Latviešu valodā angļu valodas public administration tulko dažādi: “publiskā administrācija”, “publiskā pārvalde”, “publiskā vadība”, “sabiedrības vadība”, “valsts administrācija”, “valsts un pašvaldību pārvalde”.

Sabiedrības pārvalde var tikt organizēta kā civildienests un/vai darba tiesisko attiecību kopums. Tā kā sabiedrības pārvalde visbiežāk organizēta, izmantojot hierarhiju, un tās galvenais mērķis ir kolektīvo vēlmju realizācija racionāli un efektīvi, to sauc arī par birokrātiju, kas atbilst teorētiķa Maksa Vēbera (Max Weber) aprakstītajam birokrātijas modelim. Sabiedrības pārvaldi sauc arī par ierēdniecību, tā uzsverot faktu, ka sabiedrības pārvaldē nodarbinātie (ierēdņi) strādā kolektīvo interešu un rīcībpolitiku ieviešanā. 

Sabiedrības pārvaldes kā vienotas sistēmas funkcionēšanai nepieciešami noteikti kontroles un uzraudzības mehānismi, lai nodrošinātu sabiedrības pārvaldes iestāžu tiesisku, efektīvu un racionālu funkcionēšanu un sabiedrības pārvaldē strādājošo likumīgu rīcību. Šādi mehānismi ir gan sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā sabiedrības pārvaldes iestādēs, gan konsultācijas ar sabiedrību, izstrādājot jaunas un pilnveidojot esošās rīcībpolitikas, gan arī tiesiskie un administratīvie nosacījumi iestāžu un darbinieku rīcībai.

Valstīs, kurās pastāv strikts politiķu un ierēdņu nodalījums, termins “sabiedrības pārvalde” līdzvērtīgs terminiem “civildienests” vai “birokrātija”. Civildienests ir specifisks nodarbinātības veids, kas var aptvert gan visu izpildvaras administratīvo aparātu, gan arī tikai atsevišķus amatus pārvaldē atkarībā no attiecīgas valsts civildienesta modeļa. Runājot par sabiedrības pārvaldes iestādēs nodarbinātajiem, tiek lietoti divi jēdzieni – “ierēdnis” un “sabiedrības pārvaldes darbinieks”. Ierēdņa amats ir specifisks nodarbinātības veids, kurā ierēdnis tiek iecelts amatā un viņam ir noteikti amata ierobežojumi, bet sabiedrības pārvaldes darbinieks visbiežāk strādā darba tiesisko attiecību ietvarā un tiek rekrutēts vispārējā personāla atlases procesa ietvaros. Valstīs ar plašo civildienesta izpratni katrs sabiedrības pārvaldes iestādē strādājošais var tikt pielīdzināts civildienesta ierēdnim un tikt pakļauts īpašām atlases, amatu savienošanas, interešu konflikta un kontroles procedūrām, kas netiek piemērotas privātā sektora darbinieku atlasē un nodarbinātībā. Valstīs ar šauro civildienesta izpratni tikai atsevišķi amati tiek pakļauti īpašām atlases, nodarbinātības un kontroles procedūrām. Piem., šādi amati var būt valsts sekretāra amats vai arī amats, kur ierēdnim jālemj par valsts budžeta izmantošanu.

Ja jēdzienu public administration angļu valodā raksta ar lielajiem burtiem (Public Administration), ar to tiek saprasta politikas zinātnes apakšnozare, kura aplūko attiecības starp publiskajām institūcijām un analizē izpildvaras administratīvā aparāta funkcionēšanu, kā arī veic rīcībpolitiku novērtēšanu. Ja jēdziens tiek rakstīts ar mazajiem burtiem (public administration), ar to tiek saprasta praktiskā darbība un process, ko veic valsts pārvaldes un pašvaldību iestādes, lai rīcībpolitikas un normatīvie akti tiktu pārvērsti konkrētās darbībās un lēmumos, kas piemērojami indivīdam. Šajā gadījumā sabiedrības pārvalde ir profesionālās darbības joma, kurā strādājošos sauc par ierēdņiem,  birokrātiem vai administratoriem.

Sabiedrības pārvalde ir politikas zinātnes apakšnozare, jo galveno uzmanību pievērš rīcībpolitiku veidošanai un ieviešanai, izpildvaras funkcionēšanai, lēmumu pieņemšanas mehānismiem izpildvarā un aplūko izpildvaras administratīvā aparāta (ierēdniecības, birokrātijas) kontroles un atbildības mehānismus. Vienlaikus sabiedrības pārvalde lielu uzmanību pievērš arī iestāžu attiecībām ar sabiedrību un iedzīvotāju iesaistei lēmumu pieņemšanā, tādēļ sabiedrības pārvaldes izpētē pētnieki koncentrējas uz rīcībpolitiku analīzi, sabiedrības pārvaldes organizāciju analīzi, sabiedrība pārvaldes personāla vadības jautājumiem, publiskā budžeta analīzi un sabiedrības pārvaldes darbinieku ētiskās uzvedības jautājumiem.

Pastāv viedoklis, ka sabiedrības pārvalde ir atsevišķa zinātnes nozare. Šāds nošķīrums tika uzsvērts jau 1914. gadā izdotajā Frenka Gudnova (Frank Goodnow) grāmatā “Politika un administrācija” (Politics and Administration). Taču, kopš 1939. gada Amerikas Politikas zinātnes asociācijas (American Political Science Association) sēdē tika nolemts izveidot profesionālo biedrību tieši sabiedrības pārvaldes darbiniekiem, tiek uzskatīts, ka sabiedrības pārvalde ir attīstījusies atsevišķi no politikas zinātnes. Tomēr publiskie pakalpojumi un rīcībpolitikas ir saistīti ar politiku, jo tieši politiķi lemj, kādi sabiedriskie labumi katram tiks piešķirti, tādēļ sabiedrības pārvaldi no politikas zinātnes nav iespējams nošķirt.

Sabiedrības pārvaldē ir divas dominējošās teorijas – birokrātijas teorija un jaunā publiskā vadība –, tomēr, lai analizētu un izprastu sabiedrības pārvaldi, tiek izmantotas arī teorijas no citām zinātņu jomām.

Birokrātijas teorija balstās uz M. Vēbera izstrādātajām ideālās birokrātiskās organizācijas pazīmēm (funkcionālā specializācija, darba dalīšana, specifiskās darba veikšanas metodes, augstākstāvošas amatpersonas vai iestādes uzraudzība, neitralitāte, darbinieku apmācības, darbības reglamentācija, rīcībpolitiku ieviešana racionālākā veidā). Jaunā publiskā vadība balstīta uzskatā, ka privātajā sektorā izmantotās idejas un metodes var veiksmīgi izmantot publiskajā sektorā. Teorijā tiek uzsvērts, ka sabiedrības pārvaldē jātiecas pēc efektivitātes, un iedzīvotājus uzlūko kā klientus un aktīvus sabiedrības pārvaldes procesa dalībniekus, nevis kā pasīvus publisko pakalpojumu lietotājus.

Sabiedrības pārvaldē galvenokārt izmanto kvalitatīvo metožu kopumu, kas balstīts empīrijas izpētē (piemēram, gadījuma analīze, pieredzes un situāciju apraksti, labās prakses piemēri). Līdz ar rīcībpolitikas analīzes attīstību pētījuma metodes pārņemtas no citām nozarēm (piemēram, finansēm, jurisprudences, ekonomikas, cilvēkresursus vadības, psiholoģijas, socioloģijas, informācijas tehnoloģijām), tā uzsverot pētījumu starpdisciplinaritāti. Ņemot vērā sabiedrības pārvaldes duālo dabu, 21. gs. aktuāli rīcībpolitiku novērtēšanas pētījumi, kuros, gan analizējot atsevišķu rīcībpolitiku, gan arī salīdzinot ar tādu pašu rīcībpolitiku citās valstīs, tiek izmantotas metodes, kas ļauj saprast rīcībpolitikas sekas. Piemēram, salīdzinot ceļu stāvokli dažādās valstīs, tiek analizētas gan ceļu būvniecības tehnoloģijas, gan veikti izmaksu-efektivitātes aprēķini (atjaunoto kilometru skaits uz 1000 iedzīvotājiem, viena kilometra ceļa būvniecības un uzturēšanas izmaksas). Šādā pētījumā var tikt izmantota arī iedzīvotāju aptauja, ietekmes uz vidi novērtējums, gaisa piesārņojuma aprēķini, kā arī aprēķini par uzcelto ceļu atpelnīšanās iespēju un ietekmes uz reģiona attīstību novērtējums.

Sabiedrības pārvalde kā politikas zinātnes apakšnozare attīstās kopš 19. gs. beigām, kad tika publicēts pirmais akadēmiskais pētījums – Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) eseja “Administrācijas pētniecība” (The Study of Administration, 1887) – gan par politiķu un administratoru darbības nošķīrumu, gan arī par sabiedrības pārvaldes kā atsevišķas nozares pētniecību. Sabiedrības pārvalde kā zinātnes apakšnozare strauji attīstījusies 20. gs.

Klasiskā sabiedrības pārvaldes skola galvenokārt koncentrējās uz sabiedrības pārvaldes hierarhisku uzbūvi un ierēdniecības darba nosacījumiem atbilstoši M. Vēbera ideālajam redzējumam par birokrātijas neitralitāti, profesionalitāti un rīcībpolitiku nepārtrauktību. Par šīs skolas piekritēju uzskata arī Frederiku Teiloru (Frederick Taylor), kurš savā darbā “Zinātniskā vadība” (The Scientific Management, 1911), aplūkojot rūpniecību, izstrādāja galvenos zinātniskās vadības principus, tai skaitā darba dalīšanu, kam ir liela nozīme sabiedrības pārvaldes funkcionēšanā.

M. Vēbers un V. Vilsons nostiprināja principu, ka jānodala politisko mērķu definēšana un šo mērķu administratīvā ieviešana. Tieši M. Vēbers savā esejā “Birokrātija” (Bureaucracy) mēģināja radīt ideālo likumu un rīcībpolitiku ieviešanas mehānismu – administratīvo aparātu, bez kura nevar eksistēt neviena moderna valsts.

Neoklasiskā sabiedrības pārvaldes skola balstījās uz M. Vēbera izstrādātā birokrātijas modeļa kritiku, uzsverot šī modeļa neefektivitāti un neelastību sabiedrības problēmu risināšanā. Neoklasiskās sabiedrības pārvaldes pārstāvis Herberts Saimons (Herbert Simon) pievērsa uzmanību lēmumu pieņemšanas procesam pārvaldes iestādēs, norādot uz ierobežotu racionalitāti un uzsverot, ka ierēdņa zināšanas, prasmes un pieejamā informācija var būtiski ietekmēt pieņemtā lēmuma racionālo pamatojumu un sekas. Savukārt Entonijs Daunss (Antony Downs) centās izskaidrot sabiedrības pārvaldē strādājošo uzvedību no ekonomikas perspektīvas, norādot, ka pārvaldes iestādes un darbinieki ir tendēti palielināt sev pieejamo budžetu un labumus, tā nodrošinot savu interešu ieviešanu.

Jaunā publiskā vadība aizsākās 20. gs. 70. gados sākotnēji kā kustība, kas vērsās pret pieaugošajiem sabiedrības pārvaldes izdevumiem un izdevumu nelietderību, piedāvājot sabiedrības pārvaldē izmantot privātā sektora vadības metodes. Tikai 1992. gadā tika definēta jaunās publiskās vadības teorija, kuras galvenie elementi bija pārvaldes izdevumu samazināšana un valsts budžeta efektīvs izlietojums, pārvaldes gatavība pārmaiņām, privātā sektora vadības metožu izmantošana (piemēram, personāla vadībā, stratēģiskajā plānošanā), iekšējās un ārējās novērtēšanas izmantošana (piem., iekšējais un ārējais audits, iedzīvotāju apmierinātības novērtējums). Paralēli jaunajai publiskajai vadībai sāka attīstīties arī rīcībpolitiku analīze, kas, izmantojot kvalitatīvas un kvantitatīvas sociālo zinātņu metodes, novērtēja un analizēja rīcībpolitikas un to sekas.

Pēc jaunās publiskās vadības teorijas rašanās arvien biežāk akadēmiskajā vidē sāka lietot terminu “publiskā vadība”, tā uzsverot, ka iepriekš lietotais angļu public administration apzīmē administrāciju, kas veidota pēc M. Vēbera birokrātijas principiem, bet public management izmanto privātā sektora vadības metodes, lai pārvarētu efektivitātes trūkumu un neracionalitāti. Par nozīmīgākajiem autoriem, kas analizējuši jaunās publiskās vadības teoriju, uzskata Kristoferu Hudu (Christopher Hood), Kristoferu Politu (Cristopher Pollit), Gērtu Baukārtu (Geert Bouckaert).

Pārvaldība (angļu governance) kā jēdziens tiek lietots kopš 20. gs. 90. gadu beigām un raksturo valsts spējas ieviest rīcībpolitikas, uzsverot jaunu pārvaldīšanas procesu, iesaistot sabiedrību vai jaunu metodi sabiedrības pārvaldei. Privātpersonu un nevalstisko organizāciju iesaiste rīcībpolitiku izstrādē un ieviešanā ir viena no labas pārvaldības pazīmēm. Līdz ar to pārvaldība ir nākamais pārvaldes aparāta attīstības solis aiz publiskās vadības. Jaunākās sabiedrības pārvaldes attīstības tendences un dinamiku analizē Gajs Pīterss (Guy Peters) un  Džons Pjers (Jon Pierre).

Šobrīd sabiedrības pārvaldei gan kā nozarei, gan kā praktiskās darbības sfērai nepieciešams pielāgoties mūsdienu problēmām, veidojot jaunas rīcībpolitikas (piemēram, katastrofu vadība, krīžu vadība). Līdz ar starptautisko organizāciju attīstību izveidojusies pārnacionālā birokrātija – katras starptautiskās organizācijas administratīvais aparāts (ES, ANO, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), kas ievieš attiecīgās organizācijas lēmumus. Turklāt starptautiskajās organizācijās strādājošie darbinieki ir neatkarīgi no to izcelsmes valstīm.

Tīklu pieeja ir vēl viena aktuālā pieeja, kurā tiek uzsvērts, ka sabiedrības pārvalde saistīta ar nevalstiskajām organizācijām, pētniecības centriem un privāto sektoru, tā veidojot tīklus, kuros koncentrējas noteiktas zināšanas un prasmes.

Daudz pētījumu sabiedrības pārvaldē tiek veltīts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ietekmei uz publisko pakalpojumu sniegšanu un rīcībpolitiku veidošanu, apzīmējot šo pētniecības virzienu ar terminu “e-pārvaldība”. Sabiedrības pārvalde gan teorētiskā, gan praktiskā līmenī meklē risinājumus un diskutē par tādiem jautājumiem kā publiskā-privātā partnerība publisko pakalpojumu sniegšanā, valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu stratēģiskā plānošana un sabiedrības pārvaldes iestāžu un darbinieku snieguma novērtēšana. Snieguma novērtēšana periodiski kļūst aktuāla jau kopš 20. gs. 30. gadiem. Ekonomiskās lejupslīdes rezultātā šobrīd sabiedrības pārvaldes jomā tiek veikti pētījumi par dažādām valsts budžeta veidošanas un izmantošanas perspektīvām.

Organizācijas, kas veic pētījumus sabiedrības pārvaldes jomā, var dalīt divās grupās. Daļa organizāciju savus pētījumus balsta sabiedrības pārvaldes kā praktiskas darbības jomas izpētē. Šādas organizācijas ir Pasaules Banka (The World Bank) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD). Pasaules Banka ir tehniskās un finanšu palīdzības sniedzēja attīstības valstīm, ietverot arī tehnisko palīdzību sabiedrības pārvaldes uzlabošanai. Pasaules Banka veic regulārus praktiski orientētus pētījumus sabiedrības pārvaldes jomā, kuru mērķis ir piedāvāt attīstības valstīm praktiski pielietojamus ieteikumus sabiedrības pārvaldes uzlabošanai. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija ir starptautiska organizācija, kuras mērķis ir veicināt ekonomisko un sociālo labklājību. Organizācijas skatījumā sabiedrības pārvaldes funkcionēšanas kvalitāte ietekmē arī valsts labklājību.

Otra daļa organizāciju ir pētnieciskie institūti un universitātes. Viena no pasaulē nozīmīgākajām augstākās izglītības un pētniecības iestādēm, kurā tiek veikti regulāri pētījumu par publiskajām rīcībpolitikām, ir Hārvarda Universitātes Kenedija skola (Harvard Kennedy School) ASV. Eiropas Publiskās pārvaldes institūts (European Institute of Public Administration, EIPA) koncentrējas uz Eiropas integrācijas un sabiedrības pārvaldes jautājumu izpēti galvenokārt Eiropā.

Lēvenas Katoļu universitāte (Katholieke Universiteit Leuven) Nīderlandē un Potsdamas Universitāte (Universität Potsdam) Vācijā ir universitātes, kurām ir studiju programmas sabiedrības pārvaldes jomā. To veiktie pētījumi nosaka sabiedrības pārvaldes pētniecības toni.

Par ietekmīgākajiem žurnāliem sabiedrības pārvaldē tiek uzskatīti divi – Public Administration, kas iznāk kopš 1923. gada, un Public Administration Review, kas tiek izdots kopš 1940. gada. Public Administration Review ir Amerikas Sabiedrības pārvaldes biedrības (American Society for Public Administration, ASPA) izdevums. Amerikas Sabiedrības pārvaldes biedrība ir vecākā profesionālā organizācija (dibināta 1939. gadā), kas apvieno sabiedrības pārvaldē strādājošos ASV. Žurnāls Public Administration koncentrējas uz Eiropas valstu sabiedrības pārvalžu problemātiku. Starp jaunākiem izdevumiem minams arī International Journal of Public Administration (kopš 1979. gada; izdod Routledge) un Journal of Public Administration Research and Theory (kopš 1991; izdod Oxford University Press).