Jirgena Hābermāsa zinātniskais ieguldījums socioloģijā galvenokārt ir komunikatīvās rīcības teorijas un diskursa ētikas izveidošana un attīstīšana. Nozīmīgs ir arī viņa devums filozofijā.

J. Hābermāss dzimis 1929. gadā Diseldorfā. Viņš uzauga Gummersbahā vidusšķiras ģimenē. Vectēvs bija semināra direktors, tēvs Ernsts bija Ķelnes Rūpniecības un tirdzniecības kameras (Industrie- und Handelskammer zu Köln) direktors. E. Hābermāss iestājās Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei), bet Jirgens kļuva par hitlerjūgenda (Hitlerjugend) biedru. 1944. gadā viņu nosūtīja karot Rietumu frontē. 1945. gads kļuva par pagrieziena punktu J. Hābermāsa pasaules skatījumā, kad viņš no Nirnbergas prāvas materiāliem uzzināja par nacistu zvērībām. Šī informācija viņu šokēja un radīja izteiktu nepatiku pret radikālismu un ekstrēmismu – gan labējo, gan kreiso. 

J. Hābermāss studējis Getingenes Universitātē (Universität Göttingen, 1949–1950), Cīrihes Universitātē (Universität Zürich, 1950–1951) un Bonnas Universitātē (Universität Bonn, 1951–1954). Ērihs Rotakers (Erich Rothacker) vadīja J. Hābermāsa disertāciju par Frīdriha Vilhelma Jozefa Šellinga (Friedrich Wilhelm Joseph Schelling) filozofiju: “Absolūts un vēsture: Šellinga domas ambivalence” (Das Absolute und die Geschichte. Von der Zwiespältigkeit in Schellings Denken, 1954). Šajā laikā J. Hābermāss sāka sadarboties ar Karlu Oto Apelu (Karl-Otto Apel), ar kuru kopā mācījās. Pēc studiju beigšanas J. Hābermāss kļuva par Frankfurtes skolas (Frankfurter Schule) ievērojamākā pārstāvja Teodora Adorno (Theodor Adorno) asistentu Sociālo zinātņu institūtā Frankfurtē (Institut für Sozialforschung, Frankfurt, 1956–1959). 1961. gadā J. Hābermāss kļuva par privātdocentu Marburgas Universitātē (Universität Marburg); viņa disertācijas tēma bija “Publiskās sfēras strukturālās izmaiņas” (Strukturwandel der Öffentlichkeit, 1962). Šī darba zinātniskais vadītājs bija politologs, jurists, filozofs Volfgangs Ābendrots (Wolfgang Abendroth), viens no nedaudzajiem marksistiskajiem zinātniekiem Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR). 

J. Hābermāsa zinātniskā un pedagoģiskā darbība ir saistīta ar vairākām Vācijas izglītības iestādēm: Heidelbergas Universitāti (Universität Heidelberg), Sociālo zinātņu institūtu Frankfurtē, Maksa Planka Dzīves apstākļu izpētes institūtu zinātniski tehnoloģiskajā pasaulē (Max-Planck-Institut zur Erforschung der Lebensbedingungen der wissenschaftlich-technischen Welt) Štarnbergā. J. Hābermāss kļuva par šī institūta direktoru. Taču nesaskaņu ar kolēģiem dēļ 1981. gadā viņš atgriezās Frankfurtes Universitātē (Universität Frankfurt am Main), kur strādāja līdz aiziešanai pensijā 1994. gadā. 

J. Hābermāsa idejas par sabiedrību un sociālās izziņas metodi spēcīgi ietekmēja gan pēckara Vācijas un visas pasaules sociāli politiskā realitāte, gan analītisko tradīciju klātbūtne sociālajās zinātnēs. Rietumu socioloģijā līdz 20. gs. vidum noteicošā kļuva vērstība uz Maksa Vēbera (Max Weber) zinātnisko mantojumu. Tā autoritāte dažādu socioloģiskās domas virzienu piekritēju vidē tika vērtēta ļoti augstu, taču tolaik Tolkota Pārsonsa (Talcott Parsons) ietekmīgā socioloģija atsevišķas M. Vēbera idejas lielā mērā interpretēja pozitīvisma kontekstā (piemēram, zinātnisko zināšanu “objektivitātes” prasība, ko T. Pārsonss interpretēja kā brīvību no vērtību spriedumiem). Šis process veda pie sociālās dzīves iedibināto formu apoloģētikas. Tajā pašā laikā Frankfurtes skola par vienu no saviem mērķiem noteica aktīvi izmantot tās M. Vēbera idejas par socioloģijas “saprotošo” hermeneitiskās iedziļināšanās dabu sarežģītajā un pretrunīgajā pasaulē, cilvēka apziņā un sociālajā rīcībā, kurām ir subjektīva “pieskaņa”. J. Hābermāsu daudz vairāk ietekmēja frankfurtiešu nostāja, kuri, sekojot marksistiskajai tradīcijai, iestājās par nepieciešamību sociālajiem aktoriem kritiski izvērtēt savu interešu un vērtību īstenošanu sabiedrībā. Saskaņā ar šo loģiku J. Hābermāss bija pārliecināts, ka nav iespējams pilnībā atbrīvoties no vērtību pieejas sociālajā izziņā, pretējā gadījumā šādas zināšanas būs ārkārtīgi “tehniskas” un nepavisam neatspoguļos sociālo aktoru intereses. Realitātē šāda racionalizācija izpaužas kā ideoloģijas un tehnoloģiju “neatzītas politiskās dominances” izpausme, kas atsevišķiem aktoriem liedz “jebkāda veida pārdomu un saprātīgas rekonstrukcijas” iespēju. Apgalvojums liecina par ideoloģisko solidaritāti ar Herberta Markūzes (Herbert Marcuse) nostāju. Pēc J. Hābermāsa domām, saistība ar vērtībām ir metodoloģiski neizbēgama, tā bija jau paša M. Vēbera ideju polemiska interpretācija, jo viņš sociālajā izziņā uzskatīja par iespējamu attālināties no vērtībām. Filozofiskā fenomenoloģija būtiski ietekmēja J. Hābermāsa socioloģisko uzskatu veidošanos. 

Pirmie zinātniskie darbi, kas parādījās 20. gs. 60. gadu vidū, J. Hābermāsu raksturoja drīzāk kā filozofu, nevis sociologu. Taču arī tie radīja interesi par sociālajām parādībām un sociālās izziņas metodoloģijas īpatnībām. 1965. gadā Frankfurtes Universitātē nolasītajā lekcijā “Izziņa un interese” (Erkenntnis und Interesse) J. Hābermāss akcentēja ideju par sociālās izziņas un sociālo aktoru interešu nesaraujamajām attiecībām, par sabiedrības kā sistēmas izpratni, kas vieno “individuālās pretenzijas, kas nav īpaši saskaņotas ar kolektīvās pašsaglabāšanās prasībām”. Šajās pārdomās J. Hābermāss guva izpratni par sabiedrību, kas “nodrošina savu eksistenci sociālās rīcības un vardarbīgas pašapliecināšanās sistēmās. [Sabiedrība] to dara ar kopdzīves tradīcijas komunikāciju ikdienas valodā [..], panāk ar Es identitāšu palīdzību, kas katrā individualizācijas līmenī no jauna savieno indivīda apziņu ar grupas normām.” Šī lekcija sniedz arī izpratni par “emancipētu sabiedrību” un brīvu dialogu, no kura “mēs aizņemamies gan topošās Es identitātes paraugu, gan patiesās saskaņas modeli”.

J. Hābermāss uzskatīja, ka M. Vēbera mikrosocioloģiskās un makrosocioloģiskās pieejas pretrunas racionalitātes vērtību (kas tiek saprasta galvenokārt kā “mērķa racionalitāte”) veda hipostāzē, radīja birokrātiskās pārvaldības identifikāciju ar mūsdienu buržuāzisko sabiedrību, kas ir pretrunā ar Rietumu sabiedrības modernizācijas daudzveidīgo vēsturisko evolūciju. Tik ierobežotā izpratnē par modernās sabiedrības racionalizāciju J. Hābermāss pamanīja to, ka M. Vēbers bija atteicies aplūkot racionalitāti vēsturiski, vērtējot šo sabiedrību kā dažādu sociālo šķiru mijiedarbības evolūcijas rezultātu. J. Hābermāss nošķīra savu izpratni par “racionalizāciju” no M. Vēbera un H. Markūzes pozīcijām tādējādi, ka viņš iziet no divu sociālo parādību – darba un komunikācijas – pretstatīšanas. Tieši ar darba fenomenu J. Hābermāss saista M. Vēbera mērķtiecīgi racionālās rīcības versiju kā “instrumentālu rīcību, kas tiek veikta saskaņā ar tehniskiem noteikumiem”. Komunikatīvā rīcība savukārt ir “simboliski mediēta mijiedarbība”. Šo mijiedarbību “vada spēkā esošās un saistošās normas, kas nosaka savstarpējo uzvedību un kuras [..] jāatzīst vismaz diviem aktoriem”.

Sociālo parādību izpratni mijiedarbības gaitā būtiski ietekmējusi filozofiskā fenomenoloģija, piemēram, jēdziena “dzīvespasaule” (Lebenswelt) izpratne Edmunda Huserla (Edmund Husserl) un Alfrēda Šica (Alfred Schütz) interpretācijā. J. Hābermāss dzīvespasauli saprot kā sociālo aktoru apgūto zināšanu un kultūras nozīmju kopumu, kas ļauj panākt savstarpēju sapratni. Viņš šajā jēdzienā redz metodoloģisku mēģinājumu pārvarēt plaisu starp klasiskajām domāšanas paradigmām sociālajās zinātnēs – “kopiena/sabiedrība” un “publiskais/privātais”. Dzīvespasaule ir pagrieziens uz savstarpējās saprašanās paradigmas pusi starp dažādu sociālās identitātes variantu nesējiem – tas ir gan horizonts, gan resurss “kultūras vērtībām, no kurām komunikācijas procesa dalībnieki, mēģinot būt saprasti, aizņemas saskaņotus skaidrojumu variantus”. J. Hābermāsa teorijā sabiedrība sadalās “dzīvespasaulē” un tās pretstatā jeb “sistēmā” kā makrosociālu procesu kopumā, kas stabilizē cilvēku rīcību (piemēram, valsts pārvaldē, izmantojot varu un naudas mehānismus). Jēdziena “sistēma” iekļaušanu J. Hābermāsa teorijā ietekmēja Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann) socioloģija. Sabiedrības izpratnē prioritāte tiek dota dzīvespasaulei. Tomēr praksē dzīvespasaule bieži tiek “kolonizēta” iejaukšanās sistēmā, tāpēc tā tiek nomākta un apspiesta. Šajā “dzīvespasaules” un “sistēmas” attiecību izpratnē tieši redzama Kārļa Marksa (Karl Marx) ideju par sociālās atsvešinātības fenomenu ietekme, ko viņš pauda jau 19. gs. 40. gadu otrajā pusē, kā arī M. Vēbera idejas par sociālo institūtu un dominēšanas, kundzības veidiem kā sociālo rīcību īpašību izmaiņu rezultātiem.

Vienu no centrālajām vietām J. Hābermāsa socioloģijā ieņem komunikatīvās rīcības teorija. Šī rīcība ir pretēja mērķtiecīgai rīcībai, jo komunikācijas dēļ cilvēks darbojas ne tikai kā citu cilvēku ietekmes objekts, bet arī kā subjekts. Tajā pašā laikā komunikatīvo rīcību regulē morāles normas, kuru prasību universālumu J. Hābermāss cenšas izprast Imanuela Kanta (Immanuel Kant) ētikas garā. Daži pētnieki uzskata, ka J. Hābermāss pat paplašināja izpratni par morālo maksimu universālisma principu, jo viņš to attiecināja uz sociālo rīcību saturu. Tāpēc komunikatīvās rīcības izpratne ir orientēta uz Džordža Herberta Mīda (George Herbert Mead) socioloģijas savstarpējo mijiedarbošanos, kas paredz sociālās realitātes reprezentāciju kā sociālo aktoru mijiedarbības procesu. J. Hābermāss saista komunikatīvo rīcību ar “ilokutīvo aktu”, kas ir vērsts tikai uz aktoru savstarpējo sapratni (šo nostāju vairākkārt kritizējuši ievērojami sociologi, kuri pamatoti norādīja, ka komunikācija ne vienmēr ir vērsta uz savstarpējās sapratnes nodibināšanu starp aktoriem). J. Hābermāss saprot diskursu kā “rīcības veidu, kas vērsts uz sapratni”. Ar šādā veidā saprastu komunikāciju var panākt vienošanos starp cilvēkiem. Vienlaikus notiks pušu savstarpējā pašatzīšana par līdzvērtīgiem komunikācijas un tādējādi arī sabiedrības subjektiem. Vissvarīgākais šādas saprašanas veidošanās mehānisms ir diskursa ētika, tas ir, sociālo aktoru komunikatīvo izteikumu un citu aktoru argumentu racionāla izskatīšana. Morālais universalizācijas princips praksē ļauj panākt vienošanos, kas balstīta tikai argumentos. J. Hābermāsa komunikatīvās rīcības teorija ir nozīmīgs solis uz priekšu, piemēram, salīdzinājumā ar tādu sabiedrības sistēmas teoriju kā T. Pārsonsa socioloģija. T. Pārsonss nekoncentrējās uz to, ka sociālās rīcības “audums” pats par sevi attīsta un īsteno sociālā regulējuma mehānismus un aktoru interešu koordināciju (viņš šādus mehānismus saistīja tikai ar kultūras fenomenu). Tomēr J. Hābermāss neaplūko situācijas, kad komunikācija tiek realizēta sociālajā vidē, kurā aktori īsteno dažādas sociālās funkcijas un tāpēc ieņem dažādas sociālās pozīcijas. Šādās situācijās aktoru savstarpējā atzīšana par līdzvērtīgām pusēm tiks īstenota tikai tiktāl, ciktāl viņi savu rīcību novērtē, pamatojoties uz morāles universālajām normām. Taču reālajā dzīvē kopienās ar iedibinātu hierarhiju šādu normu darbību kavē dažāda veida (ekonomiskā, politiskā, ikdienas u. c.) lietderība.

J. Hābermāsa socioloģijā svarīgāko vietu ieņem darbi, kas veltīti modernās sabiedrības analīzei. Turklāt šāda interese parādījās jau domātāja agrīnajos tekstos. Šajā viņa socioloģijas daļā redzama K. Marksa, M. Vēbera, T. Pārsonsa un Frankfurtes skolas pārstāvju teoriju spēcīgā ietekme. J. Hābermāss atzīst K. Marksa nopelnus, analizējot Rietumeiropas kapitālismu kā sistēmu, kas balstīta uz sabiedrības sadalīšanu sociāli ekonomiskās šķirās, kuru “pamatā ir konkrēts attiecīgo ražošanas līdzekļu sadalījums grupās”. Taču, pēc J. Hābermāsa domām, kapitālisms kopš 19. gs. pēdējās trešdaļas ir ieguvis jaunas iezīmes, kas nebija aprakstītas klasiskajā marksisma shēmā, proti, valsts lomas nostiprināšanos sociālo procesu regulēšanā un sociālās sistēmas stabilitātes garantēšanā, kā arī zinātnes pārvēršanā par galveno ražošanas spēku. Valsts iejaukšanās dēļ vēlīnā kapitālisma laikmetā sociālo attiecību regulēšanā vairs nav raksturīgs sociālais konflikts, ko K. Markss aprakstīja, ņemot vērā situāciju 19. gs. vidū (pēc J. Hābermāsa domām, “liberālā kapitālisma” laikmetā). J. Hābermāss uzskatīja, ka šajā kapitālisma periodā virsvērtības avots bija darbaspēks, bet mūsdienu kapitālismā tas ir zinātnes un tehnoloģiju progress. Tāpēc, lai gan vēlīnajā kapitālismā sociālās šķiras joprojām saglabājas, sociālie konflikti ne vienmēr ir kā šķiru sadursme, jo sabiedrībā pastāv arī citas “grupas, kas ir diskriminētas savās tiesībās”. J. Hābermāss uzskata: lai analizētu vēlīnā kapitālisma sabiedrību, K. Marksa idejas par ražošanas spēku un ražošanas attiecību mijiedarbību ir jāaizstāj “ar darba un interakcijas savstarpējām abstraktajām attiecībām”. Tāpēc sociālā emancipācija ir jāsaista ar komunikācijas šķēršļu novēršanu.

J. Hābermāss analizēja komunikāciju, pamatojoties uz priekšstatiem par publisko sfēru kā sabiedrības autonomu strukturālu elementu (“Publiskās sfēras strukturālās izmaiņas”). Tajā J. Hābermāss apvienoja mūsdienu pilsonisko identitāti ar publiskās telpas jomu, kas joprojām ir attālināta gan no valsts varas, gan arī no cilvēku privātās dzīves. Attīstītā literāro salonu sistēma, kas radās apgaismības laikmetā, politikas publiska apspriešana utt. veicināja pilsoniskās sabiedrības autonomiju un patstāvību, rosināja izdot laikrakstus un žurnālus, formēt priekšgalā esošo sociālo grupu – sabiedrības modernizācijas ideju nesēju – pilsonisko identitāti. Lai gan kopš 19. gs. beigām, kad sākās valsts iejaukšanās ekonomikā, veidojās komercializēta kultūras telpa un radās labklājības valsts, neatkarīgā publiskā telpa sāka deformēties. Faktiski J. Hābermāss iestājas par to, lai publiskajam komunikatīvajam diskursam atdotu patstāvību kā cilvēku sociālās un pilsoniskās identitātes vienotības nosacījumam un garantijai.

J. Hābermāsam ir pastāvīga interese par nācijas un nacionālās identitātes būtību. Nacionālās identitātes analīze modernisma apstākļos un pārejā uz postmodernisma sabiedrības stadiju Rietumos ir rodama vairākos viņa darbos. Pirmkārt, ir jāmin raksts “Vēsturiskā apziņa un posttradicionālā identitāte. VFR rietumnieciskā orientācija” (Geschichtsbewusstsein und posttraditionale Identität. Die Westorientierung der Bundesrepublik, 1987). Tajā ir rodami svarīgi apkopojumi par mūsdienu nacionālās identitātes dabu, kas ir tuvi tiem, kādus var sastapt nācijas konstruktīvisma un modernisma versiju pārstāvju (Ernesta Renāna, Ernest Renan, Ernesta Gelnera, Ernest Gellner, Benedikta Andersona, Benedict Anderson, u. c.) darbos. Mūsdienu problēmu, ar kurām nākas saskarties nacionālajai identitātei, analīzei ir veltīta arī eseja “Eiropas nacionālā valsts: par suverenitātes un pilsonības pagātni un nākotni” (Der europäische Nationalstaat – Zu Vergangenheit und Zukunft von Souveränität und Staatsbürgerschaft, 1996). Tajā ir apskatīti dažādi nacionālās identitātes vēsturiskie tipi: 1) “klasiskais tips”, kas ir raksturīgs Ziemeļeiropas un Rietumeiropas nācijām; šīs “nācijas veidojās sen eksistējošu teritoriālu valstu iekšienē”; 2) modernizācijā aizkavējušos Centrālās un Austrumeiropas nāciju identitātes, kur to veidošanās “norisinājās pēc tam, kad bija izplatīta nacionālās pašapziņas propaganda”. No tām atšķiras 3) valstu nacionālo identitāšu tipi, kas radās Āfrikas un Āzijas dekolonizācijas rezultātā, kā arī 4) neatkarīgajās nacionālajās valstīs Austrumeiropā, kas atjaunoja savu neatkarību vai izveidojās no jauna pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, Dienvidslāvijas un Čehoslovākijas sabrukuma. J. Hābermāss uzskata, ka viens no nacionālās identitātes konstruēšanas variantiem valstīs, kurās etniskās un politiskās robežas nesakrīt, varētu būt “konstitucionālais patriotisms”. Konstitucionālajā patriotismā viņš saskatīja “postnacionālās identitātes” elementus. Šī identitāte ir saistāma ar demokrātisku konstitucionālu valsti. Saiknē ar nacionālo identitāšu veidošanās procesiem J. Hābermāss globalizāciju izprot kā tā vēsturiskā perioda beigas, kas sākās apgaismības laikmetā, kad nacionālā valsts Rietumos bija demokrātijas nostiprināšanas un īstenošanas patiesā forma. Tāpēc globalizācija arī iezīmē pāreju uz postnacionālo sabiedrību. Vairums Eiropas nāciju tuvojas “polikultūras sabiedrībām”. Tomēr demokrātisko institūtu spēks ir tik liels, ka nacionālajās kopienās bez grūtībām var iekļaut citu kultūru pārstāvjus, veidojot kopīgu politisko kultūru. Rietumu plurālistiskajās sabiedrībās ir vērojama postmodernistiska neuzticēšanās universālismam, kas “visu un visus nežēlīgi asimilē un unificē”. Ir nepieciešams pareizi izprasts universālisms. Nacionālās, etniskās un citu veidu kolektīvo identitāšu veidošanās tikumiskais konteksts kļūst par visadekvātāko pareizi izprasta universālisma formu. Tas ir pret atšķirībām ļoti jutīgs universālisms. J. Hābermāss nacionālās identitātes problemātikas saistībā aktīvi iesaistījās diskusijās ar liberālisma un multikulturālisma pārstāvjiem. Nacionālās un etniskās mijsakarības izpratnē viņš ir liberālā pasaules uzskata atbalstītājs. Uz to J. Hābermāss skaidri norāda, augstu novērtējot pazīstamā liberālisma teorētiķa Džona Roulza (John Rawls) darba “Taisnīguma teorija” (A Theory of Justice, 1971) metodoloģisko nozīmi. Taču J. Hābermāss ir pret to liberālisma pozīciju, kas noteic: etnisko atšķirību esamības iespējas nacionālajā identitātē ir tikai formālas tiesības. Tā vietā ir jāpieņem I. Kanta variants par sabiedrību kā komunikatīvā procesa dalībnieku praksēm. Šajā sabiedrībā cilvēki savu identitāti stabilizē savstarpēji atzīstamās attiecībās. J. Hābermāss uzskata, ka individuāli orientētas Rietumu tiesības un kolektīvo subjektu intereses var saskaņot, – par to liecina pati liberālisma un sociāldemokrātijas vēsturiskā pieredze. Šie politiskie spēki spēja pārvarēt neprivileģēto grupu beztiesību. 

J. Hābermāsa socioloģija jau daudzus gadu desmitus ir bijusi zinātnieku uzmanības objekts. Viņa politikas socioloģija tiek īpaši rūpīgi analizēta, koncentrējoties uz izzināšanu, kā īstenot universālas liberālās vērtības sabiedrībās, kurās daudzas reliģiskās, etnokulturālās un citas sociālās grupas uzstāj uz savu grupu interešu un identitātes atzīšanu. Tradicionāli J. Hābermāsa uzskati tiek iekļauti diskusijās starp liberālo (Dž. Roulza teorija) un multikulturālo (Čārlza Teilora, Charles Taylor) teoriju piekritējiem, kad runa ir par Rietumu sabiedrību etnokulturālās daudzveidības organizāciju un pārvaldību. Piemēram, Džīna Koena (Jean Cohen) un Endrū Arato (Andrew Arato) redz J. Hābermāsa devumu tajā, ka viņa komunikatīvās ētikas teorija ļauj adekvāti apvienot individuālo tiesību liberālās vērtības un demokrātiskos principus, kas ir virzīti uz pilsoņu politiskās līdzdalības nodrošināšanu. Tieši šāds apvienojums, kad rodas telpa savstarpējam dialogam, veicina vienotas pilsoniskās sabiedrības locekļu identitātes nostiprināšanos. Dž. Koena un E. Arato neuzskata J. Hābermāsa projektu par utopisku. Vēl jo vairāk, J. Hābermāsa teorija var kļūt par standartu, ar kuru var pārbaudīt sociāli politisko normu leģitimitāti. J. Hābermāsa teorija ir nepieciešama daudzveidīgo kolektīvo nacionālo un kultūras identitāšu savstarpējo saikņu izpratnei – to uzsver arī Seila Benhabiba (Seyla Benhabib). Viņasprāt, šādas teorijas nozīme īpaši palielinās mūsdienu sociālajās zinātnēs, kuras uz kultūras daudzveidības pieaugumu atbildēja ar “absolūti nepamatotu mūsdienu politiskās kultūras normatīvismu”, kas izpaudās kā pārāk ātra dažādu grupu identifikācija. Tādējādi neizdevās noteikt kultūras identitātes būtību. S. Benhabiba uzskata, ka J. Hābermāsa teorija ir ārkārtīgi svarīga, lai pamatotu deliberatīvās demokrātijas principus, kuri esošās pilsoniskās sabiedrības ietvaros pieļauj maksimāli plašu kultūras sāncensību publiskajā sfērā. Aksels Honets (Axel Honneth) J. Hābermāsa teorijā augstu novērtē morāles komponentu komunikatīvajās rīcībās. To pieprasa tieši neprivileģētās sociālās grupas, kuras mūsdienu kapitālistiskajā sabiedrībā cieš no atstumtības. Ir arī kritiski viedokļi. Tomass Makartijs (Thomas McCarthy) uzskata, ka vēlme sasniegt stratēģisku saskaņu starp dažādām vērtību pieejām etniski un kulturāli sadalītā sabiedrībā ir pārāk optimistiska. Šādā vidē reālāk ir sasniegt kompromisu, toleranci un civilizētu eksistenci sabiedrībā ar dažādām kultūras kolektīvajām identitātēm. Amerikāņu sociologs Kreigs Kelhūns (Craig Calhoun) ir skeptisks pret J. Hābermāsa ideju nodalīt dzīvespasauli un sociālo sistēmu, kas neņemtu vērā iespējamo sociālās komunikācijas konfliktējošo raksturu starp dažādām sociālajām grupām. Šīs grupas turklāt atrodas varas institūtu ietekmē. K. O. Apels J. Hābermāsa teoriju kopumā raksturo kā ārkārtīgi dziļu, taču ar dažām piebildēm. Piemēram, atsaucoties uz “Komunikatīvās rīcības teoriju” (Theorie des kommunikativen Handelns, 1981), K. O. Apels nepiekrīt, ka valoda pati par sevi ir vērsta uz savstarpējās izpratnes veidošanu starp dažādām identitātēm komunikācijā. Piemēram, egoistiskus mērķus cilvēki var sasniegt, apzināti izmantojot runas komunikāciju, tas ir, ar valodas palīdzību. Mišels Fuko (Michel Foucault) uzskatīja, ka J. Hābermāsa projekts par komunikācijas atbrīvošanu no varas spiediena ir nereāls. 

J. Hābermāsam ir daudz balvu, piemēram, Hēgeļa balva (Hegel‐Preis, 1973); Zigmunda Freida balva par zinātnisko prozu (Sigmund Freud-Preis für wissenschaftliche Prosa, 1976); Teodora Adorno balva (Theodor-W.-Adorno-Preis, 1980); Karla Jaspersa balva (Karl-Jaspers-Preis, 1995); Helmholca medaļa (Helmholtz-Medaille, 2000); Vācijas grāmatu tirgotāju miera balva (Der Friedenspreis des Deutschen Buchhandels, 2001); Astūrijas princeses balva sociālajās zinātnēs (Premio Príncipe de Asturias, 2003); Kioto balva mākslās un filozofijā (Kyoto Prize in Arts and Philosophy, 2004); Viktora Frankla balva (Viktor-Frankl-Preis, 2011); Heinriha Heines balva (Heinrich-Heine-Preis, 2012); Erasmus balva (Praemium Erasmianum, 2013); Francijas un Vācijas balva žurnālistikā (Franco-German Prize for Journalism, 2018) un daudzas citas. J. Hābermāss ir Amerikas Mākslu un zinātņu akadēmijas (American Academy of Arts and Sciences, 1984) un Britu akadēmijas (British Academy, 1994) biedrs, Madrides Komplutensas universitātes (Universidad Complutense de Madrid) goda doktors (2001), ordeņa Pour le Mérite kavalieris (2022).