Apzīmējums “metafizika” ir cēlies no Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) vairāku tekstu kopumam piedēvētā nosaukuma “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica). “Metafizika” ietver 14 grāmatas, kas Aristoteļa darbu korpusā novietotas pēc (μετά, metá) darbiem par dabiskajām lietām (τὰ φυσικά, ta physiká). Tradicionālā (aristoteliskā) metafizika ir “pirmā filozofija”, t. i., pārējo zināšanu jomu iespējamības pamats, kas ietver vispārējus metodoloģiskus principus (pretrunas likumu, pietiekamā pamata principu u. tml.), abstraktus pamatjēdzienus (kategorijas), visa esošā sākumus un pirmcēloņus. Sākot ar jaunajiem laikiem, metafizikas izpratne paplašinājās, aptverot jautājumus par pasaules rašanos, dvēseli, brīvo gribu u. c. Mūsdienu metafizika sazarojas ļoti dažādos izpētes virzienos, kas saistīti ar citu filozofijas nozaru (loģikas, epistemoloģijas, valodas filozofijas, psihes filozofijas, ētikas u. c.), filozofijas tradīciju un domas strāvojumu attīstību. 

Metafizikas virzienus vieno vismaz daži no šiem atzinumiem: 

1. metafiziķi darbojas ar vispārīgiem jēdzieniem, to sistēmām un to veidojošajiem principiem (noteikumiem);
2. metafizikas principi un jēdzieni pārsniedz pieredzi, t. i., nedz iekšēja (psiholoģiska), nedz ārēja (fiziska) pieredze neizsmeļ to saturu; 
3. metafizikas priekšmeti (t. i., tas, par ko ir metafizikas zināšanas) ir abstrakti un vispārīgi; 
4. metafizikas priekšmeti nav daļa no jutekļiem tveramās dabas; 
5. metafizikas priekšmeti ir jēdzieni un to saistījumi;
6. metafizikas mērķis ir patiesība par lietu dabu; 
7. metafizikas izziņas metodes nav empīriskas vai eksperimentālas;
8. metafiziķi izvērtē citu disciplīnu augstākās pakāpes jeb “metalīmeņa” postulātus; 
9. (vienas) metafizikas noliegums ir (citas) metafizikas pieņemšana.

Nereti, taču ne vienmēr pamatoti, kā sinonīmu “metafizikai” lieto apzīmējumu “ontoloģija” (no sengrieķu ὄν, on ģenitīva ὄντος, ontos ‘esošs’ un izskaņas -λογία, -logia ‘mācība’; latīņu ontologia, Jakoba Lorharda (Jacob Lorhard) ieviests termins darbā “Ogdoas Scholastica”, 1606). Ontoloģija ir šaurāks jēdziens nekā metafizika. Ontoloģijas pētījuma priekšmets ir “esošais kā esošais”, t. i., pastāvēšana, īstenība, esības kategorijas, atkarības attiecības starp objektiem un tamlīdzīgi.

Metafizika ir viena no filozofijas nozarēm. Mūsdienās mēdz izšķirt tīro un lietišķo metafiziku.

Tīrā metafizika iekļauj abstraktas pētniecības tēmas par esošo un tā aspektiem vai vispārīgām sapratnes kategorijām, piemēram: Kas ir esošs? Kas ir īstens? Ko tas nozīmē – būt, pastāvēt? Kādās kategorijās esošo var sadalīt? Vai kategorijas atklāj domāšanas vai īstenības struktūru? Vai pastāv universālijas (vispārēji objekti)? Vai universālijas ir abstrakcijas prātā vai pastāv arī neatkarīgi no tā? Vai ir kaut kas tāds kā substance jeb būtība, kas pastāv pati par sevi? Vai katrai lietai ir būtība? Ko tas nozīmē – noteikt lietas būtību? Kas ir laiks? Vai reāla ir tikai tagadne vai arī pagātne un nākotne? Kas ir telpa? Kas ir iespējamība un nepieciešamība? Kādas ir šo modalitāšu attiecības? Vai ikvienam notikumam ir kāds cēlonis? Kā cēlonis izraisa sekas? Kā izpaužas ontoloģiska atkarība un pamatojums? Kādā ziņā viena lieta var būt citas lietas daļa? Kā daļas veido veselumu? un tā tālāk.

Lietišķā metafizika ir tīrajā metafizikā izstrādāto teoriju lietošana, lai censtos rast atbildes uz citu filozofijas nozaru, zinātņu, tehnoloģiju izstrādes, uzņēmējdarbības, rīcībpolitikas utt. jautājumiem. Piemēram, lai risinātu bioētikas jautājumus par mākslīgo abortu, gēnu rediģēšanas, eitanāzijas utt. pieļaujamību, jāņem vērā metafizikas teorijas par personas identitāti, apziņu, nāvi, atsevišķu jeb partikulāru objektu pastāvēšanas nosacījumiem, morālu vērtību un normu objektīvas pastāvēšanas iespēju u. tml. Metafiziskas debates par abstraktu objektu (skaitļu, funkciju, attiecību, formālu struktūru utt.) dabu var izgaismot problēmas matemātikas pamatos, loģikā, estētikā utt. Lietišķā metafizika iziet ārpus filozofijas robežām, veidojot jaunas zinātņu nozares un rodot praktisku pielietojumu ražošanā, veselības aprūpē, tieslietās u. c. nozarēs. Lietišķā metafizika sazarojas dažādos attīstības virzienos, tādos kā lietišķā ontoloģija, sociālā ontoloģija, izziņas (cognition) ontoloģija, artefaktu ontoloģija un citos.

Metafiziskus principus pieņem jebkura filozofijas vai zinātņu nozare. Ne vienmēr pieņēmumi tiek skaidri formulēti vai atzīti. Ikvienai disciplīnai ir spēles noteikumi. Vismaz kāds no tiem ir metafizisks. Piemēram, ja, kā norāda Mārcis Auziņš, fizika ir “dabaszinātņu nozare, kas pēta vielas struktūru”, tad tiek atzīta vielas pastāvēšana. Vielas jēdziena skaidrojumā nav iespējams pilnībā izvairīties no vismaz dažiem metafiziskiem principiem. Piemēram, ja vielas jēdziens paredz masas nezūdamības likumu (“Slēgtā sistēmā tās masa paliek nemainīga”), tad tas paredz arī principu “nekas nerodas no nekā” (ex nihilo nihil fit). Ja pēdējais tiek noliegts, tad jāiesaistās metafiziskā diskusijā par to, ko nozīmē “nekas” un kā kaut kas var rasties no nekā. Ikviena metafiziska principa noliegums arī ir metafizisks princips.

Metafizikas pielietojumu ārpus filozofijas visuzskatāmāk parāda lietišķā ontoloģija (applied ontology) – relatīvi jauna zinātnes nozare, kas attīstījusies saistībā ar datorzinātni un informātiku un kas pievēršas informācijas saturam (pētāmās priekšmetjomas noteikšanai, tajā atrodamo priekšmetu sakārtošanai kategorijās, kategoriju definēšanai, sistematizācijas principu formulēšanai, sistēmu savienojamībai utt.). Lietišķā ontoloģija ir noderīgs rīks programmatūru un datubāžu izstrādē visdažādākajās nozarēs (ontoloģijas inženierija). Lietišķās ontoloģijas pētījumos izmanto ontoloģisko analīzi, t. i., attiecīgās priekšmetjomas un tās uzbūves raksturošanu, un konceptuālo modelēšanu, t. i., priekšmetjomas aprakstīšanai izmantojamo jēdzienu, apzīmējumu, principu un modeļu izstrādi. 

Metafizikas metodes ir aprioras, t. i., nesaistītas ar pieredzi, gluži kā loģikā vai tīrajā matemātikā. Daudz tiek lietoti reductio ad absurdum un nosacījuma pierādījumi, domu eksperimenti (hipotētiski scenāriji, kontrafaktiska spriešana), 20. gs. – jēdzienu analīze, valodas un loģiskā analīze, kvantoru (predikātu) loģika, kopu teorija, modālā loģika u. c. formālas metodes. 

Metafizikas metodes izvēle ir nesaraujami saistīta ar metafizikas izpratni. Ja mērķis ir raksturot un iztirzāt visiem cilvēkiem piemītošas domāšanas kategorijas, tad priekšroka tiks dota jēdzienu aprakstošajai analīzei. Piemēram, Gilberts Rails (Gilbert Ryle) 1949. gadā publicētajā darbā “Psihes jēdziens” (The Concept of Mind) aicināja veidot jēdzienu (tādu kā psihe, ķermenis, rīcība, nolūks) “loģisko ģeogrāfiju”, kas atklātu, kā jēdzieni darbojas teikumos (t. i., kādi teikumi no tiem izriet un no kādiem teikumiem tie izriet), un ļautu izvairīties no “kategoriju kļūdām”.

Ja metafiziku uzskata par zinātnes kalponi vai turpinājumu, tad tiks lietoti tie paši rīki, kas izmantojami zinātnes teoriju sistematizēšanā vai formalizēšanā. Piemēram, saskaņā ar Vilarda Van Ormana Kvaina (Willard Van Orman Quine) “naturalizēto” pieeju, kur metafizika tiek pieļauta tikai kā labākās zinātniskās teorijas pamatprincipu aprise, pie metafiziskiem apgalvojumiem iespējams nonākt ar “stingri kontrolētu teoriju” – reducētā un precīzā klasiskās divvērtību loģikas valodā pārtulkotu un attīrītu zinātnes teorētisko kodolu.

Savukārt, ja metafizikas uzdevums ir pētīt īstenības pamatus un cēloņus, nevis šķetināt jēdzieniskus jucekļus vai kalpot zinātnei, tad jāaplūko pamatojuma (grounding) attiecības starp faktiem (plašā nozīmē) un jācenšas noskaidrot, kas ir pamata līmeņa, bet kas – atvasināts fakts.

Rietumu filozofiskās domas aizsācēji pirmssokratieši (domātāji, kas bijuši aktīvi 6.–5. gs. p. m. ē., t. i., pirms Sokrata (Σωκράτης), piemēram, Parmenids (Παρμενίδης) un Hērakleits (Ἡράκλειτος)) meklēja pasaules pirmdaļas jeb elementus un sākumus jeb principus vai cēloņus, piedāvājot atšķirīgas versijas par to, kas pastāv īstenībā un kāpēc ir tas, kas ir. 

Agrīnajos Platona (Πλάτων) dialogos attēlotais Sokrats meklēja lietu būtību, vaicājot: “Kas ir dievbijība/drosme/saprātība utt.?” Vidusposma dialogos Sokrats, visticamāk, paudis Platona viedokli. Būtības tiek nošķirtas no sajūtamām lietām, ievietojot tās nemainīgā, mūžīgā, tikai ar prātu tveramā ideju (eidosu) valstībā, kas ir īsteni esošais un vienīgais patiesu zināšanu priekšmets. Platona ontoloģijas sarežģītību var iepazīt viņa vēlīnajos dialogos, daudzu gadsimtu garajā antīko komentāru tradīcijā, dažādo platonisma skolu doktrīnās, renesanses filozofijā u. c. strāvojumos. Platona korpusa un platonisma studijas joprojām aktīvi turpinās.

Platona skolnieks Aristotelis uzskatīja, ka būtības nevar būt šķirtas no lietām. Aristoteļa izpratnē metafizikas jeb, lietojot viņa paša apzīmējumu, pirmās filozofijas priekšmets ir:

1) esošais kā esošais (τὸ ὂν ᾗ ὄν, to ón hēi ón, latīņu ens qua ens, Metaphysica IV.1, 1003a21), t. i., lietu (precīzāk, ’esošo’ τὰ ὄντα, latīņu entia) pastāvēšanas veidi un nosacījumi;

2) patstāvīgi pastāvošais un nekustīgais esošais (VI.1, 1026a16), t. i., bezvieliskās būtības un mūžīgs nekustīgais pirmkustinātājs – dievišķs prāts, uz ko viss tiecas kā uz mērķi (XII.9), pirmcēlonis, no kā ir atkarīga visa pasaule un daba (XII.7, 1072b13–14).

Aristoteļa metafizikas centrālā ass ir attiecības starp būtību (substanci, esenci) un nejaušām īpašībām (akcidencēm), starp substanciālo formu (eidosu) un vielu (matēriju). Aristoteļa doma tiek skaidrota, izvērsta, pārveidota, pārprasta, kritizēta, adaptēta antīkajos komentāros, sholastikā, arābu un ebreju filozofijā un visā Rietumu domas tradīcijā līdz pat mūsdienām.

Viduslaiku (5.–15. gs. m. ē.) domātāji latīniskajos Rietumos izstrādāja tēmas ontoloģijā, risinot teoloģiskus jautājumus, komentējot Svētos Rakstus un kopš 12./13. gs. pievēršoties jaunatklātajam Aristoteļa pilnajam tekstu korpusam (līdz tam bija pieejams tikai “Organons”), kā arī arābu un ebreju filozofu komentāriem un citiem darbiem, kas Eiropas kultūras telpā ienāca no Bizantijas un Tuvajiem Austrumiem. 

Viduslaiku metafiziku raksturo šādas tēmas:

• universāliju problēma jeb jautājums par vispārīgu un abstraktu objektu pastāvēšanas veidu;
• transcendentālo (transkategoriālo, t. i., uz visām kategorijām attiecināmo) jēdzienu doktrīna;
• substances teorijas, jo īpaši

1. hilomorfisms jeb uzskats, ka substances, izņemot Dievu, ir formas–vielas salikumi, un 
2. formu daudzskaitlīguma doktrīna, kas paredz, ka ikviena substance ietver daudzas substanciālas formas; 

• Dieva eksistences pierādījumi; 
• Trīsvienības doktrīnas skaidrojums;
• dievišķo īpašību saderība;
• ļaunuma problēma (teodiceja); 
• cilvēka brīvās gribas un dievišķās predestinācijas attiecības. 

Slavenākie viduslaiku metafiziķi ir Augustīns (Augustine), Akvīnas Toms (Thomas Aquinas), Viljams no Okamas (William of Ockham), Žans Biridāns (Jean Buridan), Džons Dunss Skots (John Duns Scotus), Džons Viklifs (John Wyclif). 

Metafizikas tēmu loks paplašinājās 17.–18. gs., kad veidojās eksperimentālā zinātne un nozares, kas iepriekš piederēja fizikai – kosmoloģija un psiholoģija (mācība par dvēseli) –, nonāca metafizikas pārziņā. Metafizika uzplauka racionālistu filozofijā. Racionālisti uzskatīja prātu par vienīgo īsto zināšanu avotu, ticot, ka tīrais prāts sniegs drošticamas metafiziskas zināšanas. 

Renē Dekarts (René Descartes) ar šaubu metodi nonāca pie vienas drošas un nesatricināmas patiesības: “Es esmu, es eksistēju.” Pat ja būtu kāds varens krāpnieks, kurš mani par visu maldinātu, tad viņš mani tomēr nevarētu maldināt par vienu – ka es esmu, t. i., man pašam ir jābūt, lai es varētu tikt maldināts (“Meditācijas par pirmo filozofiju” (Meditationes de prima philosophia), II.3, 1642). Uz šīs patiesības pamata var uzcelt visu metafizikas celtni, ja vien lieto skaidrus un izšķirtus jēdzienus un acīmredzamus loģiskus (saprātīgus) principus. Viena no celtnes virsotnēm ir atziņa, ka pastāv domājošas lietas un izplestas lietas, t. i., divas pilnīgi atšķirīgas substances: prāts un ķermenis (substanču duālisms). 

R. Dekarta sekotāji Baruhs Spinoza (Baruch Spinoza) un Gotfrīds Vilhelms Leibnics (Gottfried Wilhelm Leibniz) veidoja metafiziku kā deduktīvu sistēmu, kas atvedināma no pamatvienību definīcijām un acīmredzamiem principiem. Tā kā katrs no viņiem pieņēma atšķirīgus izejas punktus, atšķīrās arī iznākums. B. Spinoza atzina tikai vienu substanci, kas ir reizē Dievs un daba (“Ētika”(Ethica), 1677), bet G. V. Leibnics – bezgala daudz substanču, kur ikviena savā ziņā ietver visu visumu (“Monadoloģija” (La Monadologie), 1714). G. V. Leibnics formulējis tā saucamo Leibnica likumu (divas lietas ir identiskas tad un tikai tad, ja abām visas īpašības ir vienādas) un pietiekamā pamata principu (nekas nevar pastāvēt, ja nav pietiekama pamata, kāpēc ir tā, kā ir, nevis citādi). 

Racionālisti veidoja visaptverošas spekulatīvas konstrukcijas. Kā piemērs minams Kristiāna Volfa (Christian Wolff) 1719. gadā publicētais darbs “Saprātīgas domas par Dievu, pasauli un cilvēka dvēseli, un arī vispār par visām lietām” (Vernünftige Gedanken von Gott, der Welt und der Seele des Menschen, auch allen Dingen überhaupt). Šajā nosaukumā atklājas K. Volfa ieviestais un vēlāk daudz lietotais nošķīrums starp speciālo un vispārējo metafiziku, kur kosmoloģija, psiholoģija un teoloģija ir speciālā metafizika (metaphysica specialis), bet ontoloģija – vispārējā metafizika (metaphysica generalis). 

Atšķirībā no racionālistiem empīriķi uzskatīja, ka tikai no jutekliskās pieredzes nāk īstenas zināšanas. Šā iemesla dēļ daži empīriķi noraidīja metafiziku kā darbošanos ar vārdiem, kuru nozīmes nav skaidri nosakāmas. 18. gs. skotu filozofs, empīrisma (empiricism) pārstāvis un skeptiķis Deivids Hjūms (David Hume) traktātus par metafiziku nolēma liesmām, jo tie nesaturot neko citu kā vien sofistiku un maldus (“Pētījums par cilvēka sapratni” (An Enquiry Concerning Human Understanding), XII.3.132, 1748). 

Apgaismības filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant) attēloja racionālistus un empīriķus kā abpusēji pretstāvošas grupas un piedāvāja savu “kritisko filozofiju” kā tādu, kas pārvar racionālistu un empīriķu diskusijas: “Bez juteklības mums nebūtu dots neviens priekšmets, bez sapratnes nevienu priekšmetu nevarētu domāt” (“Tīrā prāta kritika” (Kritik der reinen Vernunft), A51/B75). I. Kants kritizēja metafiziķus par to, ka viņi tiecās pārsniegt jeb transcendēt izziņas robežas, mēģinot atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem. Vecās (transcendentās, dogmatiskās) metafizikas vietā I. Kants piedāvāja kritisko metafiziku, kas pievēršas nevis pasaulei, bet domāšanai par pasauli, t. i., apriorām (pirms pieredzes) formām un kategorijām, kas padara iespējamu domāšanu par pasauli (“kopernikāniskais apvērsums”). Tomēr arī I. Kants neiztika bez metafiziskiem postulātiem. Viņaprāt, pastāv neizzināma “lieta par sevi” (noumenon) pretstatā izzināmai parādībai (phainomenon) (A254/B310). Numenālās pasaules pastāvēšana novelk robežu starp prātam pieejamo un nepieejamo. Tā kā lietas par sevi nav pieejamas, tad ontoloģija (vispārējā metafizika) ir jāaizstāj ar “transcendentālo analītiku” (A247/B304). Turklāt, tā kā tīrā prāta lietojums bez jutekliska pamata nav attaisnojams, tad jāatmet arī pretenzijas uz zināšanām par Dievu, dvēseli un pasauli (speciālā metafizika). Tīrā prāta īstais uzdevums ir saprast: “Kā iespējami apriori sintētiski spriedumi?” (B19). Piemēram, kā iespējams spriedums “Visam, kas notiek, ir savs cēlonis”, ja cēloņa jēdziens ir ārpus notikuma jēdziena un reizē ir tam nepieciešami piederīgs, kaut arī pieredze nevar sniegt tam universālu apliecinājumu?

I. Kanta iedvesmoti, vācu ideālisti pievērsās prātam kā aktīvam sevi izzinošam subjektam, sakausēja ontoloģiju ar epistemoloģiju (izziņas teoriju) un atmeta tradicionālajai metafizikai raksturīgo interesi par būtībām jeb substancēm un nejaušām īpašībām jeb akcidencēm. 

Johans Gotlībs Fihte (Johann Gottlieb Fichte) esības pamatā lika “es” (Ich) jeb pašapziņu kā beznosacītu aktu, kurā “es” pats postulē savu esību, atzīstot, ka “es” nav “ne-es” un ka abi šie pretmeti ir “dalāmi”, t. i., nošķirami (“Visas zinātnes mācības pamati” (Grundlage der gesamten Wissenschaftslehre), 1794/95). 

Savukārt Frīdrihs Vilhelms Jozefs Šellings (Friedrich Wilhelm Joseph Schelling) sapludināja pretstatus pirmatnējā veselumā: dabas sistēma ir vienlaikus arī mūsu gara sistēma; daba ir redzamais gars, un gars ir neredzamā daba (“Idejas par dabas filozofiju” (Ideen zu einer Philosophie der Natur), 1797). 

Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) visu, kas ir, skatīja kā absolūtā gara izpausmi un pašizpratni (“Gara fenomenoloģija” (Phänomenologie des Geistes), 1807). G. V. F. Hēgelis noraidīja I. Kanta nošķīrumu starp parādību un lietu par sevi (t. i., skatīja to kā pretrunas atcelšanu (Aufhebung) “absolūtā”). Īsteni priekšmeti ir īstenoti jēdzieni: “Kas ir saprātīgs, tas ir īstens, un, kas ir īstens, tas ir saprātīgs” (“Tiesību filozofijas pamatlīnijas” (Grundlinien der Philosophie des Rechts), 1820/1821). 

19. gs. līdzās apgaismības racionālismam un vācu ideālismam pieņēmās spēkā pretējas straumes: romantisms, misticisms, iracionālisms. 

Artūrs Šopenhauers (Arthur Schopenhauer) noraidīja I. Kanta pieņēmumu, ka lieta par sevi ir parādību cēlonis. Lieta par sevi prātam paliek nepieejama, taču ir nojaušama sāpju, dziņu, ilgu, prieka, bēdu, dzīvīguma dēļ kā akla griba, kurai nav ne mērķa, ne pamata (“Pasaule kā griba un priekštats” (Die Welt als Wille und Vorstellung), 1819). 

Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche) ārdīja pašus apgaismības pamatus, uz kā balstās metafiziskā ticība zinātnei un absolūtai patiesībai kā dievišķam ideālam. Nīčesprāt, jāuzdod jautājums nevis par pasaules vai prāta izziņas iespējamību, bet par tās nepieciešamību, jēgpilnumu, lietderību cilvēka eksistences mīklas risināšanā (“Par morāles ciltsrakstiem” (Zur Genealogie der Moral), III.25, 1887). F. Nīče atzina skatu no noteiktas perspektīvas (ne panoptisku skatu no nekurienes), interpretāciju radīšanu (ne faktu atklāšanu), vērtības un vēlmes (ne patiesību vai prātu pašu par sevi).

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā notika strauja dabaszinātņu un matemātikas attīstība, no filozofijas atšķēlās jaunas zinātņu nozares (psiholoģija, socioloģija, pedagoģija, antropoloģija, semiotika, matemātiskā loģika u. c.), un atkal bija jāpārdomā filozofijas un tās kodola – metafizikas – darbalauks un mērķis. 

Pragmatisma pārstāvis Čārlzs Sanderss Pērss (Charles Sanders Peirce) piekrita I. Kantam, ka ir jānovelk prāta robežas, taču Č. S. Pērss atmeta I. Kanta lietu par sevi kā “bezjēdzīgu pārpalikumu”. Neizzināmo nav iespējams nepretrunīgi domāt. Izzināmība un esība ir viens un tas pats, taču ne F. V. J. Šellinga vai G. V. F. Hēgeļa nozīmē – viņu celtne uzbūvēta tik nevērīgi, ka ir neapdzīvojama. Č. S. Pērss apriorus pierādījumus metafizikā sauca par “pilnīgām blēņām”. Metafizikai jābūt zinātniskai, balstītai pieredzē. Tomēr pieredze rāda, ka vācu ideālistiem ir bijusi zināma taisnība: jāvairās no absolūtiem nošķīrumiem, jo viss pastāvošais ir nepārtraukts, viengabalains. 

Pragmatiķis Viljams Džeimss (William James) pasludināja pieredzi par īstenības sakni: īstenajam jābūt pieredzamam un pieredzētajam jābūt īstenam (“Darbīguma pieredze” (The Experience of Activity), 1905). V. Džeimss saprata pieredzi kā apziņai doto parādību plūsmu, nevis kā jutekļu datu atomus. Pieredzes nepārtrauktība liek pārdomāt vai pat atcelt metafiziķu nošķīrumus starp subjektu un objektu, prātu un vielu un tā tālāk.

V. Džeimsa izpratne par pieredzi pareģojoši nojauta Edmunda Huserla (Edmund Husserl) fenomenoloģiju, t. i., mācību par veidu, kā lietas ir dotas apziņā, jeb mācību par fenomeniem (φαινόμενον, phainómenon – ‘parādība’). E. Huserls aicināja atteikties no spekulatīvām konstrukcijām un “atgriezties pie lietām pašām par sevi” (“Loģiskie pētījumi” (Logische Untersuchungen), II.1.2, 1900–1). Pretēji I. Kanta izpratnei E. Huserlam lietas par sevi ir parādības. Fenomenoloģija pēta pieredzēto parādību struktūras un to esences – ideālas, nemainīgas būtības. 

E. Huserla skolnieks Martins Heidegers (Martin Heidegger) noraidīja skolotāja būtību meklējumus pieredzes dotībā, jo galu galā arī pati dotība ir spekulatīva konstrukcija. M. Heidegeru interesēja dotības pirmsteorētiskie nosacījumi – esība pasaulē un rūpes, nevis teorija par objektiem, “fundamentālā ontoloģija”, nevis aprioras formālas kategorijas, cilvēciskā klātbūtne jeb klātesamība (Dasein), nevis abstrakts prāts vai “es”. Fundamentālās ontoloģijas uzdevums ir noskaidrot Esamības (ar lielo burtu) nozīmi, analizējot klātesamību (“Esamība un laiks” (Sein und Zeit), § 4, 1927).

M. Heidegera iedvesmots, franču eksistenciālists Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) atzina ontoloģiju kā aprakstošu un klasificējošu disciplīnu un noraidīja tradicionālo spekulatīvo metafiziku, kas sola atklāt visa pastāvošā cēloni un mērķi. Ž. P. Sartrs pievērsās cilvēka eksistencei, nevis esencei. Esība ir pirms būtības, t. i., cilvēks pārsniedz (transcendē) situāciju (fakticitāti), kurā viņš atrodas, – vidi, kultūru, valodu, iepriekšējo izvēļu veidoto patību – un šādā nozīmē cilvēks ir “nolemts būt brīvs” (“Esamība un neesamība: eseja par fenomenoloģisko ontoloģiju” (L’Être et le néant: Essai d’ontologie phénoménologique), 1943). 

20. gs. strauji vairojās dažādi domas virzieni: strukturālisms, poststrukturālisms, marksisms, kritiskā teorija (Frankfurtes skola (Frankfurter Schule)), psihoanalīze, feminisms, filozofiskā hermeneitika u. c. Šos virzienus, ieskaitot fenomenoloģiju un eksistenciālismu, mēdz dēvēt par kontinentālās filozofijas tradīciju iepretim tā saucamajai analītiskās filozofijas tradīcijai. 

Metafizika kontinentālajā filozofijā netiek izšķirta kā atsevišķa pētniecības joma. Drīzāk tā ir kontinentālās filozofijas pārstāvju savdabīgo domas sistēmu aspekts, kas nav no šīm sistēmām jēgpilni nošķirams. Šo sistēmu mērķis ir ne tik daudz tīri teorētisks – pētnieciski vērojošs –, cik praktisks – ētisks, politisks, t. i., lietojot Kārļa Marksa (Karl Marx) formulējumu: “Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet galvenais ir to pārveidot” (“Tēzes par Feierbahu” (Thesen über Feuerbach), § 11, 1888). Fokuss ir vērsts ne tik daudz uz pasauli, cik uz cilvēka esību “dzīvespasaulē”, sabiedrībā, kultūras formās, valodā u. tml., mudinot mainīties pašam vai mainīt pastāvošo iekārtu.

Turpretī analītiskajā filozofijā metafizika veidojas kā relatīvi patstāvīga teorētiska disciplīna. Lai arī 20. gs. analītiskās filozofijas tradīcija parasti tiek saistīta ar metafizikas noliegumu vai kritiku loģiskajā pozitīvismā (“Vīnes pulciņš” (Wiener Kreis)) un ikdienas valodas filozofijā (Ordinary Language philosophy), tomēr pārsvarā analītiskie filozofi nav naidīgi noskaņoti pret metafiziku un tai sākotnēji pievēršas, lai risinātu problēmas loģikas, matemātikas un valodas filozofijā. Šo problēmu risināšanas rīki, piemēram, Gotloba Frēges (Friedrich Ludwig Gottlob Frege) kvantoru jeb predikātu loģika, Bērtranda Rasela (Bertrand Russell) aprakstu teorija (theory of descriptions), V. V. O. Kvaina ekstensionālā pieeja, modālās loģikas attīstība utt., rada metafizikas teorijas un problēmas, kas ļauj runāt par jaunas nozares – analītiskās metafizikas – veidošanos. 

Analītiskās filozofijas aizsācēji 20. gs. sākumā pieņēma platonisko reālismu (t. i., abstraktu priekšmetu īstenu pastāvēšanu viņpus sajūtamās pasaules). 

G. Frēge postulēja “trešo valstību” līdzās dabisko priekšmetu un psiholoģisko priekšstatu valstībām. Trešās valstības iemītnieki ir domas, jēgas, jēdzieni, patiesuma vērtības, skaitļi, funkcijas u. c. objektīvi pastāvošas abstraktas vienības, piemēram, Pītagora (Πυθαγόρας) teorēma, kas ir mūžīgi patiesa neatkarīgi no tā, vai kāds to uzskata par patiesu (“Doma. Loģisks pētījums” (Der Gedanke. Eine logische Untersuchung), “Beiträge zur Philosophie des deutschen Idealismus”, vol. 1, 69, 1918/1919). 

Džordžs Edvards Mūrs (George Edward Moore) un B. Rasels pievērsās reālismam, atskāršot, ka Kembridžā valdošais jaunhēgelisms (G. V. F. Hēgeļa stila absolūtais ideālisms) nav savienojams ar matemātisku attiecību iespējamību (B. Rasela gadījumā) un objektīvām zināšanām par pasauli (Dž. E. Mūra gadījumā). B. Rasels visvairāk iebilda pret monismu (“ir tikai viena īstena lieta – absolūts”), bet Dž. E. Mūrs – pret ideālismu (“viss ir prātā”). 

Jaunais Ludvigs Vitgenšteins (Ludwig Wittgenstein), kurš, G. Frēges mudināts, devās studēt pie B. Rasela, noraidīja visu metafiziku, jo tā mēģina runāt par to, par ko ir jāklusē (“Loģiski filozofisks traktāts” (Tractatus Logico-Philosophicus), § 7, 2006 [1921]). Tā kā vienīgais nepieciešamības veids ir loģiskā nepieciešamība (§ 6.37), tad visi izteikumi, kas pauž kādu citu nepieciešamību, ir nejēdzīgi. Tādi izrādās visi metafizikas izteikumi (ieskaitot izteikumu “Ir tikai loģiska nepieciešamība” u. tml.). 

Sekojot L. Vitgenšteinam, “Vīnes pulciņa” pārstāvis Rūdolfs Karnaps (Rudolf Carnap) argumentēja, ka metafizikas izteikumi ir pseidoizteikumi tāpēc, ka tos nevar formulēt “loģiski korektā valodā”, t. i., kvantoru loģikas valodā (“Metafizikas pārvarēšana ar valodas analīzes palīdzību” (Überwindung der Metaphysik durch logische Analyse der Sprache), “Erkenntnis”, vol. 2, 1931). R. Karnaps asi vērsās pret klasiskajā filozofijas tradīcijā nostiprinātiem jēdzieniem un jo īpaši pret M. Heidegera pārdomām par neesamību (“Kas ir metafizika?” (Was ist Metaphysik?), 1929). Lai gan izteikums “Nekas nīcina” (Das Nichts nichtet) šķiet gramatiski pareizs, gluži kā “Lietus līst”, Karnapaprāt, tas nav loģiski artikulējams, jo “nekas” nav vārds, kas apzīmē kādu noteiktu lietu. 

20. gs. otrajā pusē metafiziku kā cienījamu disciplīnu analītiskajā filozofijas tradīcijā reabilitēja Pīters Strosons (Peter Strawson) un V. V. O. Kvains. Taču viņi saprata metafiziku pārlieku šaurā – epistemoloģiskā – gultnē, pārvirzot uzmanību no īstenības uz “konceptuālo shēmu”. P. Strosons sekoja I. Kanta pieejai, cenšoties “atsegt mūsu jēdzieniskās struktūras pašas vispārīgākās pazīmes” (“Īpatņi” (Individuals), 9, 1959). Savukārt V. V. O. Kvains padarīja metafiziku par zinātnes kalponi. Viņaprāt, labākās zinātniskās teorijas par īstenību izsaka visu, kas attiecīgajā brīdī var būt zināms par īstenību (“Teorijas un lietas” (Theories and Things), 1981). V. V. O. Kvains pieļāva tikai tādus metafiziskus apgalvojumus, kas izsaka zinātnes teorētiskos pamatus divvērtību pirmās pakāpes loģikas valodā un runā tikai par teorijā pieņemtajām vienībām (entity – esošais, vienība). Tādējādi, paužot zinātnes teoriju, mēs uzņemamies noteiktas “ontoloģiskās saistības” (ontological commitment). Rezultāts ir ekstensionāla (extensional) teorija, t. i., teikumos vieni vārdi var tikt aizstāti ar citiem vārdiem, ja vien tie attiecas uz tām pašām lietu kopām, teikuma patiesuma vērtībai paliekot nemainīgai (salva veritate). Izteiksmes skaidrības vārdā V. V. O. Kvains upurēja intensionālo (intensional) dimensiju, jo tā nepakļaujas pirmās pakāpes loģikas valodai. Intensionāls ir tāds teikums, kur ir modāls operators (“nepieciešams”, “iespējams”) vai pausta attieksme pret propozīciju (“viņa uzskata, ka”, “viņš zina, ka”).

20. gs. otrajā pusē V. V. O. Kvaina pieeja piedzīvoja norietu. Filozofi pievērsās tieši intensionāliem kontekstiem, it īpaši modalitātei un ar to saistītām parādībām – iespējamo pasauļu teorijām, kontrafaktuālai atkarībai (counterfactual dependence), superveniencei (supervenience), emerģencei (emergence) –, turklāt viņi mēģināja runāt par īstenību, nevis tikai par jēdzienu aparātu vai valodu. 

Modālās loģikas (t. i., loģikas, kurā ir iespējamības un nepieciešamības operatori) semantiskās bāzes attīstīšanas labad Sols Kripkī (Saul Aaron Kripke), Ričards Montagjū (Richard Montague), Alvins Plantinga (Alvin Carl Plantinga) u. c. pievērsās modalitātes metafizikai. Taču viņu pētījumos metafiziskām pārdomām ir drīzāk pakārtota loma – metafiziski apsvērumi kalpo loģikai, semantikai u. tml. Kā norāda viens no ievērojamākajiem mūsdienu analītiskās metafizikas pārstāvjiem Pīters Saimonss (Peter Simons), ja būtu jāmin tikai viens darbs, kas pievērš analītisko filozofiju metafizikai pašas metafizikas dēļ, tad tas ir Deivida Lūisa (David Lewis) darbs “Par pasauļu daudzskaitlību” (On the Plurality of Worlds), kas publicēts 1986. gadā. D. Lūisa konkrētais modālais reālisms (t. i., tēze, ka iespējamās pasaules eksistē kā konkrēti objekti) izraisīja diskusiju vētru, kas radīja metafizikas teoriju daudzskaitlību.

21. gs. metafizikas galvenās tēmas ir gan tradicionālas – eksistence, modalitāte, laiks, pamatojums (grounding) –, gan neierastas: rase, dzimums, seksualitāte u. tml. Metafizikas dienaskārtībā joprojām ir jautājums par pašas metafizikas kā disciplīnas iespējamības nosacījumiem, metafizikas strīdu jēgpilnumu un metafizikas teoriju izvērtēšanas kritērijiem jeb metametafizika (metametaphysics). 

21. gs. analītiskā metafizika kļūst arvien savrupāka formālo metožu un šauri specifisku problēmu dēļ. Šobrīd var runāt par tā saucamo “hiperintensionālo (hypterintensional) revolūciju”. Metafiziķi meklē precīzākus konceptuālos rīkus, kas ļauj ieraudzīt sīkgraudaināku pasaules ainu, nekā to ļauj, piemēram, modālā loģika vai iespējamo pasauļu teorijas. 

Par hiperintensionālu ir atzīstams visietekmīgākā mūsdienu analītiskā metafiziķa K. Faina atzinums, ka lietas esence (būtība) nav reducējama uz lietas nepieciešamo īpašību kopumu (kā tas nereti tiek pieņemts teorijās par modalitāti). Piemēram, lai gan nepieciešamā kārtā Sokrats un Eifeļa tornis ir atšķirīgas lietas, Sokratam nekādā ziņā nav esenciāli tas, ka viņš un Eifeļa tornis ir atšķirīgas lietas. Esence ir primāra, bet nepieciešamās īpašības “izplūst” (flows) no esences. K. Fains atgriežas pie Aristoteļa nošķīruma starp lietas būtību un lietas neatņemajām akcidencēm (īpašībām, kas lietai nav būtiskas, bet nepieciešamā kārtā izriet no lietas esences). 

Lielā mērā pateicoties K. Fainam, mūsdienās arvien vairāk tiek lietots Aristoteļa metafizikas jēdzienu aparāts, līdz ar to strauji attīstās mūsdienu aristoteliskā metafizika – “zinātne par esenci”. Metafiziķa galvenais uzdevums ir atklāt metafiziskās iespējamības, kas izriet no lietu būtības, nevis tikai noskaidrot, kādu lietu pastāvēšana tiek atzīta noteiktā ontoloģijā. 

20. gs. otrajā pusē, pateicoties tam, kā Džons Serls (John Searle) radoši izmantoja Džona Langšova Ostina (John Langshaw Austin) runas aktu (speech act) teoriju, izveidojās jauna nozare – sociālā ontoloģija. Tā pēta cilvēciskās pasaules – nevis īstenības pašas par sevi – pamata struktūras, t. i., cilvēku grupas, institūcijas, konvencijas, normas u. c. sabiedriskus veidojumus un to iespējamības nosacījumus (skatīt “Sociālās ontoloģijas žurnālu” (Journal of Social Ontology)). Sociālās ontoloģijas ietvarā senas metafizikas teorijas tiek pārveidotas un pielāgotas jaunām pētnieciskajām interesēm. Piemēram, tradicionālajā metafizikā pieņemtais sugas esenciālisms (pieņēmums, ka noteiktas sugas visi pārstāvji līdzdala vienu īpašību kopumu) tiek aizstāts ar sociāli konstruētu esenciālismu, t. i., atzinumu, ka cilvēkiem kā sabiedriskām būtnēm piemīt īpašības vai lomas, piemēram, sociālais dzimums jeb dzimte, kas sakārto un pakārto citas sabiedriski noteiktas īpašības vai lomas (skatīt Šārlotas Vitas (Charlotte Witt) “Dzimtes metafiziku” (The Metaphysics of Gender), 2011). 

Dienvidkalifornijas Universitāte (University of Southern California), Amerikas Savienotās Valstis (ASV); eidos Metafizikas centrs (eidos, the Centre for Metaphysics), Šveice; Jeila Universitāte (Yale University), ASV; Kanādas metafizikas sadarbība (Canadian Metaphysics Collaborative), Kanāda; Kembridžas Universitāte (University of Cambridge), Lielbritānija; Kolumbijas Universitāte Ņujorkas pilsētā (Columbia University in the City of New York), ASV; Kornela Universitāte (Cornell University), ASV; Lietišķās ontoloģijas laboratorija (Laboratory for Applied Ontology), Itālija; Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology), ASV; Minhenes Ludviga Maksimiliāna universitāte (Ludwig-Maximilians-Universität München), Vācija; Notrdamas Universitāte (University of Notre Dame), ASV; Ņujorkas Universitāte (New York University), ASV; Oksfordas Universitāte (Oxford University), Lielbritānija; Pitsburgas Universitāte (University of Pittsburgh), ASV; Prinstonas Universitāte (Princeton University), ASV; Ratgersa Universitāte Ņūbransvikā (Rutgers University – New Brunswick), ASV; Starptautiskā ontoloģijas un tās pielietojumu asociācija (International Association for Ontology and its Applications); Sentendrjūsas Universitāte (University of St Andrews), Lielbritānija; Stenforda Universitāte (Stanford University), ASV; Virdžīnijas Universitāte (University of Virginia), ASV.

Applied Ontology: An Interdisciplinary Journal of Ontological Analysis and Conceptual Modeling – starpdisciplinārs žurnāls, kas apvieno pētījumus metafizikā ar tādām jomām kā zināšanu inženierija, informācijas sistēmu modelēšana, mākslīgais intelekts, formālā un skaitļošanas lingvistika, informācijas izgūšana, bibliotēkzinātne; Dialectica – analītiskajai filozofijai veltīts atklātas piekļuves žurnāls, kurā publicējas arī daudzi pazīstami metafiziķi; Grazer Philosophische Studien – International Journal for Analytic Philosophy – ietver publikācijas analītiskajā metafizikā un metafizikas vēsturē; Journal of Social Ontology – starpdisciplinārs žurnāls, kas veltīts sociālajai ontoloģijai un kolektīvās intencionalitātes pētījumiem; Metaphysica – īpaši iecerēts kā diskusiju platforma analītiskajā metafizikā un ontoloģijā; Metaphysics – atklātas piekļuves tiešsaistes žurnāls, kas veltīts jaunākajiem pētījumiem metafizikā, īpaši aristoteliskajā un jaunaristoteliskajā tradīcijā; Mind and Matter – pievēršas psihes un vielas attiecībām no dažādu zinātņu perspektīvām, ieskaitot lietišķo metafiziku; Noûs – pievēršas centrāliem jautājumiem analītiskajā filozofijā, tai skaitā metafizikai; Oxford Studies in Metaphysics – aktuālākie pētījumi par plašu metafizikas jautājumu loku; Philosophical Studies – veltīts centrālajiem jautājumiem mūsdienu analītiskajā filozofijā, uzsverot formālu metožu lietojumu filozofisku problēmu risināšanā; The Review of Metaphysics – veltīts filozofijas pamata jautājumiem neatkarīgi no autoru piederības kādai filozofijas skolai vai tradīcijai.

Alēns Badjū (Alain Badiou) – franču filozofs, pievērsies notikuma (événement) ontoloģijai; Deivids Čalmerss (David Chalmers) – austrāliešu filozofs un kognitīvais zinātnieks, aktualizējis jautājumu, kā ir iespējama apziņas pieredze (“sarežģītā apziņas problēma” (hard problem of consciousness)); Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig) – amerikāņu filozofs un teologs, analītiskajā filozofijā rosinājis interesi par Dieva esamības kosmoloģiskajiem pierādījumiem; Kits Fains – britu filozofs un loģiķis, pētījis nenoteiktību (vagueness), modalitāti, patiesuma piešķīrējus (truthmakers), pamatojuma attiecību, ontoloģisko atkarību, esenci u. c. abstraktus nojēgumus ontoloģijā un loģikas filozofijā; Grems Harmans (Graham Harman) – amerikāņu filozofs, objektorientētās ontoloģijas attīstītājs; Džons Hotorns (John Hawthorne) – angļu filozofs, pētījis identitāti, nenoteiktību, cēlonību, modalitāti; Džons Heils (John Heil) – amerikāņu filozofs, pievērsies metafizikas tēmām sasaistē ar apziņas filozofiju un epistemoloģiju; Ingvars Johansons (Ingvar Johansson) – zviedru filozofs, pievērsies kategoriju teorijai u. c. ontoloģijas tēmām; Edvards Džonatans Lovs – britu filozofs (miris 2014. gadā), pievērsies kategoriju teorijai, esencei, individuācijai, sugas (sortal) terminiem, identitātei, personas rīcībspējai (agency) u. c. metafizikas tematiem; Deivids Saimons Ouderbergs (David Simon Oderberg) – austrāliešu filozofs, aristotelisma un tomisma aizstāvis, pievērsies ētikas metafizikai; Pīters Saimonss – britu filozofs un loģiķis, veicis pētījumus tīrajā un pielietojamajā ontoloģijā, it īpaši mereoloģijā (mereology); Džegvans Kims (Jaegwon Kim) – korejiešu filozofs (miris 2019. gadā), pazīstams ar darbiem par supervenienci, mentālo cēlonību, notikumu individuāciju; Sols Kripkī – amerikāņu filozofs un loģiķis, sniedzis nozīmīgu devumu modālās loģikas un iespējamo pasauļu semantikas attīstībā; Alvins Plantinga – amerikāņu filozofs, pazīstams ar Dieva esamības modāli ontoloģisko pierādījumu un ļaunuma problēmas risinājumu; Eimija Tomasone (Amie Thomasson) – amerikāņu filozofe, pievērsusies metametafizikai un ikdienas objektu, artefaktu un fikciju metafizikai; Pīters van Invagens (Peter van Inwagen) – amerikāņu filozofs, rakstījis par brīvo gribu, ļaunuma problēmu, vielisku objektu saliktības (composition) problēmu.