R. H. Loce ir vācu vēlīnā ideālisma strāvojuma filozofs, 19. gs. nogales ietekmīgākais vācu domātājs.
R. H. Loce ir vācu vēlīnā ideālisma strāvojuma filozofs, 19. gs. nogales ietekmīgākais vācu domātājs.
R. H. Loces māte bija Kristiāne Karolīne Loce (Christiane Caroline Lotze), tēvs Karls Frīdrihs Loce (Karl Friedrich Lotze) bija ārsts Saksijas armijā.
1824. gadā R. H. Loce uzsāka mācības Citavas pilsētas skolā (Zittauer Stadtschule), kur apguva latīņu valodu. No 1828. gada līdz 1834. gadam R. H. Loce mācījās Citavas humanitārajā ģimnāzijā (Zittau Gymnasium). 1834. gadā R. H. Loce iestājās Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), lai studētu medicīnu. Līdztekus medicīnas studijām un praktiskajām nodarbībām laboratorijās R. H. Loce apmeklēja filozofijas profesora, hēgelieša Kristiana Hermana Veises (Christian Hermann Weiße) lekcijas par estētiku, reliģijas filozofiju un filozofijas vēsturi, kā arī psihologa Gustava Teodora Fehnera (Gustav Theodor Fechner) nodarbības. 1838. gadā R. H. Loce absolvēja universitāti, iegūstot ārsta diplomu. 1840. gadā Leipcigas Universitātē R. H. Loce aizstāvēja doktora darbu filozofijā.
1838. gadā R. H. Loce atvēra privāto ārsta praksi Citavā. No 1839. gada viņš bija lektora palīgs Leipcigas Universitātē. 1840. gadā filozofs nokārtoja licenci (venia legendi), kas deva tiesības docēt lekcijas vācu universitātēs. Leipcigas Universitātē R. H. Loce vadīja kursus loģikā, metafizikā, filozofijas vēsturē. 1844. gadā R. H. Loci ievēlēja par Getingenes Universitātes (Universität Göttingen) mācībspēku. Filozofs docēja lekcijas par loģiku, estētiku un filozofijas vēsturi. 1880. gadā R. H. Loce pieņēma uzaicinājumu kļūt par filozofijas profesoru Berlīnes Universitātē (Universität Berlin). Berlīnē filozofs docēja lekcijas loģikā un metafizikā.
R. H. Loces metafiziku veido ontoloģija, dabas filozofija (kosmoloģija) un apziņas filozofija. Ontoloģija pievēršas esamības šķautņu savstarpējo attiecību pētniecībai, aptverot visu domājamo lauku, kas iekļauj ne tikai aktuāli esošo, bet arī visas iespējamās pasaules. Kosmoloģija ir vērsta uz aktuālās esamības izpēti.
19. gs. vidū vācu intelektuālajā telpā norisinājās materiālistu strīds, kura centrā bija jautājums par dabaszinātņu veidoto pasaules uzskatu. Daļa zinātnieku, arī anatoms un psihologs Rūdolfs Vāgners (Rudolf Friedrich Johann Heinrich Wagner), izteica bažas, ka dabaszinātnes ir orientētas uz materiālisma strāvojumu, kurā par eksistējošu ir atzīta tikai matērija, kas ir pakļauta mehāniskiem likumiem. Materiālismā gan gribas brīvība, gan dvēseles nemirstības ideja kļūst par problemātiskiem jautājumiem. R. H. Loce iesaistījās diskusijās, atzīstot, ka cilvēku ilgas un vēlmes nonāk konfliktā ar zinātnes attīstību. Dabaszinātnes apdraud cilvēciskās būtnes mikrokosmu, kad skaidro garīgo dzīvi ar ķermeņu mehānisko darbību palīdzību. Tāpēc ir nepieciešams samierināt dabā dominējošo kauzalitāti ar cilvēka brīvību. Filozofs akcentēja, ka zinātņu mērķis nevar būt tikai zināšanu iegūšana. Zinātnēm jāveido pasaules aina, kurā taptu skaidrāks, kas cilvēkiem ir jādara, uz ko viņiem ir jātiecas un jācer, saglabājot gan ticības, gan zinātnes tiesības.
R. H. Loces nolūks bija radīt jaunu antropoloģiju. Tā raksturotu cilvēka lomu pasaulē un vēsturē, ņemot vērā jaunākos zinātnes atklājumus un pievēršoties arī tādiem izpētes laukiem kā reliģija un māksla, kuros atklājās cilvēces vērtību sistēmas. Savus filozofiskos uzskatus R. H. Loce izklāstīja darba “Mikrokosms. Idejas par dabas vēsturi un cilvēces vēsturi” (Mikrokosmus. Ideen zur Naturgeschichte und Geschichte der Menschheit, 1869) trijos sējumos.
R. H. Loces ontoloģijas centrā ir substances un attiecību kategorijas. Substanci R. H. Loce raksturoja gan kā pašsajūtu (Selbstgefühl), gan kā vienību, kas atrodas attiecībā. Darba “Mikrokosms” pirmajā grāmatā filozofs secināja, ka pašsajūta raksturo individuālā “es” spēju nošķirt sevi no pārējās pasaules un aptvert savus stāvokļus vienībā. Pašsajūta kalpo kā pamats pašapziņai, kurai ir raksturīgas vairākas attīstības pakāpes. Pirmajā jeb ķermeniskajā stadijā apziņas centrs ir ķermenis, kas kalpo par sajūtu un kustību līdzekli. Skeptisko stadiju raksturo atzinums, ka apziņa un ķermenis ir nošķiramas vienības. Zinātniskajā pakāpē rodas dažādi apziņas un ķermeņa mijiedarbības skaidrojuma modeļi, taču individuālais “es” šajās teorijās nerod savas individualitātes pamatojumu. Tāpēc “es” novēršas no zinātnes, turpinot meklēt patstāvības saturu estētiskajā stadijā, kas ietver ieradumus, temperamentu, jūtas un manieres. R. H. Loce skaidroja, ka individualitātes pamata meklējumu galējais mērķis ir rast “es” darbības lauku, kurā “es” būtu pilnīgi neatkarīgs no ārējiem faktoriem.
Darba “Mikrokosms” trešajā grāmatā R. H. Loce secināja, ka tīra esamība, kas būtu autonoma no pārējās pasaules, ir tikai teorētiska abstrakcija, kas ir iespējama ontoloģijas, nevis kosmoloģijas ietvaros. Substance ir vienība, kas atrodas attiecībās. Elementu mijiedarbību nebūtu iespējams skaidrot, ja tie eksistētu neatkarīgi un savstarpēji nošķirti. Tāpēc ir nepieciešams pieņemt, ka atsevišķās vienības jau sākotnēji ir apvienotas. R. H. Loce pamatoja monisma sistēmu, kurā pasaules elementi ir savstarpēji saistīti. Pārmaiņas vienā elementā izraisa izmaiņas citos, jo to iedabas ir vienotas. R. H. Loce secināja, ka atsevišķās vienības ir vienas substances daļas. Dievs jeb bezgalīgā substance atklājas kā vienotais lietu sākums un mijiedarbības pamats.
Individuālie “es” nespēj pilnībā izzināt neierobežoto substanci, tomēr R. H. Loce aplūkoja metafizisko un tikumisko pieeju, kas ļauj pietuvoties Dieva izpratnei. Metafizikā Dievs atklājas kā vienotais, mūžīgais, visvarenais esamības pamats. Tikumības laukā Dievu ir iespējams uztvert kā gudru, taisnīgu un kā augstāko vērtību.
R. H. Loce raksturoja Dievu kā dzīvo mīlestību un pamatu cilvēku cerībai sasniegt laimi. “Mikrokosma” trešajā grāmatā filozofs skaidroja, ka Dievs radīja pasauli mīlestības vārdā un radītā esamība savukārt atbild ar pretmīlestību, nodrošinot cilvēku un Dieva saikni.
R. H. Loce kritizēja 19. gs. izplatīto viedokli, ka psiholoģijai ir jākļūst par eksperimentālu zinātni. Filozofs uzskatīja, ka psiholoģijā ir jāpēta ķermeņa un apziņas attiecības ne tikai empīriskā, bet arī filozofiskā līmenī.
R. H. Loce nošķīra cilvēka “es” kodolu un funkcijas. Cilvēkam piemīt ne tikai priekšstatīšanas spēja, bet arī vairākas citas funkcijas – tādas kā jūtas, griba, kustība.
R. H. Loce kritizēja pieņēmumu, ka aizmiršanas un atcerēšanās procesus jāskaidro ar apziņas ierobežoto raksturu. Tas nosaka, ka apziņā vienus priekšstatus nomaina citi, jo priekšstatiem piemīt atšķirīgas intensitātes pakāpes un tāpēc apziņā vieni priekšstati nonāk centrā, bet citi – perifērijā. Filozofs uzskatīja, ka šāds skaidrojuma modelis piešķir apziņai telpiskuma raksturu. Aizmiršanu un atcerēšanos R. H. Loce skaidroja ar priekšstatu savstarpējo saikni. Subjekti aizmirst daļas, kas veido sarežģītu priekšstatu. Piemēram, nav iespējams skaidrāk vai neskaidrāk priekšstatīt trijstūri, taču, ja paplašinās zināšanas par ģeometriju kopumā, tad var ieraudzīt dažādas saiknes, kādas vieno trijstūri ar ģeometrijas likumiem un citām figūrām. Priekšstatu saikni nosaka asociāciju principi, kuru pamats ir līdzības un atšķirības kategorijas, kā arī subjekta interese.
R. H. Loce uzskatīja, ka loģikas aizsākumi ir jāmeklē valodas formu analīzē. Valodu filozofs raksturoja kā metodi, ar kuras palīdzību cilvēki jutekliskās pasaules impulsus izsaka mentālās pasaules zīmēs. Tāpēc mikrokosmu R. H. Loce aplūkoja kā makrokosma valodu. Filozofs uzskatīja, ka tad, kad fiziskā pasaule sniedz stimulus nerviem, izveidojas zīmju sistēma, kas pārveidojas par lokālo zīmju valodu. Mentālos fenomenus rada norises ķermenī, tāpēc ķermenis atklājas kā apziņas apakšstruktūra. Ar lokālo zīmju teorijas palīdzību filozofs tiecās izskaidrot subjekta spēju uztvert fenomenus telpiskās attiecībās. Saskaņā ar šo teoriju, lai noteiktu telpiskās attiecības, apziņa savieno vienu zīmi ar citu, atrodot tās vietu impulsu sērijā.
R. H. Loce secināja, ka gan metafizikas, gan loģikas pēdējais pamatojums ir rodams ētikā. Kritizējot filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) morālā imperatīva formālo raksturu, R. H. Loce, līdzīgi kā hellēnisma laika filozofs Epikūrs (Ἐπίκουρος), uzskatīja, ka vērtību avots ir emocionālo vajadzību apmierināšana un morālo principu sākotne ir rodama priekā (Lustprinzip). Prieks un ciešanas veido vērtību pamatu. R. H. Loce akcentēja, ka tīri racionālai būtnei, kurai nepiemistu emocijas, nebūtu arī nekāda priekšstata par labo un ļauno. Darbā “Medicīniskā psiholoģija jeb dvēseles psiholoģija” (Medizinische Psychologie oder Physiologie der Seele, 1852) R. H. Loce skaidroja, ka cilvēkiem piemīt ne tikai ķermenisko iespaidu izraisītās jutekliskās jūtas, bet arī intelektuālās jūtas, tāpēc, piemēram, vienības jēdziens izraisa patikas, savukārt pretrunu jēdziens – nepatikas jūtas.
R. H. Loce bija skeptisks pret centieniem vēsturē atrast kādas universālas likumsakarības, kas atklātu, piemēram, vēsturiskās attīstības mērķi. Filozofs uzskatīja, ka šāda tipa pieeja ir pārāk spekulatīva. Vēstures filozofijai, pēc R. H. Loces domām, ir jābalstās empīriskajos datos, turklāt, ņemot vērā ierobežoto datu daudzumu par cilvēces pagātni, nav iespējams izdarīt secinājumus par cilvēces vēstures kosmisko nozīmi. Tāpēc R. H. Loce izprata vēstures filozofiju kā antropoloģijas atzaru, kura mērķis ir atklāt cilvēces attīstības gaitu.
19. gs. nogalē Vācu Impērijā R. H. Loce bija vadošais filozofs. R. H. Loce ietekmēja analītiskās filozofijas attīstību, sevišķi Gotloba Frēges (Friedrich Ludwig Gottlob Frege) un Bērtranda Rasela (Bertrand Arthur William Russell) darbus. R. H. Locem bija nozīmīga loma fenomenoloģijas attīstībā; viņa ietekme ir rodama Edmunda Huserla (Edmund Gustav Albrecht Husserl) un Karla Štumpa (Carl Stumpf) filozofiskajos meklējumos. R. H. Loces idejas atstāja nozīmīgu ietekmi uz jaunkantiānisma virzienu, Vilhelma Vindelbanda (Wilhelm Windelband), Ernsta Kasīrera (Ernst Alfred Cassirer) un Paula Nātorpa (Paul Gerhard Natorp) darbiem. R. H. Loces metafizikas studijām pievērsās arī filozofs Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey). Amerikā R. H. Loces idejas ietekmēja gan Viljama Džeimsa (William James) pragmatismu, gan personālisma strāvojumu. Krievu intelektuālajā domā R. H. Loces darbus aktualizēja Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Ülikool) filozofijas profesors Gustavs Teihmillers (Gustav Teichmüller), kura ietekmē R. H. Loces ideju analīzei pievērsās pirmais latviešu filozofs Jēkabs Osis.
Andris Hiršs "Rūdolfs Hermans Loce". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/192843-R%C5%ABdolfs-Hermans-Loce (skatīts 06.05.2024)