Kā mūsdienu psiholoģijas vēstures atskaites punkts (lai gan jautājumi, kas vēl aizvien interesē psihologus, jau analizēti vismaz kopš senās Ēģiptes un senās Grieķijas laikiem) ir Renē Dekarta (René Descartes) darbi. Svarīgāki, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija R. Dekarta pētījumi par asinsriti, kuri lika pamatus cilvēka izpratnei bez vajadzības izskaidrojumos neietvert dvēseli. Citas svarīgas ietekmes no filozofijas darbiem veidoja britu 17. un 18. gs. asociānisti Džons Loks (John Locke), Džordžs Bērklijs (George Berkeley) un Deivids Hjūms (David Hume). Psiholoģijas tapšanu un vēlāk attīstību iespaidoja asociānistu viedoklis par to, ka cilvēka prāts darbojas kā secīgu stāvokļu virkne, proti, ka procesi prātā sastāv no atsevišķiem elementiem – sajūtām un vienkāršiem uztvērumiem.
Nākamā ietekmju grupa, kas noveda pie formālas psiholoģijas rašanās 19. gs. beigās, bija medicīnā notiekošais. Mazliet paradoksāli un ironiski no mūsdienu viedokļa raugoties, tās bija teorijas, kuras tiek ieskaitītas pseidozinātnes kategorijā – austriešu ārsta Franca Mesmera (Franz Mesmer) “dzīvnieciskā magnētisma” teorija par “enerģijas plūsmu” cilvēku ķermeņos un vācu ārsta Franca Jozefa Galla (Franz Joseph Gall) mēģinājumi lokalizēt uzvedības funkcijas noteiktos galvas smadzeņu apgabalos. Kā pseidozinātniska tiek uzskatīta viņa ideja, ka cilvēku prāta spējas iespējams noteikt mērot galvaskausa izaugumus, t. s. frenoloģija. Abas teorijas raisīja diskusijas, kuras savukārt attīstīja realitātei atbilstošākas teorijas. Vēl medicīnas ietvaros attīstījās psihiatrija – Francijā tika attīstīti psihes pataloģiju klīniskie apraksti un to fizioloģisko priekšnosacījumu attīstības klasifikācijas mēģinājumi.
19. gs. sākumā attīstījās arī t. s. psihofizika. Ernsts Heinrihs Vēbers (Ernst Heinrich Weber) un Gustavs Teodors Fehners (Gustav Theodor Fechner) eksperimentējot atklāja likumus, kuri matemātiski aprakstīja stimulu fizikālo īpašību un subjektīvās uztveres savstarpējās attiecības. Paralēli šiem pētījumiem notika ļoti nozīmīgi pētījumi fizioloģijā un neirofizioloģijā, tika aprakstīta nervu šūnu uzbūve, to darbības principi un sākta sekmīga atsevišķu smadzeņu daļu saistīšana ar noteiktām uzvedības un prāta funkcijām. Brits Frānsiss Galtons (Francis Galton) 19. gs. pētīja cilvēku fiziskās un psiholoģiskās atšķirības, tādējādi liekot pamatus psiholoģiskajai testēšanai un individuālo atšķirību pētījumiem mūsdienu izpratnē, kā arī liekot pamatus divām mūsdienu psiholoģijā izmantotajām statistiskās analīzes pamatmetodēm – korelācijas un regresijas analīzei.
Šie aprakstītie 17.–19. gs. notikumi bija radījuši pamatu un priekšnoteikumus tam, lai psiholoģiju sāktu uzskatīt par patstāvīgu zinātni. Vācu ārsts un fiziologs Vilhelms Vunts (Wilhelm Wundt) paveica trīs darbus, kuri iezīmē psiholoģijas dzimšanu. Pirmkārt, 1874. gadā strādādams Cīrihes Universitātē (Universität Zürich) publicēja mācību grāmatu “Fizioloģiskās psiholoģijas principi” (Grundzüge der physiologischen Psychologie). Otrkārt, 1875. gadā V. Vunts sāka strādāt Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kur nodibināja pirmo laboratoriju pasaulē, kura paredzēta vienīgi pētījumiem psiholoģijas jomā. Treškārt, 1883. gadā sāka izdot žurnālu “Filozofijas pētījumi” (Philosophische Studien), pirmo periodisko izdevumu, kas ekskluzīvi veltīts psiholoģijas pētījumiem. Vēlāk, 1905. gadā, žurnāls tika pārdēvēts par “Psiholoģijas pētījumi” (Psychologische Studien), jo sākotnēji ar šādu nosaukumu tika izdots parapsiholoģijas žurnāls.
Mūsdienās psiholoģijas ietvaros iespējams izdalīt vairākas pieejas.