Veselības psiholoģijas ietvaros pielieto pētījumu rezultātus un psiholoģiskās intervences, lai identificētu vai mainītu psihiskos (kognitīvos, emocionālos), uzvedības, sociālos un kultūras faktorus, kas saistīti ar fiziskām slimībām (piemēram, to cēloņiem un reakciju uz slimību, slimības uztveri, uzvedību slimības laikā), lai sekmētu indivīda vai grupas, vai sabiedrības veselības saglabāšanu, slimību profilaksi un ārstēšanu, kā arī sekmētu veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanu un veselības politikas veidošanu.

Veselības psiholoģija sakņojas Pasaules Veselības organizācijas (Constitution of the World Health Organisation, 1948) definētajā veselības izpratnē – veselība ir vispārēja fiziskā, psihiskā un sociālā labklājība (angļu well-being) un biopsihosociālajā pieejā, kas ir holistiska paradigma, kurā slimība un veselība tiek saprasta kā bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru interaktīvas mijiedarbības vienība. Tāpēc veselības psiholoģija veselību un slimību izprot un pēta kā vairāku faktoru mijiedarbības rezultātu, ņemot vērā ne tikai bioloģiskos, bet arī psiholoģiskos un uzvedības (piemēram, dzīvesveidu, stresa pārvarēšanas veidus, veselības uzvedību u. c.), kā arī sociālos un kultūras (piemēram, sociālo atbalstu, veselības aprūpes sistēmu, komunikāciju ar veselības aprūpētājiem u. c.) faktorus.

Veselības psihologi, strādājot privātpraksē vai komandā kopā ar veselības aprūpes speciālistiem ambulatorajā un stacionārajā aprūpē, palīdz mainīt dzīvesveidu un sekmē veselības uzvedību (piemēram, nodarbošanos ar fiziskajām aktivitātēm, diētas ievērošanu, smēķēšanas atmešanu u. c.); palīdz pielāgoties hroniskai slimībai (piemēram, pilnveidot pašaprūpes prasmes); sekmē līdzestību (angļu adherence) – rezultatīvu sadarbība ar ārstu, palīdz emocionāli sagatavoties sarežģītiem izmeklējumiem un operācijām. Viņi iesaistās arī veselības aprūpes speciālistu izglītošanā par veselības uzvedības izmaiņu veicināšanu un motivācijas veidošanas paņēmieniem, sniedz konsultācijas un uz pierādījumiem balstītas rekomendācijas par veselības pakalpojumu pilnveidošanas metodēm. Veselības psihologi piedalās arī pakalpojumu izvērtēšanā.

Jaunas iespējas veselības psihologu darbā rada e-tehnoloģiju un mobilo aplikāciju tehnoloģiju ienākšana veselības aprūpē, tostarp iespējas šīs tehnoloģijas lietot visdažādākās jomās (psiholoģiskā atbalsta sniegšanā un konsultēšanā, slimību prevencē, veselības uzvedības intervencēs, līdzestības sekmēšanā un citur).

Veselības psiholoģijas attīstība Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā un citviet pasaulē aizsākās 20. gs. 70. gados, un to noteica vairāki faktori: plašākā kontekstā – sabiedrības vajadzības, bet specifiski – pētniecības centru attīstība un zinātnisko žurnālu izdošana, profesionālo asociāciju izveide un to aktīva darbība pētniecisko un profesionālo jautājumu risināšanā, profesionāļu sagatavošana izglītības programmās.

Veselības psiholoģijas attīstību sekmē sabiedrības vajadzības – modernajai civilizācijai raksturīgie sociālekonomiskie un demogrāfiskie faktori (piemēram, cilvēku dzīves ilguma palielināšanās, populācijas novecošanās; ar hroniskām slimībām slimojošu iedzīvotāju īpatsvara pieaugums; nepieciešamība samazināt veselības aprūpes izdevumus un vienlaikus – paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti, sekmējot atbilstošu veselības uzvedību, līdzestību). Pasaules veselības organizācijas, PVO (World Health Organization, WHO) Eiropas reģiona politikas dokumentā “Veselība 2020” (Health 2020: Policy framework and strategy, 2012) uzsvērts, ka situācijā, kad aizvien pieaug veselības aprūpes izdevumi, jāmeklē risinājumi, kā paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti, sekmēt paša cilvēka vai pacienta atbildību par savu veselību, līdzestību, kā arī līdzdalību veselības saglabāšanā un veselību veicinošo uzvedību (veselības uzvedību). Šajā stratēģijā uzsvērta nepieciešamība ieviest uz pacientu centrētu pieeju, pacientu izglītošanu un pacientu spējināšanu (angļu empowerment), kā arī pilnveidot veselības aprūpē strādājošo un pacientu komunikāciju, tāpēc aizvien svarīgāk ir izmantot zināšanas, kas uzkrātas sociālajās, uzvedības un politiskajās zinībās.

Veselības psiholoģijas profesionālas darbības jomas attīstība Latvijā aizsākusies 21. gs. pirmajā desmitgadē, un to sekmēja profesionālās asociācijas izveide un tās sekmīga darbība, profesionāļu sagatavošana maģistra līmeņa programmā, pētniecības attīstība.

Veselības psiholoģija attīstās dinamiski, kas saistīts ar sabiedrības apzinātām un veselības politikas dokumentos iestrādātām vajadzībām, izmantojot veselības psiholoģiju kā papildu resursu veselības aprūpes sekmēšanai un iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšanai. Veselības psihologu profesionālā darbība balstās uz pētījumos gūtajiem rezultātiem, kas sniedz pierādījumus metožu un intervenču izstrādei un īstenošanai.

Veselības psiholoģijā var izdalīt četras darbības jomas: 1. klīniskā veselības psiholoģija; 2. kopienas veselības psiholoģija; 3. sabiedrības veselības psiholoģija; 4. kritiskā veselības psiholoģija, kā arī starpnozaru jomu – darba veselības psiholoģija. Veselības psihologi strādā, veicot gan individuālas intervences (klīniskā veselības psiholoģija), gan sekmējot t. s. biedru atbalstu kopienās (kopienas veselības psiholoģija) – iesaistot informācijas, emocionālā atbalsta sniegšanā kopienās dzīvojošos, kuri nav veselības aprūpes speciālisti (angļu peer support). Savukārt sabiedrības veselības psihologi pēta un analizē iespējamās cēloņsakarības starp dažādiem psihosociālajiem faktoriem un veselību populācijas līmenī. Kritiskā veselības psiholoģija saistīta ar veselības aprūpes sistēmas un veselības politikas jomu, piemēram, nepieciešamību mazināt nevienlīdzīgu ienākumu ietekmi uz veselības uzvedību. Darba veselības psiholoģijas speciālistu uzmanība ir vērsta uz psihosociālo apstākļu izpēti darbavietās, kā arī uz daudzveidīgiem psiholoģiskajiem faktoriem, kas ietekmē strādājošo veselību un labklājību.

Veselības psiholoģijas attīstībai nozīmīgas ir izglītības programmas, kurās tiek sagatavoti profesionāļi. Daudzās pasaules valstīs izveidotas gan veselības psiholoģijas maģistra līmeņa, gan doktora līmeņa, studijas, piemēram, postdoktorantūras studijas tiek attīstītas arī universitāšu pētniecības centros. Dažās universitātēs veselības psiholoģiju iespējams studēt arī no bakalaura līmeņa.

Pētījumi veselības psiholoģijā tiek veikti ļoti daudzās iestādēs un šajā psiholoģijas apakšnozarē nav iespējams nosaukt vienu vai dažas galvenās pētniecības iestādes. Lielākā daļa pētījumu mūsdienās tiek veikti universitātēs un to pētniecības centros, piemēram, Nīderlandes Mākslu un zinātņu akadēmijas (Royal Duch Academy of Arts and Sciences) ietvaros nodibināts Pētnieciskais institūts Psiholoģija un veselība (Research Institute for Psychology & Health, kopš 1995), Lielbritānijā Aberdīnas Universitātē (University of Aberdeen) izveidots Lietišķo veselības zinātņu institūts (Institute of Medical Sciences, no 2001, kopš 2007 – Institute of Applied Health Sciences), Londonas Universitātes koledžā (University College London) izveidots Uzvedības pārmaiņu centrs (Centre for Behaviour Change, kopš 2014) ar veselības psiholoģijas pētnieku grupu (Health Psychology Research Group), kurā pētnieki attīsta un izstrādā metodes, kas sekmē veselības uzvedības izmaiņu veikšanu un uzvedības izmaiņu veikšanas izpēti, kā arī precizē intervenču saturu.

Nacionālo profesionālo organizāciju izveide un to aktīva darbība pētniecisko un profesionālo jautājumu risināšanā uzskatāma par nozīmīgu nosacījumu apakšnozares attīstībai, piemēram, Amerikas Psiholoģijas asociācijas Veselības psiholoģijas nodaļa (American Psychological Association, Society for Health Psychology, 1978), Lielbritānijā – Britu psiholoģijas savienības nodaļa Veselības psiholoģijā (British Psychological Society, Division of Health Psychology, 1986), Čehijā – Veselības psiholoģijas nodaļa Profesionālajā asociācijā (Unie psychologických asociací České republiky, 1988), Lietuvā – Lietuvas psihologu savienība (Lietuvos psichologų sąjunga, 2001). Latvijas Veselības psiholoģijas asociācija izveidota 2012. gadā.

Veselības psiholoģijas attīstībā īpaši nozīmīga ir Eiropas Veselības psiholoģijas savienība (European Health Psychology Society, EHPS, 1986), kuras pamatuzdevums ir nodrošināt plašu iespēju pieredzes apmaiņai, dalībai profesionālos zinātniskos forumos un neformālai viedokļu apmaiņai ar citu Eiropas valstu mācībspēkiem. Šī organizācija apvieno biedrus no visas pasaules, katru valstī tajā pārstāv nacionālais delegāts. Arī Latvija kā dalībvalsts uzņemta EHPS, sekmējot iespējas profesionāļiem iekļauties plašākā profesionālās sadarbības tīklā Eiropā (Efrat, 2015). EHPS izveidota arī īpaša struktūra – Sadarbības grupa kopīgai pētniecībai un izglītībai (Collaborative Research and Training in the EHPS, CREATE), kas orientēta uz jaunajiem pētniekiem, t. sk. – doktorantiem, kuri strādā veselības psiholoģijas jomā. CREATE ir sadarbības tīkls tiem, kuri vēlas komunicēt, atrast sadarbības partnerus. Otra nozīmīga struktūra, kas izveidota EHPS, lai sekmētu veselības psiholoģijas attīstību Eiropas valstīs, ir SYNERGY – diskusiju forums vienā darbības jomā strādājošu veselības psihologu un pētnieku viedokļu apmaiņai.

Veselības psiholoģijas pētniecībā tiek izmantotas visas pētījumu stratēģijas un dizaini, t. sk., tiek veikti prospektīvi un retrospektīvi pētījumi, un tajos dominē eksperimentālie un kohortas pētījumu dizaini (angļu cohort study) – garengriezuma kvantitatīvā pētījuma dizains, kurā atkārtoti mērījumi tiek veikti vienā izlasē (kohortā), kurai pētījuma sākumā piemīt kāda noteikta pazīme, tiek veiktas metaanalīzes un sistemātiskie pārskati. Atbilstoši biopsihosociālajai pieejai, pētījumu dizainā bieži tiek akcentēta bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru saistība.

Pētot sociālās vides ietekmi uz indivīda veselību, tiek izdalīti šādi faktori: ģimenes ietekme, ienākumu līmenis, sociālekonomiskais statuss, dzīvesvieta un apkaime, skola un izglītība, kultūratšķirības. Sociālekonomiskais statuss, kas ietver nodarbinātības, izglītības un ienākumu līmeni, korelē ar slimībām un mirstību, bet mediatori šajā aspektā ir veselības uzvedība, veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un psihosociālie faktori – pašefektivitāte, pašcieņa un uztvertā kontrole.

Psiholoģiskais stāvoklis, pārdzīvotais stress ietekmē organisma fizioloģiju gan tiešā veidā, radot izmaiņas organisma regulācijas sistēmu funkcionēšanā, gan netieši – izpaužoties uzvedībā un ieradumos. Stresa pārvarēšanai izmanto dažādus stresa pārvarēšanas veidus, stresa regulācijas tehnikas. Pārvarēšanas stratēģijas veselības psiholoģijā tiek vērtētas kā mediatori starp stresu un slimību. Visbiežāk pētnieki atsaucas uz pārvarēšanas veidu iedalījumu pārvarēšanas stratēģijās, kas orientētas uz problēmu pārvarēšanu, kas efektīvākas kontrolējamās situācijās, kā arī pārvarēšanas stratēģijās, kas orientētas uz emocijām; tās efektīvākas situācijās, kuras cilvēks nespēj kontrolēt. Stresa pārvarēšanu ietekmē arī cilvēka rīcībā esošo resursu pieejamība un to sadale.

To nosaka daudzi faktori, piemēram, iepriekšējā pieredze, slimības gaidas, simptomu nopietnība, izpratne un zināšanas par slimību. Slimības uztveres jautājumi ir cieši saistīti ar slimības reprezentācijas konceptu, kas nozīmē to, ka pacients izstrādā savu formulējumu noteiktiem slimības komponentiem. Šie komponenti ir slimības identitāte (raksturīgie simptomi), iespējamais cēlonis, ilgums, sekas, kontroles iespējas. Slimības kognitīvā reprezentācija ir saistīta ar pacienta izvēlēto uzvedību slimības pārvarēšanai.

Tie nodrošina teorētisko pamatu intervenču programmu veidošanai un ieviešanai, lai mudinātu cilvēkus iesaistīties veselību veicinošā uzvedībā. Pētījumos un intervencēs biežāk izmantotie veselības uzvedības modeļi ir:

1) veselības pārliecības modelis, ko formulējuši amerikāņu psihologi Godfrijs M. Hohbaums (Godfrey M. Hochbaum) un Ērvins M. Rouzenstoks (Irwin M. Rozenstock) un attīstījis amarikāņu pētnieks Māršals J. Bekers (Marshall J. Becker);

2) pārdomātās rīcības un plānotās uzvedības teorija, ko izstrādājuši amerikāņu zinātnieki Mārtins Fišbeins (Martin Fishbein) un Iceks Ajzens (Icek Ajzen) un citi.

Vienlaikus veselības psiholoģijas pētniecībā un intervencēs izmanto aizsardzības motivācijas teoriju, ko izstrādājis amerikāņu psihologs Rolands V. Rodžerss (Roland W. Rogers); transteorētisko jeb pārmaiņu posmu modeli, ko izstrādājuši amerikāņu psihologi Džeimss O. Prohaska (James O. Prochaska) un Karls K. Diklimente (Carlo C. DiClemente); veselā saprāta jeb pašregulācijas modeli, ko izstrādājis amerikāņu psihologs Hovards Lēventāls (Howard Leventhal) ar kolēģiem.

Svarīgs apakšnozares formēšanās kritērijs ir specializētu un kvalitatīvu zinātnisko žurnālu izveide gan veselības psiholoģijā, piemēram, Health Psychology Review (izdevējs Taylor & Francis Group, kopš 2007), The British Journal of Health Psychology (izdevējs British Psychological Society, kopš 1996), Health Psychology (izdevējs American Psychological Association, kopš 1982), Journal of Health Psychology (izdevējs SAGE Journals, kopš 1996) un citi, gan iespēja izdot publikācijas starpdisciplinārajā ietvarā, piemēram, International Journal of Clinical and Health Psychology (izdevējs Asociación Española de Psicología, kopš 2001), Applied Psychology: Health and Well-Being (izdevējs Wiley, kopš 2009), Journal of Health and Social Behaviour (izdevējs SAGEJournals, kopš 2004), Psychology &Health (izdevējs Taylor & Francis Group, kopš 1997), Psychology, Community & Health (izdevējs PsychOpen, kopš 2012), Psychology, Health & Medicine (izdevējs Taylor & Francis Group, kopš 1996) un citi, gan fokusēties uz pētījumiem par konkrētām pacientu grupām, piemēram, Journal of Psychosocial Oncology (izdevējs Taylor & Francis Group, kopš 1983), AIDS and Behaviour (izdevējs Springer, kopš 1997).