Mūsdienās jēdzieni “etnoss” un “tauta” atšķiras. Jēdzienu “tauta” visbiežāk izmanto kā sinonīmu jēdzienam “nācija”. Sabiedriskajā un zinātniskajā apziņā jēdzienu “nācija” parasti saista ar sociālo, ekonomisko, politisko, kultūras un garīgo cilvēku kopienu, kas veidojās un attīstījās noteiktā cilvēku evolūcijas vēsturiskajā posmā – industriālās, modernās sabiedrības stadijā. Svarīgākā nācijas pazīme ir politiskā kopiena nacionālās valsts formā. Etniskais sastāvs nacionālajās valstīs var būt daudzveidīgs. Ir zināmas etniski daudzmaz viendabīgas (homogēnas) nacionālās valstis, piemēram, Japāna, kurā 98 % iedzīvotāju ir japāņi. Tomēr biežāk sastopamas nacionālās valstis ar etniski daudzveidīgu (heterogēnu) iedzīvotāju sastāvu (piemēram, Latvija, Slovākija, Spānija, Ukraina un citas).

Gan zinātnē, gan cilvēku ikdienas apziņā etnicitāti parasti saista ar kopēju izcelsmi, valodu, kultūru, reliģiju, apdzīvoto teritoriju, cilvēku pašapziņu un identitāti.

Jēdziena “etnoss” jeb “etnicitāte” lietošanas nozīme ir saistīta ar to, lai tieši parādītu vienas valsts iedzīvotāju etnisko daudzveidību, kā arī mūsdienu pasaules etnisko daudzveidību kopumā. Īpaši svarīgi tas ir mūsdienās, kad notiek pastāvīgi kontakti starp nācijām un pašu nāciju iekšienē, globalizācijas situācijā, kad notiek tautu ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves unifikācija un integrācija. Etniskās grupas tiecas saglabāt savu identitāti, neskatoties uz to, ka globālās sabiedrības dzīves standarti to ietekmēs.

Etnoloģijā, kas pēta etnisko kopienu un grupu izcelsmes un attīstības procesus, pastāv dažādi priekšstati par etnicitātes vēsturisko un sociālo būtību. Primordiālisma (angļu primordial ‘pirmatnējs, sākotnējs’) virzienā tiek uzskatīts, ka etniskās kopienas ir cilvēku apvienības, kuru pamatā ir asinsradniecība un kas īpaši nepakļaujas vēsturiskām pārmaiņām. Šī virziena pirmsākumi tiek saistīti ar vācu romantisma spilgto pārstāvju Johanna Herdera (Johann Gottfried fon Herder) un Johanna Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) filozofiskajām idejām. Abi zinātnieki etnisko kopienu dzīves spēku saistīja ar dzimto valodu, kuras vērtības rada dižu kultūru un nav pakļautas politiskajai konjunktūrai. Šos zinātniekus galvenokārt interesēja jautājums par to, kas ir visas nācijas saliedētības pamats. Viņus neapmierināja liberālais priekšstats par nāciju, kas radās Franču revolūcijas laikā 18. gs. beigās, uzskatot to par pilsonisku un politisku cilvēku kopienu, kurā pilsoņiem ir vienādas politiskās līdzdalības tiesības un līdz ar to arī tiesības savas nācijas attīstības iespēju noteikšanā. Romantisma laikmeta vācu zinātnieki par Vācijai vispieņemamāko uzskatīja orientāciju uz dzimto valodu kā uz vissvarīgāko nacionālās kopienas pamatu. Mūsdienu primordiālie priekšstati nenoliedz faktu, ka etnosiem un etnicitātēm ir jāintegrējas nācijas sastāvā, kurai raksturīga sistēmiska politiskā līdzdalība, nepārtraukti attīstīta ekonomiskā dzīve, garīgā un kultūras daudzveidība. Tomēr minētās pieejas ietvaros zinātnieki neredz etniskās kopienas pazīmju atšķirības, kuras eksistēja tradicionālajā pirmskapitālisma sabiedrībā un mūsdienu apstākļos. Izcilais angļu socioloģijas profesors Entonijs Smits (Anthony D. Smith) min šādas etnicitātes pazīmes: kopienas nosaukums; mīts par kopīgiem senčiem; kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas; viens vai vairāki savdabīgas kultūras elementi; saistība ar īpašu “tēvzemi”; vienotības apziņa, kas aptver nozīmīgus konkrētās populācijas sektorus. Perenālisma (latīņu perennis ‘mūžīgs, nevīstošs’) pārstāvji (atšķirībā no primordiālisma) uzskata, ka laiks, vēsturiskās kolīzijas un liktenis etniskajās grupās atstāj neizdzēšamas pēdas. Tomēr, kā rakstīja norvēģu antropologs Tomass Barts (Thomas Fredrik Weybye Barth), etniskās robežas starp grupām paliek iepriekšējās un nav svarīgi, vai etniskā grupa dzīvo izolācijā vai arī ar citām etniskajām grupām uztur intensīvus ekonomiskos, politiskos un kultūras kontaktus. T. Barts uzskata, ka etniskā grupa ir spējīga saglabāt un atražot savas etniskās robežas tāpēc, ka katra etniskā grupa ir izveidojusi izslēgšanas un iekļaušanas mehānismus. Tieši šie procesi atbild par pieļaujamajiem aizguvumiem no citām etniskajām grupām, kas ir neizbēgami, ja notiek intensīvi starpetniskie kontakti. Jebkurā gadījumā etniskā grupa tiecas saglabāt savas robežas, uzsverot savu identitāti, bet saprotot arī citas grupas. Tas palīdz saglabāt atšķirības starp “mēs” un “viņi”. Etnicitāti nevar raksturot tikai kā iedzimtu un vēsturiski nemaināmu veidojumu. Mūsdienu zinātnē ļoti populāra ir konstruktīvisma pieeja etnicitātes izpratnē. Tas ir virziens etnoloģijā, kurā etnicitāte tiek izskatīta kā sociāla kopiena, kura veidojas, aktīvi līdzdarbojoties sabiedrības politiskajai un kultūras elitei. Vienu no vispopulārākajām konstruktīvisma teorijām mūsdienu etnoloģijā ir izstrādājis britu filozofs un sociālais antropologs Ernests Gelners (Ernest Gellner). E. Gelners lietoja vēsturisko pieeju, lai izprastu mūsdienu etnosus un nācijas kā sociālas konstrukcijas. Mūsdienu etnosiem un nācijām (tieši tās ir aso diskusiju priekšmets mūsdienu apziņā) par savu stāvokli ir jāpateicas sabiedrības attīstības industriālajai, kapitālistiskajai stadijai. Tieši kapitālismā veidojās garīgās un ekonomiskās dzīves standartizācijas apstākļi, kas ir etnisko grupu un nāciju iekšējās solidaritātes veidošanās svarīgākais priekšnoteikums. Neskatoties uz sociālajām atšķirībām un nevienlīdzību, kas ir raksturīgi etniskajām grupām un nācijām, cilvēku iekšējā etniskajā un nacionālajā solidaritātē veidojas ekonomiskie priekšnoteikumi, bez kā nav iespējama stipra etniskā un nacionālā identitāte. Tomēr galvenā loma šajā procesā ir nevis etniskajām grupām kā tādām, bet to elitei: zinātniekiem, mūziķiem, māksliniekiem un, protams, politiķiem. Ļoti populāra ir britu zinātnieka Benedikta Andersona (Benedict Richard O'Gorman Anderson) versija par to, ka etniskās un nacionālās kopienas pēc būtības ir iedomātas, iztēlē radītas. B. Andersons uzskata, ka piederības izjūta un tās apzināšanās etniskajai un nacionālajai kopienai cilvēkam ir ļoti svarīga. Cilvēks izjūt vajadzību pēc etniskās solidaritātes ar savas etniskās grupas pārstāvjiem un nāciju kopumā. Tomēr tādas solidaritātes jūtas nevar apstiprināt un nostiprināt, saskaroties ar visiem “savas” etniskās grupas pārstāvjiem, kurā var būt ietverti miljoni, pat desmitiem un simtiem miljonu cilvēku. Tāpēc cilvēks iztēlojas (veido un kultivē tēlu) dzimto etnisko un nacionālo kopienu. Ikdienas avīžu lasīšana, kurās tiek runāts par visas nācijas dzīvi, nacionālo muzeju apmeklējumi, kuros uzskatāmi tiek atklāta nacionālā vēsture, valsts ģeogrāfiskās un politiskās kartes izpēte, – tas viss un vēl daudz kas cits individuālajā apziņā nostiprina piederības izjūtu savai etniskajai grupai un nācijai kopumā. Viens no konstruktīvisma pieejas veidiem etnicitātei ir instrumentālisms. Tā piekritēji pievērš uzmanību ne tik daudz etnicitātes vēsturiskajām saknēm, cik tam, ka tā mūsdienu sabiedrībā ir īpaši pieprasīta kā politiskās mobilitātes svarīgākais faktors. Šādu priekšstatu par etnicitāti var atrast franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) teorijā. Etnicitāte ir sava veida sociālais un kultūras kapitāls, kuru kāda viena grupa vai tās pārstāvji izmanto konkurences cīņā ar citām grupām par varu, resursiem, sociālo statusu un tā tālāk.

Zinātnieki nav nonākuši pie vienota viedokļa par to, kas ir vissvarīgākais etnicitātes elements: etniskā izcelsme, identitāte, apziņa, vēsturiskie mīti un atmiņa, reliģija, valoda un tā tālāk. Šīs grūtības izprast etnicitātes strukturālo elementu vietu izriet gan no tā vēsturisko un sociāli politisko apstākļu veidošanās un funkcionēšanas, gan no politiķu, valsts amatpersonu un sabiedrības pārstāvju, kultūras, baznīcas, zinātnes, žurnālistikas darbinieku apzinātas aktivitātes, kuru darbība etnisko grupu identitātes veidošanā un šo grupu politiskajā mobilizācijā ir saistīta ar noteiktu etnicitātes strukturālo elementu aktualizēšanu.

Kā rāda primordiālisma, pereniālisma, konstruktīvisma un instrumentālisma pārstāvju diskusiju saturs, etnicitāte ir personības, sabiedrības un valsts dzīves attīstības vissvarīgākais resurss un mērķis. Šis savienojums ir īpaši nozīmīgs mūsdienu nacionālo un daudznacionālo valstu attīstībā. Jau kopš 17. gs. Angļu revolūcijas un 18. gs. Franču revolūcijas, aizstāvot savu etnicitāti (tautas kultūru, dzīvesveidu, valodu utt.), tautas redzēja savas suverenitātes nostiprināšanās un attīstības vissvarīgāko simbolu. Šīs idejas tādā vai citā veidā jau ir pārstāvētas Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes), Džona Loka (John Locke), Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau) un citu apgaismotāju politiskajā filozofijā. Demokrātijas dažādās teorijās pilsoņu tiesības, vienlīdzības vērtības vienā vai otrā veidā ir saistītas ar iedzīvotāju vairākuma interesēm, tāpēc šīs vērtības nav atdalāmas no pilsoņu etnicitātes aizsardzības. Kopš 19. gs. tādi domātāji kā Aleksis de Tokvils (Alexis-Charles-Henri Clérel, comte de Tocqueville) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) būtiski papildināja demokrātijas teoriju ar idejām par vairākuma varas ierobežošanu un cieņu pret personības individuālajām tiesībām. Šīs idejas kļuva par mūsdienu liberālas demokrātijas pamatu, kas prasa ne tikai etniskā vairākuma, bet arī etnisko minoritāšu interešu aizsardzību nacionālajās un daudznacionālajās valstīs. Idejas par etniskās grupas politisko, sociāli ekonomisko un ideoloģisko interešu prioritāro aizsardzību multietniskajā sabiedrībā tiek sniegtas etniskā nacionālisma dažādos variantos, kas ir alternatīva pilsoniskajam nacionālismam. Šo uzskatu pirmsākumi meklējami Johana Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) romantiskā nacionālisma idejās un Žozefa Artūra de Gobino (Joseph Arthur comte de Gobineau) kultūras un politiskā rasisma uzskatos. Sociālisma dažādie virzieni uzsver starptautisko un strādnieku sociālās šķiras nacionālajā un starpnacionālajā līmenī prioritāti pār cilvēku etniskajām vērtībām (Kārļa Marksa, Karl Marx; Ļeva Trocka, Лев Давыдович Троцкий, idejas).