Komunikatīvās rīcības (darbības) teorija atzīst, ka valodas mērķis ir saprašanās. Tā izslēdz citus mērķus, tādēļ ka tādā gadījumā, ja cilvēki neorientētos uz izdevušos saprašanos, bet tikai uz manipulāciju ar pārējiem, viņiem nebūtu jālieto valoda, kas vienmēr piedāvā komunikācijas partnerim (komunikantam) iespēju kritizēt katru runātāja izteikumu. Šī teorija izvērsti pamato, ka no valodas mērķa izriet komunikatīvā rīcība kā komunikatīvā sociālās rīcības veida derīguma (validitātes vai attiecīgi kompetences) prasības, kuras to atšķir no instrumentālas, racionāli mērķtiecīgas (vācu zwekrational) jeb stratēģiskās rīcības. Stratēģiska rīcība tiecas īstenot vienīgi kādas intereses vai manipulēt ar cilvēkiem: ietekmēt pierunājot un iestāstot – nevis ar komunikatīvu valodas lietojumu, kas būtu, vienīgi mērķtiecīgi sarunājoties (dialoģiska sarunu vadīšana, interaktīva sarunāšanās), bet gan ar stratēģisku valodas lietojumu – tikai vienpusīgu, stratēģisku runāšanu, kurā galvenā valodas funkcija ir cilvēku ietekmēšana.

Turklāt ietekmēšana notiek abos valodas lietojumos un abi, arī stratēģiskā rīcība, ir sociālās rīcības veidi. Rīcība ir sociāla, ja tā attiecas un savā norisē ir vērsta uz citu personu uzvedību, turklāt šo “citu” uzvedības priekšnoteikums atšķirībā no rīcības nav šo cilvēku apziņa, motīvi un nodomi, lai gan ķermeniskās pazīmes, piemēram, nosarkšana, var radīt metakomunikatīvu iedarbību, kas pastiprina komunikatīvo rīcību vai pretdarbojas tai. Sociālajā rīcībā lingvistiskā komunikācija vienmēr ir intencionāla (ar nodomu), taču saprašanās dialoga rezultātā, atšķirībā no vienpusējas priekšstatu izplatīšanas (propagandas), parasti ir noturīgāka un ilgtspējīga. Vienīgi tad, kad ir ievērotas minētās derīguma (arī nozīmības jeb validitātes) prasības, patiešām ir iespējams nonākt pie saprašanās nevardarbīgas komunikācijas ceļā. Ja derīguma prasības netiek izpildītas vai pat tiek izmantots spiediens, tad tā ir stratēģiskā rīcība: ar “citu” ir jāmanipulē un tas jāpierunā.

Līdzās valodā izteikto apgalvojumu saprotamībai (1) jebkurš komunikants šīs teorijas skatījumā izraisa komunikatīvās rīcības kompetences prasības arī pēc patiesības (2), atklātības (3) un pareizības (4). Runātājam jākomunicē saprotami, tātad jāievēro valodas gramatiskie un citi noteikumi. Lietām, par ko viņš runā, un līdz ar to viņa apgalvojumiem ir jāatbilst īstenībai, tātad jābūt patiesiem. Tam, ko viņš saka, ir jāatbilst tam, ko uzskata un domā, tātad viņam jākomunicē atklāti un līdz ar to ticami. Viņam jārīkojas pieņemtajā sociālās morāles normu kontekstā, tātad pareizi – morāli attaisnojami. Visas četras izvirzītās komunikācijas kompetences prasības var tikt kritizētas (piemēram, apšaubītas) un ideālā runas situācijā (vācu ideale Sprechsituation) argumentēti pamatotas no varas brīvā diskursā (vācu herrschaftsfreier Diskurs), kurš ir atvērts visiem pilsoņiem un kurā nozīme ir tikai labāko argumentu spēkam. Tātad būtu jāpārliecina ar lietišķiem argumentiem, nevis vienkārši jāpierunā un jāaizrunā ar retoriku, propagandu, maldinošu informāciju, reklāmu un tā tālāk. Mērķis ir demokrātiskā ceļā izveidot sabiedrisko domu. Ja vien argumentu apmaiņa notiek pietiekami ilgi, šādā diskursā ir iespējams panākt vienprātību (konsensu) un problematizēt arī izteiksmes morālo pareizību. Nevis jau iepriekš ir izlemts, kas ir morāli labs vai slikts, bet tikai diskursā tiek mēģināts panākt saprātīgu, racionālu vienprātību par vērtībām.

Augstās kompetences prasības komunikatīvajai rīcībai veido komunikatīvo prātu, kas papildina tīro, praktisko prātu un estēstisko spriestspēju jeb gaumi un raksturo komunikācijas ētiskos mērķus un diskursa ētiku kā komunikatīvu paņēmienu. Komunikatīvais prāts un diskursa ētika balstās arī uz iepriekš publiskās sfēras teorijā izstrādātajiem trim kritiskā diskursa principiem, kuri līdzās kompetences prasībām tāpat kalpo par komunikatīvo rīcību noteicošajām normām.

Komunikatīvās rīcības teoriju izstrādāja un 1981. gadā publicēja vācu sociologs un sociālfilozofs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), balstoties uz interpretīvās socioloģijas rīcības teoriju, runas aktu teoriju un citām valodniecības, sevišķi valodas pragmatikas, teorijām. Šī teorija turklāt izauga no paša J. Hābermāsa publiskās sfēras teorijas (1962).

Viņa koncepcijā tās darbības, ko britu filozofs Džons Langšovs Ostins (John Langshaw Austin) savā valodas darbību teorijā apzīmēja par ilokutīvām, attiecināmas uz komunikatīvo rīcību kā vienu no diviem sociālās rīcības veidiem. Savukārt darbības, ko Dž. L. Ostins nosauca par perlokutīvām, līdzinās tām, ko J. Hābermāss raksturo kā otru sociālās rīcības veidu – stratēģisko rīcību.

Turklāt plurālistiskajās, iekšēji diferencētajās sabiedrībās un globālā mērogā vienu noteiktu morāli (piemēram, kristīgo morāli) vairs nav iespējams uzskatīt par vispārēji saistošu. Katrā ziņā aktori izmanto visai dažādus pamatojumus, kādēļ noteikts rīcības veids ir vērtējams kā labs vai slikts. Šeit kā alternatīva tiek iesaistīts J. Hābermāsa radītais komunikatīvais paņēmiens – diskursa ētika.

Atsevišķus komunikatīvās rīcības teorijas aspektus tās tālākattīstītāji ir izvērsuši plašāk. Piemēram, ja komunikatīvās rīcības produktu – zīmi – nav iespējams saņemt vai saprast, tiek runāts nevis par izdevušos, pilnvērtīgu komunikāciju, bet gan tikai par komunikācijas aktu, šajā gadījumā – komunikācijas mēģinājumu. Ar komunikatīvo rīcību saprot arī komunikatīvo darbību, resp., šo darbību radīto produktu tālāku nodošanu, apstrādi un saprašanu. Kopumā komunikatīvā rīcība tiek uzskatīta par nepieciešamu, bet ne pietiekamu nosacījumu komunikācijai kā sociālās mijiedarbības (interakcijas) procesam.

Jau pats teorijas autors J. Hābermāss nepārprotami atzinis, ka runa ir par ideālu komunikācijas gadījumu, tāpēc ka ikdienā četras komunikatīvās rīcības kompetences prasības ne vienmēr tiek īstenotas. Arī reaģējot uz tamlīdzīgiem kritiķu iebildumiem par teorijas trūkumiem, viņš konsekventi norāda uz normatīvo komunikācijas ideālu kā diskursa ētikas funkcionālo prasību “kontrafaktisko spēkā esamību”. J. Hābermāss vienmēr ir darbojies un darbojas ne tikai zinātniskajā, bet arī praktiskajā publicistikā, un kā intelektuālis aizvien ieņem asu nostāju aktuālajās politiskajās diskusijās.

Diskursa modelis tiešām var arī nepiedāvāt atbilstošu empīrisko aprakstu, bet tam ir vismaz kontrafaktiskā nozīme, tātad tas raksturo demokrātijas teorijas ideālu, uz ko orientēties visiem par to atbildīgajiem komunikācijas partneriem – žurnālistiem, politiķiem, sabiedrisko attiecību darbiniekiem un pilsoņiem, lai brīvā sabiedrībā būtu iespējama leģitīma politiskā vara.

Prasme un vēlme sarunāties, veidot dialogu, rast konsensuālus risinājumus, saprasties, izveidot komunikācijas (saprašanās) kopību un sadarbības attiecības, sasniegt sev vēlamo rezultātu sarunas gaitā, rīkoties sarunu veidā un sarunājot (angļu negotiate) un sadzīvot sarunājoties mūsdienās ir vispāratzīti normatīvie priekšnosacījumi, lai demokrātiskā un civilizētā sabiedrībā padarītu iespējamu sarunāšanos, vienprātību (konsensu), saprašanos (pastāvot kopīgai komunikatīvajai platformai, tātad apspriežamajiem jautājumiem, kuros kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā), saprašanās kopību un attiecīgi sadarbošanos. Līdz ar to sevišķa vērība no kompetenču izglītības viedokļa ir pievērsta komunikācijas pratības (kompetences) praktiskai apguvei, it īpaši sarunu vešanā.