Ētika kā filozofijas disciplīna ir atvedināma no Aristoteļa (Ἀριστοτέλης), kurš rakstīja par ētikas teoriju (ἠθικὴς θεωρίας, ēthikēs theōriās) un ētikas “lietām” (ἠθικὴ πραγματεία, ēthikē pragmateiā). Sākotnēji ētisko raksturoja vārdi ἠθος, ēthos un ἔθος, ethos, kuru nozīmes daļēji pārklājās, – ‘ieradums’, ‘raksturs’, ‘tikums’ u. tml. Ētikā runa ir par izprastu tikumu, tā pamatu un pamatojumu, labu rīcību un dzīvi (πρᾶξις, praksis) un vedinājumu tā dzīvot. Aristotelis savu risinājumu izstrādāja, atsaucoties uz Sokratu (Σωκράτης) un Platonu (Πλάτων) viņu konfrontācijā ar sofistiem. Latīniski filozofiskās disciplīnas nominēšanai tiek izmantoti vārdi ethica vai ethice, bet tulkojumā – philosophia moralis. Atsaucoties uz Aristoteļa tekstos rodamo nošķīrumu, tiek runāts arī par teorētiskām un praktiskām zinātnēm jeb zināšanām, nodrošinot teorētiskās un praktiskās ētikas izstrādi un ieviešot ar to saistītos pārpratumus.

Ētikas pastāvēšanas vēsturē ir izstrādātas dažādas teorijas, iekļaujot tās filozofijā vai pakārtojot citām disciplīnām. Tomēr var iezīmēt vairākas ētikas paradigmas ar tām raksturīgiem jēdzieniem, principiem un kritērijiem, kas ļauj orientēties filozofiskās ētikas risinājumos, kaut arī to argumentācija, pamatojumi, piegājieni u. tml. var būt līdzīgi vai vienādi. Ētiku mēdz iedalīt arī atšķirīgi: kārtu ētika, profesionālā ētika, jomu ētika, aplikatīvā ētika u. tml. Mēdz runāt par deskriptīvo un normatīvo ētiku (šāds nošķīrums principā izveidojās 20. gs.) vai kognitīvo, nekognitīvo un loģisko piegājienu (lielākoties tas raksturīgs valodanalītiskai tradīcijai) ētikas izvēršanā. Analītiskai vai lingvistiskai ētikai raksturīgs arī jēdziena “metaētika” lietojums šaurā nozīmē; plašā nozīmē metaētika ir pašas ētikas refleksija par morāles filozofiju, ētikas vēsturi u. tml.

Ētikas pastāvēšanā var izšķirt septiņas paradigmas, kas joprojām pastāv un nav savstarpēji strikti nošķirtas. Mūsdienās tiek izstrādāta arī feministiskā ētika, kas principā nav jauna ētikas paradigma, tomēr noteiktos apstākļos var tikt par tādu uzskatīta.

Tikumu ētika ir pirmā filozofiskās ētikas paradigma, kas joprojām pastāv un kuras ietvaros tiek izstrādāta mūsdienu ētika. Šāda tipa ētikā nenodarbojas ar dažādu tikumu uzskaitīšanu, tā sauktā “tikumu kataloga” veidošanu, toties izmanto norādi uz četriem pamattikumiem. Ņemams vērā, ka šādā ētikā ilgstoši pieņemts, ka labais jau iemīt cilvēkā, lietās vai dabā, proti, labais ir formējošais princips, bet ētiku raksturo ontoloģiskums un teleoloģisms. Ētikā risina jautājumu par labo un labumiem, izvēršot to arī politikas un ekonomikas aspektā. Vārda “labais” (ἀγαθόν, agathon) superlatīvs “vislabākais” (ἀρετή, aretē) vienlaikus ir tikums, tikumība, t. i., ētika ir aretoloģiska. Tomēr valodiskajā praksē šāds “vislabākais” nav salīdzinājums; latviešu valodā atbilstīgais vārds var būt “krietns”, proti, tikumīga dzīve ir krietna dzīve.

Platona tekstos ir iztirzāti dažādi tikumi, tomēr nozīmīgie ir četri: viedība (σοφία, sophiā), drosme (ἀνδρεία, andreiā), nosvērtība (σωφροσύνη, sophrosynē), taisnīgums (δικαιοσύνη, dikaiosynē). Par kardināltikumiem tos nodēvēja Ambrozijs (Aurelius Ambrosius). Kardināltikumi jeb principiālie tikumi (virtutes cardinales, virtutes principiales) ir kā durvju viras (latīņu cardo), kuras satur pārējos tikumus. Aristoteļa tekstos tikuma “viedība” vietā ir gudrība jeb sapratne, saprašana (φρόνησις, phronēsis; latīņu prudentia). Aristotelis pieļāva arī dianoētisko jeb “teorētisko” tikumu un “praktisko” tikumu nošķiršanu. “Teorētiskie” tikumi attiecas uz prātu (νοῦς, nūs; latīņu intellectus), viedību (σοφία, sophiā; latīņu sapientia) un gudrību jeb “praktisko prātu” (φρόνησις, phronēsis). “Praktiskos” tikumus raksturo nojēgums par vidu – mesotēs (μεσότης) jeb atrašanās starp galējībām. Šāda ētika ir tiekšanās (ὄρεξις, oreksis; latīņu appetitus) ētika, kurā ievingrinās.

Tikumu ētikā vēsturiski var mainīties tikumu izpratne un skaidrojumi, tomēr saglabājas uztakts, ka kardināltikumi raksturo visus tikumus, tie nepastāv atsevišķi un neilgst. Arī Akvīnas Toms (Thomas Aquinas) veidoja mācību par četriem kardināltikumiem, kuriem pievienoja trijus dievišķos jeb teoloģiskos tikumus (virtutes theologicae) – ticību (fidei), cerību (spes), mīlestību (caritas). Savukārt Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) kardināltikumus (prudentia, fortitudo, temperantia, iustita) pārinterpretēja mīlestības kontekstā, izveidojot augšupejošās sakārtotās mīlestības (amor ordinatus) koncepciju. Pārinterpretācijas aizsākumi ir rodami Pāvila (Παῦλος) kristietiskās mīlestības koncepcijā un Aristoteļa mīlestības jeb draudzības skaidrojumā (“Nīkomaha ētika”, Ἠθικὰ Νικομάχεια, 8; 9). 20. gs. jaunu mīlestības kārtības (ordo amoris) skaidrojumu izstrādāja Makss Šēlers (Max Ferdinand Scheler), kurš skatīja cilvēku kā mīlošu būtni (ens amans).

Stoa filozofijā tikumu ētika ir izstrādāta saistībā ar afektiem jeb kaislībām. Afektētību jeb ciesmi (πάθος (pathos), passio, perturbatio) raksturo četri pamatafekti: bēdas jeb bēdāšanās (λίπη (lipē), aegritudo), bailes (φόβος (phobos), metus), iekāre (ἐπιθυμία, epithymiā), bauda jeb patika (ἡδονή (hēdonē), voluptas). Tikumīgā jeb krietnā dzīvē tiecas pēc neafektētības (ἀπάθεια, apatheia) un nesatrauktības (ἀταραξία, ataraksiā; kristietiskajā interpretācijā – dvēseles miers). Tikumīgo dzīvi raksturo labspriedzība (εὐτονία, eutoniā), labciesme (εὐπάθεια, eupatheia) ar trijiem “pamatafektiem”: prieku (χάρα, chara), tieksmi (βοὐλησις, būlēsis), piesardzību (εὐλάβεια, eulabeia).

Tikumu ētikā dzīves mērķis ir laimīga jeb eudaimoniska dzīve (εὐδαιμονία (eudaimoniā), beatitudo, beata vita). Laimīgās dzīves koncepcija dominēja līdz 18. gs., kad kļuva problemātiska atsaukšanās uz dabu, proti, uz ideju, ka dabā jau iemīt labais. Savukārt Imanuels Kants (Immanuel Kant) centās pierādīt, ka laime nepavisam nav tikumīgās dzīves mērķis vai galvenais raksturlielums.

Jauno ētikas tipu mēdz dēvēt par Kanta, imperatīva, deontoloģisko, pienākuma ētiku, tomēr imperatīva ētikas paradigma ietver arī citus risinājumus. Turklāt arī I. Kanta risinājums pieļauj transformācijas: konstruktīvā ētika, valodpragmatiskā jeb diskursa ētika, ģeneratīvā ētika u. c. Svarīgākā atšķirība I. Kanta veidotajā ētikā ir tās transcendentālfilozofiskais izvērsums. I. Kanta svarīgākie darbi ētikā vienlaikus iezīmē saistību ar tikumu ētikas paradigmu: “Tikumu metafizikas pamatojums” (Grundlegung zur Metaphysik der Sitten, 1785), “Tikumu metafizika” (Die Metaphysik der Sitten, 1797), “Antropoloģija pragmatiskā nolūkā” (Anthropologie in pragmatischer Hinsicht, 1798).

Saskaņā ar I. Kantu jutekliski empīriskajā pasaulē funkcionē instrumentalizētais prāts, savukārt pārjutekliski empīrisko raksturo neinstrumentalizētais prāts. Šādi kļūst iespējams skatīt brīvības kauzalitāti un to, ko cilvēks kā brīvas rīcības būtne var no sevis izveidot un ko viņam vajag izveidot, proti, nokļūt pie beznosacījuma “vajag”. Šādas prasības izvēršas kā kategoriskais imperatīvs (KI), ļaujot izveidot subjektīvi praktiskus pamatprincipus – maksimas. No tām izriet praktiski noteikumi un izšķiršanās par rīcību. Pastāv vairākas KI formulas un to variācijas: KI 1 – pamatformula; KI 2 – cilvēces formula; KI 3 – autonomijas formula (KI 1a – dabas likuma formula; KI 3a – mērķu valstības formula). I. Kants piedāvāja arī 6 KI formulējumus. KI attiecas uz morāli labo, savukārt uz labo (labu rīcību) vedina gudrības jeb pragmatiskie imperatīvi un tehniskie imperatīvi ar izveicīguma regulām. Apriori producētās prasības tiek izvērstas mācībā par pienākumiem. Pienākumus I. Kants iedalīja divās grupās: pienākumi pašam pret sevi un pienākumi pret citiem. Pašpienākumu viens aspekts ir dzīvības uzturēšana, bet otrs – pašizveide un sevis izglītošana (Selbstbildung). Pienākumu pret citiem viens aspekts ir patiesīgums, bet otrs – laba darīšana.

Cita imperatīva ētikas versija ir rodama Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) darbos. Viņš veidoja dzīvesmākslu, reflektējot par to un atsedzot morālē (ētikā) ietvertās varas attiecības. F. Nīče atsaucās uz antīko filozofisko dzīvesmākslu, izstrādāja morāles ģenealoģiju (“Par morāles ģenealoģiju”, Zur Genealogie der Moral, 1887), vedinot uz reflektētu pašpraksi. Kā pašpārvarēšanas formulu F. Nīče izmantoja nojēgumu par pārcilvēku, kas vienlaikus ir vēršanās pret kristietību un sajūgts ar gribētvaru, nepieļaujot varas attiecību pārtapšanu par kundzību. Šādā ētikā svarīga ir pašvara un brīvības prakse, kas iezīmēta F. Nīčes idejā par gara trejādo pārvērtību (kamielis (ēzelis), lauva, bērns). Šī imperatīva ētikas versija ir ietverta F. Nīčes mācībā par mūžīgo atgriešanos (ewige Wiederkunft), proti, dzīvot tā, lai vēlētos to atkārtot mūžīgi. To dēvē par iteratīvā (latīņu iteratio – ‘atkārtošana’) imperatīva ētiku.

Ekoloģiskā imperatīva ētiku 20. gs. izstrādāja Hanss Jonass (Hans Jonas). Principā tā ir I. Kanta imperatīva ētikas pārformulēšana ekoloģijas kontekstā. Šo imperatīva ētiku saistībā ar H. Jonasa darbu “Atbildības princips” (Das Prinzip Verantwortung, 1979) dēvē arī par atbildības ētiku, kuru 20. gs. sākumā jau iezīmēja filozofs un sociologs Makss Vēbers (Maximilian Karl Emil Weber).

Utilitārisma ētika ir normatīva un saglabā tiekšanos pēc laimes, šādi nodrošinot tās kritiku jau 19. gs. (F. Nīče u. c.). Utilitārisms nav transcendentālfilozofisks risinājums un netiek izvērsts homogēnā teorijā. Utilitārisms (Utilitarianism) dominē anglofonajā pasaulē, tomēr tas pastāv arī citos reģionos. Kopumā utilitārisma ētiku raksturo trīs principi. Tā galvenā vērtība ir laime jeb labklājība, ko skaidro ar metodoloģisko individuālismu. Labklājīgumu izrēķina, izmantojot vienkāršo saskaitīšanu jeb agregāciju, kad labumu sadalījumam nav nozīmes (sadalījuma ņemšanu vērā dēvē par vājo agregāciju). Pēdējais princips ir konsekvenciālisms, proti, seku vērtīgums. Konsekvenciālismu raksturo četri aspekti: 1) rīcība nav pašvērtīga, darbības pareizums vai ētiskums izriet no sekām; 2) seku vērtīgumu nosaka derīgums (utilitas); 3) vērtībteorētiska pozīcija, ka interešu un vajadzību apmierināšana ir laime. Maksimālais mērķis ir to apmierināšana, minimālais – neapmierinātības, frustrācijas mazināšana. To raksturo pieņēmums, ka cilvēku darbība pakļaujas baudas jeb patikas un sāpju jeb ciešanu (Pleasure/Pain) fenomenam. Pozitīvais utilitārisms ir vērsts uz patikas vairošanu, negatīvais – uz sāpju, ciešanu mazināšanu; 4) labklājīguma universalizēšana, proti, attiecināšana uz visiem citiem.

Utilitārismu mēdz iedalīt klasiskajā utilitārismā un mūsdienu utilitārismā. Klasisko utilitārismu pārstāv Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham), Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) un Henrijs Sidžviks (Henry Sidgwick). Saistībā ar šo trijotni nevajadzētu piemirst filozofu un rakstnieku Viljamu Godvinu (William Godwin) un viņa sievu, sievieštiesību aktīvisti Mēriju Volstounkraftu (Mary Wollstonecraft). Utilitārisma ētiku izstrādāja sociālpolitiski reformētāji, kuru teorijas attiecas arī uz sabiedrības iekārtojumu, ekonomiku, politiku u. tml. Kā Dž. Bentems, tā Dž. S. Mills atsaucās uz postulēto antropoloģisko konstanti (patika/sāpes), taču Dž. S. Mills veidoja tā saukto kvalitatīvo hedonismu un izvirzīja postulātu par fiziskajām un garīgajām baudām. Savukārt H. Sidžviks kantiskā garā pārlūkoja utilitārismu un uzrādīja tā teorētiski problemātiskās vietas.

Mūsdienu utilitārismā pastāv dažādas variācijas. Dažkārt tajā atsakās no labklājīguma principa, aizstājot to ar nojēgumu par labsajūtu (well-being). Izplatītākie utilitārisma paveidi ir: 1) rīcības utilitārisms (act-utilitarianism); 2) preferenču jeb priekšrocību utilitārisms (preference utilitarianism), ko dēvē arī par interešu jeb ekonomisko utilitārismu; 3) noteikumu (regulu) utilitārisms (rule utilitarianism). Pastāv arī taisnīguma utilitārisms, kooperatīvais utilitārisms u. c. Ievērojamākie 20. gs. utilitārisma pārstāvji: Ričards Heirs (Richard Mervyn Hare), Džons Smārts (John Jamieson Carswell Smart), Džons Pasmors (John Arthur Passmore), Džons Mekijs (John Leslie Mackie), Džons Harsanijs (John Harsanyi, János Károly Harsányi), Deivids Laionss (David Lyons), Donalds Rīgans (Donald Thomas Regan), Ričards Brants (Richard Booker Brandt) u. c. Par mūsdienās populārāko utilitāristu var uzskatīt nekonsekvento Pīteru Singeru (Peter Albert David Singer), savukārt Rainers Traps (Rainer W. Trapp) savu neklasisko utilitārismu izstrādā saistībā ar taisnīgumu un vērtībām.

Vērtību ētikas paradigma savā ziņā ir sena, jo tikumi par vērtībām dēvēti jau stoa filozofiskajā ētikā. Tomēr mūsdienu vērtību ētikas aizsācējs ir teleoloģiskā ideālisma pamatlicējs Hermans Loce (Rudolf Hermann Lotze), kuru 19. gs. otrajā pusē uzskatīja par ievērojamāko vācu metafiziķi. Viņa skaidrojumā par vērtībām uzskatāms cilvēka emocionāli pakārtojoši atzītais, pret ko var izturēties uzlūkojoši, atzīstoši, godinoši, tiecīgi. H. Loces svarīgākais darbs vērtību ētikas jomā ir “Mikrokosmoss” (Mikrokosmus, 1856–1864). Šajā vitālistiskās antropoloģijas izvērsuma triju sējumu darbā vienlaikus iezīmēts arī par vērtībām uzskatāmais: 1) miesa, dvēsele, dzīve; 2) cilvēks, gars, pasaules gaita; 3) vēsture, progress, lietu kopsakarība. H. Loce neizveidoja savu skolu, taču viņa idejas pastarpināti tika izstrādātas fenomenoloģijā. Gadsimtu mijā Eduards Hartmans (Karl Robert Eduard von Hartmann) ieviesa apzīmējumu “aksioloģija”, tāpēc nereti vērtību ētikas izstrādnes figurē kā aksioloģija – mācība par vērtībām. Vērtību ētikas tapšanā neapejams ir I. Kants neokantisma dažādajās versijās.

Mūsdienās filozofiskā vērtību ētika pastāv divos galvenajos variantos – kā marksistiskā vērtību ētika un vērtību ētika. Marksistiskās vērtību ētikas izvērsumi ir dažādi: komunistisks (Antonio Gramši (Antonio Gramsci) u. c.), sociāldemokrātisks (Karls Kautskis (Karl Johann Kautsky) u. c.), austromarksistisks u. tml. Vēršoties pret marksismu un utilitārismu, aprioro vērtību aksiomātiku izstrādāja čehu filozofs un jurists Oskars Krauzs (Oskar Kraus), tomēr sociālpolitiskās turbulences neveicināja viņa ideju uztveri. Marksistiskā ētika ir nošķirama no marksisma-ļeņinisma ar tā ētiskajām izstrādnēm. Bieži vien tās figurēja kā aksioloģiskas mācības un pastāvēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (un joprojām pastāv tās derivātos). Šādas vērtību ētikas ir strukturāli līdzīgas dažādajām tautiskajām ētikām (etnoētikām), fašistiskajām ētikām utt.

Vērtību ētika tiek izstrādāta saistībā ar fenomenoloģiju. Uzskatāmi dažādo filozofisko meklējumu apkopojums atveidojas Rīgā dzimušā filozofa Nikolaja Hartmana (Paul Nicolai Hartmann) darba “Ētika” (Ethik, 1926) uzbūvē: tikumu fenomenoloģija, tikumu aksioloģija, tikumu metafizika. Vērtību ētika tiek veidota, atsaucoties uz Aristoteli un fenomenoloģiju. Šāda ētika ir deskriptīva (aprakstoša), nevis normatīva. Ievērojamākais vērtību ētikas pārstāvis ir M. Šēlers, kurš savu koncepiju izstrādāja, nepieņemot I. Kanta risinājumu un iekļaujot normatīvismu. Viņa svarīgākie darbi vērtību ētikā: “Formālisms ētikā un materiālā vērtību ētika” (Der Formalismus in der Ethik und die materiale Wertethik, 1913/1916), “Cilvēka novietojums kosmosā” (Die Stellung des Menschen im Kosmos, 1928). Savā ētiskā personālisma, ordo amoris filozofijā M. Šēlers izstrādāja vērtību rangu kārtību.

Vērtību ētikas paradigmā galvenā problēma ir pamatojums. Neapstrīdamais pamats ir atsaukšanās uz absolūto, taču lielākoties vērtību ētikā pastāv atsauce uz vēsturiski nosacīto. Turklāt bieži vien par vērtībām tiek uzdots novērtējums. Ģenealoģiskā atskatā mūsdienīgo vērtību popularitāti nodrošināja F. Nīče ar aicinājumu pārvērtēt vērtības un M. Vēbera un Georga Zimmela (Georg Simmel) darbi socioloģijā.

Kontraktuālisma ētikā par pamatu kalpo dažādi interpretējamais līgums jeb kontrakts. Šīs paradigmas aizsākumos tiek novietots Tomass Hobss (Thomas Hobbes) un Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau), kurš darbā “Par sabiedrisko līgumu” (Du contrat social, 1754) izstrādāja ideju, ka nevienlīdzība ir novēršama, noslēdzot, akceptējot un ievērojot līgumu.

Par ievērojamāko kontraktuālisma ētikas pārstāvi ir uzskatāms Džons Roulzs (John Bordley Rawls). Kritizējot utilitārismu, viņš atjaunoja politisko ētiku un izstrādāja taisnīguma kā godīguma (fairness) koncepciju. Dž. Roulzs izmantoja I. Kanta idejas, atsaucās uz fiktīvo līgumu (I. Kantam līgums ir prāta ideja) un KI pārformulēja par neziņas plīvuru (veil of ignorance). Dž. Roulza veidotā ētika nav individuālētiska koncepcija, tā attiecas uz taisnīgu politisko institūciju struktūru un darbību. Savukārt Deivids Gotjē (David Gauthier) izstrādā kontraktuālisma ētiku, par pamatu izraugoties pārrunās, sarunās veidojamo līgumu. Mūsdienu kontraktuālisma ētiku pārstāv arī Tomass Skenlons (Thomas Michael Scanlon), Pēters Štemmers (Peter Stemmer) un citi.

Komunitārisms pastāv kā sociālpolitiska kustība un politiska filozofija, tāpēc mēdz runāt par akadēmisko komunitārismu. Šīs filozofijas aizsākumos ir Ferdinanda Tennīsa (Ferdinand Tönnies) darbā “Kopība un sabiedrība” (Gemeinschaft und Gesellschaft, 1887) ieviestais nošķīrums starp kopību un sabiedrību. Komunitārismā ir runa par indivīda attiecībām ar kopību (komūnu) dažādajās tās formās. Komunitārisma ētika veidojas kā reakcija uz liberālismu, libertārismu, uzsverot kopībā svarīgās vērtības un tikumus. Šajā ētikā par galveno atskaites punktu izmanto Aristoteļa ētiku. Komunitārisma ētikā mēdz atsaukties uz Alesteru Makintairu (Alasdair Chalmers MacIntyre), kurš gan no šāda goda atsakās un pārstāv tikumu ētikas paradigmu. Ievērojamākie komunitārisma ētikas pārstāvji: Čārlzs Teilors (Charles Margrave Taylor), Maikls Sandels (Michael Joseph Sandel) un Maikls Volzers (Michael Laban Walzer).

Libertārisma ētikā mēdz atsaukties uz liberālisma ciltstēvu Džonu Loku (John Locke) un nepamanīt, ka viņa liberālisms satur antiliberālisma elementus. Dž. Loks papildināja T. Hobsa risinājumu ar nojēgumu par cilvēktiesībām. Tāpēc libertārisma ētiku dēvē arī par individuāltiesisko paradigmu. Jau paradigmas apzīmējums norāda uz ētikas tiesiskošanu, juridizēšanu vai aizstāšanu ar tiesisku regulējumu. Individuāltiesisko ētiku pārstāvēja amerikāņu filozofs Roberts Noziks (Robert Nozick), kurš izstrādāja pilnvarojošā taisnīguma teoriju, jurists un filozofs Ronalds Dvorkins (Ronald Myles Dworkin), kurš kļuva slavens ar valsts kā naktssarga koncepciju, un Džozefs Razs (Joseph Raz), kurš pārstāvēja pozitīvo tiesību koncepciju. Par individuāltiesisko ētiku lielākoties iestājas politologi, juristi, sociologi, žurnālisti u. c. Individuāltiesiskās ētikas dažādību nodrošina arī atšķirīgās liberālisma un neoliberālisma izpratnes.

Libertārisms ir arī politiska kustība, kurai raksturīga visdažādāko ētisko mācību propagandēšana. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. libertārismu aizsāka sociālais reformētājs Džosija Vorens (Josiah Warren) un žurnālists Bendžamins Takers (Benjamin Ricketson Tucker), citos pasaules reģionos libertārismam ir citi protagonisti. Libertārisms pastāv arī ar citiem apzīmējumiem, kas raksturo tā ievirzi, – anarhokapitālisms, anarhisms, miniarhisms. Kopumā libertārismu raksturo trīs iezīmes: 1) iestāšanās par negatīvo rīcības brīvību (brīvība no kaut kā); 2) uzstāšana uz pašīpašumu (self-ownership); 3) valsts reducēšana līdz minimumam vai tās atcelšana. Problemātiskā pašīpašuma filozofisku risinājumu 19. gs. piedāvāja Makss Štirners (Max Stirner) savā lielākoties pārprastajā darbā “Vienīgais un viņa īpašums” (Der Einzige und sein Eigentum, 1845).

Ētikas paradigmas pārklājas, bet jaunākās paradigmas nereti principā ir iepriekšējo atkārtošana, izraugoties citu pamatu vai noteiktā veidā traktējot iepriekšējo paradigmu svarīgākos jēdzienus. Turklāt nereti atklāts ir jautājums par piedāvāto mācību filozofiski ētisko raksturu.

Laika gaitā ētikas pastāvēšanā ir pastiprinājies tās teorētiskums, ko uzskatāmi darbā “Ētikas principi” (Principia Ethica, 1903) pauda Džordžs Mūrs (George Edward Moore), – ētika esot morālo, ētisko fenomenu un jautājumu skaidrojums. Šādi iezīmējas ētikas atstāšanās no ētiskās rīcības veicēja (aģenta, aktora), viņa uzvedināšanas uz ētiskumu un paša teorētiķa ētiskās nostājas. Jau 19. gs. pret to vērsās F. Nīče, izstrādājot dzīvojamu filozofiju (dzīvesmākslu). 20. gs., veicot ģenealogiskus un arheoloģiskus pētījumus, eksistences ētiku un estētiku jeb dzīvesmākslu piedāvāja Mišels Fuko (Paul-Michel Foucault). Lai gan jau I. Kants iestājās par filozofiju, kas interesē ikvienu un kam svarīga tās ētika.