Latviešu valodā tiek lietoti vairāki termini: “publiskā administrācija”, “valsts pārvalde”, “publiskā pārvalde”, “birokrātija” un “ierēdniecība”, tā apzīmējot vienu un to pašu subjektu – izpildvaras daļu, kas realizē politiski pieņemtos likumus. Publiskā pārvalde politiskajā sistēmā ir daļa no izpildvaras un atbildīga par rīcībpolitikas īstenošanu un valdības noteikto mērķu īstenošanu. Publisko pārvaldi var definēt arī kā procesu, kurā rīcībpolitikas un juridiskās normas tiek pārvērstas specifiskos lēmumos, kas ir piemēroti katram konkrētajam gadījumam.
Publiskās pārvaldes reformas tiek sauktas arī par administratīvajām reformām, jo reformas tiek veiktas publiskās pārvaldes uzbūvē un funkcionēšanas instrumentos, attiecībās starp iestādēm, kā arī attiecībās starp iestādēm un sabiedrību. Par administratīvām reformām vai publiskās pārvaldes reformām sauc arī jaunu ideju, paradigmu un konceptu ieviešanu valsts publiskajā pārvaldē ar mērķi uzlabot publiskās pārvaldes vai atsevišķu iestāžu funkcionēšanu. Reformām parasti seko politiskās, sabiedriskās un akadēmiskās debates par reformu veiksmi un neveiksmi.
Publiskās pārvaldes pētniecībā līdz šim nav izveidojusies vienota reformu terminoloģija, reformu tipu kategorizācija un konceptualizācija, jo reformu saturs, kas atspoguļots valdības programmās un rīcībpolitikas plānošanas dokumentos, dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs. Reformas procesa izpētē ir sarežģīti nodalīt plānotās reformas no reformām, kas tikušas ieviestas kā daļa no publiskās pārvaldes dabiskās attīstības un izaugsmes procesa, tādēļ publiskās pārvaldes pētniecībā reformas uzlūko no divām perspektīvām – kādas ir piedāvātās reformu idejas vai teorētiskais ietvars un kā tiek plānotas un ieviestas reformas.
Publiskās pārvaldes reformās mēdz nodalīt solījumus par sagaidāmajiem uzlabojumiem reformu rezultātā un patiesos reformu sasniegumus. Bieži solījumi, jaunas idejas, pieejas un koncepti tiek uzskatīti par pirmsākumu reformām, kur termins “reforma” tiek lietots, lai raksturotu politizēto reakciju uz sabiedrībai nepieņemamu publiskās pārvaldes praksi. Vienlaikus reformu patieso sasniegumu identificēšana un izvērtēšana netiek veikta, jo ir grūti identificēt izmaiņu procesa sākumu un beigas.
Publiskās pārvaldes reformas jāuzlūko kā vērtību piesātināts koncepts ar noteiktu ideoloģisko un idejisko fonu. Šādā kontekstā reformu plānošana, veikšana un analīze jāuzlūko kā politiski un ekonomiski nozīmīga darbības sfēra, kurā iesaistītajām pusēm – politiķiem, starptautiskajām organizācijām, akadēmiķiem – ir motivācija atbalstīt vienu vai citu reformu modeli vai ideju kopumu. Publiskā pārvalde kā zinātnes nozare attīstījās pēc tam, kad Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) publicēja darbu “Administrācijas pētniecība” (The Study of Administration, 1887), kurā nodalīja politisko vadību no profesionālās administrācijas, kas nodrošina rīcībpolitiku ieviešanu. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. nogalē ar publiskās pārvaldes profesionalizāciju tika aizsāktas reformas. Tādējādi, attīstoties publiskajai pārvaldei, vienlaikus notiek arī tās reformas.