Mūsdienās komunikācijas ētiku attiecina ne tikai uz starppersonālo saikni, kurai latviešu valodā atbilst saskares vai saskarsmes jēdziens, bet arī organizāciju un grupu saziņu, kā arī plašsaziņas jeb massaziņas lauku, kurā pārraidāmo vēsti pastarpina interneta mediji, radio, televīzija, prese. Komunikācijas ētika attiecas gan uz privātu sarunu, digitālo komunikāciju, gan uz žurnālistiku, reklāmas un sabiedrisko attiecību veidošanu. To var uzskatīt par faktu, tēlu, jūtu, vēlmju, darbības un tās semiotisko izpausmju – zīmju un nozīmju – kvalitatīvas (patiesas, uzticamas, atbildīgas) apmaiņas teoriju. Komunikācijas ētika vienlaikus izvērtē un veido savstarpējības – vienprātības, saprašanās, saskaņas, sadarbības – dzīvo un mainīgo tīklu, kurā top sociālais: idejas, kopīgi mērķi, identitātes, attiecības. Tā kā komunikācijas fenomenam atbilst viss, ko izsaka priedēklis sa- (latīņu co-), kas norāda uz privātā, vienpatīgā iziešanu ārpus sevis plašākā vai šaurākā atklātā (publiskā) telpā, lai tajā sabūtu kopā ar citiem, komunikācijas ētika veic izvēles, darbības un savstarpējo attiecību (saesības, savstarpējības) pārraudzību, vērtē un izstrādā to pilnveides projektus. Par pilnveides kritēriju atzīstama mijdarbības un sadarbības rezultativitāte attiecībā uz komunikācijas procesu un tā ietekmēm, ieskaitot patības, grupas, organizācijas identitātes veidošanu. Saziņas un saskares darbībā veidojas sarežģīti attiecību virzieni, kuros tiek pieņemta vai noraidīta, pievienota, dalīta, atzīta vai noliegta kāda informatīva vēsts un tās nozīme kopā ar izraisīto ietekmi jeb efektu uz citiem indivīdiem, profesionālās grupas dalībniekiem, organizācijām, kultūrām, medijiem utt. Ņemot vērā interešu atšķirību un pastāvīgu citādā klātbūtni, dažkārt komunikācijas ētiku definē kā dialogu starp dažādām perspektīvām, kas paplašina apziņu (mentalitāti).

Komunikācijas ētika ir dinamisks, savstarpēji sasaistošs process (pat ja nav vienprātības, komunikācijas akts sasaista vienotā, vairāk vai mazāk noturīgā saskarē indivīdus, grupas, organizācijas, valstis), kurā verbāli vai neverbāli tiek pārraidītas zīmes un nozīmes, lai ierosinātu vai papildinātu zināšanas, izraisītu vēlamu sociālu darbību, emocijas, refleksiju un citas sociālās aktivitātes. Balstoties uz klasiskās ētikas zināšanām (teleoloģiju, deontoloģiju, utilitārismu), kā arī uz mūsdienu komunikācijas teorijām un aktuālo praksi, komunikācijas ētika izstrādā atbilstošus jēdzienus, nosauc vērtības un meklē padziļinātu skaidrojumu jaunu komunikācijas tehnoloģiju, globālās komunikācijas, demokrātijas paplašinājuma izraisītām problēmām, situācijām, to ietekmēm un sekām.

Komunikācijas ētikas vēsture saistāma ar antīko retoriku, kuras pirmsākumos Platona (Πλάτων) dialogi pretendēja uz dvēseles ārstniecību ar pareizi/ atbilstoši izvēlētu valodu. Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus), Cicerons (Marcus Tullius Cicero) izstrādājuši runas mākslas pamatprincipus. Retorikas teorētiķi pievērsuši uzmanību lielāka efekta/ietekmes panākšanai ar ievingrinātiem paņēmieniem un vārda lietojuma pratību (kompetenci), neaizmirstot oratora reputāciju, kas paaugstina uzticēšanos teiktajam. Arī turpmākajos gadsimtos gan kristīgā reliģija, gan filozofija veltījusi uzmanību komunikācijas efektam, tā celšanā iesaistot ētiku. Vācu klasiskajā filozofijā Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbos uzsvērts cieņas un pienākuma universālais princips, kas mazina komunikatīvo antagonismu – pilnībā nepārvaramas pretrunas un nesaskaņas starp cilvēkiem. Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) dialektikā raksturots vēsturiskais attīstības process, ko ierosina un virza dažādu vēlmju sadursmes, kas vienlaikus pieprasa zināmu saskaņošanu, kā arī pakļaušanās paradumu brīvības vārdā. Dubultās komunikācijas jēdziens izstrādāts 19. gs. dāņu filozofa Sērena Kirkegora (Søren Kierkegaard) darbos. 20. gs. īpaša nozīme pieder Martinam Buberam (Martin Buber) un viņa darbam “Es un Tu” (Ich und Du) ar tajā uzsvērto komunikatīvo attiecību primaritāti, kurā svarīgākais vārds ir “tu”. Komunikatīvās darbības teorētiķis Jirgens Habermāss (Jürgen Habermas) izveidojis publiskās sfēras un racionāla diskursa ētiku. Franču domātājs Emanuels Levins (Emanuelis Levinas) radījis emocionālu otra, cita, citādā ētiku, ko Žaks Deridā (Jacques Derrida) paplašinājis ar viesmīlības, dāvināšanas, piedošanas un citām aporijām. Mišels Fuko (Michel Foucault) papildinājis komunikācijas ētiku ar varas, draudzības, dzīves mākslas tematiku. Praktiskā komunikācijas ētikas veidošanā kopš 20. gs. 70. gadiem iesaistīti daudzi informācijas, interneta un mediju teorētiķi un praktiķi.

Komunikācijas ētika pārrauga tiešo un pastarpināto, verbālo, neverbālo, audiālo un vizuālo komunikāciju. Pārraudzība skar komunikācijas procesu ar tajā iesaistīto komunikatora, vēsts satura, pārraides kanālu, apstākļu un rezultātu vērtējumu. Atšķirībā no individuālās pilnveides (tikumu, mērķu) un seku (utilitārisma) ētikas komunikācijas ētika vērtē un pilnveido sarunas, dialoga, naratīva un citu komunikācijas formu pratību un efektu. Atkarībā no tā, uz ko attiecīga teorija vērš uzmanību, kādu akcentu tā liek uz minētajiem elementiem, komunikācijas ētikā saskatāmi vairāki modeļi – naratīva, dialoga vai diskursa ētikas modelis. Parasti komunikācijas ētikā iekļauj mediju un žurnālistu, interneta mediju, reklāmas, sabiedrisko attiecību, starppersonālo attiecību, starpkultūru, globālo un citu saturu. Tā kā komunikācijas ētikai ir ne tikai konstatējošs, bet arī ietekmējošs raksturs, tajā nošķir deskripciju un preskripciju. Būtiskāko komunikācijas ētikas daļu veido mediju jeb plašsaziņas ētika. Tas saistīts ar ietekmi, ko tā atstāj uz sabiedrību, tās viedokļiem, uzskatiem, pateicoties mūsdienu komunikācijas tehnoloģijām, kuru nozīmi uzsvēris Kanādas publicists Maršals Makluens (Marshall McLuhan) izteikumos par mediju kā vēstījumu.

Komunikācijas ētika uzlūkojama par attīstībā esošu praktiskās ētikas jomu, kura regulē tiešu un netiešu komunikāciju – interneta, sociālo tīklu un citu moderno komunikācijas tehnoloģiju pastarpinātu komunikāciju. Tā izstrādā principus, normas, vērtības, kas parasti apvienotas nozaru (uzņēmējdarbības, mediju, sociālo tīklu utt.) profesionālās ētikas kodeksos. Kodekss ir organizācijas kultūras dokuments ar regulatīvu nozīmi. Tā uzraudzību veic gan īpaši izveidotas Ētikas padomes, komisijas, gan paši komunikācijā iesaistītie vai procesa vērotāji jeb neitrālās trešās personas. No tiesiskās uzraudzības, kontroles un sankcijām komunikācijas ētika atšķiras ar mazāk formalizētu, vispārīgāku un pozitīvāk ievirzītu saturu. Kaut gan kodekss parasti ir institucionāli apstiprināts organizācijā, tam nepiemīt juridisks raksturs līdzīgi tiesu varas uzraudzītiem likumu kodeksiem. Komunikācijas ētikā vērtējumam pakļauts gan izvēles ētiskums, gan komunikatora autoritāte, bez kuras nav iespējama uzticēšanās, gan profesionāli interešu konflikti, piemēram, starp sabiedrisko attiecību speciālista un žurnālista amatu savienošanu, kā arī pats vēstījums ar tā daudznozīmīgas interpretācijas iespējām un ietekmēm uz auditoriju. Pilnīga kontrole pār komunikācijas procesu nav iespējama, taču komunikācijas ētika pārrauga bērna un citu cilvēktiesību ievērošanu, sarga vārda un preses brīvību, kā arī attur no diskriminācijas, vardarbības, melīgas propagandas, naida runas un citām destruktīvām tendencēm. Uzraudzības un kontroles nolūkos veidotas dažādas profesionālās asociācijas, kuras izstrādā starptautiskus vai nacionālus kodeksus, piemēram, Starptautiskās Sabiedrisko attiecību asociācijas (International Public Relations Association), Latvijas reklāmas profesionāļu vai Latvijas žurnālistu asociācijas. Regulāciju apgrūtina vairākas ar informāciju saistītas dilemmas, piemēram, dilemma starp vārda brīvību un tās ierobežojumiem sabiedrības drošības vārdā, starp atklātību un privātuma aizsardzību, starp intelektuālā īpašuma cieņu un informācijas tiesībām un citas dilemmas. Digitālā komunikācija un sociālie tīkli ir viens no visgrūtāk komunikācijas ētikai pārraudzībai pieejamiem laukiem, kurā vieglu pārkopēšanas iespēju dēļ izplatīts plaģiātisms, nekorekta citēšana, manipulācija, anonimitāte, kas izraisa autortiesību un privātuma pārkāpumus, kā arī ar tiem saistītās sūdzības un zaudējumus. Pretstatā likuma stingrības prasībām atsevišķi pētnieki, piemēram, Stenforda Universitātes (Stanford University) profesors Lorenss Lesigs (Lawrence Lessig), pamato jaunrades vērtību, īpaši blogu (emuāru) brīvību, un ierosina mīkstināt autortiesību un citu normu stingrību, padarot komunikāciju brīvāku un vērtīgāku par likuma kontroles rezultātiem. Viņš nenoliedz formālu prasību nepieciešamību, lai aizsargātu intelektuālā īpašuma drošību, bet norāda, ka internets izmainījis situāciju tā, lai juridiskās formalitātes attiecībā uz īpašuma tiesībām nepārvērstos par nastu, kas ierobežo nekomerciālo jaunradi digitālās komunikācijas laukā.

No morālas perspektīvas viedokļa rīcība var nebūt pieņemama, ja tai ir nevis universāls, bet tikai personisks raksturs. Kaut gan mūsdienās universālās ētikas iespējamība dažkārt apšaubīta, to labākajā gadījumā saglabājot kā ideālā sarunas situācijā panāktu vienošanos, tomēr, lai izvairītos no nejaušību patvaļas, komunikācijas ētikā izstrādāti atsevišķi principi, maksimas, vērtības un normas. Klasiskās ētikas vērtības tajos krustojas ar informācijas ētiku jautājumos par vārda un preses brīvību, privātumu, intelektuālā īpašuma aizsardzību un citām interesēm, cilvēktiesību deklarācijām, dzimtes studijām, kā arī jauno komunikācijas tehnoloģiju (interneta, tīkla, digitālā komunikācija) kontekstu. Komunikācijas ētika veido arī savu valodu un jēdzienus, kas izriet no mūsdienu komunikatīvās darbības specifikas (piemēram, turpinājuma spirāle (nexting helix), morālā panika u. c.). Parasti uzsvērtas tādas vērtības kā ticamība, patiesums, uzticēšanās, uzticība, uzticamība, cieņa, tolerance, vārda un preses brīvības nepārkāpjamie principi kopā ar atbildību – gribu un spēju paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un saskaņot tās ar citu saprātīgām vēlmēm un demokrātiskas valsts un sabiedrības koplabumu. Šīs un citas vērtības palīdz apzināties un atbildīgi paredzēt racionāla un emocionāla atbalsojuma sekas kopā ar savaldīguma, argumentācijas, vārdu izvēles treniņu un pratību jeb komunikācijas kompetenci. Komunikācijas ētika sevišķi uzver nepieciešamību atbildīgi paredzēt vēstījuma atbalsi un sekas plašsaziņā, novērtēt kompromisu iespējas konfliktu un vērtību sadursmju gadījumos, apzinoties pieaugošo saskari ar svešo, citādo, atšķirīgo starpkultūru un globālajā komunikācijā. 20. gs. 90. gados notiek atgriešanās pie tikumu ētikas, to attiecinot arī uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju profesionāļiem, uzsverot godīguma, patiesuma, krietnuma (integritātes) un paškritiskuma vērtību.

Kopš vēsturiskās Roberta Hačinsa (Robert Hutchins) jeb Preses brīvības komisijas ziņojuma “Brīva un atbildīga prese” ASV 1947. gadā veikti plaši pētījumi par mediju lomu un uzdevumiem demokrātiskas sabiedrības veidošanā. Nozīmīgākie komunikācijas ētikas pētījumi Eiropā koncentrēti 2005. gadā Amsterdamā dibinātās Eiropas Komunikācijas pētījumu un izglītības asociācijas (European Communication Research and Education Association, ECREA) ietvaros. Informācijas ētikas pētījumus veic Štutgartes Starptautiskais informācijas ētikas centrs (International Centre for Information Ethics, ICIE) Vācijā. Par ideju centru uzlūkojams Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolas pētnieku darbs (Niks Kouldrijs (Nick Couldry), Lilija Houliaraki (Lilie Chouliaraki), Soņa Livingstone (Sonia Livingston) u. c).

Komunikācijas ētikas pētniecība iekļauj gan empīriskas gadījuma studijas un analīzi, gan normatīvu mērķu un vērtību sistēmas loģisku pamatojumu. Kvalitatīvās metodes dominē pār kvantitatīvu datu aprakstiem. Pētniecības virzieni paplašinās līdz ar digitālās komunikācijas tehnoloģiju izraisītajām privātuma aizsardzības, informācijas drošības, vizuālās valodas paplašinātu lietojumu, globālo ētiku un citām problēmām. Nozīmīgi pētījumi sākti par moderno komunikācijas tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku attiecībām. 1986. gadā amerikāņu pētnieks Neils Postmans (Neil Postman) apgalvojis, ka jaunās tehnoloģijas, pie kurām viņš tolaik pieskaitīja televīziju, maina simbolisko kultūras vidi. Mūsdienu pētījumi apliecinājuši, ka klāt nākušās komunikācijas tehnoloģijas, nepārspīlējot to nozīmi tehnoloģiskā determinisma ietvaros, kalpo par nozīmīgu simboliskās un sociālās vides pārmaiņu izraisītāju, ieskaitot identitāti, domāšanu, savstarpējās attiecībās un kultūru. Demokrātiska komunikācija ir atklāta un brīva komunikācija, un tās ētiskums lielā mērā nosaka zinošākas un cilvēcīgākas sabiedrības nākotni.