Etniskās un nācijas identitātes mijiedarbība Mūsdienu zinātnē aktuāls ir jautājums par etniskās identitātes vietu valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tiesības uz etnisko identitāti, tās brīvu izpausmi veido vienu no universālajām cilvēktiesībām. Tāpēc mūsdienu sabiedrības institūti nevar nebūt par cilvēku etniskās identitātes izpausmi. Tomēr tiesības uz etnisko identitāti un etnisko solidaritāti ir tikai dažas no daudzajām cilvēktiesībām, kuras ir nostiprinātas valstu likumdošanā un starptautiskajos tiesību aktos. Mūsdienu politiskajā apziņā etnisko identitāti kopumā ir pieņemts izskatīt nacionālās identitātes kontekstā. Ne tik daudz atsevišķai etniskajai grupai, cik nācijai, tas ir, visam valsts pilsoņu kopumam neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, piemīt politiskā suverenitāte, un tā kļūst par valstiskuma, sabiedrības ekonomiskās, sociālās un garīgās dzīves subjektu. Tāpēc mūsdienu sabiedrībā prioritātei ir jābūt visu pilsoņu solidaritātei, nacionālai, vispārpilsoniskai identitātei.
Nacionālā identitāte ir cilvēku identificēšanās ar nāciju. Nācija ir etnicitātes augstākā attīstības forma industriālajā laikmetā jeb kapitālismā un postindustriālajā sabiedrībā. Nacionālo identitāti ar etnisko identitāti vieno vairākas vērtības, kuras ir kopīgas nācijai: valoda, kultūra, vēsture, izcelsme.
Nacionālajai identitātei piemīt īpatnības, kuras izveidojās, pateicoties modernai un postmodernai sabiedrībai. Etniskā identitāte bija raksturīga cilvēku kopienām arī tradicionālās (pirmsindustriālās) sabiedrības attīstības stadijās. Pirmkārt, nacionālā identitāte ir jauna sociālās solidaritātes vēsturiskā forma, kas radās kapitālisma ekonomikas un darba dalīšanas apstākļos. Kapitālisms, darba dalīšana un tirgus saimniekošana sasaistīja vienotā ekonomiskā organismā visus iedzīvotājus un visus valsts reģionus, neraugoties uz šo sociālo grupu (sociālo šķiru) specifiskajām ekonomiskajām un pat politiskajām interesēm. Otrkārt, nacionālajai identitātei centrālā ir politiskā vērtība – identificēšana ar politisko un pilsonisko kopienu, ar nacionālo valsti. Daudzi zinātnieki, politiķi un arī liela daļa sabiedrības šo pazīmi uzskata par vissvarīgāko, lai būtu tiesības saukties par nāciju. Treškārt, etniskā identitāte spēj pārveidoties par nacionālo identitāti tad, kad sabiedrības garīgajā dzīvē nostiprinās tautas literārā valoda, veidojas pilsoņu nacionālā apziņa un identitāte kā svarīgāks vērtību kopums nekā reģionālais, kārtas, šķiras vai pat reliģiskās identitātes veids. Nacionālās apziņas vērtības veido sabiedrības garīgo dzīvi, kultūru, humanitārās zinātnes, izglītības sistēmu, un nacionālā kultūra kļūst par tautas kultūras un profesionālās kultūras sintēzi, nostiprinās nacionālisms, tas ir, jūtu un apziņas kopums, kur nacionālā valsts ir augstākā vērtība.
Nacionālās identitātes vēsturiskais liktenis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā tās vērtības izturēs globalizācijas izaicinājumus, kas stimulē universālu politisko, ekonomisko un kultūras vērtību uzvaru pasaules mērogā, neatzīstot nacionālo suverenitāti un nacionālās robežas. Nacionālās pašapziņas aktivizēšanās mūsdienu sabiedrībās, etniskās un nacionālās identitātes politizācija, dažādu nacionālistisko ideoloģiju tipu attīstība utt. nav saistīta ar vajadzību pārveidot etnicitātes tradicionālās formas vienotā nacionālā organismā, sagraut feodālās daudzetniskās impērijas, kas bija raksturīgi 19. gs. un 20. gs. sākumā. Mūsdienu etniskās un nacionālās identitātes aktualizācija ir atbilde uz globalizācijas izaicinājumiem, tomēr demokrātiskā un iekļaujošā multikulturālisma vadlīnijas kopumā sliecas uz to, ka, ja etniskās minoritātes savā uzvedībā piekopj liberālās vērtības, atzīst konstitucionālo kārtību valstī, tad to identitāti nedrīkst pretnostatīt nacionālajai identitātei.
Etniskās un nacionālās identitātes mijiedarbībai daudzetniskajās sabiedrībās ir sarežģīts raksturs. Pastāv dažādas zinātniskās pieejas šīs mijiedarbības analīzē. Piemēram, multikulturālisma idejas piekritēji Čārlzs Teilors (Charles Margrave Taylor), Biku Parekhs (Bhikhu Chotalal Parekh) u. c. uzskata, ka dažādo etnisko identitāšu atšķirībām mūsdienu sabiedrībā izrādāma ne tikai morāla cieņa, bet tām jāsniedz arī likumdošanas aizsardzība vienas nacionālās identitātes ietvaros, piešķirot īpašas kolektīvās tiesības etniskajam, reliģiskajam vai cita veida mazākumam. Par ideālu mūsdienās B. Parekhs uzskata daudzkopienu sabiedrību (millet model), kuras izcelsmes modelis veidojies jau tālā pagātnē. Šāda sabiedrība nodrošina kultūras kopienu autonomiju un kolektīvo tiesību garantiju. Teorētiskā liberālisma pārstāvji Braiens Berijs (Brian Barry), Džozefs Rotčailds (Joseph Rothschild) u. c. uzskata, ka mūsdienu sabiedrībai, kuru caurauž etniskās atšķirības, jāsaglabā klasiskā liberālā pieeja savai pašorganizācijai. Tas nozīmē, ka vienotās nacionālās identitātes vērtībām jādominē ne tikai visas nācijas dzīvē, bet arī etnisko mazākumu dzīvē, kas arī varēs nodrošināt multikulturālu sabiedrību integrāciju. B. Berijs uzsver, ka liberāļi cīnās pret jebkura veida diskrimināciju sabiedriskās dzīves publiskajā un privātajā sfērā, un tas izpaužas atšķirīgās pieejās cilvēkiem, kuri saistīti ar dažādām kultūrām.
Etniskās un nacionālās identitātes mijiedarbība ir multikulturālisma un liberālisma sintēze (liberālais multikulturālisms) J. Hābermāsa, Pola Rikēra (Paul Ricoeur), Airisas Marionas Jangas (Iris Marion Young), Vila Kimlikas (Will Kymlicka) u. c. teorijās, kurās tiek uzskatīts, ka, pat nepiešķirot etniskajām vai citām mazākumgrupām īpašas kolektīvās tiesības, to kultūra un kolektīvā identitāte pelnījusi cieņu un morālu atzīšanu. Pēc J. Hābermāsa domām, gan modernisma laikmeta sabiedrībai, gan arī multikulturālai sabiedrībai aktuāla ir harmoniska proporcija starp vispārējām vērtībām un atšķirībām, starp visas nācijas identitāti un kultūru un etnisko grupu identitātēm un subkultūrām.