Deklarāciju publiskoja ASV prezidents F. Rūzvelts un Apvienotās Karalistes premjerministrs V. Čērčils. Abi valstsvīri nāca klajā ar kopīgo tikšanās laikā un vēlāk diplomātiskā ceļā saskaņoto deklarāciju 14.08.1941. pēc abu pirmās tikšanās Ardžentijas jūras kara spēku bāzē Ņūfaundlendā, Kanādā. Apspriede notika uz ASV jūras spēku kreisera “Augusta”. Atlantijas harta nebija formāls juridisks līgums un tā netika parakstīta, tomēr deva priekšstatu par sabiedroto nākotnes redzējumu Otrā pasaules kara laikā, un tai bija paliekoša nozīme. Dokumenta pilnais oficiālais nosaukums ir “ASV prezidenta un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes premjerministra kopīgā deklarācija”. Nosaukumu “Atlantijas harta” šis dokuments ieguva britu presē pēc V. Čērčila uzstāšanās parlamentā.

ASV prezidenta F. Rūzvelta mērķis bija nākt klajā ar svarīgākajiem principiem par pēckara pasaules kārtību un sabiedroto mērķiem Otrajā pasaules karā. Lielbritānijas premjera mērķis bija saņemt un publiski demonstrēt ASV atbalstu šajā karā. Dokuments iekļāva astoņus pamatprincipus, ko apņēmās ievērot abas valstis.

1. Abas valstis deklarēja, ka netiecas pēc teritoriāliem ieguvumiem karā.

2. Abas valstis norādīja, ka neatbalsta teritoriālas izmaiņas, kas neatbilst tautu brīvi izteiktai gribai.

3. Abas valstis izteica atbalstu tautu tiesībām noteikt savu pārvaldes formu.

4. Abas valstis izteica atbalstu visu valstu pieejai brīvai tirdzniecībai.

5. Abas valstis atbalstīja sociālās labklājības pieaugumu, ekonomisko attīstību un darba apstākļu uzlabošanos.

6. Tika deklarēta tiekšanās pēc miera un visu tautu tiesībām dzīvot apstākļos bez bailēm un trūkuma.

7. Tika aicināts ievērot kuģniecības brīvību.

8. Abas valstis atbalstīja mieru nākotnes pasaulē, atteikšanos no spēka lietošanas, agresijas un vēlējās vispārējas drošības sistēmas izveidi.

V. Čērčila un F. Rūzvelta tikšanās laikā bija svarīga gan konkrētā politiskā situācija Otrā pasaules kara laikā, gan ideāli un mērķi. ASV vēl nebija kara dalībnieces, bet Lielbritānija bija cietusi smagas neveiksmes. Īpaši smags trieciens bija Francijas sakāve 06.1940. Vācija bija okupējusi lielu daļu Eiropas. Arī Vācijas iebrukums Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) 22.06.1941. sākotnēji bija ļoti veiksmīgs, un PSRS spējas pretoties likās ļoti neskaidras.

ASV sniegtais atbalsts Lielbritānijai kopš Otrā pasaules kara sākuma arvien pieauga. Jau 1941. gada sākumā abu valstu štābu pārstāvji bija sākuši strādāt pie kopīgas kara koncepcijas. 03.1941. pieņemtais Lendlīzes likums (Lend-Lease Act; An Act to Promote the Defense of the United States) par ieroču un kara tehnikas, pārtikas un naftas piegādēm nodrošināja kritiski svarīgu atbalstu Lielbritānijai. Šis un citi pasākumi nozīmēja, ka ASV bija faktiski atteikušās no neitralitātes politikas un kļuvušas par Lielbritānijas sabiedroto.

12.06.1941. Londonā 14 valstis parakstīja t. s. Sentdžeimsas pils deklarāciju (Declaration of St James’s Palace). Tā cita starpā aicināja uz brīvo tautu labprātīgu sadarbību un ekonomiskas un sociālas drošības izveidošanu pēckara pasaulē.

09.–12.08.1941. F. Rūzvelts un V. Čērčils tikās uz ASV un Lielbritānijas jūras spēku kuģiem, lai apspriestu kara mērķus un principus Ardžentijas bāzē, Plasenšijas līcī, Ņūfaundlendā, Kanādā. Viens no galvenajiem tikšanās rezultātiem bija Atlantijas hartas izstrāde.

01.–02.01.1942. pēc ASV, Apvienotās Karalistes, PSRS un Ķīnas iniciatīvas 26 valstis Arkādijas konferencē Vašingtonā parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju (Declaration by United Nations), kurā pievienojās Atlantijas hartā izteiktajiem principiem. Līdz ar to tā tiek uzskatīta par vienu no dokumentiem, kas lika pamatus Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) izveidošanai. Vēlāk šim dokumentam pievienojās arī citas valstis. ANO izveidošana 1945. gadā atspoguļoja Atlantijas hartas principu par vispārējo drošību. Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis valsts vārdā izteica vēlēšanos pievienoties Atlantijas hartai un Apvienoto Nāciju Deklarācijai, tomēr Rietumu valdības šo vēlmi neatbalstīja, nevēloties problēmas attiecībās ar PSRS. Arkādijas konference un Atlantijas harta bija svarīgs posms ASV un Lielbritānijas īpašajās attiecībās un to nostiprināšanā pēc Otrā pasaules kara.

Atlantijas harta tiek raksturota kā amerikāņu ideālistiskās, prezidenta Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) principos balstītās diplomātijas triumfs, dažkārt tiek uzsvērts, ka šos deklaratīvos principus nebija iespējams ieviest praksē. Tomēr Atlantijas hartas principi balstījās ASV redzējumā par pēckara pasaules kārtību, un lielā mērā īstenojās vairāki tās principi. Pasaules ekonomiskās sadarbības principi, kas deklarēti Atlantijas hartā, noveda pie Starptautiskā Valūtas fonda (International Monetary Fund) un Pasaules Bankas (World Bank) izveides, kā arī Māršala plāna. Koncepcija par brīvās tirdzniecības attīstību ir tikusi konsekventi īstenota pēc Otrā pasaules kara daudzos starptautisko sarunu raundos par tirdzniecības brīvību, šai tendencei atbilst Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (General Agreement on Tariffs and Trade, GATT; 1947), ko nomainīja Pasaules Tirdzniecības organizācijas (World Trade Organization) izveidošanās (1995). Brīva preču, kapitāla, darbaspēka un pakalpojumu kustība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem. Sociālās situācijas uzlabošanās ir bijusi Rietumu pasaules valstu iekšpolitikas viena no svarīgākajām tendencēm. Tā noveda pie bezprecedenta labklājības līmeņa pieauguma un augsta dzīves līmeņa plašās iedzīvotāju masās. Nozīmīga tendence, kas iemiesoja brīvību no bailēm, bija demokrātijas nostiprināšanās pasaulē. Tika atjaunota Vācijas okupēto Rietumeiropas valstu brīvība un demokrātiskā iekārta. Plaukstoša un stabila demokrātija izveidojās sakautajās valstīs – Rietumvācijā, Japānā un Itālijā.

Atlantijas harta, neskatoties uz tautu cerībām, nenozīmēja brīvību Austrumeiropas un Baltijas valstu tautām un tām neko nedeva. Pretēji deklarācijā minētajā par atteikšanos no teritoriāliem ieguvumiem, PSRS anektēja Baltijas valstis un plašas teritorijas uz Polijas un citu Austrumeiropas valstu rēķina. V. Čērčils no paša sākuma neuzskatīja, ka tautu pašnoteikšanās attiektos uz Britu Impērijas koloniju tautām, savukārt F. Rūzvelts bija pārliecināts, ka koloniālo impēriju laiks ir pagājis. Tomēr Eiropas koloniālās impērijas neatkarīgi no tā piedzīvoja sabrukumu 20. gs. 40.–60. gados.

10.06.2021. ASV prezidents Džo Baidens (Joseph Robinette Biden Jr.) un Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons (Alexander Boris de Pfeffel Johnson) Kornvolā, Anglijā parakstīja jauno Atlantijas hartu, kas paredz līdzīgus principus. Tie ietver atbalstu demokrātijai, starptautiskajai sadarbībai, kolektīvajai drošībai, starptautiskajai stabilitātei un inovatīvai ekonomikai. Jauni uzdevumi ir cīņa pret klimata pārmaiņām, atbalsts zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, kā arī veselības aizsardzības attīstībai. Tomēr šī dokumenta nozīme nav līdzvērtīga oriģinālajai Atlantijas hartai.