Vudro Vilsona vārds saistīts ar ASV dalību Pirmajā pasaules karā, kas nodrošināja Sabiedroto uzvaru pār Vāciju. Viņa nopelnu vidū ir Tautu Savienības nodibināšana un ietekme uz pēckara pasaules starptautisko attiecību sistēmu. Iekšpolitiski V. Vilsona politika veda pie valsts lomas pieauguma ekonomikā un demokrātiska rakstura reformām.

V. Vilsona tēvs bija ietekmīgs Dienvidu pavalstu prezbiteriāņu baznīcas teologs un mācītājs Džozefs Vilsons (Joseph Ruggles Wilson), māte – Džesija Vilsone (Jessie Wilson, dzimusi Vudro, Woodrow) – prezbiteriāņu mācītāja meita.

V. Vilsons studēja Deividsona koledžā (Davidson College) Ziemeļkarolīnas pavalstī, no 1874. gada Ņūdžersijas koledžā (College of New Jersey), kas 1896. gadā tika reorganizēta par Prinstonas Universitāti (Princeton University). Studējis tiesību zinātni Virdžīnijas Universitātē (University of Virginia) pēc tam Džonsa Hopkinsa Universitātē (Johns Hopkins University) Baltimorā ar domu pievērsties akadēmiskajai karjerai. 1886. gadā ieguva zinātnes doktora grādu vēsturē un valsts pārvaldes studijās ar disertāciju “Kongresa pārvaldība: Amerikas politikas analīze” (Congressional Government: A Study in American Politics), kas ir augstākais sasniegums no visiem ASV prezidentiem. V. Vilsons strādāja vairākās augstskolās līdz atgriezās kā mācībspēks Ņūdžersijas koledžā (vēlāk attiecīgi Prinstonas Universitāte). 1902. gadā viņš kļuva par Prinstonas Universitātes prezidentu. Publicējis darbus vēsturē un politikas zinātnē, akadēmiskas un mācību grāmatas par vēsturi un konstitucionālajām tiesībām, kas ieteica liberālas reformas, bijis ļoti pazīstams savas jomas eksperts. V. Vilsons daudz paveica universitātes attīstībā un modernizācijā.

V. Vilsona politiskā karjera bija strauja. 1910. gadā Ņūdžersijas demokrāti aicināja politikā nepieredzējušo V. Vilsonu kandidēt pavalsts gubernatora vēlēšanās, un viņš tajās uzvarēja. V. Vilsons kā gubernators īstenoja reformas un vērsās pret tradicionālajām un korumpētajām partijas struktūrām. 1912. gada prezidenta vēlēšanās V. Vilsons jau kļuva par demokrātu kandidātu un kandidēja, sacenšoties ar esošo republikāņu prezidentu Viljamu Hovardu Taftu (William Howard Taft) un bijušo republikāņu prezidentu Teodoru Rūzveltu (Theodore Roosevelt). Tā bija unikāla situācija, kurā šie divi kandidāti sašķēla republikāņu balsis, un V. Vilsons tika ievēlēts par prezidentu tikai ar 6,3miljoniem jeb 41,8 % balsu, bet ieguva 435 no 531 balsīm ASV Elektoru kolēģijā.

V. Vilsona iekšpolitika bija vērsta uz liberālu sociāli ekonomisku reformu īstenošanu, sekojot 20. gs. pirmās divdesmitgades reformu perioda – progresīvisma (progressivism) – tendencēm. Viņš atjaunoja tradīciju prezidentam pašam uzstāties ASV Kongresā ar Konstitūcijā paredzēto ikgadējo vēstījumu par stāvokli valstī (State of the Union). V. Vilsona reformu vidū bija finanšu sistēmas reformas, tai skaitā būtiska muitas tarifu samazināšana, atvieglojot starptautisko brīvo tirdzniecību. 20. gs. sākumā muitas tarifi bija svarīga politiska problēma Rietumu pasaulē, īpaši ASV un Lielbritānijā.

Nozīmīga V. Vilsona reforma bija Federālās rezervju sistēmas (Federal Reserve System) izveidošana (1913). Šī sistēma pilda ASV centrālās bankas funkcijas, regulējot naudas tirgu, tai ir svarīga loma finanšu un bankas sistēmas krīzes gadījumos. V. Vilsona prettrestu likumdošana turpināja progresīvisma laikmeta tendences monopolu ierobežošanā un konkurences veicināšanā. V. Vilsona politika darba jautājumos bija centieni ierobežot bērnu darbu un kopumā regulēt darba attiecību un tiesību problēmas.

1916. gadā V. Vilsons atkārtoti uzvarēja prezidenta vēlēšanās, uzvarot republikāņu kandidātu Čārlzu Evansu Hjūzu (Charles Evans Hughes) un iegūstot 49,2 % balsu.

V. Vilsona prezidentūras laikā tika pieņemts un stājās spēkā (1920) 18. Konstitūcijas labojums par “sauso likumu” – alkohola tirdzniecības aizliegumu. V. Vilsons atbalstīja 19. Konstitūcijas labojumu par vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm (spēkā kopš 1920. gada).

V. Vilsona ārpolitika Pirmajā pasaules karā bija ilgstoši vērsta uz neitralitāti, kuru V. Vilsons solīja saglabāt 1916. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Tomēr pēc vēlēšanām ASV attīstījās militārās gatavības kustība (preparedness movement), tika palielināti bruņotie spēki. Vācijas neierobežotais zemūdeņu karš un vairāku ASV tirdzniecības kuģu nogremdēšana Atlantijas okeānā noveda pie lēmuma pieteikt karu Vācijai. Kongress pieteica karu Vācijai 06.04.1917. pēc V. Vilsona 02.04.1917. runas. 1917. gada jūnijā ASV spēki ieradās Francijā, bet kopš 1917. gada rudens piedalījās karadarbībā. 1918. gada vasaras un rudens kaujās Francijā ASV kaujas vienībām ģenerāļa Džona Dž. Peršinga (John J. Pershing) vadībā bija izšķiroša nozīme, kas piespieda Vāciju izstāties no kara.

08.01.1918. V. Vilsons, uzstājoties ASV Kongresa sēdē, nāca klajā ar Četrpadsmit punktu plānu (Fourteen Points). Tas paredzēja atklātu diplomātiju un atklātus līgumus, jūru navigācijas un tirdzniecības brīvību un ekonomisko barjeru nojaukšanu, atbruņošanos, teritoriālo jautājumu taisnīgu risinājumu un starptautiskas organizācijas – Tautu Savienības – izveidi. V. Vilsona politikas uzsvars uz tautu pašnoteikšanos izraisīja cerības koloniju tautās. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūlijam V. Vilsons pavadīja Eiropā, piedaloties Parīzes miera konferencē un apmeklējot dažādas Eiropas valstis. V. Vilsons kopā ar Lielbritānijas premjerministra Deivida Loida Džordža (David Lloyd George), Francijas premjerministra Žorža Klemanso (Georges Clemenceau) un Itālijas premjerministra Vitorio Orlando (Vittorio Emanuele Orlando) vadītajām delegācijām veidoja “Lielo četrinieku”, kas pieņēma izšķirīgus lēmumus starptautiskajā politikā. V. Vilsons bija jauna tipa starptautiskas organizācijas – Tautu Savienības – dibināšanas iniciators. V. Vilsons parakstīja pēckara miera līgumus, tai skaitā Versaļas miera līgumu ar Vāciju. Konferences laikā iezīmējās nesaskaņas starp V. Vilsona jaunajām pieejām un Eiropas tradicionālo reālistiski cinisko politiku. V. Vilsons neatbalstīja Baltijas valstu neatkarības atzīšanu (ASV to atzina tikai 1922. gadā), bet viņa administrācijas laikā sākās amerikāņu pārstāvniecības misija Latvijā Vorvika Grīna (Warwick Greene) vadībā (04.–08.1919.) un Amerikas Palīdzības administrācijas (American Relief Administration) pārtikas un apģērbu piegādes karā izpostītajai Latvijai. 1920. gadā Latvijā sāka darboties ASV valsts departamenta komisijas vadītājs trijās Baltijas valstīs Evans Jangs (Evan E. Young).

Pirmā pasaules kara laikā ASV sadūrās ar patriotisku un nacionālistisku noskaņojumu vilni, piemēram, pretvācisku un vēlāk arī antikomunistisku kampaņu. V. Vilsons ar prezidenta direktīvu 1917. gadā izveidoja pirmo moderno ASV valsts propagandas biroju (Publiskās informācijas komiteja, Committee on Public Information), kas īstenoja, piemēram, kampaņas par valsts aizdevuma obligāciju pirkšanu un, piemēram, pārtikas un energoresursu taupīšanu.

1919. gada oktobrī Vilsons pārcieta insultu un nespēja strādāt. Daudzus lēmumus pieņēma pirmā lēdija Edīte Vilsone (dzimusi Bollinga, Bolling) un kabineta locekļi. Valstī bija nepieciešama kompetenta vadība pēckara ekonomisko problēmu un iekšpolitiskās situācijas saasināšanās dēļ, ko nevarēja nodrošināt aizstājēji. Streiki, kreisā terora un to izraisītā baiļu un panikas atmosfēra (t. s. “sarkanās briesmas”, red scare) noveda pie masveida arestiem un vairāku simtu kreiso emigrantu deportācijas ASV ģenerālprokurora A. Mičela Palmera (A. Mitchell Palmer) vadībā (t. s. Palmera reidi, Palmer Raids). Par V. Vilsona neveiksmi uzskata ASV Senāta atteikšanos ratificēt Versaļas miera līgumu 19.11.1919.; ASV arī nekļuva par Tautu Savienības dalībvalsti.

V. Vilsons bija cerējis kandidēt uz prezidenta amatu trešo reizi 1920. gada vēlēšanās, taču tas nebija iespējams gan viņa veselības stāvokļa, gan atbalsta trūkuma dēļ. Pēdējos mūža gadus V. Vilsons pavadīja Vašingtonā savā privātmājā, slimības dēļ viņam neizdevās atjaunot aktīvu darbību un pat atgriezties pie publikācijām.

No V. Vilsona darbības kā paliekošas uzskatāmas viņa iekšpolitiskas reformas, to skaitā Federālās rezervju sistēmas izveide un kopumā valsts lomas pieaugums ekonomikā. V. Vilsona ārpolitika noveda pie Tautu Savienības izveides, viņa politika nostiprināja starptautiskajā politikā kolektīvās drošības, tiesību un morāles principus. Pastāv vilsonisma (Wilsonianism) paradigma par starptautisko attiecību principiem, kas atbalsta arī demokrātijas, tautu pašnoteikšanās, brīvā tirgus principus. Par liktenīgu neveiksmi var uzskatīt ASV ieslīdēšanu izolacionismā pēc Pirmā pasaules kara.

Stentenā, Virdžīnijas pavalstī, atrodas Vudro Vilsona prezidenta bibliotēka (Woodrow Wilson Presidential Library). Vudro Vilsona bērnības māja (Boyhood Home of Woodrow Wilson) Ogastā, Džordžijas pavalstī, un Prezidenta Vudro Vilsona māja (President Woodrow Wilson House) Vašingtonā, Kolumbijas distriktā, kur viņš dzīvoja pēc prezidentūras, ir muzeji un nacionāla līmeņa piemiņas vietas. Prinstonas Universitātes Sabiedrisko un starptautisko pētījumu skola (Princeton School of Public and International Affairs) bija nosaukta V. Vilsona vārdā līdz 2020. gadam, kad V. Vilsona vārds tika izslēgts viņa rasistiskās politikas dēļ; līdzīgi notika arī ar V. Vilsona koledžu Prinstonā. V. Vilsona politika kā rasistiska raksturota, gan vadot universitāti, gan ASV administrāciju, piemēram, saistībā ar segregācijas politiku federālajā birokrātijā.

Smitsona institūta (Smithsonian Institution) apvienībā Vašingtonā, Kolumbijas distriktā, darbojas Vudro Vilsona Starptautiskais pētniecības centrs (Woodrow Wilson International Center for Scholars). V. Vilsona vārdā nosauktas skolas, ielas, tilti, ēkas ASV, Eiropas un Dienvidamerikas valstīs, piemēram, Prezidenta Vilsona avēnija (Avenue du Président-Wilson) Parīzē, Francijā. Vilsona pilī (Palais Wilson) Ženēvā atrodas Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights). V. Vilsonam ir pieminekļi dažādās vietās, to skaitā Vilsona piemineklis (2011) Prāgā, Čehijā.

V. Vilsonam 1920. gadā tika piešķirta Nobela Miera prēmija par 1919. gadu, ņemot vērā viņa lomu Tautu Savienības nodibināšanā.

V. Vilsons attēlots režisora Henrija Kinga (Henry King) spēlfilmā “Vilsons” (Wilson, 1944), kurā atspoguļota V. Vilsona politiskā karjera kopš 1909. gada. 1945. gadā spēlfilma ieguva piecas Kinoakadēmijas balvas, bet neguva komerciālus panākumus. V. Vilsons kā viens no varoņiem attēlots Pola Kovana (Paul Cowan) dokumentālajā televīzijas filmā “Parīze 1919: ceļš uz mieru” (Paris 1919: Un traité pour la paix, 2009).