Etnoloģijā, kas pēta etnisko kopienu un grupu izcelsmes un attīstības procesus, pastāv dažādi priekšstati par etnicitātes vēsturisko un sociālo būtību. Primordiālisma (angļu primordial ‘pirmatnējs, sākotnējs’) virzienā tiek uzskatīts, ka etniskās kopienas ir cilvēku apvienības, kuru pamatā ir asinsradniecība un kas īpaši nepakļaujas vēsturiskām pārmaiņām. Šī virziena pirmsākumi tiek saistīti ar vācu romantisma spilgto pārstāvju Johanna Herdera (Johann Gottfried fon Herder) un Johanna Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) filozofiskajām idejām. Abi zinātnieki etnisko kopienu dzīves spēku saistīja ar dzimto valodu, kuras vērtības rada dižu kultūru un nav pakļautas politiskajai konjunktūrai. Šos zinātniekus galvenokārt interesēja jautājums par to, kas ir visas nācijas saliedētības pamats. Viņus neapmierināja liberālais priekšstats par nāciju, kas radās Franču revolūcijas laikā 18. gs. beigās, uzskatot to par pilsonisku un politisku cilvēku kopienu, kurā pilsoņiem ir vienādas politiskās līdzdalības tiesības un līdz ar to arī tiesības savas nācijas attīstības iespēju noteikšanā. Romantisma laikmeta vācu zinātnieki par Vācijai vispieņemamāko uzskatīja orientāciju uz dzimto valodu kā uz vissvarīgāko nacionālās kopienas pamatu. Mūsdienu primordiālie priekšstati nenoliedz faktu, ka etnosiem un etnicitātēm ir jāintegrējas nācijas sastāvā, kurai raksturīga sistēmiska politiskā līdzdalība, nepārtraukti attīstīta ekonomiskā dzīve, garīgā un kultūras daudzveidība. Tomēr minētās pieejas ietvaros zinātnieki neredz etniskās kopienas pazīmju atšķirības, kuras eksistēja tradicionālajā pirmskapitālisma sabiedrībā un mūsdienu apstākļos. Izcilais angļu socioloģijas profesors Entonijs Smits (Anthony D. Smith) min šādas etnicitātes pazīmes: kopienas nosaukums; mīts par kopīgiem senčiem; kopīgas ar vēsturi saistītas atmiņas; viens vai vairāki savdabīgas kultūras elementi; saistība ar īpašu “tēvzemi”; vienotības apziņa, kas aptver nozīmīgus konkrētās populācijas sektorus. Perenālisma (latīņu perennis ‘mūžīgs, nevīstošs’) pārstāvji (atšķirībā no primordiālisma) uzskata, ka laiks, vēsturiskās kolīzijas un liktenis etniskajās grupās atstāj neizdzēšamas pēdas. Tomēr, kā rakstīja norvēģu antropologs Tomass Barts (Thomas Fredrik Weybye Barth), etniskās robežas starp grupām paliek iepriekšējās un nav svarīgi, vai etniskā grupa dzīvo izolācijā vai arī ar citām etniskajām grupām uztur intensīvus ekonomiskos, politiskos un kultūras kontaktus. T. Barts uzskata, ka etniskā grupa ir spējīga saglabāt un atražot savas etniskās robežas tāpēc, ka katra etniskā grupa ir izveidojusi izslēgšanas un iekļaušanas mehānismus. Tieši šie procesi atbild par pieļaujamajiem aizguvumiem no citām etniskajām grupām, kas ir neizbēgami, ja notiek intensīvi starpetniskie kontakti. Jebkurā gadījumā etniskā grupa tiecas saglabāt savas robežas, uzsverot savu identitāti, bet saprotot arī citas grupas. Tas palīdz saglabāt atšķirības starp “mēs” un “viņi”. Etnicitāti nevar raksturot tikai kā iedzimtu un vēsturiski nemaināmu veidojumu. Mūsdienu zinātnē ļoti populāra ir konstruktīvisma pieeja etnicitātes izpratnē. Tas ir virziens etnoloģijā, kurā etnicitāte tiek izskatīta kā sociāla kopiena, kura veidojas, aktīvi līdzdarbojoties sabiedrības politiskajai un kultūras elitei. Vienu no vispopulārākajām konstruktīvisma teorijām mūsdienu etnoloģijā ir izstrādājis britu filozofs un sociālais antropologs Ernests Gelners (Ernest Gellner). E. Gelners lietoja vēsturisko pieeju, lai izprastu mūsdienu etnosus un nācijas kā sociālas konstrukcijas. Mūsdienu etnosiem un nācijām (tieši tās ir aso diskusiju priekšmets mūsdienu apziņā) par savu stāvokli ir jāpateicas sabiedrības attīstības industriālajai, kapitālistiskajai stadijai. Tieši kapitālismā veidojās garīgās un ekonomiskās dzīves standartizācijas apstākļi, kas ir etnisko grupu un nāciju iekšējās solidaritātes veidošanās svarīgākais priekšnoteikums. Neskatoties uz sociālajām atšķirībām un nevienlīdzību, kas ir raksturīgi etniskajām grupām un nācijām, cilvēku iekšējā etniskajā un nacionālajā solidaritātē veidojas ekonomiskie priekšnoteikumi, bez kā nav iespējama stipra etniskā un nacionālā identitāte. Tomēr galvenā loma šajā procesā ir nevis etniskajām grupām kā tādām, bet to elitei: zinātniekiem, mūziķiem, māksliniekiem un, protams, politiķiem. Ļoti populāra ir britu zinātnieka Benedikta Andersona (Benedict Richard O'Gorman Anderson) versija par to, ka etniskās un nacionālās kopienas pēc būtības ir iedomātas, iztēlē radītas. B. Andersons uzskata, ka piederības izjūta un tās apzināšanās etniskajai un nacionālajai kopienai cilvēkam ir ļoti svarīga. Cilvēks izjūt vajadzību pēc etniskās solidaritātes ar savas etniskās grupas pārstāvjiem un nāciju kopumā. Tomēr tādas solidaritātes jūtas nevar apstiprināt un nostiprināt, saskaroties ar visiem “savas” etniskās grupas pārstāvjiem, kurā var būt ietverti miljoni, pat desmitiem un simtiem miljonu cilvēku. Tāpēc cilvēks iztēlojas (veido un kultivē tēlu) dzimto etnisko un nacionālo kopienu. Ikdienas avīžu lasīšana, kurās tiek runāts par visas nācijas dzīvi, nacionālo muzeju apmeklējumi, kuros uzskatāmi tiek atklāta nacionālā vēsture, valsts ģeogrāfiskās un politiskās kartes izpēte, – tas viss un vēl daudz kas cits individuālajā apziņā nostiprina piederības izjūtu savai etniskajai grupai un nācijai kopumā. Viens no konstruktīvisma pieejas veidiem etnicitātei ir instrumentālisms. Tā piekritēji pievērš uzmanību ne tik daudz etnicitātes vēsturiskajām saknēm, cik tam, ka tā mūsdienu sabiedrībā ir īpaši pieprasīta kā politiskās mobilitātes svarīgākais faktors. Šādu priekšstatu par etnicitāti var atrast franču sociologa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) teorijā. Etnicitāte ir sava veida sociālais un kultūras kapitāls, kuru kāda viena grupa vai tās pārstāvji izmanto konkurences cīņā ar citām grupām par varu, resursiem, sociālo statusu un tā tālāk.