Dienas kārtības teorija pieder pie mediju efektu teorijām, skaidrojot mediju ietekmi uz sabiedrību kā kognitīvu efektu. Šī teorija izvērtē saikni starp mediju atspoguļoto saturu un sabiedrības uzmanību pret mediju saturā izceltajiem jautājumiem.
Teorija ir viena no pirmajām un viena no populārākajām komunikācijas teorijām, jo tā analizē sabiedrības un mediju satura ilgtermiņa kumulatīvu mijiedarbību, izvērtējot, kā sabiedrībā veidojas stabilas attieksmes un zināšanas par konkrētiem jautājumiem.
Dienas kārtības teorijas pamatā ir divi galvenie pieņēmumi. Pirmais attiecas uz mediju praksi un konstatē, ka mediji nevis vienkārši atspoguļo notikumus, bet atspoguļojumu ietekmē mediju veiktā notikumu atlase un informācijas pielāgošana savam formātam. Šajā līmenī dienas kārtības efekta mehānismus, detalizēti analizējot mediju un informācijas sniedzēju iedarbības faktorus, izvērš vēl divas komunikācijas teorijas ‒ vārtu sargāšanas teorija un izvirzīšanas teorija. Otrs pieņēmums: jo lielāku uzmanību mediji pievērsīs notikumam, jo svarīgāks tas izskatīsies sabiedrības acīs.
Abi pieņēmumi atspoguļo divus teorijas līmeņus. Pirmajā līmenī tiek meklētas kopsakarības starp mediju saturā izceltajiem jautājumiem un tiem pievērsto sabiedrības uzmanību, otrajā līmenī dienas kārtības noteikšanas procesus raksturo notikumiem pievienotā relatīvā nozīme, ko rada mediju interese par tiem: publikāciju biežums, intensitāte, notikumu, personību, problēmu vērtējums. Šajā līmenī papildu aspektus dienas kārtības skaidrojumam piedāvā rāmēšanas teorija.
Teorija izdala trīs dienas kārtības: sabiedrības, mediju un politisko dienas kārtību. Sabiedrības dienas kārtība tiek asociēta ar situāciju, kad mediju saturā izceltos būtiskos jautājumus nosaka sabiedrība. Mediju dienaskārtība nozīmē, ka mediji patstāvīgi definē nozīmīgos jautājumus un piedāvā tos sabiedrībai. Politiskā dienas kārtība veidojas, kad politikas veidotāji nosaka sabiedrības un mediju dienas kārtību.
“Dienas kārtība” ir galvenais šīs teorijas jēdziens. Lai skaidrotu šo abstrakto terminu, pētnieki dienas kārtībai pievieno citus ar komunikācijas procesu saistītus aspektus, kas raksturo mediju saturu: statusa (svarīguma) noteikšanu, nozīmes piešķiršanu, stereotipu radīšanu, tēla veidošanu.
Dienas kārtības teorijā vienlīdz svarīgi ir objekti, kam pievērta uzmanība, un šo objektu īpašības. Teorijas skatījumā dienas kārtības noteikšanā nozīmīgs ir gan objektu (problēmas, personības, notikumi u. c.) atlases process, gan rāmējumu izvēle, kas palīdz domāt par izvēlētajiem objektiem. Ziņu dienas kārtības izpratnei nozīmīgs ir ziņu vērtības (newsworthiness) jēdziens, kas izskaidro procesu, kurā žurnālisti un vēlāk sabiedrības pārstāvji domā par mediju saturā izceltajiem objektiem (notikumi, problēmas, personības). Tomēr jāapzinās, ka mediji dažādi var rāmēt no ziņu vērtības viedokļa nozīmīgos objektus.
Pētījumos, kas analizē mediju dienas kārtībā iekļauto objektu rāmējumu, atklātas iespējas novērtēt dienas kārtības ietekmi uz uzvedību: ziņu saturā kādam jautājumam piešķirtie raksturojumi var tieši ietekmēt sabiedrisko domu. 20. gs. beigās veiktie pētījumi deva iespēju secināt, ka, piemēram, starptautisko ziņu izvēle medijos nosaka ne tikai sabiedrības zināšanas, bet arī labvēlīgāku vai nelabvēlīgāku attieksmi pret konkrētajiem notikumiem.
Teorijas attīstības gaitā nācies papildināt amerikāņu politologa Bernarda Koena (Bernard Cohen) bieži lietoto dienas kārtības procesa raksturojumu, ka mediji nevar noteikt, ko sabiedrībai domāt (viedoklis, sabiedriskā doma), bet tie ļoti veiksmīgi spēj norādīt, par ko domāt (temati, problēmas). Vēlākie dienas kārtības un mediju rāmēšanas pētījumi parāda, ka mediji ne tikai piedāvā sabiedrībai jautājumus, par kuriem domāt, bet var noteikt arī to, kā sabiedrībai domāt par mediju izmanības lokā esošajiem jautājumiem (cik lielu izmanību tiem pievērst), un to, ko domāt (veidot attieksmi, viedokli) par medijos atspoguļoto.
Šī teorija ir viena no nozīmīgākajām arī pētījumos, kas cenšas aptvert mūsdienu komunikācijas vidi, kurā profesionāli plašsaziņas mediji vairs nav vienīgie vai galvenie svarīgāko notikumu definētāji, jo līdzās mediju saturam sabiedrībai pieejams citu informācijas sniedzēju (sociālo mediju platformas, politiskā komunikācija, reklāmas un sabiedrisko attiecību vēstījumi u. c.) piedāvātais saturs. Tā ir trešā līmeņa jeb tīkla dienas kārtības teorija, ko 2011. gadā izveidoja Leia Guo (郭磊) un Maksvels Makombss (Maxwell McCombs). Tās pamatā ir hipotēze, ka savstarpēji saistītos tīklos konkrētai tēmai pievērstā uzmanība var tikt pārnesta no mediju dienas kārtības uz sabiedrības dienas kārtību. Tie ir pētījumi, kuros izvērtēts, kāda ir profesionālo mediju dienas kārtības loma sociālo mediju komunikācijas saturā, vai un kā mediji nosaka jautājumus, par kuriem diskutē sociālo mediju lietotāji. Nozīmīgi ir arī pētījumi, kas analizē, kā sociālo mediju diskusiju jautājumi ietekmē plašsaziņas mediju dienas un politisko dienas kārtību.
Dienas kārtības teorijas attīstībā var noteikt trīs fāzes. Pirmajā fāzē teorija skaidroja komunikācijas un sabiedrības viedokļa veidošanās procesus, dienas kārtības efekta atšķirības, mediju dienas kārtības avotus un dienas kārtības efekta sekas. Otrajā tās fāzē dienas kārtības noteikšana tika paplašināta uz citām jomām (politika, sports, bizness u. c.), pievienojot dienas kārtības noteikšanas faktoriem dienas kārtības veidošanas (agenda bulding) nosacījumus. Trešajā tās fāzē dienas kārtības pētījumi papildināti ar hipotēzēm par uzmanības virzīšanu, orientācijas nepieciešamību un rāmēšanu.