Sporta nozares funkcionēšanai nepieciešami četru veidu resursi – materiālie resursi (sporta bāzes un objekti; sporta iekārtas un inventārs); darba spēka resursi (sportisti; sporta skolotāji un pasniedzēji; treneri; vecākie treneri; sporta ārsti; sporta būvju vadītāji; tiesneši; brīvprātīgie; vadītāji); finanšu resursi (valsts budžets, pašvaldību budžets, sponsoru līdzekļi, biedru naudas, ziedojumi, ienākumi no saimnieciskās darbības; dažādu fondu finansējums); informācijas resursi (zinātniskie pētījumi, metodiski materiāli, datu bāzes (par sacensību organizēšanu, par sacensību rezultātiem, par treniņu nodarbību iespējām, par sporta bāzēm, par sporta speciālistiem)).

Sports ir gan fiziska nodarbe, gan personības pilnveides līdzeklis. Sportam ir liela nozīme sociālajā un kultūras dzīvē, kā arī veselībā. Sports būtiski ietekmē ekonomisko un sociālo kohēziju un veicina integrētāku sabiedrību. Šis aspekts ietekmē sabiedrības labklājību. Sports savu darbību realizē caur izglītības, veselības, sociālo, kultūras, ekonomisko un politisko funkciju. Sporta menedžments ir gan praktiska darbība, vadot sporta nozari kopumā un valsts, pašvaldību, nevalstiskās sporta organizācijas un sporta uzņēmumus, gan zinātniskas pētniecības joma, pētot sporta menedžmenta teorijas realizāciju.

Sporta menedžmenta pētniecībā tiek izmantotas vadības zinātnes teorijas – klasiskās menedžmenta teorijas (zinātniskais menedžments un klasiskā organizāciju teorija), cilvēku uzvedības teorijas, kvantitatīvā menedžmenta teorijas, integrētā menedžmenta teorijas un modernā menedžmenta teorijas.

Lai pētītu sporta menedžmentu, ņemot vērā pētījuma stratēģiju, dizainu, mērķi, pētījuma jautājumu vai hipotēzi, tiek izmantotas šādas metodes: anketēšana, intervēšana, fokusgrupa, novērošana un dokumentu analīze. Kvantitatīvu datu apstrādei tiek izmantota statistiskā metode; kā kvalitatīvās datu apstrādes metodes tiek izmantotas salīdzinošā analīze, kvalitatīvā kontentanalīze, analītiskā indukcija, diskursīvā analīze, etnogrāfija, naratīvā analīze un fenomenoloģiskā analīze. Šīs pētniecības metodes tiek izmantotas, lai pētītu tādus sporta menedžmenta jautājumus kā sporta likumdošana, nodarbinātības perspektīvas sportā, korupcija sportā, sporta pasākumu organizēšana, sporta menedžeru profesionalitātes pilnveidošanas iespējas, sporta infrastruktūras efektivitāte, sporta ekonomiskā ietekme un citus.

Pirmās zināmās organizētās sporta aktivitātes datējamas ar 776. g. p. m. ē., kad Grieķijā tika organizētas Olimpiādes spēles un sports bija reliģiska rituāla sastāvdaļa. Sportam kļūstot par sabiedriskās dzīves sastāvdaļu, attīstoties gan organizācijām, gan sporta pasākumiem, radās un attīstījās arī sporta menedžments. Mūsu ērā pirmie organizētie sporta pasākumi zināmi jau 15. gs. Anglijā, kad tika organizēta pirmā futbola spēle, kam sekoja dokumenta “Sporta deklarācija” izstrāde un pieņemšana. Dokuments tika pieņemts, lai cilvēku brīvā laika izklaidēs nesāktos strīdi un tiktu ievēroti pieņemtie noteikumi. Būtisks notikums sporta menedžmenta attīstībā ir arī pirmo mūsdienu Olimpisko spēļu organizēšana 1896. gadā Atēnās, kam sekoja regulāra olimpisko spēļu organizēšana. Lai varētu gan organizēt šādu pasākumu, gan tajā piedalīties, valstīm bija jāpievērš liela uzmanība profesionālam sporta menedžmentam. Sportam attīstoties, radās arī sporta organizācijas – biedrības, klubi, sporta bāzes, sporta veidu federācijas utt. –, ar laiku veidojot sporta nozari, kurai jānodrošina visu veidu individuālās vai organizētās aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās.

Sporta menedžmenta kā atsevišķas zinātnes nozares pirmsākumi ir Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā, kur jau 20. gs. 40. gados augstskolās varēja studēt sporta menedžmentu; 70. gados sporta menedžmentu varēja studēt arī maģistra programmā. Doktora studiju programmās sporta menedžmentu varēja apgūt jau 90. gados ASV. Šobrīd arī Eiropā ir attīsta izglītība sporta menedžmentā. Sporta nozarei no menedžmenta viedokļa pastāv vairākas pieejas, ņemot vērā sabiedrības mērķgrupas – no tautas sporta dalībnieka līdz profesionālam sportistam. Viens no izplatītākajiem dalījumiem ir šāds: masu sports, elites sports skatītāju sports un komercsports. Taču pastāv uzskats, ka sporta nozari no menedžmenta viedokļa var iedalīt arī citādi: rekreācijas sports, sacensību sports, augsta līmeņa sacensību sports un elites sports. Trešais iedalījums ir bērnu un jaunatnes sports, sports visiem (tautas sports), pielāgotais sports un augstu sasniegumu sports.

Mūsdienās sports ir kļuvis par sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu, regulāri palielinoties gan to cilvēku skaitam, kas nodarbojas ar sportu, gan organizācijām un uzņēmumiem, kas piedāvā preces un pakalpojumus sporta jomā. Tāpēc visu šo procesu vadīšanai sporta menedžments kļuvis par nepieciešamību.

Mūsdienās sporta menedžments ir gan profesionālās darbības joma, kad speciālisti strādā, lai nodrošinātu sporta nozares un tās elementu funkcionēšanu, gan zinātniskās pētniecības objekts. Visattīstītākais sporta menedžments gan profesionālajā jomā (t. i., sagatavojot kvalificētus sporta menedžerus), gan pētniecības jomā (t. i., pētot un izstrādājot priekšlikumus sporta organizācijām) ir ASV, Kanādā, Anglijā un Vācijā.

21. gs., kad sports ir gan brīvā laikā pavadīšanas veids, gan profesija, sporta menedžmenta centrā ir mārketings, ētika, socioloģija, globalizācija, dopings, finansēšana, sponsorēšana, sporta tiesiskie un likumdošanas aspekti.

Viena no svarīgākajām sporta menedžmenta pētniecības organizācijām ir Pasaules sporta menedžmenta asociācija (World Association of Sport Management, WASM). Tā dibināta 2012. gadā un apvieno sešas kontinentālās sporta menedžmenta asociācijas. Organizācijas mērķis ir veicināt sporta menedžmenta pētījumus, sporta menedžmenta mācīšanu un apgūšanu, kā arī profesionālu praktizēšanu. Eiropas sporta menedžmenta asociācija (European Association of Sport management, EASM) dibināta 1993. gadā. Organizācijas galvenais mērķis ir sekmēt sporta menedžmenta izpēti, kā arī veicināt informācijas apmaiņu un labas prakses piemēru izplatību. Eiropas sporta menedžmenta asociācija ik gadu organizē konferenci, kā arī regulāri izdod zinātnisku žurnālu European Sport Management Quarterly (kopš 2001). Tajā tiek publicēti pētījumi par sporta menedžmentu, galveno uzmanību pievēršot gan valsts, gan privāto sporta organizāciju vadībai. Ziemeļamerikas sporta menedžmenta asociācija (North American Society of Sport Management, NASSM) dibināta 1985. gadā, pirmsākumos apvienojot Kanādas un Amerikas sporta menedžmenta akadēmiķus. Asociācija ik gadu organizē konferenci un sešas reizes gadā izdod zinātnisko žurnālu Journal of Sport Management (kopš 1987. gada) un vienu reizi gadā Sport Management Education Journal (kopš 2007. gada).

Svarīgs periodiskais izdevums par sporta menedžmentu bez jau minētajiem ir žurnāls International Journal of Sport Management and Marketing (kopš 2005. gada). Tas tiek publicēts četras reizes gadā, un tajā iekļauti aktuālie pētījumi sporta menedžmentā un mārketingā, piemēram, pētījumi par sporta finansēšanu, ekonomiku, sporta būvēm un sporta pasākumu menedžmentu. Izdevums Sport Management Review (kopš 1998. gada) ir multidisciplināru pētījumu žurnāls. Žurnāls iznāk četras reizes gadā. Tajā tiek publicēti pētījumi par menedžmentu, mārketingu un pārvaldību visos sporta līmeņos.

Nozīmīgs sporta menedžmenta pētnieks ir Džejs Kouklijs (Jay Coakley), kura pētniecības uzmanības centrā ir sports un tā attīstība. Amerikāņu zinātnieka Pola Marka Pedersena (Paul Mark Pedersen) pētījumu centrā ir sporta komunikācija un sporta menedžmenta pētniecības metodes. Lūsija Tibo (Lucie Thibault) pētījusi sporta politiku un līdzdalību sportā, piemēram, sportistu iesaisti sporta menedžmentā. Vācu zinātnieks Holgers Preiss (Holger Preuss) pētījis sporta ekonomiskos un socioekonomiskos aspektus, piem., olimpisko spēļu ekonomisko aspektu, kā arī sporta pasākumu ietekmi uz ekonomiku. Džons Bīčs (John Beech) specializējies sporta komercializācijā un pasākumu menedžmentā, piemēram, sporta mega-pasākumu, tādu kā pasaules čempionāti, olimpiskās spēles, ilgstpējas izpētē. Pakianatans Čelladurajs (Packianathan Chelladurai) savos darbos akcentējis klasiskās organizāciju teorijas pielietošanu sporta menedžmentā.