Tās ietver daudzveidīgu teorētisko mācību kopu, kas atšķiras pēc skatījuma veida (pragmatiskās, kritiskās, normatīvās u. tml.), plašuma (makrolīmeņa, mezolīmeņa un mikrolīmeņa jeb starppersonu komunikācijas teorijas, grupu, masu komunikācijas teorijas) un skaidrojuma priekšmeta (sistēmas, rīcības, efektu, grupu un tīklu komunikācijas, pārliecināšanas teorijas). Daļa teoriju ir starpdisciplināras vai skaidro jomas, kas atrodas uz robežas ar citu zinātņu nozarēm – socioloģiju, politoloģiju, psiholoģiju, valodniecību un informātiku.

Komunikācijas problemātika iezīmējas jau Platona (Πλάτων) filozofijā un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) retorikas mācībā, tomēr atsevišķi komunikācija kā teoriju objekts tiek atklāta 20. gs. 20.–30. gados, kad tiek pievērsta uzmanība komunikācijas un mediju nozīmei sabiedrības viedokļu veidošanā. Komunikācijas procesa skaidrojumam tiek pielāgotas dažādu sociālo un humanitāro zinātņu jomās tolaik aktuālās teorētiskās pieejas – semiotika, strukturālisms, funkcionālisms, matemātiskā informācijas teorija, biheiviorisms, marksisms un citas.

Var izdalīt vairākas teoriju kopas, kas veidojas ap tipiskākajām problēmām.

Starppersonu komunikācijas teorijas apraksta komunikāciju un attiecības starp personām lielākoties psiholoģiskā aspektā.

Kognitīvās disonanses teorija (Cognitive Dissonance Theory) ir viena no pirmajām starppersonu komunikācijas teorijām, kas skaidro, kā persona rīkojas, ja uztver atšķirīgas zināšanas vai saskaras ar pretēju izpratni. Teoriju izveidojis amerikāņu sociālpsihologs Leo Festingers (Leo Festinger) 1957. gadā, aprakstot šo stāvokli kā kognitīvo disonansi – diskomforta sajūtu. Tā atkarīga no personas iesaistes, atšķirīgo uzskatu noturīguma un iespējām racionāli izprast situāciju. Izpratnes pārvarēšanai cilvēks vai nu maina savu attieksmi vai zināšanas, vai arī savas zināšanas papildina.

Sociāli kognitīvā teorija (Social Cognitive Theory) jeb sākotnēji sociālās mācīšanās teorija (Social Learning Theory) nosaka, ka cilvēks iemācās uzvedības modeļus nepastarpināti no vides (Bobo lelles eksperiments), un piedāvā analīzes modeli cilvēka uzvedībai, ko nosaka trīs veidu faktori – personiskie, uzvedības un (sociālās) vides. Izziņas procesu šī teorija raksturo caur pašefektivitāti – spriedumu par spēju organizēt un izdarīt darbības, paredzot to sekas. 20. gs. 60. gadu sākumā šo teoriju formulēja amerikāņu psihologs Alberts Bandura (Albert Bandura).

Nedrošības mazināšanas teorija (Unctertainty Reduction Theory) skaidro, kā cilvēki, komunicējot ar svešinieku, cenšas mazināt uzvedības un kognitīvo nedrošību ar noteiktu kognitīvo stratēģiju: 1) ievāc informāciju par normām un noteikumiem, kas jāievēro; 2) aktīvi apmainās ar personiska rakstura informāciju – par uzskatiem, viedokļiem, idejām, vērtībām; 3) saskaņo plānus. Viņu uzvedību raksturo aktivitāte, pasivitāte vai interaktivitāte. Teoriju radījuši Čārlzs Bergers (Charles Berger) un Ričards Kalabrīss (Richard Calabrese).

Atribūcijas teorija (Attribution theory) parāda, kā cilvēki saprot savu u. c. uzvedību, piedēvējot tai racionālus cēloņus, kurus atraduši paša (iekšējā atribūcija – motīvi, emocijas) vai vides (ārējā atribūcija – citi cilvēki un lietas) iedarbībā un apstākļos. Teoriju formulējis austriešu izcelsmes psihologs Fricis Heiders (Fritz Heider).

Simboliskais interakcionisms (Symbolic interactionism) – teorija, kas uzskata, ka zināšanas, tai skaitā par sevi, rodas sociālā mijiedarbībā un komunikācijas procesā, veidojoties simboliem, kas fiksē nozīmes. To izstrādājis Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) un tālāk attīstīja Herberts Džordžs Blamers (Herbert George Blumer). Cilvēks ir domājoša, jūtoša un sociāla būtne, kas mijiedarbojas ar vidi, kurā atrodas. Cilvēks ir aktīva būtne, kas uztver, piešķir nozīmes, saprot, veido zināšanas un ietver tās simbolos – tas notiek komunikācijas procesā kā mijiedarbība, simbolizācija un atklāšanās. Tieši šādi veidojas arī patība – apzinot savu iekšējo, domājošo pusi un sociālo, komunicējošo pusi.

Paloalto skolas interakcioniskā skatījuma (Interactional View) pamatā ir ideja, ka mijiedarbībā, attiecībās veidojas cilvēka personība un raksturs. Viens no ievērojamākajiem skolas pārstāvjiem Pols Voclaviks (Paul Watzlawick) formulējis piecas aksiomas komunikācijas izprašanai: 1) cilvēks nevar nekomunicēt; 2) komunikācijā var izšķirt tās saturu un attiecības, turklāt attiecības nosaka saturu; 3) komunikāciju partneri strukturē atšķirīgi, bet svarīga ir punktuācija – cēloņa un atbildes reakcijas nodalīšana; 4) komunikācijā ir digitāli un analogi elementi, piemēram, valoda un žesti; 5) komunikācijas notikumi izkārtojas gan simetriski (saskaņojot), gan komplimentāri (pievienojot jaunas pieredzes un zināšanas).

Masu mediju teorijas apraksta tehnoloģiski pastarpinātu komunikāciju, kurā komunikators darbojas sarežģītā organizācijā, bet informācijas saņēmējs ir masas – neviendabīga, izkliedēta, viegli manipulējama auditorija ar zemu apziņas līmeni. Visbiežāk pievēršas mediju sistēmas un efektu skaidrojumam.

Pirmās masu mediju teorijas – burvju lodes (Magic Bullet) teorija un zemādas injekcijas (Hypodermic Needle) teorija –, kas parādījās ASV pirms Otrā pasaules kara, uzsvēra efektu tiešumu, iedarbības spēku un nemanāmību – mediju ziņa sasniedz cilvēku kā burvju lode, un tās saturs tiek nemanāmi injicēts viņa apziņā un zemapziņā. Analizējot plašus statistikas datus un mediju vēstījumu sekas, tādi pētnieki kā Pols Lazarsfelds (Paul Lazarsfeld) un Herta Hercoga (Herta Herzog) uzsvēra nepieciešamību sīkāk izpētīt sakarību starp mediju vēstījumu un auditorijas reakciju. Nākamajā gadu desmitā šīs hipotēzes tika pārskatītas un tika formulēta teorija, kurā tas, kā auditorija saprot vēstījumu un reaģē uz to, veidojas, gan tieši saņemot ziņu no medijiem, gan arī ieklausoties viedokļu līderu interpretācijā par ziņā ietverto tēmu. Šo teoriju tās veidotāji P. Lazarsfelds un Elihu Kacs (Elihu Katz) nosauca par divu soļu plūsmas teoriju (Two Steps Flow Theory). Viņi analizēja vēlēšanu un komercreklāmu kampaņas un salīdzināja ar vēlēšanu un preču pārdošanas rezultātiem, kā arī auditorijas viedokļiem, secinot, ka sekas mediju vēstījumam nav tiešas – viedoklis veidojas sociālajās attiecībās. Reakcija uz mediju vēstījumu nav tieša un nepastarpināta, to ietekmē sociālās attiecības; mediju vēstījumu uztveršana nenozīmē, ka atbilde būs paredzama; mediji sacenšas ar citiem ideju, zināšanu un varas avotiem. Indivīdi ir vai nu aktīvi vēstījumu uztvērēji un izplatītāji, vai arī pasīvi.

Vēlākās teorijas masu mediju iespaidu skaidroja kā kognitīvu efektu. Viena no ietekmīgākajām ir dienas kārtības teorija (Agenda setting theory). To, balstoties uz Voltera Lipmena (Walter Lippman) 20. gs. 20. gadu beigās izteikto hipotēzi, izstrādājuši un praksē pārbaudījuši pētnieki Donalds Šovs (Donald Shaw) un Maksvels Makombss (Maxwell McCombs), secinot, ka cilvēki domā par tēmām, ko atlasa, sakārto un formulē masu mediji. Tātad mediju dienas kārtība kļūst par sabiedrības dienas kārtību – jo vairāk uzmanības medijos atvēlēts jautājumiem, jo tie tiek uzskatīti par svarīgākiem. Džeimss Dīrings (James Dearing) un Everets Rodžerss (Ewerett Rogers) izvirzījuši trīs dienas kārtības veidus – mediju dienas kārtību, sabiedrisko (publisko) dienas kārtību, politisko dienas kārtību –, kas savstarpēji ietekmē cita citu, turklāt mediju dienas kārtību ietekmē arī “reālās pasaules notikumi” ārpus trīs minētajām dienas kārtībām. Teoriju papildina kognitīvas ievirzes skaidrojumi.

Rāmēšanas teorija (Framing Theory) apraksta, kā, izmantojot dažādus tekstveides vai attēla elementus, tēmai tiek piešķirts rāmējums – auditorija ievirzīta domāt par tēmu noteiktā veidā, izmantojot atmiņā esošu modeli vai shēmu. Šādas idejas vispirms publiskās komunikācijas jomai formulēja sociologs Ērvings Gofmens (Erving Goffman), bet mediju darba analīzei sīkāk izstrādāja Roberts Entmens (Robert Entman).

Izvirzīšanas teorija (Priming Theory) atklāj, kā dažādas tēmas cilvēku apziņā saistās ar citām tēmām un kā mediji, izvirzot priekšplānā noteiktas tēmas, izraisa cilvēku apziņā noteiktas asociācijas. 1982. gadā šo teoriju radījis Šanto Ijengars (Shanto Iyengar), Marks Pīters (Mark Peter) un Donalds Kinders (Donald Kinder).

Demokrātijas apstākļos mediju brīvību garantē konstitūcija. Normatīvās teorijas (Normative Theories) nosaka, ka mediji ir atbildīgi arī sabiedrības priekšā, jo sociālajā sistēmā veic ne vien uzraudzības, korelācijas, kultūras mantojuma nodošanas un izklaides funkcijas, bet arī konstruē sabiedrisko realitāti. 1947. gadā ASV Preses brīvības komisija pievienoja preses brīvības konceptam sociālās atbildības konceptu, kas attiecībā uz medijiem nosaka: 1) pilnu, patiesu notikumu attēlojumu nozīmi garantējošā kontekstā; 2) viedokļu un kritikas forumu; 3) visu sabiedrības grupu reprezentāciju, sabiedrības vērtību un mērķu izskaidrošanu.

Tomēr mediju normatīvās sistēmas dažādās valstīs, kultūrās un sabiedriski politiskajās sistēmās atšķiras. Freds Sīberts (Fred Siebert), Teodors Pītersons (Theodore Peterson) un Vilbers Šramms (Wilbur Schramm) darbā “Četras preses teorijas” (Four Theories of the Press, 1956) aprakstījis autoritāro, libertāriešu, padomju un sociālās atbildības normatīvo sistēmu, savukārt Daniels Hallins (Daniel Hallin) un Paolo Mančīni (Paolo Mancini) darbā “Salīdzinot mediju sistēmas: trīs mediju un politikas modeļi” (Comparing Media Systems: Three Models of Media and Politics, 2004) izstrādājuši konceptuālo struktūru mediju sistēmu salīdzināšanai un aprakstījuši kā konceptuāli atšķirīgus Vidusjūras jeb polarizēti plurālistisko modeli, Ziemeļeiropas un Centrāleiropas jeb demokrātiski korporatīvo modeli un Ziemeļatlantijas jeb liberālo modeli.

Viens no svarīgākajiem konceptiem mediju komunikācijas teorijās ir informācijas atlase, ko veic mediji. Vārtu sargāšanas teorija (Gatekeeping Theory) skaidro, kā mediji definē aktualitāti, atlasot ziņas no avotiem un tās noformējot. To, ka informācija nolūkā sasniegt uztvērēju iziet cauri atlases vārtiem, pirmais definēja sociālpsihologs Kurts Levins (Kurt Lewin) 1943. gadā, bet 1950. gadā redakcijas darba izpratnei lietoja Deivids Vaits (David Manning White). Vēlāk vārtu sargāšanas modelis papildināts, ieviešot dažādu vārtu struktūru ar atšķirīgiem atlases mērķiem, kā arī aprakstot sabiedrisko, institucionālo, organizacionālo, rutīnas un individuālo prakšu iespaidu uz vārtsargu darbu. 2009. gadā Pamela Šūmeikere (Pamela Shoemaker) un Tims Voss (Tim Vos) vārtu sargāšanas modeli izmantojuši arī informācijas plūsmas raksturošanai internetā.

Mediju sociālo un kultūras efektu teorijas apraksta fenomenus, kurus masu mediji rada specifiskajā masu auditorijā, kas teorijās konceptualizēta gan kā pasīva, gan kā aktīva. Turklāt argumentācijās ņemti vērā gan sociāli psiholoģiskie, gan sociāli ekonomiskie un kultūras priekšnoteikumi.

Mediju lietojuma un apmierinājuma teorija (Uses and gratification approach) pēta auditoriju, lai noskaidrotu vajadzības, kas cilvēkiem liek pievērsties medijiem, un cilvēku apmierinājumu mediju lietojumā. Teorijas pirmsākumi meklējami P. Lazarsfelda, H. Hercogas, Bernarda Barelsona (Bernard Barelson) uzskatos 20. gs. 40. gados. Teorijas autori izvirzīja domu, ka jāpēta nevis tas, ko mediji dara ar cilvēkiem, bet tas, ko cilvēki dara ar medjiem. Autori secinājuši, ka cilvēki lieto medijus dažādiem mērķiem un vajadzībām, kas izriet no viņu personiskajiem uzskatiem, vērtējumiem, vajadzībām un paradumiem. Pēc Džeja Blamlera (Jay Blumler), Maikla Gureviča (Michael Gurevitch) un E. Kaca ietekmīgā raksta “Indivīda un masu komunikācijas mijiedarbība” (Utilization of mass communication by the individual, 1974) 1974. gadā lietojuma un apmierinājuma paradigmu papildinājuši Karls Ēriks Rozengrens (Karl Erik Rosengren), Filips Palmgrīns (Philip Palmgreen), Deniss Makveils (Denis McQuail) un citi. Galvenās atziņas ietver, ka auditorija ir aktīva, tādēļ jāpētī motīvi, kas nosaka mediju, žanru un specifiska satura izvēli, ko dažādo gaume, kas balstīta noteiktā kultūrā un vada izvēli no iespējām uz apmierinājumu. Noteiktas sociālas un psiholoģiskas vajadzības rada gaidas, kas vērstas pret medijiem vai citiem avotiem. Gaidas noved pie dažādiem mediju dispozīcijas veidiem, kas sniedz vajadzību apmierinājumu un rada arī citas (negaidītas un gaidītas) sekas. Visbiežāk identificētās vajadzības ir informācija, zināšanas, personiskās attiecības, socializācija un personiskā identitāte un izklaide, relaksācija un bēgšana no sociālās problemātikas.

Aptverošu mediju iedarbības modeli 1976. gadā piedāvāja Sandras Bolas-Rokīčas (Sandra Ball-Rokeach) un Morisa Deflēra (Maurice DeFleur) mediju sistēmas atkarības teorija (Media – System Dependency Theory), kurā aprakstīts, kā indivīds, kam mediji palīdz apmierināt viņa vajadzības pēc pārskata par sabiedrībā notiekošo un par jēgietilpīgu sociālo darbību, kā arī vajadzību aizbēgt iztēles pasaulē, kļūst atkarīgs no medijiem un tādējādi pakļauts to ietekmei, kas izpaužas kā kognitīvas, afektīvas un uzvedības izmaiņas trijos līmeņos – individuālajā (mikro) līmenī, grupu/ organizāciju (mezo) līmenī un dažādu sabiedrības sistēmu makrolīmenī (politikā, ekonomikā, kultūrā, izglītībā u. c.) –, kas ietekmē arī pašu mediju darbību. Turklāt visas sabiedrības daļas mediji nesasniedz vienādi.

Atšķirības informācijas daudzumā un piegādes laikā, kas tālāk veido atšķirības izpratnes padziļinātībā, apraksta informācijas jeb zināšanu plaisas teorija (Knowledge Gap Theory), ko 1970. gadā piedāvājis Filips Tičenors (Philip Tichenor), Džordžs Donohjū (George Donohue) un Klarisa Oliena (Clarice Olien). Tā apraksta sociāli ekonomisko un izglītības faktoru ietekmi uz zināšanām, kas rodas no mediju patēriņa informācijas ieguvē – ja palielinās informācijas plūsma, labāk izglītotie un labāk situētie sabiedrības locekļi ātrāk iegūs plašākas un dziļākas zināšanas par notikumu.

Viens no ietekmīgākajiem mediju komunikācijas teorijas modeļiem ir vācu pētnieces Elizabetes Noelles-Neimanes (Elisabeth Noelle-Neumann) klusuma spirāles teorija (Spiral of Silence Theory). Saskaņā ar to cilvēki, baidoties no izolācijas, pastāvīgi novēro sabiedrībā dominējošos viedokļus un noklusē vai maina savus viedokļus, kas ir pretrunā ar izpatni par vairākuma viedokli un tā attīstības prognozēm.

Vairākas mediju komunikācijas teorijas 20. gs. otrajā pusē aplūko mijiedarbību starp medijiem un kultūru. Kultivācijas teorija (Cultivation Theory) balstās kultūras indikatoru pētījumos, ko no 1967. gada veic Džordžs Gerbners (George Gerbner), Lerijs Gross (Larry Gross), Maikls Morgans (Michael Morgan) un Nensija Siņorelli (Nancy Signorielli). Autori sasaista televīzijas atspoguļojumu ar skatītāju realitātes uztveri, secinot, ka mediji ir sabiedrībā cirkulējošo stāstu, ticējumu un mītu avots, tādēļ tie, kas televīziju skatās vairāk, izveido priekšstatu par sabiedrību citādu un ļaunāku, nekā tā ir, un ir pakļauti viedokļu homogenizācijai. Mediju ietekme šajā teorijā tiek aprakstīta kā ilgtermiņa process, kurā rodas simboliskais vēstījums, kas ietekmē lietotāju paradumus kopumā, nevis atsevišķas darbības.

Kultūras studijas (Cultural Studies) pievēršas kultūras formu izpētei ikdienā. Teorija skaidro mediju un kultūras mijiedarbību marksistiski kritiskā aspektā, ņemot vērā sabiedrības un kultūras hierarhisko uzbūvi, diskursus, varas izpausmes, ideoloģijas un hegemonijas fenomenus, pieņemot, ka masu mediji nevis atspoguļo, bet interpretē, reprezentē un formē sabiedrības realitāti. Sākotnēji Ričards Hogarts (Richard Hoggart) pievērsa uzmanību, ka kultūras formas saskatāmas arī vienkāršo cilvēku (strādnieku) ikdienā. Tā mainījusies mediju un lasītprasmes izplatīšanās ietekmē (populārā kultūra). Pēc Stjuarta Hola (Stuart Hall) domām, tieši medijiem ir īpaša loma pasaules tēla radīšanā un iedarbināšanā, konsensa veidošanā, politisko un ekonomisko interešu pozicionēšanā. Savukārt Reimonds Viljamss (Raymond Williams) rakstījis, ka kultūra liek cilvēkiem atrast gan kopīgas nozīmes, gan kopīgus darbības virzienus, tādēļ, pēc viņa domām, jaunās mediju tehnoloģijas sabiedrība ievieš saskaņā ar savām interesēm un tai jānodrošina mediju tehnoloģiju izmantošanas iespējas dažādām grupām.

Domestikācijas teorija (Domestication Theory) pievēršas tehnoloģiju ienākšanai no sabiedrības, indivīda, grupu prakšu viedokļa. Rodžers Silverstons (Roger Silverstone) ievērojis, ka jauniegūto mediju ierīci katrā mājsaimniecībā uztver atšķirīgi. Jauna medija ienākšana ikdienā nav lineārs process. Tas saistīts ar dažādiem izturēšanās veidiem, modeļiem, ikdienas rituāliem un paradumiem. Šajā procesā var izšķirt četras fāzes: ierīces iegūšana, objektifikācija, iesaistīšana mājsaimniecības ikdienā un konversija.

Inovāciju difūzijas teorija (Diffusion of Innovations Theory), ko radīja Everets Rodžerss (Ewerett Rogers), jauninājumu (tehnoloģiju, metožu utt.) izplatīšanos skaidro kā difūziju, kurā iesaistīti ne tikai mediji, bet arī starppersonu kontakti, turklāt dažādās kultūrās dažādi sabiedrības locekļi reaģē atšķirīgi. Lai izprastu kādas inovācijas difūzijas procesu, jāņem vērā inovācijas specifika, kanāla specifika, sociālās sistēmas īpatnības un laiks. Atšķiras arī tas, kā tiek pieņemts lēmums – individuāli, kolektīvi vai autoritāri.

Mediju ekoloģijas teoriju (Media Ecology), kas tiek saukta arī par tehnoloģiskā determinisma teoriju (Technological Determinism Theory), radījis kanādiešu pētnieks Harolds Iniss (Harold Inis), kas pirmais pievērsis uzmanību sakarībām starp tehnoloģijām, laika un telpas uztveri un ierastām sociālām praksēm. Māršals Maklūens (Marshall McLuhan) izvērsis šīs idejas, raksturojot mediju specifiku. Teorija apraksta, kā mediju tehnoloģijas ietekmē un maina kultūru, sabiedrību un cilvēku, jo katrs medijs pieprasa kādu atšķirīgu jutekļu līdzdarbošanos, laika un telpas izmantojuma un pieredzes formu. Mediji ne tikai dod vairāk iespēju (tālāk, ātrāk, efektīvāk komunicēt), bet arī ierobežo, fokusē, formē sabiedrisko dzīvi, tādēļ "medijs ir vēstījums" – atkarībā no medija mainās vēstījuma saturs. M. Maklūens sava laika elektronisko mediju uzplaukumu interpretē kā atgriešanos klausīšanās laikmetā, kur komunikācijā tiek mobilizēti visi jutekļi.

Organizāciju komunikācijas teorijas pievēršas komunikācijas, informācijas apmaiņas procesu skaidrojumam organizācijās. Tās tuvas vadības teorijām, tomēr fokusējas uz komunikācijas un mediju problemātiku. Piemēram, medija piesātinātības teorija (Media richness theory), ko 1986. gadā izveidojis Ričards Drafts (Richard Draft) un Roberts Lengels (Robert Lengel), skaidro, kā padarīt efektīvāku informācijas aprites procesu organizācijās. Mediju piesātinājumu var noskaidrot, saprotot, kā un cik ilgā laikā medijs var pilnībā novadīt sarežģītu informāciju. Tomēr arī cilvēku attieksme un savstarpējās attiecības nezaudē savu nozīmi, lietojot vai nelietojot kādu mediju darba vietā un darba uzdevumu veikšanai.

Komunikācijas un informācijas tehnoloģiju teorijas skaidro komunikāciju kā informācijas pārraides procesu un pievēršas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietojuma rezultātā notiekošajām pārmaiņām sabiedrības struktūrā un procesos tajā.

Informācijas (matemātiskā) komunikācijas teorija (Information Theory /Mathematical Theory of Communication) radusies, mēģinot noskaidrot komunikācijas sistēmu efektivitāti. Saskaņā ar šo teoriju komunikācijas sistēmas rodas, lai vienā vietā selektēto informāciju kodētā veidā nogādātu reproducēšanai citā vietā. Šādu sistēmu raksturo tādi elementi kā kanāla kapacitāte, trokšņa līmenis, kā arī redundance (informācijas pārbagātība, iepriekš paredzamība) un entropija (sistēmas sabrukšana un pārlādēšanās, jo pavisam paredzamā komunikācijā nav informācijas). Teoriju 1948. gadā formulējis matemātiķis un inženieris Klods Šenons (Claude Shannon). Vorens Vīvers (Warren Weaver) to papildināja ar semantisko dimensiju.

Tīkla jeb tīklotās sabiedrības teorija (Theory of Network Society) – sabiedrības un sociālās komunikācijas makrolīmeņa teorija, kas par komunikācijas pamatmodeli pieņem tīklu – vienību vai krustpunktu kopumu, ko savā starpā vieno saites, kas nodrošina komunikāciju. Tīkla koncepts palīdz saprast mūsdienu sabiedrību tās problēmu un procesu daudzveidībā, kā to savos darbos parādījis Manuels Kastellss (Manuel Castells). Jans van Deiks (Ian van Dijk) ieviesis daudzslāņu pieeju kā tīkla organizācijas princpu, pievēršot uzmanību tam, ka mūsdienu komunikācijas tīkli ietver vairāku līmeņu (individuālo, grupu un organizāciju, sabiedrības) un dažādu veidu tīklus – sociālos, organiskos, neirālos un mediju tīklus.

Aktoru tīkla teoriju (Actor Network Theory) attīstījuši franču sociālantropologi Bruno Latūrs (Bruno Latour) un Mišels Kalons (Michel Callon) un britu sociologs Džons Lovs (John Law), lai saprastu tehnoloģiju nozīmi socialitātes veidošanā un iekļautu aktorus, kas nav cilvēki (objektus un institūcijas), sociālo tīklu iespējamo aktoru lokā.

Šī teoriju kopa ietver teorijas, kas plaši tiek lietotas visās nozarēs, kuras nodarbojas ar valodas lietojumu un tekstu. Tās veido vienu no pamatpieejām komunikācijas teorētiskajā skatījumā, attiecinot valodā atklāto uz citām komunikācijā lietotajām zīmju sistēmām.

Viena no lingvistiski filozofiskajām teorijām ir klasisikā retorikas teorija (Classical Rhetoric Theory). Pirmie komunikācijas teorētiskie elementi parādījās Senās Grieķijas klasiskajā laikmetā, noskaidrojot, kādi elementi runā vislabāk iedarbojas uz auditoriju. Aristotelis (Ἀριστοτέλης) aprakstījis vispirms komunikācijas struktūru – runātājs, runa, klausītājs – un aicinājis aizdomāties par tādiem elementiem kā argumentu izgudrošana, izkārtošana, stils, atmiņa un pasniegšana. Retorikas teorija apraksta ne vien komunikācijas modeli un pārliecināšanas nosacījumus, bet arī retoriskās figūras – vārdu nozīmes pārnesuma veidus, kas nodrošina lietotās valodas izteiksmīgumu.

Argumentācijas teorija (Argumentation Theory) vērsta uz būtisku komunikācijas elementu – argumentu – veidošanu. Tās pirmsākumi ir antīkajā filozofijā (Aristoteļa retorikā), bet komunikācijas teorijas kontekstā 20. gs. tā sīkāk pievēršas tehnikām, ar kurām runātājs pārliecina klausītāju par savu viedokli. Angļu filozofs Stefans Tulmins (Stephen Toulmin) aprakstījis argumentācijas struktūru, iekļaujot apgalvojumu, pamatojumu, garantējumu, atbalsta informāciju, kvalifikatoru, kas nodrošina apgalvojuma skaidrību un pretargumentu atspēkojumu.

Semiotika – zinātne par zīmēm un to lietojumu – piedāvā vienu no komunikācijas teorētiskās izpratnes pamatmodeļiem. Tās aizsācēji ir Čārlzs Sanderss Pērss (Charles Sanders Pierce) un Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure). Loģikas pētnieks Č. S. Pērss izveidojis zīmes trīsdaļīgo modeli, ietverot tajā apzīmēto objektu, tā interpretāciju un zīmi, kas veidojas uz interpretācijas pamata, kā arī aprakstījis dažādas zīmju klasifikācijas sistēmas pēc sakariem starp zīmes elementiem. F. de Sosīrs aprakstījis divdaļīgu zīmes modeli, kas sastāv no apzīmētāja (zīmes skaniskā koncepta) un apzīmētā (apzīmētā objekta koncepta), un raksturojis zīmju lietošanas nosacījumus, nošķirot sistēmu (valodu) un tās konkrēto realizāciju (runu), sociālo un individuālo aspektu zīmju lietojumā, kā arī paradigmatiskos un sintagmatiskos sakarus starp zīmēm. F. de Sosīra pieeju – semioloģiju – savos pētījumos attīstījis Rolāns Barts (Roland Barthes), kas analizējis zīmju lietošanu masu komunikācijā kā modernu mitoloģiju, bet abas zīmes izpratnes tradīcijas komunikācijas analīzes vajadzībām apvienojis itāļu semiotiķis Umberto Eko (Umberto Eco).

Runas aktu teorija (Speech act theory) radusies linvistiskās filozofijas jomā. Britu filozofs Džons Langšovs-Ostins (John Langshow Austin), atsaucoties uz Ludviga Vitgenšteina (Ludwig Wittgenstein) pārspriedumiem par valodas dabu, pirmais iztirzāja ideju par dažādu izteikumu veidu saistību ar realitāti, secinot, ka daudzi no tiem nevis konstatē kaut ko realitātē esošu, bet izteikti, lai panāktu noteiktas izmaiņas, respektīvi, darbības. Viņš pētīja šādu izteikumu veidus un veiksmes nosacījumus, izšķirot lokūcijas, illokūcijas un perlokūcijas aspektus runas aktā, un veidoja runas aktu klasifikāciju. Džons Serls (John Searl) tālāk pilnveidoja šo klasifikāciju, padarot to pārskatāmu ar pieciem izteikumu – runas darbību veidiem. Tie ir: apgalvojumi, pavēles, solījumi, ekspresīvie izteikumi un deklarācijas.

Relevances teorija (Relevancy theory) ir pragmatiski ievirzīta un skaidro, kā runātājs netieši norāda uz kontekstu, kādā jāsaprot uztvertais, taču uztvērējs savu atšķirīgo mērķu vai citu īpatnību dēļ var arī neuztvert šīs norādes, tādēļ tām jābūt iespējami precīzām. Šo teoriju izstrādājis Dens Sperbers (Dan Sperber) un Derdra Vilsone (Dreidre Wilson).

Kognitīvo metaforu teoriju (Cognitve Metaphor Theory) izveidojis Džordžs Leikofs (George Lakoff) un Marks Džonsons (Mark Johnson) 20. gs. 80. gados. Tā saista metaforas ar to lietotāju ķermenisko, emocionālo, kultūras un nepastarpināto pieredzi un uzsver metaforu klātesamību šķietami neizteiksmīgos vēstījumos, piemēram, mediju vēstījumos vai sarunvalodā.

Diskursa teorijas (Discourse Theory) pamatā ir ideja, ka komunikācijā lietoto zīmju tiešo un pārnesto nozīmi var pilnībā izprast tikai konkrētajā runas situācijā un (sociokulturālajā) kontekstā, tādēļ ka cilvēku izpratne par lietām un parādībām, pasaules uzskats vispār tieši balstīts sociālajā diskursā, kas iezīmē akceptētās runas robežas, un šī ietekme nav pamanāma, jo tas iespējams, tikai uzlaužot diskursu un veidojot citu. Diskurss piedalās sociālā lauka strukturācijā un veic objektivizācijas un leģitimizācijas funkcijas. Diskursa jēdziena ieviešanā nozīme bija franču filozofam Mišelam Fuko (Michel Foucault), kas saistīja diskursu ar noteiktu epistēmu un uzskatīja, ka cilvēku identitātes veidojas diskursa laukā, komunikācijā, savukārt vācu sociologs Jirgens Hābermāss (Jurgen Habermass) uzskatīja, ka demokrātijā cilvēkiem jāvienojas racionālā diskursā, un balstīja šajā priekšstatā savu diskursa ētikas mācību. Komunikācijas jomā diskursa izpratnes lietojumam ir vairākas tradīcijas – tas pievēršas sarunām, vēsturiskajiem kontekstiem un ideoloģijas izpausmēm diskursā sociālajā telpā, kā arī ņem vērā dažādu mediju, žanru un modalitāšu iesaisti diskursos modernajā komunikācijā. Pēdējos gadu desmitos attīstījusies multimodālā diskursa analīze.

Feministiskās komunikācijas teorijas veido atsevišķu teoriju grupu, kas, balstoties uz pieņēmumu par vīriešu un sieviešu komunikācijas īpatnībām un atšķirībām, kritiski skaidro, kā šo īpatnību rezultātā veidojas varas attiecības un tiek kulturāli akceptēta vīriešu dominance.

Mēmās grupas teorija (Muted Group Theory) atklāj, ka dažām sabiedrības grupām ir mazāk iespēju piedalīties kopējā diskursā nekā pārējām. Teoriju formulējis britu antropologs Edvīns Ārdeners (Edwin Ardener). Tā guva lielāku ievērību, feminisma kontekstā runājot par sievietēm kā vienu no marginalizētām grupām sabiedrībās ar vīriešu dominanci. Čerisa Kremereja (Cheris Kramarae) uzskatīja, ka racionāli, uz mērķi un panākumiem orientētās sabiedrībās sievietes kļūst par klusējošo, mazāk ietekmīgo grupu, tādēļ ka to komunikācijas īpatnība ir emocionalitāte.

Viedokļa teorijā (Standpoint Theory) tiek uzskatīts, ka cilvēki vienā sabiedrībā iegūst dažādus viedokļus, kas balstīti viņu personiskajā, sociālajā un kultūras pieredzē un nereti ir pretēji. Kā argumentē Sandra Hardinga (Sandra Harding) un Nensija Hartsoka (Nancy Hartsock), mazāk ietekmīgu grupu, piem., sieviešu, viedokļi to sociāli ekonomiskās pozīcijas dēļ netiek ņemti vērā, tās akceptē dominējošo grupu viedokļus. 

Starpkultūru komunikācijas teorijas ir komunikācijas teoriju kopa, kas skaidro atšķirības starp kultūrām, kas izpaužas komunikācijas procesā, un to radīto barjeru un problēmu pārvarēšanas iespējas. Šādas teorijas attīstījās, balstoties uz empīriskiem pētījumiem galvenokārt organizāciju vidēs, kad pēc Otrā pasaules kara dekolonizācijas procesa kontekstā arvien lielāku uzmanību ieguva sakaru veidošana ar jaunizveidotajām valstīm Āfrikā un Āzijā. Viens no starpkultūru komunikācijas pamatlicējiem bija amerikāņu antropologs Edvards Holls juniors (Edward Hall, Jr.), kas uzskatīja, ka uz kultūrām jāskatās kā uz valodām, respektējot to atšķirības un “iemācoties” tās, lai veicinātu veiksmīgu komunikāciju. Viņš veidoja modeli kultūru salīdzinājumam, kas ietvēra tādas dimensijas kā konteksta bagātība (augsts/zems kontekstualizācijas līmenis), telpas distances izjūta (proksēmika) un laika un konteksta izjūta (monohrons/ polihrons). Holandiešu pētnieks Gērts Hofstēde (Gerard (Geert) Hofstede) salīdzinājumam izmanto šādus kultūras parametrus: individuālisms/ kolektīvisms, varas distance, izvairīšanās no nenoteiktības, maskulīns/ feminīns, orientācija laikā.