Dažreiz ar terminu “etniskā minoritāte” saprot etnisko grupu, kas tikai skaitliski ir mazāka par pamatetnosu. Taču bez šādas statistiskas etniskās minoritātes izpratnes ir sastopama arī socioloģiskā izpratne, kurā etniskā minoritāte, mazākumtautība, ir tāda etniskā grupa, kura ne tikai skaitliski ir mazāka par pamatetnosa pārstāvjiem, bet no pamatetnosa atšķiras ar savu kultūru, valodu, reliģiju utt., vēlas saglabāt savu identitāti, tomēr sabiedrībā un valstī tai nav dominējošas pozīcijas, nereti tā tiek diskriminēta un pakļauta marginalizācijai. Svarīgi, ka etniskā minoritāte ir etniskā grupa, kura atšķiras no pamatetnosa, taču ilgu laiku dzīvo konkrētās valsts teritorijā un tās pārstāvji ir valsts pilsoņi.

Nacionālo valstu parādīšanās kopš 18. gs. beigām bieži notika daudznacionālajās un multikulturālajās sabiedrībās. Dažādie etnisko un nacionālo minoritāšu jēdzieni, kas šajā periodā sāka parādīties sociālajās zinātnēs, kā arī aktīvi tika izmantoti sabiedriskajā un politiskajā apziņā un arī daudzu valstu likumdošanā, bija vērsti uz cilvēku vajadzībām, saglabājot viņu etnokulturālo identitāti un nacionālo valstu integrāciju.

Zinātnē un tiesiskajos dokumentos tiek lietoti arī citi jēdzieni no pamatiedzīvotājiem atšķirīgu etnisko grupu apzīmēšanai. Tādi ir autohtoni jeb konkrētas apdzīvotas vietas iedzimtie, aborigēni. Grieķu vārds αὐτόχθων ‘autohtoni’ ir veidots no αὐτο – ‘pats’ un χθων – ‘zeme, augsne’. Latvijas teritorijā par autohtonu grupu var uzskatīt līvus. Attiecībā uz Latvijas minoritātēm var lietot arī jēdzienu “diaspora”, ar ko apzīmē daļu tautas, kas dzīvo ārpus savas izcelsmes zemes, taču veido saliedētas etniskās grupas. Vārds diaspora ir cēlies no grieķu valodas διασπορά un nozīmē ‘izkliedēts’. Tomēr termins “etniskā (nacionālā) minoritāte” ir stingrāk noteikts nekā “diaspora”, jo starptautiskajos dokumentos ir normas to personu tiesību aizstāvībai, kuras pieder etniskajām (nacionālajām) minoritātēm. Socioloģijas izziņas literatūrā ir teikts, ka šo terminu pirmo reizi sāka lietot saistībā ar ebrejiem kā grupu, kura ir izkaisīta kopš Babilonijas gūsta laikiem 6. gs. un līdz pat mūsu ērai. Pašlaik terminu “diaspora” attiecina uz visām migrantu grupām. Atšķirībā no jēdziena “migrācija”, mūsdienu diasporas uzsver, ka tām ir svarīgi saglabāt savu kolektīvo identitāti, autentisku dzīvesveidu, uzturēt sakarus (tajā skaitā arī ekonomiskos) ar vēsturisko dzimteni, ko var īstenot, pateicoties globalizācijai (salīdzinoši lēts un ātrs transports, mūsdienu individuālās un kolektīvās komunikācijas līdzekļi: internets, elektroniskais pasts, satelīttelevīzija utt.). 

Dažreiz zinātniskajā literatūrā nošķir saturu jēdzieniem “etniskā minoritāte” un “nacionālā minoritāte”. Jēdzienu “nacionālā minoritāte” attiecina uz to etnisko grupu pārstāvjiem, kuri atšķiras no pamatiedzīvotājiem, taču aiz savas jaunās mītnes zemes robežām viņiem ir “sava” nacionālā valsts.  Etniskās minoritātes ir to etnisko grupu pārstāvji, kuriem šādas valsts nav.

Jēdziens "etniskā minoritāte" vēsturiski veidojās plašāka jēdziena "sociālā minoritāte" kontekstā, kas piedzīvoja būtiskās izmaiņas. Kopš 18. gs. beigām terminu ”sociālā minoritāte” saistīja vai nu ar aizejošo feodālo aristokrātiju, vai arī, kā tas notika sociālistiskajā pasaules uzskatā, ar “ekspluatatoru šķirām” (Kārlis Markss (Karl Marx), Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels)) vai “dīkdieņu šķiru” (Тorsteins Veblens, Thorstein Bunde Veblen), akcentējot ne tik daudz sabiedrības etnokultūras daudzveidības pašvērtību, bet gan šo atšķirību integrāciju modernizējošā sabiedrībā, kurā vissvarīgākā nozīme bija politiskajai, kultūras homogenizācijai un integrācijai kapitālistiskajā saimniekošanas sistēmā. Līdzjūtība pret sociālajām, arī pret etniskajām minoritātēm ir 20.–21. gs. sabiedriskās apziņas produkts, kad tiek novērota ne tikai šo sociālo grupu diskriminācija, bet arī atklāts morāls un politisks terors, sociālās un etniskas tīrīšanas un genocīds.

Čikāgas socioloģijas skolas pārstāvis Luiss Virts (Louis Wirth) izstrādājis minoritātes definīciju, kura tādā vai citādā veidā ir atrodama arī mūsdienu socioloģijas vārdnīcās. Tomēr jāteic, ka šo definīciju L. Virts formulēja rakstā, kurš tika publicēts 1945. gadā, un tajā zinātnieks apelēja pie nepietiekamās Eiropas pieredzes pēc Pirmā pasaules kara, risinot  etnisko minoritāšu politiskās problēmas. Šī definīcija ir derīga, lai raksturotu visas sociālās  minoritātes, ieskaitot seksuālās minoritātes. L. Virts uzskatīja, ka minoritāte iemieso redzamās atšķirības no vairākuma gan kultūras jomā, gan sociālekonomiskajā dzīvē. Definīcijā ir atrodams apgalvojums, ka pats par sevi minoritātes statuss rodas no diskriminējoša stāvokļa sabiedrībā.

Negatīvi vērtējot etnisko minoritāšu diskrimināciju, mūsdienu socioloģija arvien biežāk piemin sociālo vairākumu un sociālo minoritāšu identitāšu līdzvērtību. Pakāpeniski notiek distancēšanās no etnisko minoritāšu interpretācijas kā diskriminētajām un subordinētajām grupām sabiedrībā. Šī pieeja pauž cilvēku vienlīdzīgās tiesības uz sociālo izvēli, līdz ar to – uz etnokultūras identitāti. Tāpēc nenotiek vērtību subordinācija, kuru sabiedrība imperatīvi uzspiež personībai, vairākums – mazākumam. Īpaši spilgti ideja par sociālā vairākuma un sociālā mazākuma (t. sk. arī etniskā vairākuma un mazākuma) līdzvērtību izpaužas Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) socioloģijā. Viņš uzskata, ka šo grupu identitāte vairāk saistīta nevis ar sabiedrības sociālo hierarhiju, bet ar grupas dinamiskajām, daudzveidīgajām sociālajām praksēm. Arī Mišels Fuko (Michel Foucault) savos pēdējos darbos nomainīja interesi par daudzveidīgo identitāšu ”normalizāciju” uz personības tiesībām izvēlēties savu identitāti. Bet tieši Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) viskonsekventāk kritizē priekšstatus par etnisko minoritāšu identitātēm kā sekundārām un pakārtotām vairākuma identitātēm. J. Hābermāss akcentēja ideju par pilsoņu vienlīdzību, kura ietver arī vienlīdzīgas tiesības uz kultūras identitāti. Demokrātijas principi paredz, ka personības sociālās identitātes avots ir tās "dzīves pasaules" integritāte. Šajā gadījumā nav svarīgi, vai cilvēks pieder sociālajam un nacionālajam vairākumam vai minoritātei.

Interese par etnisko un citu sociālo minoritāšu aizsardzību Eiropas valstīs ir bijusi jau kopš 15. gs. beigām, kad Reformācija pieteica reliģisko minoritāšu tiesības. Starptautiska reliģisko minoritāšu aizsardzības sistēma veidojās kopš 17. gs., kad sāka slēgt divpusējus starptautiskos līgumus, kuros tika noteiktas šo minoritāšu tiesības. Piemēram, ar Osnabrikas un Minsteres līgumiem (1648) Zviedrija un Francija garantēja reliģisko minoritāšu brīvību un vienlīdzību Vācijā, vienlaicīgi novājinot Vāciju. Citas sociālo minoritāšu grupas – etniskās, rasu un lingvistiskās – par tiesiskās aizsardzības objektu Eiropā kļuva 19. gs. sākumā, kad nacionālisma pieaugums sāka radīt starptautiskos konfliktus. Veidojās daudzpusēju starptautisko līgumu sistēma, kuros tika iekļauti punkti par etnisko minoritāšu aizsardzību. Vīnes, Berlīnes un Parīzes kongresi starptautiskajos līgumos arī ietvēra normas par etnisko minoritāšu aizsardzību. Pēc Pirmā pasaules kara beigām par etnisko minoritāšu tiesību garantu kļuva Tautu Savienība (Société des Nations). Tika slēgti starptautiskie Tautu Savienības līgumi ar Austrumu un Dienvideiropas valstīm par šo minoritāšu aizsardzību. Bet jau toreiz izskanēja dažu valstu sūdzības par to, ka ar šiem līgumiem tiek pārkāpta to suverenitāte. Nebija līgumu par minoritātēm ar lielvalstīm: Franciju, Lielbritāniju, Vāciju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Minoritāšu aizsardzības sistēmā divu pasaules karu starplaikā atklājās acīmredzami degradācijas elementi, kad etnisko minoritāšu etnokultūras tiesības tika aizstātas ar tiesībām uz to politisko pašnoteikšanos. Tas visspilgtāk izpaudās nacistu politikā, kuri Sudetijas vācu minoritātes problēmu izmantoja, lai likvidētu Čehoslovākiju. Kopumā etnisko minoritāšu aizsardzība starpkaru periodā izrādījās vāja tāpēc, ka tiesības uz etnisko identitāti neizskatīja universālo cilvēktiesību ietvaros.

Par vienu no svarīgākajiem notikumiem etnisko minoritāšu tiesību aizstāvēšanā tiek atzīta Apvienotā Nāciju Organizācijas (ANO, United Nations) izveide 1945. gadā, kas šīs tiesības iekļāva tieši cilvēktiesību sistēmā. Līdz ar to būtiski pastiprinājās etnisko minoritāšu identitātes tiesiskā izpratne kā viena no cilvēka sociālās identitātes izpausmēm, kas pieder kādai minoritātei un vēlas saglabāt šo identitātes veidu (ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Déclaration universelle des droits de l'homme, 1948).

Vienlaicīgi tiek atzītas pie šīm etniskajām minoritātēm piederošo personu politiskās, sociāli ekonomiskās un kutūras tiesības, kuras piemīt visiem pilsoņiem. Tieši pēc Otrā pasaules kara beigām starptautiskajos dokumentos par etnisko (nacionālo) minoritāšu tiesībām pakāpeniski tika veidots priekšstats par šo sociālo grupu identitāti kā holistisku parādību, kas ietver gan individuālo, gan kolektīvo identitāti, kas izpaužas gan cilvēku privātajā dzīvē, gan sabiedrības publiskajā telpā. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pacte international relatif aux droits civils et politiques, 1966) 27. pantā tiek garantētas tiesības uz savas identitātes (valodas, kultūras, reliģijas) saglabāšanu. Viens no pašlaik vispilnīgākajiem sistēmiskajiem priekšstatiem par etniskajām minoritātēm piederošo cilvēku tiesībām ir 1992. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā (Assemblée générale des Nations unies) pieņemtā Deklarācija par to personu tiesībām, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai valodas minoritātēm (rezolūcija 47/135, Déclaration sur les droits des personnes appartenant à des minorités nationales ou ethniques, religieuses et linguistiques). Deklarācija pasludina politisko, sociāli ekonomisko un kultūras tiesību vienlīdzības principu visiem valsts pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi pieder vairākumam vai etniskajam, vai citam kultūras mazākumam. Šīs deklarācijas 2. panta 1. punktā ir teikts, ka minoritātes valodas, reliģisko vai kultūras identitāti var lietot gan privātajā, gan arī sabiedrības dzīvē. Taču šīs tiesības etniskās minoritātes var īstenot "gan individuāli, gan kopīgi ar citiem savas grupas biedriem bez jebkādas diskriminācijas". Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (Framework Convention for the Protection of National Minorities, 1995) ir pirmais saistošais daudzpusējais dokuments par etnisko un nacionālo minoritāšu tiesībām. Tomēr juristi vērtē šīs konvencijas izpildes uzraudzības mehānismu kā nepietiekošu.