Par visietekmīgāko birokrātijas teorētiķi tiek uzskatīts vācu sociologs M. Vēbers, kurš tiek uzskatīts par pirmo teorētiķi, kas sistemātiski analizējis birokrātiju, un birokrātijas teorijas pamatā ir viņa mēģinājums radīt ideālo likumu un rīcībpolitiku ieviešanas mehānismu – administratīvo aparātu, bez kura nevar eksistēt neviena moderna valsts.
Par nozīmīgiem birokrātijas teorijā tiek uzskatīti arī vairāki citi teorētiķi un praktiķi. Vācu zinātnieks, filozofs, ekonomists, sociologs, žurnālists un revolucionārs sociālists Kārlis Markss (Karl Marx) analizēja birokrātijas lomu un funkciju 1843. gada izdevumā par kritiku “Hēgeļa tiesību filosofijai” (Critique of Hegel's Philosophy of Right). Lai gan netika lietots birokrātijas jēdziens, K. Markss birokrātijas rašanos valsts pārvaldē aprakstīja kā dabisku reakciju uz sabiedrībā notiekošo. Angļu filozofs, politologs un ierēdnis Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) birokrātiju raksturoja kā atšķirīgu pārvaldes formu, nošķiramu no pārstāvnieciskās demokrātijas. Viņš uzskatīja, ka birokrātijai ir zināmas priekšrocības un visbūtiskākā no tām ir pieredzes uzkrāšana. Amerikāņu politiķis un akadēmiķis Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) raksturoja birokrātiju kā profesionālu un īslaicīgiem politiskās dienas kārtības notikumiem nepakārtotu organizāciju, taču kā politiskās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Viņš uzskatīja, ka administratīvie jautājumi, birokrātija nav politiskie jautājumi, norādot uz birokrātijas un politikas savstarpējo nošķīrumu un saistību. Amerikāņu sociologs Roberts Kings Mertons (Robert King Merton) paplašināja M. Vēbera birokrātijas teoriju 1957. gadā publicētajā darbā “Sociālā teorija un sociālā struktūra” (Social Theory and Social Structure). Viņš piekrita daudziem M. Vēbera analīzes aspektiem, taču norādīja arī uz birokrātijas funkcionalitātes problēmām un kritiku, piemēram, birokrātu individuālās intereses var būt pretrunā organizācijas interesēm un mērķiem, birokrātija veicina pretestību pārmaiņām, formalitāte savstarpējās attiecībās veicina arī izņēmuma gadījumu ignorēšanu.