Komunikatīvās rīcības (darbības) teorija atzīst, ka valodas mērķis ir saprašanās. Tā izslēdz citus mērķus, tādēļ ka tādā gadījumā, ja cilvēki neorientētos uz izdevušos saprašanos, bet tikai uz manipulāciju ar pārējiem, viņiem nebūtu jālieto valoda, kas vienmēr piedāvā komunikācijas partnerim (komunikantam) iespēju kritizēt katru runātāja izteikumu. Šī teorija izvērsti pamato, ka no valodas mērķa izriet komunikatīvā rīcība kā komunikatīvā sociālās rīcības veida derīguma (validitātes vai attiecīgi kompetences) prasības, kuras to atšķir no instrumentālas, racionāli mērķtiecīgas (vācu zwekrational) jeb stratēģiskās rīcības. Stratēģiska rīcība tiecas īstenot vienīgi kādas intereses vai manipulēt ar cilvēkiem: ietekmēt pierunājot un iestāstot – nevis ar komunikatīvu valodas lietojumu, kas būtu, vienīgi mērķtiecīgi sarunājoties (dialoģiska sarunu vadīšana, interaktīva sarunāšanās), bet gan ar stratēģisku valodas lietojumu – tikai vienpusīgu, stratēģisku runāšanu, kurā galvenā valodas funkcija ir cilvēku ietekmēšana.
Turklāt ietekmēšana notiek abos valodas lietojumos un abi, arī stratēģiskā rīcība, ir sociālās rīcības veidi. Rīcība ir sociāla, ja tā attiecas un savā norisē ir vērsta uz citu personu uzvedību, turklāt šo “citu” uzvedības priekšnoteikums atšķirībā no rīcības nav šo cilvēku apziņa, motīvi un nodomi, lai gan ķermeniskās pazīmes, piemēram, nosarkšana, var radīt metakomunikatīvu iedarbību, kas pastiprina komunikatīvo rīcību vai pretdarbojas tai. Sociālajā rīcībā lingvistiskā komunikācija vienmēr ir intencionāla (ar nodomu), taču saprašanās dialoga rezultātā, atšķirībā no vienpusējas priekšstatu izplatīšanas (propagandas), parasti ir noturīgāka un ilgtspējīga. Vienīgi tad, kad ir ievērotas minētās derīguma (arī nozīmības jeb validitātes) prasības, patiešām ir iespējams nonākt pie saprašanās nevardarbīgas komunikācijas ceļā. Ja derīguma prasības netiek izpildītas vai pat tiek izmantots spiediens, tad tā ir stratēģiskā rīcība: ar “citu” ir jāmanipulē un tas jāpierunā.
Līdzās valodā izteikto apgalvojumu saprotamībai (1) jebkurš komunikants šīs teorijas skatījumā izraisa komunikatīvās rīcības kompetences prasības arī pēc patiesības (2), atklātības (3) un pareizības (4). Runātājam jākomunicē saprotami, tātad jāievēro valodas gramatiskie un citi noteikumi. Lietām, par ko viņš runā, un līdz ar to viņa apgalvojumiem ir jāatbilst īstenībai, tātad jābūt patiesiem. Tam, ko viņš saka, ir jāatbilst tam, ko uzskata un domā, tātad viņam jākomunicē atklāti un līdz ar to ticami. Viņam jārīkojas pieņemtajā sociālās morāles normu kontekstā, tātad pareizi – morāli attaisnojami. Visas četras izvirzītās komunikācijas kompetences prasības var tikt kritizētas (piemēram, apšaubītas) un ideālā runas situācijā (vācu ideale Sprechsituation) argumentēti pamatotas no varas brīvā diskursā (vācu herrschaftsfreier Diskurs), kurš ir atvērts visiem pilsoņiem un kurā nozīme ir tikai labāko argumentu spēkam. Tātad būtu jāpārliecina ar lietišķiem argumentiem, nevis vienkārši jāpierunā un jāaizrunā ar retoriku, propagandu, maldinošu informāciju, reklāmu un tā tālāk. Mērķis ir demokrātiskā ceļā izveidot sabiedrisko domu. Ja vien argumentu apmaiņa notiek pietiekami ilgi, šādā diskursā ir iespējams panākt vienprātību (konsensu) un problematizēt arī izteiksmes morālo pareizību. Nevis jau iepriekš ir izlemts, kas ir morāli labs vai slikts, bet tikai diskursā tiek mēģināts panākt saprātīgu, racionālu vienprātību par vērtībām.
Augstās kompetences prasības komunikatīvajai rīcībai veido komunikatīvo prātu, kas papildina tīro, praktisko prātu un estēstisko spriestspēju jeb gaumi un raksturo komunikācijas ētiskos mērķus un diskursa ētiku kā komunikatīvu paņēmienu. Komunikatīvais prāts un diskursa ētika balstās arī uz iepriekš publiskās sfēras teorijā izstrādātajiem trim kritiskā diskursa principiem, kuri līdzās kompetences prasībām tāpat kalpo par komunikatīvo rīcību noteicošajām normām.