Jaunās publiskās vadības teorijas galvenās idejas ir atteikties vai samazināt iestāžu un amatpersonu hierarhiju, uzraudzīt ieguldītos resursus iestādēs un rīcībpolitikās, atsevišķu iepriekš publiskās pārvaldes veiktu funkciju deleģēšana izpildei privātā sektora un nevalstiskajām organizācijām.

Teorijas rašanās ir tieši saistīta ar ekonomisko lejupslīdi 20. gs. 70. gados, kad publiskās pārvaldes izmaksu samazināšana un pārvaldes darbības efektivitātes palielināšana bija centrālie administratīvo pārmaiņu elementi, kas vēlāk transformējās valstu centienos nepieļaut valsts izdevumu strauju pieaugumu. Tomēr Rietumu valstis izmantoja atšķirīgas pieejas – dažas valstis pievērsa uzmanību publiskās pārvaldes lietderībai, bet citas tikai centās samazinātas administratīvos izdevumus.

Jaunās publiskās vadības teorija kā publiskās pārvaldes teorija tika formulēta tikai 1991. gadā, kad Lielbritānijas publiskās pārvaldes pētnieki Kristofers Huds (Christopher Hood) un Maikls Džeksons (Michael W. Jackson) savā darbā “Administratīvais arguments” (Administrative Argument) teorētiski aprakstīja publiskās pārvaldes transformācijas tendences kopš 20. gs. 70. gadiem.

1992. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) publiskās pārvaldes pētnieki Deivids Osborns (David Osborne) un Teds Gablers (Ted Gaebler) monogrāfijā “Valdības pārveide” (Reinventing Government) iesaka palielināt decentralizāciju publiskajā pārvaldē un ieviest tajā uzņēmējdarbības elementus. Monogrāfija tiek uzskatīta par Jaunās publiskās pārvaldes teorijas amerikānisko versiju. 20. gs. beigās jaunās publiskās vadības teorijas attīstībai nopietnu ieguldījumu deva arī Kristofers Polits (Christopher Pollitt), Gerts Bukerts (Geert Bouckaert), Volters Kikerts (Walter Kickert), Donalds Ketls (Donald Kettl), Deivids Kūmss (David Coombes), Maikls Berzlijs (Michael Barzeley) un Gajs Pīterss (Guy Peters).

Teorija attīstījās 20. gs. 80. gados, un tās ietekmē publiskais sektors Rietumu valstīs tika veidots līdzīgs privātajam sektoram, pārņemot privātā sektora idejas un vadības modeļus. Lielbritānija, ASV, Austrālija un Jaunzēlande ir valstis, kas ieviesa jaunās idejas, kas tika pārņemtas no privātā sektora.

Jaunās publiskās vadības teorijas ietvaru veido šādi elementi:

• rīcībpolitikas formulēšanas, kas ir politiķu pienākums, nodalīšana no rīcībpolitikas ieviešanas, kas ir birokrātu uzdevums;

• atteikšanās no hierarhiskas administratīvās struktūras, plānošanas un lēmumu realizācijas par labu korporatīvās plānošanas modelim, definējot iestāžu stratēģiskos mērķus;

• uz rezultātu fokusētas pārvaldes veidošana, uzsverot sasniedzamos rezultātus un veicot lietderības auditus, nosakot sasniedzamos mērķus un rezultatīvos rādītājus;

• izmaksu samazināšanas stratēģija jeb naudas vērtības (value for money) principa dominēšana ar stingru finanšu kontroli;

• konkurences ieviešana starp privātā un publiskā sektora sniegtajiem pakalpojumiem, un konkurences rezultātā palielināta produktivitāte un samazināti administratīvie izdevumi;

• atteikšanās no valstij neraksturīgām funkcijām, nododot tās izpildei privātajam vai nevalstiskajam sektoram;

• fokusēšanās uz iedzīvotāju vajadzībām, ieviešot klienta principu un pakalpojuma kvalitāti.

Jaunās publiskās vadības teorija nav homogēna teorija, jo tās elementi atšķiras dažādās valstīs, līdz ar to teorijas ierosinātās reformas Austrālijā atšķiras no reformām ASV vai Lielbritānijā. Pētnieki norāda, ka teorijas efektivitāte praksē ir apšaubāma, jo publisko pakalpojumu sniegšanā ne vienmēr var izveidoties konkurence, tā kā ir pakalpojumi, kurus sniedz tikai publiskais sektors. Atteikšanās no standartizētas pakalpojumu sniegšanas par labu elastīgai pieejai tika kritizēta, jo pārkāpj iedzīvotāju tiesības vienlīdzīgi saņemt pakalpojumus. Teorijā ir bijuši centieni nodalīt administratīvo reformu no politiskās ietekmes, koncentrējoties uz efektīvu finanšu un personāla vadību publiskās pārvaldes sektorā, bet vienlaikus nav bijis iespējams piedāvāt instrumentus birokrātu kontrolei, lai samazinātu publisko līdzekļu izšķērdēšanu. Teorijā tika piedāvāts ieviest jaunus vadības modeļus (piemēram, tīklveida pārvaldība publiskajā sektorā, stratēģiskās alianses starp iestādēm), bet, tā kā katra iestāde darbojas savas kompetences ietvaros, šādu modeļu ieviešana ir maz ticama. Teorija ir veidota, pamatojoties uz anglosakšu administratīvo sistēmu, līdz ar to teorijas idejas ir maz pielietojamas citās administratīvajās sistēmās (piemēram, vācu administratīvais modelis vai franču administratīvais modelis) vai pat konfliktē ar citu administratīvo sistēmu elementiem.

Teorija balstās uz vadības metožu un pieeju pārņemšanu no privātā sektora jomām – finanšu vadībā, personāla vadībā, stratēģiskā vadībā un auditā.

Teorija ir izmantota publiskās pārvaldes jomā, reformu plānošanā un ieviešanā.

Jaunās publiskās vadības teorija tiek uzskatīta par nākamo ietekmīgāko teoriju publiskās pārvaldes jomā pēc Maksa Vēbera (Max Weber) izstrādātas tradicionālās birokrātijas teorijas. Jaunās publiskās vadības teorija ir izveidota, balstoties uz Rietumu valstu pieredzi administratīvo reformu veikšanā, un teorija ietekmēja Centrālās un Austrumeiropas valstis pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukuma 20. gs. 90. gadu sākumā.