Sociālā sistēma tiek uzlūkota kā vērtīgāka par to veidojošo sastāvdaļu (elementu) summu, ar sistēmai piemītošām papildu iezīmēm, kas nepiemīt sastāvdaļām pašām par sevi. Sistēmas elementi jeb komponenti (darbības vai komunikācijas procesi, nevis personas) atrodas nevis nejaušās, bet gan funkcionālās attiecībās, kuras savukārt veido vairāk vai mazāk sarežģītas (kompleksas) struktūras (ar struktūru apzīmējot attiecības). Sistēmas integrācijai un tālākai pastāvēšanai izšķiroši ir saglabāt sistēmas ārējās robežas. Sistēmteorētiskā skatījumā sociālās sistēmas primārā funkcija vienmēr ir nodrošināt savu pastāvēšanu un pieslēgšanās spēju turpmākajām operācijām. Sistēmas operācijas ir funkcionālas, ja tās sekmē sistēmas pastāvēšanu un sniedz devumu citām sistēmām. Tādējādi sistēmām jāspēj risināt problēmas un jāspēj sistēmas iekšienē mazināt ārējās vides sarežģītību (kompleksitāti). Sistēmteorija apskata kopsakarības starp plašsaziņas (masu komunikācijas) apakšsistēmu un kopējo sabiedrības sistēmu. Tā izskaidro, ka un kādā veidā politiskās gribas un sabiedriskās domas, kā arī kultūras un nacionālās identitātes veidošanos nosaka plašsaziņas (masu) mediji, īpaši ar savu dienas kārtību (arī tematisko darba kārtību; agenda setting) un savu piedāvājumu daudzveidību. Sistēmteorija parāda, ka un kādēļ, lai būtu funkcionāli, plašsaziņas mediji ir autonomi nodalījusies (diferencējusies) sabiedrības apakšsistēma ar savu pašregulāciju un paškontroli. Tāpat norāda arī uz atgriezenisko saiti (feedback) ar pārējām četrām sabiedrības funkciju (apakš)sistēmām, ko veido ievades datu (inputs) un produktu (outputs) attiecības: sociālās kultūras (sociāli kulturālo jeb kultūrsociālo), ekonomikas (ekonomisko), politikas (politisko) un tiesību (juridisko) sistēmu.