Jēdziens “civildienests” ir salīdzinoši jauns un tiek lietots, lai aprakstītu un raksturotu valsts pārvaldes funkcijas, kuras kļūst arvien svarīgākas mūsdienu politiskajās sistēmās. Mūsdienu civildienesta sistēmas izpratnes attīstība pārsvarā tiek saistīta ar civildienesta attīstību Rietumeiropā un civildienesta modeļiem Eiropā. Taču Eiropas prakses pirmsākumi var tikt saistīti ar vēsturiski daudz senākiem notikumiem. Piemēram, romiešu tiesības un romiešu pārvaldes iestāžu izpratne ir būtiski ietekmējušas arī mūsdienu valsts pārvaldes izpratni, Romas Impērijas juridiskie principi un administratīvās struktūras pamati arī ir saistāmi ar mūsdienām.
Mūsdienu civildienesta izpratnes pirmsākumi tiek saistīti ar pakāpenisko karaliskās pārstāvniecības transformāciju sabiedrības pārvaldē. Visagrāk un visstraujāk šī transformācija notika Eiropā, īpaši Prūsijā un Francijā, kur absolūtās monarhijas radīja pamatu centralizētai un profesionālai birokrātijai. Prūsijā jau 17. gs. vidū feodālā pārvalde pakāpeniski tika aizstāta ar administratīvo pārvaldi, kurā strādāja apmācīti un konkursa kārtībā atlasīti ierēdņi, un prūšu 18. gs. civildienests tiek uzskatīts par pirmo mūsdienu civildienesta sistēmu. Arī Francijā Franču revolūcijas un Napoleona administratīvās reformas laikā notika administratīvās pārvaldes transformācija, taču ne tik strauji. Pakāpeniski karalis tika aizstāts ar tautu un karaliskā pārvalde ar sabiedrības pārvaldi. Administratīvā aparāta funkciju racionalitāte, hierarhija un kompetence radīja pamatu reformām citās Eiropas valstīs. Neskatoties uz atšķirībām, prūšu un franču pārvaldes un civildienesta sistēmas joprojām tiek uzskatītas par ietekmīgākajām, kas atspoguļo Eiropas civildienesta modeli. Eiropas modeli raksturo uzsvars uz ierēdņa lomu, ierēdnis kā valsts pārstāvis, nodarbinātībai civildienestā piemīt profesionālisms un karjeras raksturs, civildienesta statusa aizsardzības nozīme, un civildienestam ir izšķiroša loma, lai nodrošinātu valsts pārvaldes un sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktību.
Arī Lielbritānija ir izstrādājusi vienu no ietekmīgākajiem civildienesta modeļiem. Lielbritānijā administratīvās reformas notika lēnāk un sarežģītāk. Administratīvais aparāts pieauga, kļuva aizvien sarežģītāks, nodarbinātību tajā galvenokārt noteica uz aristokrātiskās piederības un patronāžas pamata, nevis administratīvās efektivitātes pamata. Pārmaiņas notika ar radikālām Nortkota-Triveljana (Northcote-Trevelyan) reformām 19. gs. otrajā pusē. Šīs reformas aizsākās ar britu konservatīvā politiķa Steforda Henrija Nortkota (Stafford Henry Northcote) un britu ierēdņa Čārlza Edvarda Triveljana (Sir Charles Edward Trevelyan) 1854. gadā publicēto ziņojumu, kas norādīja uz Apvienotās Karalistes civildienesta attīstības virzienu. Pamata uzstādījums bija patronāžas atcelšana un atlases procesa ieviešana, lai nodrošinātu pēc iespējas atbilstošāku, kvalificētāku pretendentu nodarbinātību valsts pārvaldē. Pārmaiņas norādīja uz vairākām būtiskām civildienesta iezīmēm, kas raksturīgas arī mūsdienās. Pirmkārt, nodarbinātības iespējas civildienestā gan augstākā līmeņa, gan vidējā līmeņa nodarbinātajiem bija iespējamas tikai konkursa kārtībā, kur primāri tika vērtēta atbilstība ieņemamajam amatam atbilstoši pretendenta nopelniem, kvalifikācijai un spējām. Otrkārt, civildienests kļuva par dzīves karjeru, kur izglītību ieguvušie varēja iegūt zināšanas un prasmes praktiski profesionālā izpratnē un, pakāpeniski attīstot šīs zināšanas un prasmes, varēja attīstīt arī savu karjeru. Treškārt, civildienestā nodarbināto darba uzdevumi tika iedalīti intelektuālajos un rutīnas uzdevumos. Civildienesta struktūras tika veidotas kā hierarhiskas struktūras – jo augstāks bija ieņemamais amats, jo vairāk tā kompetencē bija intelektuālo darba uzdevumu; jo zemāks bija ieņemamais amats, jo vairāk rutīnas darba uzdevumu. Ceturtkārt, civildienests tika veidots kā pastāvīga un politiski neitrāla valsts pārvaldes struktūra, kas nodrošināja civildienestam vēlmi un spējas atbalstīt un apkalpot ievēlēto valdību neatkarīgi no politiskās partijas piederības. Šīs civildienesta raksturojošās iezīmes ir ļoti tuvas M. Vēbera idejai par birokrātijas ideālo tipu, tādēļ valstīs, kurās ir skaidrs nošķīrums starp politiķiem un ierēdņiem, jēdziens “civildienests” ir līdzvērtīgs jēdzienam “birokrātija”. Civildienesta atlases, nodarbinātības, atalgojuma standartizācija, mobilitātes un darbības ētiskie standarti tika sasniegti 20. gs. pirmajā pusē. Lielbritānijas civildienesta modelim raksturīgas iezīmes: civildienesta reputācija, integritāte, politiskā atsaucība un nodarbināto kompetence.
Amerikas Savienoto Valstu (ASV) civildienesta reformas notika vēlāk un nedaudz citā virzienā, lai gan reformas bija būtiski ietekmējušas Lielbritānijas pieredze. Pēc Pilsoņu kara sabiedrības pārvaldes reformas kļuva intensīvākas, 1883. gadā Pendletona akts (Pendleton Act) tika pieņemts nacionālajā līmenī. Tas nodrošināja turpmākās reformas valsts un vietējo vienību pārvaldē, kuras turpinās arī mūsdienās. ASV civildienests atspoguļo pārvaldes sistēmas un sociālās sistēmas īpašības kopumā. Civildienesta funkcijas ietver lielu personāla mobilitāti, personāla atlase notiek atbilstoši katrai konkrētajai amata pozīcijai, karjeras veidošana nav būtisks kritērijs personāla piesaistei, atlasēm vairāk raksturīgi praktisko zināšanu un prasmju novērtējuma testi, nevis līdzšinējo sasniegumu novērtējums, nodarbinātībai civildienestā ir salīdzinoši zems prestižs. ASV civildienesta mūsdienu pārmaiņu tendences norāda uz pakāpenisku tuvošanos Lielbritānijas civildienesta modelim.
Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā un citās komunistiskās valstīs civildienesta sistēmas veidošanās ļoti būtiski atšķīrās, to lielā mērā ietekmēja sabiedriskās nodarbinātības vide. Valsts pārvaldes kompetencē bija iekļautas gandrīz visas jomas, un valstij bija gandrīz monopols nodarbinātībā. Politiskajam kontekstam bija dominējoša loma attiecībā uz administratīvā aparāta darbības noteikšanu, kas veicināja kontroles struktūru, nevis administratīvā aparāta pieaugumu. Šim civildienesta modelim piemīt daudzas personāla sistēmas uzturēšanas, kontroles iezīmes un metodes, kas raksturīgas arī citām birokrātiskām sistēmām. Modeli raksturo centralizēta personāla politika un prakse, nodarbinātība ir dažādu ministriju un aģentūru atbildība, nozaru nodarbinātībai ir cieša saikne ar izglītības sistēmu; darba izpildes novērtēšana un darba apraksti ir attīstīti un piesaistīti atalgojuma sistēmai; atalgojumu ietekmē arī kvalifikācija, nodarbinātais ir salīdzinoši aizsargāts no atbrīvošanas, pārkāpumu sankcijas ir noteiktas normatīvos, pastāv karjeras izvēles ierobežojumi, karjeras attīstības iespējas nosaka lojalitāte un talants, nodarbinātībai civildienestā ir salīdzinoši augsts prestižs, jo birokrātiskā elite ir priviliģēta.