Tās pārstāvji pēta cilvēku un grupu uzvedību organizācijās un darba vidē, lai izprastu, kā uzlabot darba produktivitāti, darbinieku drošību, labsajūtu un citas ar darbu saistītās problēmas.

Lai arī latviešu valodā dominē nosaukums ”organizāciju psiholoģija”, dažādās valodās un valstīs nozares nosaukums un tās robežas atšķiras. Dažādie nosaukuma varianti izriet no atšķirīgās šīs nozares vēstures attiecīgajā valstī un nozīmīgākajām aktualitātēm mūsdienās. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) pieņemtais apzīmējums ir Industrial and Organizational Psychology (I/O Psychology), bet Lielbritānijā – Work and Organisational Psychology (W/O Psychology).

Organizāciju psiholoģijā mēdz gan ietvert, gan nošķirt amatu psiholoģiju un biznesa psiholoģiju. Radniecīgi jēdzieni ir “darba psiholoģija”, “personāla psiholoģija”, “nodarbinātības psiholoģija”, “organizatorika” (uzvedība organizācijās). Organizāciju psiholoģija cieši saskaras un dažkārt pārklājas ar mikroekonomiku, uzvedības ekonomiku un citām jomām. Tās pirmsākumi meklējami 20. gs. sākumā ASV, bet mūsdienīgā formā tā izveidojusies 20. gs. vidū.

Organizāciju psiholoģija sniedz izpratni par darbinieku individuālajām vajadzībām un motivāciju, sociālo kontaktu sarežģītību un to izpausmēm, kā arī apstākļiem, kas veicina darba motivāciju, apmierinātību ar darbu un efektīvu mijiedarbību starp darbiniekiem uzņēmējdarbības mērķu sasniegšanai. Organizāciju psihologi pēta un veido metodes precīzākai darbinieku profesionālās piemērotības un apmācību vajadzību novērtēšanai, kā arī pilnveido iekārtas, lai uzlabotu darbinieku spēju tās vadīt. Organizāciju psihologi arī nosaka, kā diagnosticēt un pilnveidot organizācijas kultūru, darba apstākļus, kā vadīt darbiniekus. Organizāciju psiholoģijas atziņas veido faktoloģisko pamatu mūsdienu personāla vadības teorētiskajām nostādnēm un praktiskajai realizācijai.

Organizāciju psiholoģija ir viens no sociālās psiholoģijas virzieniem. Tajā mēdz nosacīti nošķirt trīs nozīmīgākos apakšvirzienus:

1. personāla psiholoģiju, kas pievēršas darbinieku atlases, apmācību, novērtēšanas un karjeras plānošanas jautājumiem;

2. organizāciju psiholoģiju, kas pievēršas darbinieka psiholoģiskajai saderībai ar amatu un meklē veidus, kā pilnveidot personas funkcionēšanu lietišķajā vidē;

3. darba psiholoģiju jeb cilvēciskos faktorus organizācijā, kas pievēršas darba vietas un tās iekārtojuma pielāgošanai cilvēka uztveres un rīcības īpatnībām, lai mazinātu to negatīvās sekas.

Organizāciju psiholoģija ietver gan akadēmisko (pētniecisko), gan lietišķo pusi. ASV un Kanādā starp abām jomām pastāv vēsturiski cieša saikne, kamēr lielākajā daļā Eiropas valstu dominē akadēmiskais organizāciju psiholoģijas virziens. Lietišķajā jomā organizāciju psiholoģija ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem psiholoģijas virzieniem pēc klīniskās un skolu psiholoģijas.

Viens no praktizējošu organizāciju psihologu pamata uzdevumiem ir psiholoģiskās novērtēšanas metožu izstrāde, adaptācija, kā arī praktiskā pielietošana. Profesijas pārstāvji bieži darbojas par ārējiem konsultantiem konsultāciju firmās vai privātpraksēs, kā arī valsts iestādēs un privātos uzņēmumos jomās, kurās nepieciešamas organizāciju psihologu zināšanas: personāla atlasē un darbinieku novērtēšanā, profesionālās piemērotības noteikšanā, apmācību sistēmu veidošanā un cutur. Biežāk izmantotās pētnieciskās metodes ir aptauja, intervija, testēšana, novērojumi, kvazieksperimenti, kā arī arhivārie pētījumi un metaanalītiskie pētījumi. Organizāciju psihologu pakalpojumu tipiskais saņēmējs ir uzņēmums, valsts vai pašvaldības iestāde, bet noteiktos gadījumos – arī privātpersona.

Attīstoties ražošanai, industriāli attīstītākajās pasaules lielvalstīs (ASV, Lielbritānija, Vācija u. c.) radās pieprasījums pēc metodēm, kā optimāli vadīt organizācijas darbiniekus. Plašā mērogā organizāciju psiholoģijas atziņas pirmoreiz tika pielietotas ASV Bruņotajos spēkos Pirmā pasaules kara laikā, nosakot jauniesaucamo piemērotību dažādu militāro pienākumu pildīšanai. Hotornas eksperimentos, kas norisinājās 20. gs. 20. un 30. gados rūpnīcā Hawthorne Works un kur tika mērīta dažādu tehnoloģisku risinājumu un darba organizācijas jauninājumu ietekme uz darba produktivitāti, tika konstatēts psiholoģisko faktoru nozīmīgums augstu darba rezultātu sasniegšanā.

Līdz 20. gs. vidum nozarē dominēja esošo psiholoģisko teoriju un pieeju attiecināšana uz organizāciju vidi. Kopš 60. gadiem, nozare kļuva patstāvīgāka, sāka veidoties tai specifiskas pieejas un teorijas, paplašinājās aplūkoto tēmu loks. Jomas attīstība bijusi cieši saistīta ar ekonomikas struktūras izmaiņām. Ja industrializācijas periodā organizāciju psiholoģija koncentrējās uz profesionālās piemērotības noteikšanu un optimālās darba organizācijas meklējumiem, tad postindustriālajā un globalizētajā ekonomikā pieauga interese par darba satura pielāgošanu darbinieku psiholoģiskajām vajadzībām, darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanu, organizācijas klimata un kultūras pilnveidošanu, darba organizēšanu starpnacionālos darba kolektīvos un starptautiskās korporācijās, konfliktu risināšanu, pārmaiņu vadību, darbinieku karjeras plānošanu, kā arī novērtēšanas metodēm pakalpojumu sfēras organizācijās un amatos. Mūsdienu organizāciju psiholoģijā aktuālas arī tēmas par darbaspēka novecošanos un dažādību darbavietā.

Mūsdienu periodu raksturo lielāka sadrumstalotība, esošo teoriju pētnieciskā pārbaude un pilnveidošana, kā arī strauja lietišķās sfēras izaugsme (saskaņā ar statistikas datiem, ASV tā ir mūsdienās visstraujāk augošā profesija). Eiropā profesijas izaugsme ir mērenāka, to ierobežo lielā nošķirtība starp akadēmisko un lietišķo vidi.

Mūsdienās aktuālās tendences saistītas ar darbību attālinātā darba apstākļos, cilvēka–mašīnas mijiedarbību, dažādību darbavietā (gan etnisku, gan vecuma). Galvenās atziņas bieži saistītas ar darbinieku interešu aizstāvēšanu, konstatējot, ka humānāka, pārdomātāka izturēšanās pret darbiniekiem rada lielāku atdevi. Joprojām plaši tiek izmantotas arī atziņas un metodes no citām psiholoģijas nozarēm (personības tipoloģija un testēšana, priekšstati par uzmanību, intelektu un citām spējām). Tiek pētītas virtuālās realitātes piedāvātās iespējas darbinieku novērtēšanā un mācību procesa nodrošināšanā.

Viena no aktuālajām praktizējošu organizāciju psihologu problēmām ir jomas likumiskā regulācija, kas vēsturisku iemeslu dēļ var būt saskaņota ar profesionālo regulāciju klīniskās psiholoģijas jomās, bet organizāciju psihologa specifikai atbilst mazāk. Ārpus ASV jomu ietekmē zemā profesijas atpazīstamība, kas dažkārt rada sekas speciālistu viduvējai izpratnei par citiem procesiem uzņēmējdarbībā. Uzņēmējdarbības konsultāciju jomā sastopamas arī daudzas pseidozinātniskas pieejas, kas tiek plaši reklamētas un novērotājam no malas ir grūti atšķiramas no korektākām, un mēdz radīt aplamu priekšstatu par pieejamo psiholoģisko metožu zemo efektivitāti.

Mūsdienās pastāv neskaidra robeža starp organizāciju psiholoģiju un organizatoriku, lai arī abas jomas lielā mērā pārklājas, bet vēsturiski radušās no atšķirīgām pieejām. Problemātiskas ir arī neskaidrās robežas starp radniecīgām pieejām organizāciju psiholoģijas ietvaros (piemēram, darba motivācija un piesaiste darba vietai, organizāciju kultūra un klimats u. c.).

Kopumā ir prognozējams, ka organizāciju psiholoģijas nozīme nākotnē būtiski pieaugs, ņemot vērā to, ka darba saturs kļūs arvien sarežģītāks, un katra darbinieka ieguldījums organizācijas rezultātos (vai zaudējumos) augs – galvenokārt pieaugot mehanizācijas, robotizācijas īpatsvaram ekonomikā. Cilvēku darba efektivitātes celšanai ir liels potenciāls, kas jo sevišķi kļūst aktuāls, mainoties darba saturam.

Mūsdienās Latvijā ir 100–150 praktizējošu organizāciju psihologu, visbiežāk personāla atlases speciālistu, personāla vadītāja un konsultanta amatos. Tikai neliela daļa organizāciju psihologu izmanto šo profesijas apzīmējumu.

Organizāciju psiholoģijā ietekmīgākā ir ASV pētniecības un teoriju tradīcija. Ievērojami centri ir Jeila Universitātē (Yale University), Hārvarda Universitātē (Harvard University), Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (Massachusetts Institute of Technology), Kolumbijas Universitātē (Columbia University), tomēr kopumā zinātne ir multicentriska. Vēsturiski nozīmīgi ir pētījumi, kas veikti Hotornā (ASV, Ilinoisas pavalsts). Ievērojami izpētes centri ir arī Kanādā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Singapūrā un citur. Pētnieciskajā aktivitātē vērojams nošķīrums starp diviem virzieniem – tīri akadēmisko un akadēmiski lietišķo. Akadēmiski lietišķie pētījumi visbiežāk tiek veikti lielās korporācijās, arī valsts sektora organizācijās un bruņotajos spēkos, tie mēdz kļūt par pamatu vadošām pieejām un teorijām (kompetences novērtēšana, kultūras dimensijas u. c.).

Viens no nozares pamatlicējiem ir Vācijas un ASV psihologs Hugo Minsterbergs (Hugo Münsterberg), kurš 20. gs. sākumā popularizēja amatu analīzi un amata kandidātu profesionālās piemērotības noteikšanu, kā arī kļuva par Hārvarda Universitātes mācībspēku. Nozīmīgs ieguldījums grupu darba un vadības stilu izpētē bijis vācu un amerikāņu psihologam Kurtam Levinam (Kurt Lewin) un amerikāņu psihologam Leonam Festingeram (Leon Festinger). Ievērojamākie motivācijas pētnieki bijuši amerikāņu psihologi Abrahams Maslovs (Abraham Maslow) un Frederiks Hercbergs (Frederick Herzberg), kuru priekšstatiem par motivāciju, lai arī mūsdienās tie popularitāti zaudē, savulaik bija paliekoša un nozīmīga vieta uzņēmējdarbības priekšstatos par psiholoģiju darbavietā.

Produktivitātes izpētē un izpratnē par darbinieku psiholoģisko komfortu ļoti nozīmīga 20. gs. 30. gados bijusi austrāliešu un amerikāņu psihologa Eltona Meijo (Elton Mayo) un viņa vadīto Hotornas eksperimentu loma. Viens no ievērojamākajiem 20. gs. otrās puses organizāciju psihologiem bijis amerikāņu psihologs Deivids Makklelands (David McClelland), kurš sniedzis nozīmīgu devumu gan darbinieku motivēšanas, gan novērtēšanas jomā. Starp mūsdienās aktīvajiem organizāciju psihologiem ievērojamākie ir motivācijas pētnieki – kanādiešu un amerikāņu psihologs Viktors Vrūms (Victor Vroom), amerikāņu psihologs Edvīns Loks (Edwin Locke) un kanādiešu psihologs Gērijs Letems (Gary Latham, Kanāda). Komandu darba un līderības izpētei, kā arī teoriju veidošanai pievērsies kanādiešu psihologs Ričards Hekmens (Richard Hackman). Organizāciju kultūras izpētē nozīmīgs devums bijis amerikāņu pētniekam Edgaram Šainam (Edgar Henry Schein) un nīderlandes pētniekam Gērtam Hofstedem (Geert Hofstede). Mūsdienās atzinību guvušas amerikāņu novērtēšanas un darba snieguma teorētiķes un pētnieces Elainas Pulako (Elaine Pulako) idejas, kā arī amerikāņu psihologa Timotija Džadža (Timothy Judge) pētījumi un viedokļi par personības faktoru un spēju nozīmi darbavietā, apmierinātību ar darbu. Latvijā nozīmīgs ir Viestura Reņģes devums organizāciju psiholoģijas popularizēšanā.

Raksturīgi, ka bieži nozīmīgākās organizāciju psiholoģijas publikācijas ir ne vien specializētajos nozares izdevumos, piemēram, Journal of Organizational Behavior (izdevējs Wiley-Blackwell, kopš 1980), Journal of Vocational Behavior (izdevējs Elsevier, kopš 1971), European Journal of Work and Organizational Psychology (izdevējs European Association of Work and Organizational Psychology, kopš 1991), bet arī vispārīgajos psiholoģijas izdevumos, piemēram, Annual Review of Psychology (izdevējs Annual Reviews, kopš 1950), Journal of Applied Psychology (izdevējs American Psychological Association, kopš 1917), kā arī vadībzinātnēm veltītajos izdevumos – Academy of Management Journal (izdevējs Academy of Management, kopš 1958), Human Resource Management Review (izdevējs Elsevier, kopš 1991). Aktuālas populārzinātniskas publikācijas ir arī Harvard Business Review (izdevējs Harvard University, kopš 1922), kā arī interneta izdevumos Psychology Today sadaļā Work un I/O At Work.

Viena no pasaulē ietekmīgākajām organizāciju psihologu profesionālajām organizācijām ir Amerikas Psihologu asociācijas struktūrvienība Industriālās un organizāciju psiholoģijas biedrība (Society for Industrial and Organizational Psychology, SIOP, kopš 1978. gada, Boulinggrīna, ASV), bet Eiropā ietekmīgākā ir Eiropas darba un organizāciju psihologu asociācija (European Association of Work and Organizational Psychology, kopš 1991. gada, Roterdama, Nīderlande). Latvijā strādājošie jomas profesionāļi apvienojušies Latvijas Organizāciju psihologu biedrībā, LOPB (kopš 2000. gada, Rīga).