Sporta psiholoģijā tiek apvienota sporta zinātnes un nozaru psiholoģijas problemātika. 19. gs. beigās līdz ar psiholoģijas kā zinātnes attīstību strauji pieauga arī pētījumu skaits sportā. Tika pamanīta psiholoģiska rakstura faktu saikne ar personības darbības īpatnībām un sekmīgumu sportā. Par pirmo publikāciju sporta psiholoģijā tiek uzskatīts Normena Tripleta (Norman Triplett) pētījums “Kustību ritma un sacensību darbības dinamogēniskie faktori” (The dymanogenic factors in pacemaking and competition, 1898). Pētījums publicēts žurnālā American Journal of Psychology. Jēdziena “sporta psiholoģija” definējums tiek saistīts ar 20. gs. sākumu, kad 1903. gadā Trešajā Olimpiskajā kongresā tika diskutēts par psiholoģijas izpausmēm sportā.

Sporta psiholoģijas izpētes galvenais subjekts ir persona, kura nodarbojas ar sportu – tās attīstības dinamika, personības virzība, psihisko procesu īpatnības, psihoemocionālie stāvokļi, personības individuālās īpašības, psihosociālās ietekmes un iekļaušanās sporta komandā treniņos un sacensībās. Sporta psiholoģijā dominē divu veidu pētījumi – pētījumi par individuālo personības psiholoģiska rakstura faktoru ietekmi uz sportista treniņu darbību un sacensību sasniegumiem un pētījumi par fizisko aktivitāšu un sporta darbības ietekmi uz personības izaugsmi psiholoģiskā aspektā, veselību un labsajūtu.

Sporta psiholoģijas teorētiskā un praktiskā nozīme izpaužas trīs aspektos: pētnieciskajā, izglītojošajā un konsultējošajā. Būtiskāko teorētisko ieguldījumu sniedz pētnieciskais aspekts, atklājot un sistematizējot faktu likumsakarības un to savstarpējās mijsakarības, kas skar jautājumus par sportistu darbības motivāciju, personības iezīmēm, jaunu prasmju un iemaņu apgūšanu, atsevišķu faktoru (piemēram, uztveres veidu, iztēles īpašību, emociju ekspresiju) izpausmēm un ietekmēm, kā arī darbības īpatnībām dažādos sporta veidos. Praktiskais sporta psiholoģijas aspekts visbiežāk tiek realizēts izglītojošā un konsultējošā darbībā. Izglītojošā virziena ieguldījums ir sistematizētas zināšanas, izstrādāti kognitīvie modeļi un to pielietošanas metodoloģija sportā iesaistīto personu izglītošanai, psiholoģisko prasmju apguvei, kā arī individuālās un komandu darbības izvērtēšanai un efektivitātes sekmēšanai. Konsultējošais aspekts ietver psiholoģisko izpēti (sporta psihodiagnostika), psiholoģiskā atbalsta un psiholoģiskās palīdzības sniegšanu, kā arī konsultatīvo metodiku izstrādi un individualizētu darbu ar konkrētiem sportistiem vai sporta komandām, lai risinātu aktuālus psiholoģiskos jautājumus, sekmētu psiholoģisko prasmju (piem., mērķa izvēles, koncentrēšanās, iztēles, emociju pašregulācijas, pašpārliecinātības prasmes) izaugsmi un treniņu un sacensību darbības rezultativitāti.

Sporta psiholoģija ir starpdisciplināra sociālā zinātne, kas aptver sporta zinātnes, psiholoģijas, medicīnas, fizioloģijas, biomehānikas jautājumus, piemērojot šo nozaru atziņas, koncepcijas un teorijas specifiskajiem sporta vides apstākļiem.

Sporta psiholoģijas teorijās tiek apkopoti, analizēti, aprakstīti un sistematizēti sportā sastopamie savstarpējās mijietekmes fakti, kuri izskaidro kādu likumsakarību vai fenomenu esamību un to norises īpatnības. Pētnieki un praktizējošie psihologi, pievēršoties galvenajiem sporta psiholoģijas pētījumu objektiem – sportista personības attīstības procesam (dažādos vecuma posmos un sagatavotības līmeņos), treniņu procesam un komandu dinamiskajiem procesiem –, izmanto dažādu psiholoģisko teoriju pieejas. Visplašāk pielietotās teorētiskās pieejas ir psihofizioloģiskās, sociālpsiholoģiskās, kognitīvi biheiviorālās un psihoanalītiskās.

Psihofizioloģiskās pieejas pēta fizioloģisko procesu, to īpatnību un attīstības ietekmi uz psiholoģiskām parādībām un sportistu darbības sekmīgumu treniņos un sacensībās. Sociālpsiholoģiskajās pieejās tiek skatītas sportista, trenera, komandas un sociālās vides savstarpējās mijiedarbības, līderības, saliedētības, komunikācijas procesi un to ietekme uz sportiskajiem sasniegumiem. Kognitīvi biheiviorālo pieeju centrā ir sportistu un treneru motivācija, individuālo iezīmju un psiholoģisko prasmju izpēte, kā arī to ietekmju izvērtējums uz sportista darbību un rezultativitāti treniņu un sacensību procesā. Psihoanalītiskās pieejas pievēršas personības padziļinātai izpētei un individuālo psihoemocionālo īpatnību izvērtēšanai sporta darbības kontekstā, lai spētu sniegt individualizētu un efektīvu psiholoģisko atbalstu un psiholoģisko palīdzību sportistiem un treneriem.

Sporta psiholoģijā tiek izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētniecības metodes. Galvenās kvantitatīvās datu ieguves metodes ir mutiskas un rakstiskas aptaujas, novērošana, dokumentālās izpētes metode, testēšana un eksperiments ar standartizētu statistisku rezultātu apstrādes metodiku. Īpaši plaši aptaujas un testēšana tiek izmantotas sporta psihodiagnostikā, lai izvērtētu kādas psihiskās parādības vai psihomotorās norises izteiktības līmeni, kā arī izpausmes nozīmīgumu noteikta sporta veida vai darbības kontekstā. Piemēram, izplatīta ir psihisko procesu attīstības, psihoemocionālo stāvokļu un personības iezīmju standartizēta testēšana sportistu profesionālās atlases un sporta komandu veidošanas procesos. Sportistu atlasē un diagnosticēšanā tiek izmantoti sensomotoro un psihomotoro reakciju testi (kustību ātruma, vestibulāro reakciju, kustību koordinācijas, kustību precizitātes, asimetrijas izteiktības u. tml. izvērtēšanai), kā arī psiholoģiskie un sociālpsiholoģiskie testi un aptaujas (uzmanības, uztveres, atmiņas, iztēles un domāšanas īpašību izvērtēšanai, gribas un motivācijas izpētei, sportistu komunikācijas, savstarpējās saderības un sadarbības īpatnību analīzei, dominējošo emocionālo stāvokļu un to izpausmju noteikšanai, psiholoģisko prasmju izvērtēšanai un tamlīdzīgi). Kvalitatīvās datu ieguves metodes ir, piemēram, intervija, ekspertu vērtējuma metode, pašnovērošana, videonovērošana (video dienasgrāmata), aprakstošā izpēte, kā arī iegūtā materiāla apstrāde ar kontentanalīzes, faktoranalīzes, metaanalīzes vai strukturālās modelēšanas metodēm. Tās visbiežāk tiek izmantotas sportistu sagatavotības procesa individualizācijas un padziļinātas specializācijas izpētē.

Sporta psiholoģijas kā zinātnes attīstībā ir vairāki posmi. Sporta psiholoģijas pirmsākumu posmu (1893–1920) raksturo sporta aktīvistu ieguldījums psiholoģisko jautājumu popularizēšanā un atsevišķu zinātnieku praktiska rakstura pētījumi sportā. 1893. gadā Jeila Universitātes (Yale University) psihologs Edvards Vīlers-Skripčers (Edward Wheeler Scripture) veica pētījumus, izvērtējot skrējēju un paukotāju reakciju uz vienkāršiem un sarežģītiem signāliem un muskuļu kustību laiku. Savukārt Indiānas Universitātes (Indiana University) psihologs N. Triplets veica pirmo sociālās psiholoģijas pētījumu sportā par riteņbraucēju rezultativitātes izmaiņām citu sportistu klātbūtnes ietekmē. Par sporta psiholoģijas kā zinātnes sākumu tiek uzskatīts 1913. gads, kad Lozannā organizētais Starptautiskās olimpiskās komitejas (International Olympic Committee) kongress tika veltīts sporta psiholoģijas jautājumiem. Šajā laikā savus pirmos pētījumus sāka veikt arī Koulemans Grifits (Coleman Griffith), kuru mūsdienās uzskata par Amerikas sporta psiholoģijas pamatlicēju.

Nākamais apakšnozares attīstībā ir sporta psiholoģijas laboratoriju veidošanās posms (1920–1938). Šī posma sākums tiek saistīts ar vairāku nozīmīgu pētniecisko laboratoriju izveidošanos Vācijā, ASV un PSRS, kam sekoja arī pirmo nozīmīgo sporta psiholoģijas pētījumu un grāmatu publicēšana. 1920. gadā Roberts Verners Šulte (Robert Werner Schulte) Berlīnē nodibināja praktiskās psiholoģijas laboratoriju Vācijas Fizisko aktivitāšu koledžā (Deutsche Hochschule für Leibesübungen). 1920. gadā ārsts Karls Dīms (Carl Diem) Berlīnē nodibināja vēl vienu sporta psiholoģijas laboratorija. PSRS 1920. gadā Pjotrs Rudiks (Петр Рудик) nodibināja pirmo eksperimentālās sporta psiholoģijas laboratoriju Valsts centrālajā Fiziskās kultūras institūtā (Государственный центральный институт физической культуры) Maskavā. Savukārt 1925. gadā ASV Ilinoisas Universitātē (University of Illionois) tika nodibināta Atlētikas pētījumu laboratorija, par kuras direktoru kļuva K. Grifits. Šajās laboratorijās psihologi sāka pētīt sportistus, vērtējot kustību reakciju laikus, koncentrāciju, personības īpašību profilus, kognitīvo procesu attīstību, agresiju, relaksēšanos un sacensību rezultativitāti. Būtisku ieguldījumu sporta psiholoģijas attīstībā sniedza vairāku mediķu pētījumi: Edmunda Džeikobsona (Edmund Jacobson) pētījumi par progresīvo muskuļu relaksēšanu, endokrinologa Hansa Seljes (Hans Selye) publikācijas par vispārējās adaptācijas sindromu, psihiatra Johannesa Heinriha Šulca (Johannes Heinrich Schultz) darbi par autogēno treniņu. PSRS pazīstamāko sporta psihologu vidū minami Аleksandrs Ņečajevs (Александр Нечаев), Tihons Ņikitins (Тихон Никитин), Avksentijs Puni (Авксентий Пуни), P. Rudiks, Zaharijs Čučmarevs (Захарий Чучмарев). Par pirmajiem klasiskajiem sporta psiholoģijas izdevumiem tiek atzītas ASV psihologa K. Grifita grāmatas par treneru darbības psiholoģiju – “Trenēšanas psiholoģija: trenēšanas metožu izpēte no psiholoģijas viedokļa” (The Psychology of Coaching: A study of coaching methods from the point of psychology, 1926) – un sporta psiholoģiju – “Atlētikas psiholoģija: vispārīgs pārskats atlētiem un treneriem” (Psychology of Athletics: A general survey for athletes and coaches, 1928).

Trešais ir sporta psiholoģijas akadēmisko programmu veidošanās posms (1939–1965), kura laikā sporta psiholoģija kļuva par patstāvīgu studiju jomu. Šajā posmā tika apkopotas un sistematizētas sporta psiholoģijas, medicīnas un sporta zinātnes pētījumos iegūtās zināšanas, tika sarakstītas mācību grāmatas, izstrādātas sporta psiholoģijas akadēmisko studiju programmas un aizstāvēti doktora darbi. Sporta psiholoģija praksē tika pielietota reti. Viens piemērs ASV ir Devids Treisijs (David Tracy), kurš strādāja ar profesionālu beisbola komandu, un pirmā praktizējošā sporta psiholoģe Dorotija Jeitsa (Dorothy Yates), kura konsultēja bokserus emociju pašregulācijas jautājumos. 20.04.1965. Romā notika pirmais pasaules sporta psiholoģijas kongress, kurā piedalījās gandrīz 450 speciālisti – galvenokārt no Eiropas, Amerikas un Austrālijas. Tas tiek uzskatīts par mūsdienu sporta psiholoģijas sākumu līdz ar Starptautiskās sporta psiholoģijas biedrības (International Society of Sport Psychology, ISSP) dibināšanu. Pēc pieciem gadiem – 1970. gadā – Starptautiskā Sporta psiholoģijas biedrība publicēja pirmo zinātniskā žurnāla International Journal of Sport Psychology numuru, kurā tiek publicēti nozīmīgākie sporta psiholoģijas pētījumi. 

Praktiskās sporta psiholoģijas izaugsmes posmā (1966–1977) sportistu rezultativitāte un pasaules lielvalstu vēlme dominēt savstarpējā sāncensībā sportā veicināja sporta psiholoģijas attīstību un tās lietišķo virzību. Sporta psihologi pievērsās sportistu un sporta komandu praktiskajai konsultēšanai un sportistu psiholoģisko prasmju pilnveidošanas jautājumiem. Sportistu un sporta komandu konsultēšanu jūtami veicināja spēcīgu sporta psiholoģijas biedrību un sporta psihologu apvienību veidošanās – 1967. gadā tika dibināta Ziemeļamerikas sporta un fizisko aktivitāšu psiholoģijas biedrība (North American Society for the Psychology of Sport and Physical Activity, NASPSPA); 1968. gadā – Eiropas sporta psiholoģijas federācija (European Federation of Sport Psychology, FEPSAC); 1977. gadā – Kanādas sporta psiholoģijas biedrība (Canadian Society for Psychomotor Learning and Sport Psychology, SCAPPS), bet Starptautiskā Sporta psihologu biedrība pēc Trešā sporta psihologu pasaules kongresa 1973. gadā kļuva par nozīmīgāko sporta psihologu biedrību pasaulē. Praktiskā darbā ar sportistiem tika izstrādāti specializēti psihodiagnostiskie testi sportā (piem., sacensību trauksmainības tests), bet sporta psihologus iekļāva ASV, PSRS, Vācijas un citu sporta lielvalstu izlasēs.

Pēdējais ir sporta psiholoģijas kā starpdisciplināras zinātnes posms (no 1978. gada līdz mūsdienām). Tiek veidoti speciālistu apmācības standarti, sporta psihologu licencēšanas sistēmas, sportistu testēšanas un psiholoģiskās izpētes laboratorijas, tiek izstrādātas testēšanas aparatūras. 1979. gadā ASV tika izdots pirmais starptautiskais sporta psiholoģijas žurnāls Journal of Sport Psychology (tagad Journal of Sport and Exercise Psychology), kas ir oficiālais Ziemeļamerikas sporta un fizisko aktivitāšu psiholoģijas biedrības žurnāls. 1989. gadā Lietišķā sporta psiholoģijas asociācija (Association for Applied Sport Psychology, AASP) sāka izdot žurnālu praktizējošiem sporta psihologiem – Journal of Applied Sport Psychology –, kur tiek publicēti lietišķi pētījumi. Kopš 2000. gada šī asociācija izdod vēl vienu žurnālu – Journal of Sport Psychology in Action –, kurā publicēti raksti par konkrētu, sporta jomā aktuālu problēmu risināšanas iespējām ar praktiskiem ieteikumiem treneriem, sportistiem un sporta psihologiem. Eiropas sporta psiholoģijas asociācija savu zinātnisko žurnālu Psychology of Sport and Exercise sāka izdot 2000. gadā. Žurnālā tiek publicēti nozīmīgākie asociācijas biedru – zinātnieku – pētījumu rezultāti. 1987. gadā Amerikas psiholoģijas asociācija (American Psychological Association, APA), atzīstot sporta psiholoģijas patstāvību, izveidoja 47. divīziju (Division 47), kura specializējas sporta psiholoģijā un kopš 2002. gada izdod žurnālu Sport, Exercise and Performance Psychology, apkopojot zinātniskos un lietišķos sporta psiholoģijas rakstus par dažādām sporta un kustību aktivitāšu tēmām. Britu psiholoģijas biedrība (The British Psychological Society) no 2005. gada arī sāka apkopot pētījumus, rakstus un diskusijas sporta un kustību aktivitāšu psiholoģijas jomā un sāka izdot žurnālu Sport and Exercise Psychology Review. Nozīmīgi pētījumi tika veikti arī PSRS, pārsvarā Maskavā un Ļeņingradā. 1987. gadā tika nodibināta PSRS Sporta psiholoģijas federācija (Федерация спортивной психологии СССР), kura pēc PSRS sabrukuma tika pārveidota par Krievijas sporta psihologu federāciju (Федерация спортивных психологов Российской Федерации) un kopš 2003. gada izdod žurnālu Спортивный психолог. Līdz ar Lietišķās sporta psiholoģijas asociācijas nodibināšanu ASV 1986. gadā tiek sākta sporta psihologa profesijas standarta izstrāde; 1991. gadā pirmo reizi tika apstiprināti sertificētā konsultanta kritēriji.

Mūsdienu sporta psiholoģijai raksturīga aktīva starptautiskas un starpdisciplināras darbības paplašināšana zinātniski pētnieciskajā, akadēmiski izglītojošajā un konsultatīvi praktiskajā jomā. Pētāmās tēmas galvenokārt saistītas ar kustību aktivitāšu ietekmi uz cilvēku (tajā skaitā sportistu) personības attīstību, bērnu un jauniešu sporta, trenēšanas procesa, komandu veidošanās un sporta sasniegumu izaugsmes jautājumiem. Akadēmiski izglītojošajā jomā darbība tiek vērsta uz starptautiski atzītu speciālistu sagatavošanas programmu paplašināšanu, jauno sporta psihologu praktiskās sagatavotības pilnveidi un treneru un sporta speciālistu psiholoģiskās izglītošanas pilnveidi.

Praktiskajā jomā pilnveidojas sporta psihologu sertificēšana un sporta psiholoģijas prakšu attīstība, tiek paplašināta sporta psiholoģijas starpdisciplinārā pieeja, paplašinās konsultatīvais, psihodiagnostiskais un psiholoģiskā atbalsta darbs. Sporta psihologi tiek iesaistīti sportistu treniņu procesā – psiholoģisko paņēmienu un prasmju apguvē (visbiežāk šīs prasmes ir emocionālās spriedzes regulēšana; mērķa izvirzīšana; aktīvā iztēle; iekšējā runa; uzmanības vadīšana un koncentrēšanās; pašmotivēšanas, autogēnā treniņa, ideomotorā treniņa, psihoregulējošo formulu un pirmsstarta rutīnas paņēmienu izstrāde; komandas saliedētības un sadarbības tehniku izveide).

Būtiskākie sporta psihologu pētnieciskā un praktiskā darba jautājumi: sportistu psihodiagnostika un darbības īpatnību analīze treniņos un sacensībās dažādos sporta veidos; psiholoģisko prasmju pilnveide; sportista, trenera un sporta tiesneša personības pilnveidošanās un profesionālā karjera; sacensību darbības sekmīgums; kustību prasmju un iemaņu pilnveides psiholoģiskās un psihofizioloģiskās iespējas; sporta sociālpsiholoģiskie jautājumi; psiholoģiskā atbalsta sistēma sportā, kustību aktivitāšu ietekme uz veselību un labsajūtu; sporta zinātnes sasniegumu integrēšana praksē.

Sporta psiholoģijas pētniecības laboratorijas tradicionāli veidojas universitāšu un sporta zinātnes pētniecisko centru ietvaros. Augstu sasniegumu sportistu emocionālo stāvokļu izpētes jomā nozīmīgs ir Jiveskiles Universitātes (Jyväskylän yliopisto) zinātniskais centrs Somijā, kurā tiek nodrošināta olimpiskās izlases sportistu psiholoģiskā sagatavotība. Zviedrijas olimpisko un nacionālo izlašu sportistu sagatavošanā nozīmīga ir Skandināvijas Starptautiskā augstskola (Skandinaviska Ledarhögskolan), kurā pētīta un praksei piemērota Larsa Erika Unestāla (Lars Eric Unestahl) integrētā mentālā treniņa programma. Nozīmīgu darbu psiholoģisko prasmju izpētē ASV veic Ohaio Sporta psiholoģijas centrs (Ohio Center for Sport Psychology), kur izstrādāts sekmīga sportista deviņu mentālo prasmju holistiskais modelis un Džona Ficdžeralda Kenedija Universitātes (John Fitzgerald Kennedy University) sporta psiholoģijas pētniecības centrs, kas pievēršas koledžu sporta komandu sociālo jautājumu izpētei, kā arī profesionālo sportistu un olimpisko izlašu komandu sportistu individuālo īpašību testēšanai. Dienvidkalifornijas Universitātē (University of Southern California) tiek pētītas sportistu psiholoģiskās sagatavošanas metodikas un darbības motivēšanas iespējas. Makgila Universitātes sporta psiholoģijas laboratorija (McGill Sport Psychology Laboratory) Kvebekā uzkrājusi bagātīgu pieredzi Kanādas izlases sportistu mentālo prasmju diagnostikā un treniņu metodiku izstrādē. Kvīnslendas Universitāte (Universty of Queensland) pievērsusies psiholoģisko prasmju trenēšanas metodēm bērnu un jauniešu sportā, kā arī Austrālijas olimpiskās komandas sportistu psihodiagnostikai un sacensību darbības stratēģiju analīzei. Krievijas Valsts fiziskās kultūras, sporta, jaunatnes un tūrisma universitātē Maskavā (Российский государственный университет физической культуры, спорта, молодежи и туризма, ГЦОЛИФК) nopietni pētījumi tiek veikti sportistu psihofizioloģiskajā diagnosticēšanā, savukārt P. Lesgafta vārdā nosauktā Nacionālajā valsts fiziskās kultūras, sporta un veselības universitāte Sanktpēterburgā (Национальный государственный университет физической культуры, спорта и здоровья имени П. Ф. Лесгафта) specializējas sportistu atlases un psihodiagnostikas jautājumos.

Sporta psiholoģijā minami vairāki zinātnieki. Mentālo treniņu pamatprincipu un individuālo psiholoģisko prasmju izpētei pievērsies zviedru psihologs L. E. Unestāls. Sportistu psiholoģiskās sagatavošanas sistēmu izstrādājis un aprakstījis A. Puni; tās izpēti turpinājis Alberts Rodionovs (Альберт Родионов). Sportistu darbības mentālo stratēģiju un t. s. izcilības zonas koncepciju izstrādājis Terijs Orliks (Terry Orlick); mentālo prasmju un emocionālās noturības trenēšanas sistēmu izstrādājis Alans Goldbergs (Alan Goldberg). Sportistu sacensību darbības stratēģiju izpēti veicis Šeins Mērfijs (Shane Murphy); mērķa izvirzīšanas un darbības efektivitātes jautājumus sacensībās pētījis Roberts Veinbergs (Robert Weinberg). Sportistu pārliecību par sasniegumiem un galvenās pārliecības veidošanās taktikas aprakstījis Robins Vīlijs (Robin Vealey). Džons Marejs (John Murray) izstrādājis sacensību psiholoģiskās noturības koncepciju un tās novērtēšanas indeksu futbolistiem. Uzmanības īpašības un emocionālās kontroles jautājumi apskatīti Roberta Naidefera (Robert Nideffer) pētījumos; iztēles tehniku pielietošanas metodikas izstrādājis Tonijs Moriss (Tony Morris). Sportistu emocionālo stāvokļu izpētē un emociju vadīšanā sacensībās nozīmīgs ir Rainera Martensa (Rainer Martens) izstrādātais sportistu sacensību trauksmainības tests. Jurijs Haņins (Юрий Львович Ханин) izveidojis sportistu darbības optimālās emocionālās zonas teoriju un pēta sportistu emocionālo trauksmainību. Grupas ietekmju un komunikācijas tēmu izpētē būtiski pētījumi ir T. Orlikam un Viljamam Vidmeijeram (Williams Widmeyer). Bērnu un jauniešu sporta psiholoģisko problēmu izpētē nozīmīgi ir Daniela Goulda (Daniel Gould) un viņa kolēģu darbi.