Latviešu valodā tiek lietoti vairāki termini: “publiskā administrācija”, “valsts pārvalde”, “publiskā pārvalde”, “birokrātija” un “ierēdniecība”, tā apzīmējot vienu un to pašu subjektu – izpildvaras daļu, kas realizē politiski pieņemtos likumus. Publiskā pārvalde politiskajā sistēmā ir daļa no izpildvaras un atbildīga par rīcībpolitikas īstenošanu un valdības noteikto mērķu īstenošanu. Publisko pārvaldi var definēt arī kā procesu, kurā rīcībpolitikas un juridiskās normas tiek pārvērstas specifiskos lēmumos, kas ir piemēroti katram konkrētajam gadījumam.

Publiskās pārvaldes reformas tiek sauktas arī par administratīvajām reformām, jo reformas tiek veiktas publiskās pārvaldes uzbūvē un funkcionēšanas instrumentos, attiecībās starp iestādēm, kā arī attiecībās starp iestādēm un sabiedrību. Par administratīvām reformām vai publiskās pārvaldes reformām sauc arī jaunu ideju, paradigmu un konceptu ieviešanu valsts publiskajā pārvaldē ar mērķi uzlabot publiskās pārvaldes vai atsevišķu iestāžu funkcionēšanu. Reformām parasti seko politiskās, sabiedriskās un akadēmiskās debates par reformu veiksmi un neveiksmi. 

Publiskās pārvaldes pētniecībā līdz šim nav izveidojusies vienota reformu terminoloģija, reformu tipu kategorizācija un konceptualizācija, jo reformu saturs, kas atspoguļots valdības programmās un rīcībpolitikas plānošanas dokumentos, dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs. Reformas procesa izpētē ir sarežģīti nodalīt plānotās reformas no reformām, kas tikušas ieviestas kā daļa no publiskās pārvaldes dabiskās attīstības un izaugsmes procesa, tādēļ publiskās pārvaldes pētniecībā reformas uzlūko no divām perspektīvām – kādas ir piedāvātās reformu idejas vai teorētiskais ietvars un kā tiek plānotas un ieviestas reformas.

Publiskās pārvaldes reformās mēdz nodalīt solījumus par sagaidāmajiem uzlabojumiem reformu rezultātā un patiesos reformu sasniegumus. Bieži solījumi, jaunas idejas, pieejas un koncepti tiek uzskatīti par pirmsākumu reformām, kur termins “reforma” tiek lietots, lai raksturotu politizēto reakciju uz sabiedrībai nepieņemamu publiskās pārvaldes praksi. Vienlaikus reformu patieso sasniegumu identificēšana un izvērtēšana netiek veikta, jo ir grūti identificēt izmaiņu procesa sākumu un beigas.

Publiskās pārvaldes reformas jāuzlūko kā vērtību piesātināts koncepts ar noteiktu ideoloģisko un idejisko fonu. Šādā kontekstā reformu plānošana, veikšana un analīze jāuzlūko kā politiski un ekonomiski nozīmīga darbības sfēra, kurā iesaistītajām pusēm – politiķiem, starptautiskajām organizācijām, akadēmiķiem – ir motivācija atbalstīt vienu vai citu reformu modeli vai ideju kopumu. Publiskā pārvalde kā zinātnes nozare attīstījās pēc tam, kad Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) publicēja darbu “Administrācijas pētniecība” (The Study of Administration, 1887), kurā nodalīja politisko vadību no profesionālās administrācijas, kas nodrošina rīcībpolitiku ieviešanu. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. nogalē ar publiskās pārvaldes profesionalizāciju tika aizsāktas reformas. Tādējādi, attīstoties publiskajai pārvaldei, vienlaikus notiek arī tās reformas. 

Plašākā publiskās pārvaldes kā zinātnes nozares kontekstā reformas ir vērstas uz pārvaldības kvalitātes uzlabošanu kā kompleksu fenomenu, kas apvieno publiskās pārvaldes pētniekus un praktiķus, kuri ir nodarbināti izpildvaras administratīvajā aparātā. 

Publiskās pārvaldes reformu pētniecībā ir divi galvenie elementi: reformas fokuss – idejas, attīstības redzējums un pieejas, kas tiek ieviestas reformas gaitā; aspekts – reformas vieta, jo ideja vai pieeja var tikt atšķirīgi ieviesta dažādās administratīvās un politiskās sistēmās. Pētījumi un analītiskie ziņojumi parasti uzsver reformās izmantoto konceptu stiprās un vājās puses, piemērotību reformas mērķiem, mazāk apskatot teorētiskā koncepta pielietojamību praksē.

Straujas reformas jeb administratīvā transformācija saistās ar politiskā režīma maiņas ietekmētu publiskās pārvaldes reformēšanu. Publiskās pārvaldes reformas tiek ieviestas pakāpeniski, secīgi, soli pa solim sekojot kompromisa plānam.

Institucionālās reformas aptver publiskās pārvaldes institucionālo uzbūvi, kur iestādes tiek likvidētas, apvienotas, pamatojot to ar publisko pakalpojumu efektivitātes un lietderības apsvērumiem. Institucionālās reformas saturiski tiek veidotas atbilstoši jaunās publiskās vadības teorijas nostādnēm.

Publiskās pārvaldes darbā var konstatēt transformāciju bez reformām. Šāda transformācija ir saistāma ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanu, kas sākotnēji maina iestāžu darbības veidu. Tomēr transformācija bez reformām tālākā procesā var pāriet institucionālās reformās, jo informācijas un komunikācijas tehnoloģijas ietekmē parasti nepieciešams mazāks skaits iestāžu, kas ir tiešie pakalpojumu sniedzēji, vairāk nepieciešamas tās struktūras, kas apkalpo informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. 

Publiskās pārvaldes reformu jomā kopš 20. gs. 80. gadiem visietekmīgākā ir jaunās publiskās vadības teorija (new public management). Jaunās publiskās vadības teorija veidojās uz ideju strāvojuma – publiskās vadības (public management) –bāzes, kas pretendē aizstāt tradicionālās birokrātijas modeli, kuru definēja Makss Vēbers (Max Weber). Tomēr jaunās publiskās vadības teorija atspoguļo valstu publiskās pārvaldes reformēšanas pieredzi, tāpēc akadēmiski jaunās publiskās pārvaldes teoriju apskata ģeogrāfiskā griezumā – kontinentālās Eiropas un anglosakšu valstu (ASV, Lielbritānija, Jaunzēlande, Kanāda) kontekstā. Tādēļ jaunās publiskās vadības teorijas iniciētās reformas sauc arī par jauno menedžerismu (new managerialism), jauno pasaules kārtību (new world order), uzņēmējdarbības valdību (entrepreneural government), postfordismu (post-fordism), jo reformas visvairāk skāra publiskās pārvaldes strukturālo uzbūvi un iestāžu darbību attiecīgo valstu politiskās un administratīvās pieredzes kontekstā. Jaunās publiskās vadības teoriju uzskata par publiskās pārvaldes normatīvo rekonceptualizāciju, jo tiek mainīts publiskās pārvaldes darbības veids, formāts un darbības filozofija. 

Tāpat kā politikas zinātnē, vadības zinātnē un ekonomikas zinātnē, publiskās pārvaldes reformu pētniecībā izmanto kvalitatīvās un kvantitatīvas pētījuma metodes.

Publiskās pārvaldes reformu vēsturē tiek aplūkoti trīs galvenie reformu virzieni. Pirmais reformu virziens saistās ar reformām anglosakšu valstīs (Lielbritānija, Jaunzēlande, ASV, Kanāda) 20. gs. 80. gados, kas pazīstams kā jaunās publiskās vadības reformas. Šajās reformās galvenais uzsvars tika likts uz privātā sektora vadības elementu izmantošanu publiskajā pārvaldē, tā panākot publiskās pārvaldes efektīvāku un lietderīgāku rīcību. Jaunās publiskās vadības reformas ir pazīstamas ar rīcībpolitikas plānošanas nodalīšanu no rīcībpolitiku ieviešanas un publisko pakalpojumu sniegšanas, ar klienta fokusētu pieeju, iekšējās kontroles sistēmām, kvalitātes vadības instrumentu izmantošanu publiskās pārvaldes organizācijās. Šis reformu virziens ir viens no noteicošajiem, kas turpina ietekmēt publiskās pārvaldes reformu plānošanu un ieviešanu arī 21. gs. Jaunās publiskās vadības teorijas ietekmē veiktās reformas mēdz saukt arī par paradigmas reformām, jo reformas kardināli maina publiskās pārvaldes lomu – no pasīva normatīvo aktu ieviesēja uz aktīvu iedzīvotāju vajadzību izzinātāju.

Otrs reformu virziens ir saistīts ar strukturālajām reformām (structural adjustment reforms), kas arī aizsākās 20. gs. 80. gados attīstības valstīs, kurām finansiālu palīdzību sniedz Pasaules Banka (World Bank) un Starptautiskā Finanšu korporācija (International Finance Corporation). Šīs reformas bija vērstas uz publisko izdevumu samazināšanu, galvenokārt privatizējot valsts kapitālsabiedrības un samazinot atalgojumu publiskajā sektorā. Diemžēl šīs reformas parasti saskarās ar lielu pretestību, un to ieviešana izgāzās. Strukturālo pārkārtojumu reformas Rietumu valstīs vairāk pazīstamas kā “labklājības valsts rīcībpolitiku reformas”, kuru mērķis ir, samazinot sociālo rīcībpolitiku apjomu, samazināt publiskās pārvaldes izdevumus. Šādas izmaksu samazināšanas reformas var pārvērsties vadības reformās, jo, samazinot izdevumus rīcībpolitikas jomā, rodas nepieciešamība pielāgot un reformēt arī institucionālās struktūras, kas iepriekš ieviesa rīcībpolitiku.

Trešais reformu virziens ir publiskās pārvaldes reformas, kurās notiek režīma transformācija uz demokrātiju un tirgus ekonomiku. Šādas reformas notika Centrāleiropā un Austrumeiropā pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukuma, kā arī Dienvideiropā, pārejot no diktatūras režīma uz demokrātisku režīmu. Šajās reformās notika pilnīga administratīvā transformācija no publikās pārvaldes, kas darbojās totalitārā režīma apstākļos, uz publisko pārvaldi, kas ir atbilstoša demokrātijai. Šajās publiskās pārvaldes reformās valstij ir jāvelta īpašas pūles, lai saglabātu administratīvo integritāti, pārvaldes caurskatāmību un samazinātu korupciju. 

Mūsdienās reformas publiskajā pārvaldē tiek saistītas ar labas pārvaldības nosacījumu ieviešanu, lai sasniegtu Ilgtspējīgas attīstības mērķus (The Sustainanable Development Goals) un izmantotu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risinājumus. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) definētie 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķi, kurus paredzēts sasniegt līdz 2030. gadam, aptvers visas cilvēka dzīves jomas un ir vērsti uz labākas nākotnes nodrošināšanu. Mērķi ietver visas pasaules valstu rīcību, lai samazinātu nabadzību un badu, nodrošinātu izglītības kvalitāti un dzimumu vienlīdzību, veicinātu ekonomisko attīstību un pieeju tīrai enerģijai un ūdenim, atbalstītu inovācijas un atbildīgu patēriņu, cīnītos pret klimata pārmaiņām un saglabātu dabas daudzveidību, kā arī veicinātu institūciju attīstību miera un taisnības nodrošināšanai. 

Amerikas Biedrība Publiskajai pārvaldei (American Society for Public Administration, ASPA, 1939) ir profesionāla asociācija, kas apvieno publiskās pārvaldes pētniekus un profesionāļus (ap 8000 biedru) ASV. Asociācijas ikgadējās konferences ir informācijas un pieredzes apmaiņas platforma tādos publiskās pārvaldes jautājumos kā programmu novērtēšana, publiskā vadība, valsts stratēģiskā plānošana, rīcībpolitikas analīze, apvienojot jomas profesionāļus ne tikai no ASV, bet visas pasaules.

Publiskās pārvaldes institūtu un skolu tīkls Centrāleiropā un Austrumeiropā (The Network of Institutes and Schools of Public Administration in Central and Eastern Europe, NISPAcee ,1994) veicina demokrātisku un efektīvu publisko pārvaldi. Tās organizētās konferences, semināri, darba grupas un publikācijas ir informācijas avots publiskās pārvaldes reformām un modernizācijai Centrāleiropā un Austrumeiropā. NISPAcee kopā ar Publiskās pārvaldes Eiropas grupu (The European Group for Public Administration, EGPA) veido Publiskās pārvaldes akreditācijas Eiropas Asociāciju (European Association for Public Administration Accreditation, EAPAA) – organizāciju, kas kopš 1999. gada publiskās pārvaldes jomā veic studiju programma akreditāciju. Atbalsts pārvaldības un vadības uzlabošanai (Support for Improvement in Governance and Managament, SIGMA) ir ES un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation of Economic Cooperation and Development, OECD) kopīga iniciatīva publiskās pārvaldes uzlabošanai, tā padarot labāku arī valstu sociālekonomisko stāvokli. SIGMA sniedz intelektuālo atbalstu publiskās pārvaldes reformu plānošanā un ieviešanā, kā arī publiskās pārvaldes modernizācijas jautājumos gan ES kandidātvalstīm, gan arī Austrumu partnerības dalībvalstīm. Galvenās SIGMA ekspertīzes jomas: publiskās pārvaldes reformas stratēģiskais ietvars, publisko pakalpojumu sniegšana un rīcībpolitiku koordinācija. Eiropas Publiskās pārvaldes institūts (European Institute of Public Administration, EIPA) ir pētniecības institūts, kas vērsts uz ekspertīzes sniegšanu ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm publiskās pārvaldes reformu un administratīvās kapacitātes celšanas jomā. Publiskās pārvaldes reformu akadēmiskā pētniecība ir spēcīga Nīderlandē, kur publiskās pārvaldes reformas salīdzinošā perspektīvā tiek pētītas Leidenes Universitātes Publiskās pārvaldes institūtā (Instituut Bestuurskunde, Universiteit Leiden), Erasmus Universitātē Roterdamā (Erasmus University Rotterdam), Nīderlandes valdības institūtā (Netherlands Institute of Government). 

Žurnāls Public Administration Review (kopš 1944, izdevējs ASPA) iznāk katru otro mēnesi. Žurnāls aptver ar publiskās pārvaldes teoriju un praksi saistītos jautājumus. Žurnāls tiek uzskatīts par ietekmīgāko akadēmisko izdevumu publiskās pārvaldes jomā. Žurnāls Administrative Science Quartely (kopš 1975, izdevējs Kornela Universitāte, Cornell University) iznāk reizi ceturksnī un galvenokārt koncentrējas uz teorētisku zinātnisku rakstu publicēšanu publiskās pārvaldes jomā. Žurnāls Public Administration (kopš 1923, izdevējs Wiley) publicē zinātniskos rakstus publiskās pārvaldes, publisko politiku un publiskās vadības jomā. Liela daļa rakstu žurnālā veltīti Eiropas, t.sk. Austrumeiropas, valstu publiskās pārvaldes modernizācijas procesiem.

Kristofers Huds (Christopher Hood) un Maikls Džeksons (Michael Jackson) aprakstīja jaunās publiskās vadības teoriju kā reformu teoriju. Deivids Osborns (David Osborne) un Teds Gablers (Ted Gaebler) ir uzskatāmi par jaunās publiskās vadības teorijas amerikāniskā virziena pamatlicējiem. Kristofers Polits (Christopher Pollitt), Gerts Bukerts (Geert Bouckaert) un Gajs Pīterss (Guy Peters) visvairāk ir aprakstījuši publiskās pārvaldes reformas 21. gs., aplūkojot gan atsevišķu valstu pieredzi, gan arī kopējās reformu tendences.