catherine P. Bradshaw) un citi.

Vēl joprojām izglītības psiholoģijā savu aktualitāti saglabā motivācijas un mācīšanās sociāli kognitīvo aspektu (pašefektivitātes, pašregulācijas, pašregulējošās mācīšanās u. c.) pētījumi. Viena no vadošajām pētniecēm šajā jomā ir amerikāņu psiholoģe Anita Vulfolka Hoja (Anita Woolfolk Hoy).  

Ceturtais pētījumu virziens izglītības psiholoģijā fokusējas uz mācību vides sociāli psiholoģiskiem aspektiem, piemēram, skolas klimatu, skolotāju–skolēnu savstarpējām attiecībām, mobingu mācību vidē, vecāku iesaistīšanos bērnu mācībās un citiem. Zināmākie pētnieki šajā jomā mūsdienās ir amerikāņu psihologi Roberts Paienta (Robert C. Pianta), Bridžeta Hamre (Bridget K Hamre), Roberts Marcano (Robert J. Marzano), Tamera Mērdoka (Tamera Burton Murdock) un citi. Vadošie pētnieki mobinga jomā ir Dans Ulveuss (Dan Olweus, Zviedrija, Norvēģija), Kens Rigbijs (Ken Rigby, Austrālija), Kristina Salmivalli (Christina Salmivalli, Somija) un citi.

Izglītības psiholoģijā tiek pētīti dažādi izglītības aspekti – skolas, skolotāji, skolēni –, kā arī tiek mērīta dažādu programmu, metožu un paņēmienu efektivitāte. Atkarībā no pētījuma mērķa un tā, kas tiek pētīts, izmanto gan kvalitatīvo, gan kvantitatīvo pētījumu stratēģiju, tāpat arī pētījuma dizains var būt gan eksperimentāls, gan neeksperimentāls. Biežāk izmantotās pētīšanas metodes ir aprakstošie pētījumi, korelācijas pētījumi un eksperimenti. Aprakstošie pētījumi tiek izmantoti, lai dziļāk izprastu un raksturotu dažādus izglītības vides aspektus gan attiecībā uz atsevišķiem indivīdiem, gan attiecībā uz grupu kopumā. Piemēram, skolas psihologs var veikt bērna psiholoģisko izpēti, lai saprastu konkrētā skolēna nesekmības cēloņus, vai arī pētnieku grupa var pētīt, kādas mācīšanās stratēģijas izmanto skolēni ar augstiem un zemiem mācību sasniegumiem un, vai pastāv atšķirības starp šīm grupām. Veicot aprakstošos pētījumus, tiek izmantotas tādas informācijas ievākšanas metodes kā pašnovērtēšanas aptaujas, intervijas, psiholoģiskie testi, indivīdu vai grupu novērošana, gadījumu analīzes un citas. Bieži aprakstošo pētījumu rezultāti sniedz priekšstatu par dažādu faktoru savstarpējām saistībām. Korelācijas pētījumi ir tie, kas sniedz informāciju par to, cik ciešas ir šīs saistības un tieši kādā veidā faktori ir savstarpēji saistīti. Eksperimenti izglītības psiholoģijā parasti tiek izmantoti, lai precīzi noteiktu kāda faktora ietekmi uz noteiktiem mācību procesa aspektiem, piemēram, vai uzslavas par labu uzvedību samazina uzvedības problēmas klasē, kā arī, lai pārbaudītu dažādu programmu, metožu vai paņēmienu efektivitāti.

Izglītības psiholoģijas kā atsevišķa psiholoģijas nozare aizsākās 1890. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kad amerikāņu filozofs un psihologs Viljams Džeimss (William James) sagatavoja lekciju kursu skolotājiem “Sarunas ar skolotājiem par psiholoģiju” (Talks to Teachers about Psychology), kuru lasīja vasaras skolās un pēc tam publicēja 1899. gadā. V. Džeimsa studenta Stenlija Halla (Granville Stanley Hall), vēlākā Amerikas Psihologu Asociācijas (American Psychological Association) dibinātāja un pirmā prezidenta, doktora disertācija bija par bērnu pasaules izpratni un ievākt datus viņam palīdzēja skolotāji. S. Halls iedrošināja skolotājus veikt rūpīgu novērošanu, lai izprastu savu skolnieku attīstību. S. Halla students Džons Djūijs (John Dewey) tiek uzskatīts par progresīvās izglītības dibinātāju, kurš viens no pirmajiem norādīja, ka izglītības sistēmai jābūt starpdisciplinārai un centrētai uz bērna vajadzībām un interesēm, un skolotāja uzdevums ir palīdzēt bērniem noturēt un veicināt šo interesi un attīstīt problēmu risināšanas prasmes.

Kā atsevišķa psiholoģijas zinātnes nozare izglītības psiholoģija tika atzīta 1910. gadā, kad ASV pirmo reizi tika izdots “Izglītības psiholoģijas žurnāls” (Journal of Educational Psychology). Tā dibinātājs arī bija V. Džeimsa students Edvards Lī Torndaiks (Edward Lee Thorndike).

20. gs. 20.–30. gados viens no dominējošiem virzieniem psiholoģijā bija biheiviorisms, kas lielā mērā ietekmēja arī tā laika izglītības psiholoģijas pētījuma tēmas, piemēram, iemācītā uzvedība, sodi, pastiprinājumi. 20. gs. 40.–50. gados izglītības psiholoģijā turpinājās interese par uzvedības mācīšanos, bet līdz ar kognitīvās psiholoģijas un psiholoģisko testu attīstību liela uzmanība tika pievērsta arī individuālo atšķirību izpētei mācību vides kontekstā. 20. gs. 60.–70. gados izglītības psiholoģijas galvenās pētījumu tēmas bija indivīda kognitīvā attīstība un mācīšanās izziņas aspekti, un tas, kā tiek apgūti un saglabāti jēdzieni. Mūsdienās izglītības psiholoģijas aktuālo tēmu lokā ir sociāli emocionālā audzināšana, kognitīvie procesi, audzēkņi ar īpašām izglītības vajadzībām, motivācija, pašefektivitāte, mācīšanās konteksts un tas, kā kultūra, vide, sociālie un emocionālie aspekti ietekmē mācīšanos un attīstību un citas tēmas.

Viena no nozīmīgākajām organizācijām izglītības psiholoģijas jomā ir Amerikas Izglītības pētījumu asociācija (American Educational Research Association, AERA, kopš 1916). Mūsdienās tā ir starptautiska un starpdisciplināra organizācija ar vairāk nekā 2,5 tk biedru no 85 pasaules valstīm, kas pārstāv dažādas zinātnes nozares: psiholoģiju, socioloģiju, vēsturi, ekonomiku, antropoloģiju, filozofiju, statistiku un politikas zinātni.

Lielākā izglītības pētījumu asociācija Eiropā ir “Eiropas Mācīšanās un Mācīšanas Pētījumu Asociācija” (The European Association for Research on Learning and Instruction, EARLI), kura apvieno vairāk nekā 2 tk pētnieku no vairāk nekā 60 pasaules valstīm.

British Journal of Educational Psychology (izdevējs Wiley-Blackwell, 1947–1949; kopš 1965); Contemporary Educational Psychology (izdevējs Elsevier Inc., kopš 1976); Educational Psychology in Practice (izdevējs Routledge, 2010); International Journal of School & Educational Psychology (izdevējs Taylor & Francis, kopš 2013); Journal of Educational Psychology (izdevējs American Psychological Association, kopš 1910); Psychology and Education (izdevējs Psychology and Education, 1974; 1979; 1996); Psychology in the Schools (izdevējs John Wiley & Sons Ltd, kopš 1964); School Psychology Quarterly (izdevējs American Psychological Association, kopš 1910); School Psychology Review (izdevējs National Association of School Psychologists, 1988; 1996).

Vairākās valstīs izglītības psiholoģija ir pārstāvēta kā viena no atsevišķām apakšvienībām plašākā psihologu asociācijā, piemēram, 15. apakšvienība un 16. apakšvienība Amerikas psiholoģijas asociācijā (American Psychological Association Division 15: Educational Psychology, Division 16: School Psychology) vai Izglītības un bērnu psiholoģijas apakšvienība Britu psiholoģijas biedrībā (British Psychological Society, Division of Educational and Child psychology).

Starptautiskās skolas psihologu komitejas (International School Psychology Committee, kopš 1972) mērķis ir veicināt starptautisku skolas un izglītības psihologu sadarbību. Vēlākajos gados komitejas biedru skaits būtiski palielinājās un 1982. gadā tika nodibināta Starptautiskā skolas psihologu asociācija (International School Psychology Association, ISPA). Kopš 1975. gada ISPA organizē skolas un izglītības psihologu konferences. 1994. gadā dibināta Sadarbība akadēmiskai, sociālai un emocionālai audzināšanai (Collaborative for Academic, Social, and Emotional Learning, CASEL), kas mūsdienās ir ļoti nozīmīga organizācija izglītības psiholoģijā, jo pēta un ievieš praksē sociāli emocionālo audzināšanu. Starptautiskās mācīšanās zinātnes biedrības (The International Society of the Learning Sciences, kopš 2002) mērķis ir integrēt dažādu zinātņu nozaru, t. sk. izglītības psiholoģijas atklājumus par mācīšanās procesu.