Starptautisko attiecību ētika Līdz 20. gs. otrajai pusei ētika starptautiskajās attiecībās principā tika reducēta uz jautājumu par taisnīgo karu (ius ad bellum). Tomēr mūsdienās ir kļuvis skaidrs, ka ir nepieciešama starptautisko (internacionālo) attiecību ētika. To ir nodrošinājuši vairāki procesi un to apjēgsme. Pirmkārt, komunikāciju, interakciju straujā paplašināšanās parāda, ka politiskās intereses neaprobežojas ar savu valsti. Otrkārt, ārpolitikas “demokratizācija” (slepenās diplomātijas mazināšanās) vedina uz noteiktu principu un normu ievērošanu. Treškārt, cilvēktiesību konvencijas uzturēšana nepieļauj aprobežošanos tikai ar nacionālajām interesēm. Ceturtkārt, līdzdalība citu valstu iekšpolitikā raisa diskusijas par politisku (un arī militāru) iejaukšanos (nevis neiejaukšanos, kā iepriekš) citu valstu dzīvē. Starptautisko attiecību ētiku lielākoties izstrādā politologi (politikas zinātņu pārstāvji) angloamerikāniskajā pasaulē; tās divas svarīgākās problēmas ir kara un distributīvā taisnīguma jautājumi. Tomēr šādas ētikas problemātiskums ir tās adresāts un normu pamatotība. Tā tiek veidota kā starpvalstu attiecību ētika, kuras priekšplānā ir valstu politisko institūciju normatīvā ētika, vai arī kā kosmopolītiska ētika.
Tomēr starptautisko attiecību ētika ir pārāk šaura disciplīna, katrā ziņā to nav ieteicams reducēt uz starpvalstu, tās politisko institūciju attiecību ētiku. Mūsdienās pastāv pārvalstiskas institūcijas un norises. Dekolonizācijas procesi, attīstības (mazattīstības) norises, saimnieciskā (ekonomiskā) nevienlīdzība, līdztiesības trūkums, pārtikas līdzekļu (ūdens) trūkums, ekoloģiskās katastrofas (to draudi), preventīvo atomtriecienu iespējas, manipulācijas ar gēnu tehnoloģiju norāda ja ne uz planetāras politikas pastāvēšanu, tad uz tās nepieciešamību. Mūsdienās cilvēks ir ne tikai iekļauts nacionālā, valstiskā kopībā, apzināti vai neapzināti viņš rīkojas vai var rīkoties kā pasaules republikas, vispasaules pilsonis. Globalizācijas procesi, kas nav reducējami uz ekonomiski politiskām norisēm, vedina izstrādāt globālu, planetāru ētiku jeb globālu, planetāru ētosu. Šādu ētosu tiecas izstrādāt arī saistībā ar reliģisko ētiku.
Kopumā starptautisko attiecību ētikā dominē eklektisms. Lielākoties šādu ētiku izstrādā politoloģijas, politikas zinātņu pārstāvji, priekšplānā izvirzot nacionālo interešu (arī vardarbīgu) īstenošanu, kolektīvo priekšrocību gūšanu u. tml. Atsaucoties uz reālpolitiku, tiek aizstāvētas nacionālās intereses, kas tiek izprastas etātisma garā. Tiek norādīts, ka ārpolitikā valda varas (pārspēka) kategorijas un mērķracionāli apsvērumi. Šādu izstrādņu kopsaucējs principā ir iekšējās un ārējās drošības (politiskās autonomijas un teritoriālās integritātes) sekmēšana un īstenošana. Neraugoties uz partikulārisma uzsvēršanu un pārliecību, ka normatīvais ir iespējams tikai noteiktā kopībā, šādas izstrādnes iziet ārpus etātisma, it īpaši jautājumā par karu. Reālpolitiski noteiktajām starptautisko attiecību ētiku izstrādnēm kopīgais ir: 1) spēku līdzsvara, pastāvošās kārtības nodrošināšana; 2) ārpolitikas stabilitātes uzturēšana; 3) stratēģiskie apsvērumi, risinot jautājumus par koalīciju un alinšu veidošanu, saimniecisku (ekonomisku), militāru atbalstīšanu un iejaukšanos citu iekšējās lietās, akceptējot karu kā leģitīmu politikas turpinājumu.
Starptautisko attiecību ētika tiek izstrādāta, lielākoties izmantojot tādas paradigmas kā utilitārisms, (planetārais) kontraktuālisms un imperatīvisms ar tiesību vispārināšanu. Tiesību universalizēšana tiek saistīta ar I. Kanta darbu “Mūžīgu mieru” (Zum ewigen Frieden, 1795), kurā iezīmētas tautu (starptautiskās) tiesības un vispasaules pilsoņa tiesības kā likumsakarīgs valsts tiesību turpinājums. Starptautisko attiecību ētika balstās uz divām premisām. 1) Šāda ētika nevar iztikt bez normatīviem priekšnosacījumiem. Par šādu normatīvu priekšnosacījumu lielākoties tiek uzskatītas cilvēktiesības, piemēram, personas neaizskaramība (tās neizmantošana privātiem nolūkiem vai neekspluatēšana), līdztiesība (diskriminācijas novēršana) un autonomija, ietverot tajā saprātīgu piekrišanu izraudzītajiem principiem un neatkarību no empīriski nejaušiem apstākļiem. Neraugoties uz vispārcilvēciskā aspekta uzsvēršanu, šī premisa lielā mērā ir rietumnieciska. 2) Starptautisko attiecību ētika paredz kolektīvu morālo atbildību, jo ir vērsta uz politiskām institūcijām (valstīm) kā tiesību un pienākumu īstenotājām. Politiskās institūcijas nepastāv pašas par sevi – tās tiek veidotas, lai sasniegtu noteiktus mērķus, un tas ļauj izvirzīt ētiskas normas to darbības īstenošanai un novērtēšanai.
Starptautisko attiecību ētikas galvenās jomas ir starptautiskais miers, migrācija un ekoloģija. Jautājumā par mieru līdztekus tradicionālajam uzdevumam (individuālā un kolektīvā pašaizsardzība) tiek atzīts jauns uzdevums – starptautiskās tiesiskās kārtības nodrošināšana, veidojot un uzturot kolektīvās drošības sistēmu. Šis uzdevums paredz starptautisku institūciju (vai institūcijas), kas to spētu nodrošināt, kā arī starptautiski atzītu un praktizējamu tiesājamību. Taču šī uzdevuma īstenošana ir problemātiska, jo ne vienmēr saskan ar reālpolitisko nacionālo (valstisko) interešu aizstāvēšanu. Starptautiskā miera nodrošināšana ir sajūgta ar “taisnīgo karu”, kas ietver divus aspektus: ius ad bellum, tiesības uz karu, un ius in bello, tiesības karā. Pirmais aspekts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) nostāju paredz, ka taisnīgs karš ir tikai individuālā un kolektīvā pašaizsardzība (aizstāvēšanās karš un šāda kara atbalstīšana kolektīvās drošības sistēmas vai sadarbības līgumu ietvaros). Otrais aspekts (ius in bello) paredz morālu pamatojumu nogalināšanas atcelšanai un kara dalībnieku tiesības, kas kļūst aizvien aktuālākas, jo modernajā karā pārsvarā tiek nogalināti civiliedzīvotāji. Mūsdienu kara ētikā pastāv arī trešais aspekts (ius post bellum), paredzot taisnīguma atjaunošanu pēc kara.
Mūsdienu diskusijas par karu vēl vairāk saasina masveida iznīcināšanas ieroču izplatība. Miera uzturēšana ir izvērsusies par draudu uzturēšanu, vairojot nedrošību un eskalējot kara iespējamību. To nemazina arī stratēģijas maiņa – pāreja no “drošās savstarpējās iznīcināšanas” (mutual assured destruction) uz “fleksiblo atbildi” (flexible response), kas tiek papildināta ar preventīvo atbildi. Šī stratēģija nespēj novērst terorismu. Tas tiek pasludināts par starptautisku fenomenu, kas starptautiski arī apkarojams. No draudu un iebiedēšanas stratēģijas atšķiras kolektīvās drošības sistēmas veidošana, kas koordinē dalībnieku sadarbību un tikai sekundāri (atšķirībā no savienībām un aliansēm) garantē atbalstu (ārēja) uzbrukuma gadījumā. Kolektīvās drošības sistēmas ietvaros karš principā ir izslēgts, kā piespiedu līdzekļi tiek izmantoti diplomātiski, politiski un saimnieciski (ekonomiski) pasākumi. Draudi šajā sistēmā principā ir policejiski – draudi ar izolāciju, boikotu un konfrontāciju ar pārnacionālām institūcijām.
Otra starptautisko attiecību ētikas joma ir migrācija. Šīs jomas pamatproblēma principā ir mobilitātes, pārvietošanās tiesības, pieņemot ideālu – pasaule bez robežām. Taču faktiski ir vērojama asimetrija starp emigrācijas tiesībām un imigrāciju. Cilvēku mobilitāte kontrastē ar finanšu un preču cirkulāciju. Migrācijas tiesības ietver arī bēgļu, patvēruma meklēšanas problemātiku, bet diskusijas ap šo jautājumu principā tiek risinātas saistībā ar šo tiesību ierobežošanas leģitimitāti. Trešā joma, kas kļūst aizvien aktuālāka starptautisko attiecību ētikā, ir ekoloģija, tomēr lielākoties ekoloģiskā problemātika tiek iztirzāta ekoloģiskās ētikas ietvaros.
Starptautisko attiecību ētikas izstrādnes raksturo ne tikai dažādas teorētiskās pozīcijas un argumentēšanas stratēģijas. Planetārā dimensijā problemātiska ir atsaukšanās uz cilvēktiesībām (personas, indivīda izpratni un šīs izpratnes iemiesošanu dzīvē) un kolektīvo atbildību. Notiekošie politiskie (sociālie, ekonomiskie u. tml.) procesi nav reducējami uz starpvalstu (starptautiskām) attiecībām. Veidojas jauna politiska kārtība globālā mērogā un pastāv dažādas politiskās tehnoloģijas. Rietumu pasaulē dominējošo varas, politisko tehnoloģiju var raksturot M. Fuko vārdiem: tās ietvarā liek dzīvot un ļauj nomirt. Runa ir par cilvēka kailo dzīvību, kas vairs nav viņa paša varā. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par pašvaru, paša praktizētu politiku gan sabiedrības un visas planētas ietvaros, gan attiecībā pret sevi. Tas nemazina starptautisko attiecību ētikas nozīmi. Starptautisko attiecību tiesiskošana ir saprātīgāka par militāra līdzsvara uzturēšanu un draudu politikas īstenošanu, ignorējot dzīvības, dzīvā vērtību. Biopolitikā aktualizējas jautājums par bezvarīgajiem, ierobežotajiem, nevalstiskajām organizācijām u. tml.