Tās ietver daudzveidīgu teorētisko mācību kopu, kas atšķiras pēc skatījuma veida (pragmatiskās, kritiskās, normatīvās u. tml.), plašuma (makrolīmeņa, mezolīmeņa un mikrolīmeņa jeb starppersonu komunikācijas teorijas, grupu, masu komunikācijas teorijas) un skaidrojuma priekšmeta (sistēmas, rīcības, efektu, grupu un tīklu komunikācijas, pārliecināšanas teorijas). Daļa teoriju ir starpdisciplināras vai skaidro jomas, kas atrodas uz robežas ar citu zinātņu nozarēm – socioloģiju, politoloģiju, psiholoģiju, valodniecību un informātiku.
Komunikācijas problemātika iezīmējas jau Platona (Πλάτων) filozofijā un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) retorikas mācībā, tomēr atsevišķi komunikācija kā teoriju objekts tiek atklāta 20. gs. 20.–30. gados, kad tiek pievērsta uzmanība komunikācijas un mediju nozīmei sabiedrības viedokļu veidošanā. Komunikācijas procesa skaidrojumam tiek pielāgotas dažādu sociālo un humanitāro zinātņu jomās tolaik aktuālās teorētiskās pieejas – semiotika, strukturālisms, funkcionālisms, matemātiskā informācijas teorija, biheiviorisms, marksisms un citas.
Var izdalīt vairākas teoriju kopas, kas veidojas ap tipiskākajām problēmām.