Rīcībpolitika kā pētniecības joma un kā praktiskās darbības sfēra tiek pielāgota mūsdienu problēmām, vides un izpratnes pārmaiņām. Mūsdienās ir paplašinājusies izpratne par rīcībpolitiku dažādību, piemēram, katastrofu un krīžu vadība, izpratne par rīcībpolitikas procesā iesaistītajām pusēm, to tīkliem, kur aizvien lielāka ietekme ir starptautiskajām organizācijām, nevalstiskajām organizācijām, pētniecības organizācijām u.c. Būtisks jautājums mūsdienās ir ne tikai šo iesaistīto pušu ietekme un iesaistes pārmaiņas, bet arī savstarpējās sadarbības un ietekmes tīklu nozīme rīcībpolitikas procesā. Aizvien biežāk rodas diskusijas par rīcībpolitiku pamatotību un racionalitāti, par ko liecina viena no mūsdienu ļoti būtiskām rīcībpolitikas pieejām – evidencēs balstīta rīcībpolitika. Ar to tiek saprasts diskurss vai metožu komplekss, kas sniedz informāciju rīcībpolitikas procesā, nevis tieši ietekmē rīcībpolitikas rezultātus. Tā ir pieeja, kas iekļauj evidenču racionālu analīzi un palīdz pieņemt labi pamatotus lēmumus. Pieeja rada izpratni par rīcībpolitikas vidi, tās izmaiņām; palīdz izvērtēt iespējamo rīcībpolitiku ietekmi, nodrošinot labākās stratēģijas izvēles iespējas saskaņā ar paredzamajām sekām un rezultātiem u. c. Nereti rīcībpolitiku praksē tiek lietots jēdziens “pierādījums”, taču ir būtiski nošķirt jēdzienu “evidence” (angļu evidence) un jēdzienu “pierādījums” (angļu proof). Evidences ir fakti, kas atspoguļo pieņēmuma patiesumu. Evidence nozīmē, ka pieņēmuma atbilstība patiesībai ir pamatota. Pierādījums ir pamatojums, kas norāda uz kaut kā atbilstību patiesībai un pierādīšanas veids, kas pārbauda pieņēmuma atbilstību patiesībai. Evidence pamato, un pierādījums apliecina to, vai izteiksme ir, vai nav pierādīta.
