Juridiskā psiholoģija aplūko cilvēka uzvedības likumsakarības tiesiskās regulācijas sfērās, izzina cilvēka personības un uzvedības aspektus, kas tiešā veidā saistīti ar juridiskajiem procesiem. Tā ir psiholoģisko pētījumu, sasniegumu, teoriju, prakses un psiholoģijas metožu izmantošana, lai nodrošinātu informāciju, kas būtu svarīga juridisko jautājumu atrisināšanai. Juridiskā psiholoģija ir zinātniski praktiskā disciplīna. Juridiskie psihologi kā praktiski strādājoši profesionāļi, zinātniskie pētnieki, konsultanti un eksperti strādā policijā, apcietinājuma vietās, probācijas dienestos, tiesu ekspertīžu iestādēs, bāriņtiesās, kā arī tiek pieaicināti tiesas sēdēs kā speciālisti krimināllietās, civillietās. Juridiskās psiholoģijas speciālisti savā darbā izmanto sociālās psiholoģijas, klīniskās psiholoģijas, neiropsiholoģijas, personības psiholoģijas, kognitīvās psiholoģijas, attīstības psiholoģijas, psihometrijas un citu psiholoģijas nozaru sasniegumus.

Pirmie raksti par psiholoģijas atziņu izmantošanas iespēju tiesvedībā tika publicēti 18. gs., kad sāka izzināt kāda ir indivīdu attieksme un domas par tiesībām, likumību un taisnīgumu. 19. gs. beigās, vienlaikus ar kriminālistikas un kriminoloģijas veidošanos, intensīvi attīstījās arī juridiskā psiholoģija. 1893. gadā tika veikts pirmais eksperiments ar liecinieku liecībām – amerikāņu psihologs Džeimss Makīns Ketels (James McKeen Cattell), bet 20. gs. sākumā – arī citi eksperimenti, t. sk. arī pētījumi, kuru mērķis bija noskaidrot iespaidojamības ietekmi bērnu liecībās – vācu psihologs Viljams Šterns (Lous William Stern); franču psihologs Alfrēds Binē (Alfred Binet). 1908. gadā tika publicēta viena no pirmajām profesionālajām grāmatām juridiskajā psiholoģijā – vācu un amerikāņu psihologa Hugo Minsterberga (Hugo Münsterberg) “No aculiecinieka skatu punkta” (On the witness stand. Essays on Psychology and Crime).

Termins “juridiskā psiholoģija” tika ieviests 20. gs. sākumā (šveiciešu psihologs un pedagogs Eduards Klaparēds, Édouard Claparède). Vācijā 20. gs. 1. pusē sāka attīstīties viena no juridiskās psiholoģijas jomām – kriminālā psiholoģija, kur galvenais izpētes subjekts bija noziedznieka personības izzināšana (nozīmīgākais pārstāvis austriešu jurists, kriminologs Hanss Gross, Hans Gustav Adolf Gross). 1927. gadā krievu psihologa Aleksandra Lurija (Алексaндр Ромaнович Лурия) darbi eksperimentālajā psiholoģijā bija pamats melu detektora izveidē.  20. gs. 20. gados, uz tiesas sēdēm sāka aicināt psihologus, kuri sniedza savas zināšanas par tiesai interesējošiem jautājumiem. 20. gs. vidū policijas personāla atlasē sāka izmantot psiholoģiskos testus.

Latvijā 20. gs. 30. gados Latvijas Universitātē (LU) tika docēts mācību kurss kriminālpsiholoģijā, bet juridiskās psiholoģijas kursa docēšana LU Juridiskajā fakultātē uzsākta 20. gs. 60. gados. Šajā laikā Latvijā sāka attīstīties arī tiesu psiholoģiskā ekspertīze, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem bija konstatēt, vai persona spēj uztvert lietai nozīmīgus apstākļus un pareizi par tiem liecināt.

Izmeklēšanas darba psiholoģija (angļu Investigative psychology) ir psiholoģisko pētījumu un principu izmantošana kriminālās uzvedības izmeklēšanā. Galvenie pētījumu virzieni un pētījumu rezultātu praktiskais pielietojums šajā jomā ir saistīti ar psiholoģisko faktoru izzināšanu, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu izmeklētāju darbā, ar noziedzīgā nodarījuma rekonstrukcijas psiholoģiskajiem aspektiem, kā arī noziedznieka personības profilēšanu, ar poligrāfa metodes izmantošanu izmeklēšanā, ar pratināšanas psiholoģiskajiem aspektiem un nepatiesas atzīšanās fenomenu.

Liecību sniegšanas psiholoģiskie aspekti – galvenie pētījumu virzieni un pētījumu rezultātu praktiskais pielietojums šajā jomā ir saistīti ar atmiņas pētīšanu un tās ietekmi uz liecību precizitāti, t. sk. viltus atmiņu, ar to kā emocijas, stress, iespaidojamība, liecinieka personības individuālās īpatnības (psihiskās problēmas, motivācija, citas kognitīvās spējas) var ietekmēt liecību precizitāti, kā arī ar pētījumiem, kas saistīti ar bērniem un viņu spēju liecināt.

Viktimoloģija (latīņu victim ‘upuris’) pēta faktorus, kas ietekmējuši upura personības veidošanos, viņa uzvedību līdz nozieguma brīdim, nozieguma laikā un pēc nozieguma, kā arī izstrādā praktiskās rekomendācijas, kas saistītas ar upura nopratināšanu. Gan pētījumos, gan praksē tiek izzināti arī likumpārkāpēja un upura attiecību psiholoģiskie aspekti. Tāpat juridiskās psiholoģijas ietvaros tiek aplūkotas sekas (fiziskas, psiholoģiskas), ar kurām nākas saskarties noziedzīgā nodarījumā cietušai personai, gan pieaugušajam, gan cietušajam bērnam. Tiek izzināti tādi psiholoģiskie sindromi kā: Sistā bērna sindroms (angļu Battered child syndrome), Sistās sievietes sindroms (angļu Battered women syndrome), Bērna, kurš cietis no seksuālās vardarbības sindroms, Minhauzena proksi sindroms (angļu Munchausen syndrom by proxy), Postraumatiskais stresa sindroms, Viltus atmiņas sindroms un citi.

Kriminālās uzvedības psiholoģija izzina psiholoģiskās likumsakarības, kas saistītas ar noziedzīgas attieksmes un nodoma veidošanos personai, sagatavošanos noziedzīga nodarījuma veikšanai un tā realizāciju, kā arī faktoriem, kas ietekmē noturīga kriminālās uzvedības modeļa veidošanos. Pēta likumpārkāpēja personību, likumpārkāpēja riska un vajadzību faktorus, iemeslus, kāpēc cilvēks kļūst par likumpārkāpēju un kāpēc cilvēks izdara likumpārkāpumu. Tiek izzināti likumpārkāpēja riska un vajadzību faktori.

Galvenie pētījumu virzieni un pētījumu rezultātu praktiskais pielietojums šajā jomā ir saistīti ar psiholoģisko faktoru izzināšanu, kas palīdzētu noteikt atbilstošāko, piemērotāko un efektīvāko soda mēru katram konkrētajam likumpārkāpējam. Tiek veikti pētījumi arī par likumpārkāpuma situatīvo prevenciju. Tiek izstrādātas arī psiholoģiskās palīdzības un konsultēšanas metodes, kas palīdzētu mazināt personas kriminālās uzvedības izpausmes.

Tiesu psiholoģija, tiesu psiholoģiskā ekspertīze ir izpēte, kurā tiek izmantotas speciālas zināšanas psiholoģijā ar mērķi informēt tiesu vai citu tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas par tiem psiholoģiskajiem faktoriem, jautājumiem vai iemesliem, kas ir ārpus tiesas vai procesa virzītāja zināšanu loka, un palīdzētu tiesnesim vai juristiem lēmumu pieņemšanā. Tiesu psiholoģijas eksperta uzdevums ir profesionāli novērtēt ekspertējamās personas psiholoģiskos (kognitīvos, intelektuālos) procesus, psiholoģisko stāvokli un personības iezīmes kopumā, sniegt psiholoģisko analīzi par ekspertējamās personas attieksmi pret izpētāmo situāciju, kā arī izpētīt un izanalizēt ekspertējamajai personai konstatēto psiholoģisko un psihisko īpatnību ietekmi uz viņa uzvedību izpētāmajā situācijā. Tiesu psiholoģisko ekspertīzi var veikt gan krimināllietas, gan civillietas ietvaros.

Policijas darba psiholoģija ir psiholoģisko principu un klīnisko prasmju un pētījumu rezultātu pielietošana tiesībsargājošo iestāžu darbā. Galvenie pētījumu virzieni un pētījumu rezultātu praktiskais pielietojums šajā jomā ir saistīti ar policijas personāla atlases psiholoģisko kritēriju izstrādi, policijas darbinieku efektīva stresa vadīšanas apmācībām, policijas darbinieku emocionālās sfērās izvērtēšanu un psiholoģisko palīdzību pēc situācijām, kad dienesta pienākumu pildīšanas laikā tika izmantots ierocis, policijas darbinieku psiholoģisko izvērtēšanu, lai izlemtu jautājumu par viņa tālāku dienesta pildīšanu.

Strukturēta un daļēji strukturēta intervija, dokumentu analīze, eksperiments, novērojums, pašnovērtējuma metodes, standartizētie testi, gadījumu analīze (angļu case study).

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā notikusi ļoti strauja juridiskās psiholoģijas attīstība. Galvenie pētniecības virzieni ir saistīti ar psiholoģiskajiem aspektiem aculiecinieku liecību izpētē, liecību ievākšanas procesā, melu un nepatiesu liecību atklāšanā, apdraudošas uzvedības riska novērtēšanā, atkārtotas kriminālas uzvedības riska novērtēšanā, dažādu psiholoģiskās izpētes metožu izstrādi, gan darbā ar likumpārkāpējiem, cietušajiem, lieciniekiem, policijas atlasē, apcietinājuma vietās un likumpārkāpēju uzvedības korekcijas psiholoģisko metožu izstrādi. Strauji attīstās arī juridiskās psiholoģijas joma – juridiskā neiropsiholoģija.

Starptautiskais izmeklēšanas darba centrs (International Centre for Investigative Psychology, Hadersfīldas Universitāte, University of Haddersfield, Lielbritānija, kopš 1985. gada); Juridiskās psiholoģijas pētījumu centrs  (The Forensic Psychology Research Centre, FPRC, Kārltonas Universitāte, Carleton University, Otava, Ontario, Kanāda, kopš 2010. gada); Juridiskās psiholoģijas pētījumu un mācību centrs (Centre of Research and Education in Forensic Psychology or CORE-FP, Kentas Universitēte, University of Kent, Lielbritānija, kopš 2011. gada); Juridiskās psiholoģijas centrs (The Center for Forensic Psychology, Hjūstonas Universitāte, University of Houston, ASV, kopš 2000); Starptautiskais Juridiskās psiholoģijas pētījumu centrs (The International Centre for Research in Forensic Psychology, Portsmutas Universitāte, University of Portsmouth, Lielbritānija, kopš 1990. gada).

Britu Psihologu Apvienības juridiskā sekcija (Division of forensic psychology of the British psychological society, Lielbritānija), Uzvedības korekcijas un juridiskās psiholoģijas starptautiskā asociācija (International Association for Correction and forensic psychology, ASV), Eiropas psiholoģijas un juridiskā asociācija (European Association of Psychology and Law, Lielbritānija), Amerikas psihologu asociācija, Psiholoģijas un juridiskā sekcija (American Psychology–Law Psychology/American psychology association, APA, Division 410, ASV).

The British Journal of Criminology: An International Review of Crime and Society (izdevējs Oxford University press, kopš 2006. gada), Criminal Justice and Behavior (izdevējs Routledge, kopš 1973. gada), Psychology, Public Policy, and Law  (izdevējs American Psychological Association Inc., kopš 1995. gada), Psychiatry, Psychology and Law (izdevējs Routledge, kopš 1993. gada), Journal of Forensic Psychology Practice (izdevējs Routledge, 1900–2016; kopš 2017. gada – Journal of Forensic Psychology Research and Practice), Psychological Injury and Law (izdevējs Springer New York, kopš 2008. gada), Law and Human Behavior (izdevējs American Psychological Association Inc., kopš 1977. gada), Behavioral Sciences&the Law (izdevējs American Psychological Association Inc., kopš 1983. gada).

Islandiešu psihologs Gisli Gudjonsons (Gísli Hannes Guðjónsson), kanādiešu psihologi Donalds Artūrs Endrjūss (Donald Arthur Andrews) un Džeims Bonta (James Bonta), britu psihologi Deivids Kenters (David Canter), Deivids Feringtons (David Farrington), Ronalds Blekbērns (Ronald H. Blackburn), Klaivs Hollins (Clive Hollin), Stīvens Sesijs (Stephen J. Ceci) un Deivids Kuks (David Cook), amerikāņu psihologi Sols Kesins (Saul Kassin), Lorenss Raitsmens (‎Lawrence S. Wrightsman), Elizabete Loftesa (Elizabeth Loftus), Kērks Heilbērns (Kirk Heilburn), Ričards Rodžerss (Richard Rogers), Kērts Bārtols (Curt R. Bartol) un Gērijs Meltons (Gary B. Melton).