Iespiedtehnika bija un joprojām ir galvenais preses kā regulāras un publikai pieejamas ziņu sniegšanas (kopš 17. gs. beigām), sākotnēji dēvētas arī par avīžniecību, rašanās un izaugsmes priekšnosacījums, kas attīstījies, sākot no grāmatu iespiešanas ar maināmiem burtiem ap 1450. gadu (Johannesa Gūtenberga (Johannes Gensfleisch zur Laden zum Gutenberg) izgudrojums) un pilnveidojies ar nozīmīgu ietekmi kultūrā, politikā un ekonomikā. Līdz 20. gs. 30. gadiem, kad radio kļuva par izplatītāko plašsaziņas mediju veidu, prese bija absolūti dominējošais mediju veids.

Preses ainavu un tirgu var iedalīt pēc preses izdevumu tipa (laikraksti un žurnāli) un iznākšanas biežuma (dienas, nedēļas, divnedēļu, mēneša, divmēnešu, ceturkšņa izdevumi), pēc izdevumu valodas, pēc aptvertās teritorijas (nacionālie, reģionālie, vietējie). Preses darbinieki pēc to profesijas var būt izdevēji, galvenie redaktori, žurnālisti utt., pēc profesionālās lomas, resp., veicamajiem darbiem, ‒ redaktori, reportieri, komentētāji utt. Tāpat preses darbiniekus var klasificēt pēc preses izdevuma tipa un pēc žurnālistikā pārstāvētās tematiskās nozares vai žanra. No preses (preses vēstures, publicistisko personību – redaktoru un žurnālistu) pētniecības radusies vispirms avīžu zinātne (Zeitungswissenschaft), un no tās pakāpeniski attīstījusies arī mūsdienu sociālā un humanitārā mediju un komunikācijas zinātne, kas plašākā nozīmē ietver arī grāmatzinātni. Mūsdienās liela daļa preses izdevumu ir arī digitalizēti un pilnībā, daļēji vai ar papildu saturu pieejami arī tīmeklī, galvenokārt par maksu vai bez sociālo mediju lietotāju maksas ‒ sociālo mediju platformās.

Avīzes sniedz ziņas un viedokļus visplašākajai publikai par jaunākajām norisēm neierobežotā tēmu lokā – modernās avīzes raksturo aktualitāte, periodiskums, publiskums un universālisms. Žurnāli domāti plašai publikai ar vispārēja rakstura interesēm, nozares profesionāļiem vai mērķa grupām atbilstoši sociāldemogrāfiskām pazīmēm vai speciālām interesēm. No žurnālistikas jeb ziņu medijiem (news media) atsevišķi nošķirami sabiedrisko attiecību un reklāmas izdevumi, kas parasti tiek piedāvāti bez maksas: partiju pirmsvēlēšanu un pašvaldību avīzes, klientu žurnāli, organizāciju iekšējai komunikācijai domātās avīzes un žurnāli.

Avīzes, parasti uz salocīta avīžpapīra, iznāk vismaz reizi nedēļā kā nedēļas laikraksti, taču lielākoties vismaz divreiz nedēļā kā dienas laikraksti. Žurnāli parasti iznāk brošēti ne biežāk kā reizi nedēļā un ne retāk kā reizi gadā.

Dienas preses aizsākumu veidoja tā sauktā penija prese 19. gs. 30. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Grande Presse Francijā ar īsākiem tekstiem, toties vairāk un lasītājiem tuvāku informāciju. Politisko neitralitāti deklarējošās modernās masu dienas preses izveidošanās un attīstības priekšnoteikumi 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tomēr nebija tikai tehniskie izgudrojumi: ātrspiede (1814), rotācijas prese (1870), linotips (1884), litogrāfijas plaša ieviešana 19. gs., fotogrāfija 20. gs. 20. gados, dobspiede, daudzkrāsu un ofseta druka 20. gs. sākumā, poligrāfijas tehnikas datorizācija 80. gadu beigās, kā arī telegrāfs un telefons, uz kuru pamata radās un 20. gs. 20. gados attīstījās ziņu aģentūras (arī biržu vajadzībām) un preses korespondentu tīkls. Tam bija politiski (kā dzimtbūšanas atcelšana, vēlēšanu tiesības, cenzūras atcelšana) un ekonomiski priekšnosacījumi: dzelzceļu izbūve, industrializācija ar masu strādniecības kā šķiras rašanos, urbanizācija kopā ar augošu pirktspēju un, galvenais, ievērojamu reklāmas ieņēmumu īpatsvara pieaugumu un vienlaikus bezmaksas privātajiem sludinājumiem, dodot iespēju samazināt preses izdevumu pārdošanas cenu un subsidēt redakcionālo saturu, pateicoties arī krītošām papīra cenām un strauji pieaugošām tipogrāfijas iespiedmašīnu jaudām. Tomēr preses attīstībā par galvenajiem visupirms uzskatāmi kultūrsociāli priekšnosacījumi: vienotas nacionālās valodas un lasītprasmes izplatīšanās (it īpaši pēc reformācijas) un pastiprinātās informācijas vajadzības pēc dzimtbūšanas atcelšanas, industrializācijas, urbanizācijas un demokrātiskām reformām. Izšķirošs pavērsiena punkts bija patstāvīgu preses sistēmu izveide šim procesam paralēli topošajās nacionālajās valstīs. 

Zviedrijā jau 1766. gadā pieņēma pasaulē pirmo likumu par preses brīvību. 1789. gadā preses brīvību konstitucionāli ieviesa Francijā, 1791. gadā ‒ ASV, 1848. gadā uz laiku un 1874. gadā pakāpeniski Vācu Impērijā, 1905. gadā uz laiku un 1917. gada aprīlī ‒ Krievijas Impērijā. Apgaismības gadsimtu (18. gs.) dēvēja arī par žurnālu gadsimtu. Savukārt Krievijas Impērijā tikai 1783. gadā atļāva tā sauktās brīvās tipogrāfijas, taču jau 1789. gadā šo ukazu (rīkojumu) atcēla, aizliedza ievest ārzemju grāmatas un ieviesa cenzūru.

Pirmās nedēļas avīzes, kas no skrejlapām atšķīrās ar nekomentētām korespondencēm un balstījās uz preses biznesa apsvērumiem, iznāca Vācijā (Relation 1605. gadā un Aviso Relation oder Zeitung 1609. gadā), Beļģijā (Nieuwe tidinghen 1618. gadā), Anglijā (Weekely Nevves from Italy etc. 1621. gadā), Nīderlandē (Courant 1623. gadā), Francijā (Gazette 1631. gadā), Portugālē (Gazeta 1641. gadā). Arī pirmā dienas avīze Einkommende Zeitungen nāca klajā Vācijā (1850), turklāt tās 12. numurā korespondence datēta ar 21.06. Rīgā: Baltijai līdzās Kopenhāgenai bija nozīmīga loma vācvalodīgo lasītāju sasniegšanā. Šeit sevišķi lasīja Kēnigsbergas vācu avīzes, it īpaši, kad savējo vēl vai vairs nebija. Raksturīgi, ka Krievijas Impērijā pirmo laikrakstu “Vedomosti” (Ведомости) izdeva pats cars (1702), un krievu preses žurnālistika tādējādi sākās gadsimtu vēlāk nekā Rietumeiropā un izveidojās līdz 18. gs. vidum. Tikmēr Eiropā prese jau bija ievērojami attīstījusies gan tehnoloģiskā, gan politiski ideoloģiskā ziņā, un jau 17. gs. pirmajā pusē žurnālistikas politiskās teorijas elementi bija kļuvuši par patstāvīgu un svarīgu politiski filozofisko doktrīnu sastāvdaļu. Savukārt Krievijā tikai 19. un 20. gs. mijā preses brīvību sāka uzskatīt par vienu no galvenajām politiskajām tiesībām. Līdz ar to prese ilgus gadus tur veidojās galvenokārt kā politiskās cīņas instruments, kamēr Anglijā, Francijā un ASV jau 19. gs. 30. gados aizsākās attīstība no iepriekš izplatītās nostājas preses uz presi kā biznesu.

Vismaz Anglijā un Francijā jau 19. gs. pirmajā pusē aizsākās arī partiju (kontrolētā) prese. Piemēram, Vācijā 19. gs. 60. gados pastāvēja triju veidu partiju prese: 1) avīzes, kas ieņem partejisku nostāju; 2) avīzes, kas pašas veido partiju; 3) avīzes, kas pieder partijām. Pēc Otrā pasaules kara otrais un trešais preses veids Rietumeiropā tikpat kā beidzās, Austrumeiropā tas beidzās pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un iepriekš tās satelītrežīmu sabrukuma. Tomēr arī Rietumeiropā tikai 19. gs. sākās vērā ņemama satura apjoma veidošana pašās preses redakcijās, un žurnālistika par patstāvīgu profesiju kļuva tikai 19. gs. vidū. Kā totalitāras un autoritāras propagandas līdzeklis prese tika plaši izmantota 20. gs. totalitārajos un autoritārajos režīmos, it īpaši Vācijā un PSRS. Autoritārās tendences presē pieaug arī 21. gs. pasaules valstu vairākumā, bet atsevišķās valstīs, kā Ziemeļkorejā un Turkmenistānā, joprojām vai atkal valda totalitārisms.

Multimediālu interneta platformu un digitalizācijas ietekmē mūsdienās turpinās preses (mediju) ainavas strukturālās pārmaiņas, skarot preses (mediju) biznesa modeļu maiņu un dažādu preses (mediju) veidu un tipu īpatsvaru. Preses izdevumu skaits un apjoms pasaulē lielākoties samazinās, taču dienas avīžniecībā izņēmumi ir, piemēram, Indijā, kur mediju tirgū turpina dominēt preses reklāmas ieņēmumi. Pasaules avīžu miljonu tirāžu pirmajā desmitniekā (2016. gadā pārdots 2,5 miljonus eksemplāru un vairāk) ar Indiju pārliecinoši konkurē tikai Japāna un Ķīna, un to noslēdza viens laikraksts no ASV (USA Today). Samazinājums mazāk skar arī vietējos un nedēļas laikrakstus, kā arī žurnālus, it īpaši populārajā un praktisko padomu segmentā. Internetā pieejamā informācija piesaista lielu daļu preses izdevumu auditorijas, vienlaikus preses izdevēji zaudē abonentus un daļu no reklāmdevēju investīcijām, kas pārplūst uz tīmekļa sociālajiem medijiem (galvenokārt globālajām sociālās tīklošanās vietnēm un meklēšanas rīku platformām). Reklāmas apjoms preses izdevumos sarūk, un tas apdraud līdzšinējo preses duālo biznesa modeli, kura pamatā ir ienākumi no pastāvīgo lasītāju abonēšanas maksas, mazumtirdzniecības un reklāmdevēju maksājumiem. Līdz ar to ieņēmumos pieaug tiešās pārdošanas īpatsvars, it īpaši nopietnajai (jeb kvalitātes) presei. Arī populārās preses patstāvīgu dienaskārtību apdraud nonākšana pārmērīgā sabiedrisko attiecību un politikas ietekmē. Vienlaikus aktualizējas jautājums par mērķētu un piemērotu valsts atbalstu un nodokļu atvieglojumiem kvalitātes presei un vispār ziņu (žurnālistikas) medijiem, it īpaši vietējiem un reģionālajiem, kā kritiski izšķirošai demokrātijas un kultūras infrastruktūrai.

Tomēr preses izdevumiem ir savas stiprās puses: 1) avīzes vai žurnāla lietojuma salīdzinošais ērtums un pieejamība atbilstoši pašiem lietotājiem viegli noteicamām šī medija lietojuma laika, telpas, izvēles, secības un ātruma vajadzībām un 2) atbilstoši augstākām prasībām atlasīts, padziļināts, analītisks un klasificēts saturs, kas pasniegts verbāli un vizuāli saistoši un uztverami, pārskatāmi un estētiski baudāmi, īstenojot plašu žurnālistikas žanru daudzveidību. Izmantojot savas priekšrocības, drukātās preses izdevumi pastāv un tiek dibināti no jauna, atrodot iepriekš nebijušus formātus un finansēšanas iespējas mediju tirgus saimniecībā, kur uzņēmumu mērķis ir sekmīga avīzes vai žurnāla kā materiālas preces un kultūras un sabiedriskā pakalpojuma (meritoriskās preces) ražošana un peļņa no to pārdošanas. Galvenais preses izdevuma kapitāls ir tā zīmola uzticamība, kas atkarīga no spējas pārliecināt par redakcionālā satura uzticamību un pielietojamību un tādējādi izdevīgo atšķirību no citiem publiskās komunikācijas (sabiedrisko attiecību, reklāmas) piedāvājumiem. Šim nolūkam preses izdevniecības sastāv no redakcijas, reklāmas, izplatīšanas, mārketinga un tehniskā nodrošinājuma daļām, kur, sekojot tieši mediju ekonomiskās konkurences loģikai, ieviesta darba dalīšana un par redakcionālā satura veidošanu lēmumus pieņem un atbild žurnālisti un redakcijas menedžments (redakcionālā neatkarība jeb autonomija). Preses izdevēji pamazām pārkārto savu darbību: samazinoties avīžu lasītāju skaitam, tie izdod žurnālus, izveido pastāvīgus vai vienreizējus grāmatžurnālus (bukazīnus), kas veltīti dažādiem tematiem, dibina tiešsaistes medijus. Katru gadu iznāk jauni laikraksti, grāmatžurnāli un žurnāli. Sekmīgas digitalizācijas piemērs ir vācu Aksela Špringera (Axel Cäsar Springer) mediju koncerns Axel Springer SE.

Bez preses nebūtu izveidojusies modernā publiskā sfēra. Preses izplatība Eiropā sekmēja reliģiskās vienādības (unifikācijas) sabrukumu (reformācija) un modernās liberālās demokrātijas izveidošanos nacionālo valstu (nāciju) veidolā, sevišķi vācu un latviešu gadījumā kopīga valoda un kultūras nācija izveidojās uz kopīgas preses pamata. Ir izteikta sakarība starp avīžu attīstību un kopējo sabiedrības attīstības līmeni. Savukārt totalitāros un autoritāros režīmos presei nav patstāvīgas politiskās lomas un līdz ar to savas politiskās dienaskārtības. Tā ir pakļauta politiskās varas propagandas un aģitācijas jeb pārliecības un rīcības ietekmēšanas interesēm un tiek instrumentalizēta nolūkā vienādot (unificēt) sabiedrību. Arī izglītības un zinātņu izplatīšanās lielā mērā notikusi ar preses starpniecību. It īpaši tas attiecas uz daudzajiem zinātniskajiem un populārzinātniskajiem žurnāliem gan pagātnē, sākot ar franču Journal des Scavans (1665) un vācu Acta Eruditorum (1682), gan mūsdienās, kā britu Nature (1869) un skandināvu Illustreret Videnskab (1984) jeb Science Illustrated. Ekonomikā iespiedpreses izgudrojums aizsāka industriālo masu produkciju, iespējojot vienādu kopiju (eksemplāru) ražošanu.

Trāpīgs un iespaidīgs ir čehu rakstnieka Karela Čapeka (Karel Čapek) tēlojums “Kā taisa avīzes” grāmatā “Kā tas notiek” (Jak se co dělá, 1938).