Pirmā avīze Latvijas teritorijā 17. gs. bija Rigische Montags (Donnerstags) ordinari PostZeitung (Rigische Novellen). Krievu valodā kā pirmo izdeva nedēļas avīzi Российское еженедельное издание в Риге (1816–1817 Rīgā), latviski – “Latviešu Avīzes” (1822‒1915 Jelgavā). Pirmie latviešu nacionālpolitiskie laikraksti bija “Mājas Viesis” (1856‒1859 Rīgā) un “Pēterburgas Avīzes” (1862‒1865 Sanktpēterburgā, Krievijā). Dienas prese aizsākās ar vācu Rigasche Zeitung (1843), krievu Рижский вестник (1870), latviešu “Baltijas Vēstnesi” (1880), “Rīgas Lapu” (1877), “Dienas Lapu” (1886) un “Dzimtenes Vēstnesi” (1907). Pirmie žurnāli latviešu valodā bija “Latviešu Ārste” (1768‒1769), “Pagalms” (1881‒1882) un “Austrums” (1885‒1906). Iepriekš iespiesto periodiku aizsāka kalendāri (grāmatas) kā ikgadēji sērijveida drukātās preses izdevumi: pirmais 1589. gadā Rīgā iespiestais vācu valodā, latviski “Zemnieku jeb Latviešu Laiku Grāmata” 1760. gadā Jelgavā, kas saglabājies, bet ziņas, ka šāds kalendārs izdots, ir jau no 1857. gada.

Latvijā drukātās preses attīstībai bija tehniski, politiski, ekonomiski un īpaši kultūrsociāli priekšnosacījumi. Augošā pirktspēja un reklāmas ieņēmumu īpatsvara pieaugums ļāva samazināt preses izdevumu cenu. 

Izšķirošs pavērsiens bija patstāvīgas preses sistēmas izveide līdz ar jauno Latvijas valsti 1918. gadā. Nozīmīgākās nacionāla mēroga partiju avīzes šajā laikā bija “Sociāldemokrāts”, “Brīvā Zeme”, “Latvis”, bezpartejiskās “Jaunākās Ziņas”, “Pēdējā Brīdī”, oficiālie laikraksti “Valdības Vēstnesis”, “Latvijas Kareivis”, mazākumtautību avīzes Сегодня krieviski, Rigasche Rundschau vāciski, Dos Folk un Frimorgn jidišā. Avīzes iznāca galvenokārt Rīgā, taču līdzās attīstījās arī dienas avīžu centri Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī. Populārākais nedēļas laikraksts latgaliski “Latgolas Vōrds” iznāca Rēzeknē. Izcilākie žurnāli bija “Ilustrēts Žurnāls”, “Svari”, “Ekonomists”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, “Jaunības Tekas” un “Mazās Jaunības Tekas”, “Ritums”, “Latvju Grāmata”, “Domas”, “Atpūta”, “Burtnieks”, “Daugava”. Lai gan pēc valsts apvērsuma 1934. gadā drukātās preses izdevumu skaits un daudzveidība ievērojami samazinājās un to komunikatīvā funkcija tika izjaukta, palikušajiem pievienojās dienas laikraksts “Rīts”, nedēļas laikraksts “Tēvijas Sargs”. Ievērojamus panākumus guva arī jaunais mēnešraksts “Senatne un Māksla”, lauksaimniecības nedēļas žurnāls “Sētā un Druvā”, radio programmu žurnāls “Latvijas Vilnis” un citi.

Pēc padomju okupācijas sākotnēji uz iepriekšējo izdevumu pamata tika izveidota Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) centrālajai sazarotajai preses sistēmai līdzīga ar kompartijas centrālorgānu “Cīņu”, Augstākās padomes “Padomju Latviju” (“Jaunākās Ziņas”), lauksaimnieku “Brīvo Zemnieku” (“Brīvā Zeme”) un arodbiedrību izdevumu “Darbs” (“Rīts”), bet pēc otrreizējās okupācijas tā tika samazināta līdz t. s. savienotajai republikai unificētam standartam gan pēc skaita, gan apjoma: divas dienas avīzes ‒ “Cīņa” un “Padomju Jaunatne” ‒ uz četrām A2 lapām, attiecīgi arī krieviski Советская Латвия, Советская молодежь. Preses daudzveidība padomju Latvijā pieauga galvenokārt nacionālkomunisma un liberalizācijas posmā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā vienīgā dienas avīze latviešu valodā bija “Tēvija”. Nozīmīgi izdevumi bija arī nedēļas žurnāli “Laikmets”, “Izglītības Mēnešraksts”, “Latvju Mēnešraksts”, vietējie laikraksti un izdevumi karavīriem, vāciski ‒ dienas laikraksts Deutsche Zeitung im Ostland un mēneša žurnāls Ostland.

Īsi pirms neatkarības atgūšanas drukātā prese atradās PSRS valdošās komunistiskās partijas centrālo un vietējo komiteju kontrolē. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevniecībai formāli piederēja Latvijas vienīgā modernā preses tipogrāfija Preses namā Rīgā. Preses sistēmu veidoja nacionālie un rajonu un pilsētu partijas komiteju un deputātu padomju izdotie vietējie laikraksti un uzņēmumu/ iestāžu avīzes, kā arī kultūras, izglītības, zinātnes, sporta un citu nozaru, sieviešu, bērnu un jauniešu laikraksti un žurnāli, kuru tiešais izdevējs ne vienmēr bija partija, bet citas formālās organizācijas. Pēc kara un īpaši liberalizācijas posmā (1985–1990) specializēto preses izdevumu izpausmes bija salīdzinoši brīvākas, piemēram, laikrakstos “Literatūra un Māksla”, “Skolotāju Avīze”, “Kultūras Fonda Avīze”, žurnālā “Dārzs un Drava”.

Laikraksts “Cīņa” (kopš 1904. gada) bija ne tikai Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas, bet vienlaikus arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās padomes un Ministru padomes oficiālais izdevums, tāpat kā Советская Латвия. Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālā komiteja izdeva divus jauniešiem paredzētus laikrakstus ‒ “Padomju Jaunatne” un Советская молодежь ‒, kuri līdzās komunistiskajai ideoloģijai 20. gs. 80. gados piedāvāja eksperimentus un meklējumus gan žurnālistikas formā, gan saturā. “Padomju Jaunatne” rakstīja par rokmūziku, piedāvāja plašākus kultūras notikumu aprakstus, publicēja jauno literātu darbus, sniedza publicēšanās iespēju jaunajiem žurnālistiem, iedibināja tematisko lappusi jaunajām ģimenēm. 10.1987. sāka iznākt cilvēktiesību grupas “Helsinki–86” nelegālais žurnāls “Auseklis”. Tajā pašā laikā nelegāli iznāca arī Vides aizsardzības kluba žurnāls “Staburags”, 1988 ‒ LATNIA (Latvijas Neatkarīgās informācijas aģentūra) nelegālie informācijas biļeteni.

01.1988.  Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja sāka izdot Latvijas lauku iedzīvotājiem adresētu nedēļas laikrakstu “Lauku Avīze”. Rekordtirāžās “Literatūra un Māksla” 06.1988. publicēja radošo savienību plēnuma pilnus tekstus, “Padomju Jaunatne” 19.07.1988. – aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti (LTF). Abas jaunatnes avīzes bija vislielākās LTF atbalstītājas. Tomēr izšķirošais pavērsiena punkts gan preses brīvības, gan iedarbības ziņā kopš 12.1988. bija LTF nedēļas avīze “Atmoda”, kuru Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās  komitejas birojs atļāva izdot tikai kā informācijas biļetenu. Tieši “Atmoda” kļuva par pirmo neatkarīgo laikrakstu, aizsākot jaunas, alternatīvas mediju sistēmas izveidi. Kopš 11.1990. izšķiroša nozīme Rietumu žurnālistikas profesionālo standartu atjaunošanā bija Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes dibinātajam laikrakstam “Diena”, kas tika privatizēts 1992. gadā.

Tādējādi padomju režīma liberalizācijas posmā (1985–1990) līdz ar pārmaiņām preses (mediju) sistēmā notika Latvijas publiskās politiskās sfēras atdzimšana (1985–1988). Sākās demokrātijas un neatkarības atjaunošanas periods (Trešās atmoda), kas iezīmējās ar preses (mediju) vadošo lomu liberalizācijas procesos un ar sabiedrības sistēmas maiņu un pārauga padomju režīma liberalizācijas posmu (1988–1991). Latvijas drukātās preses privatizācija notika 1991–1992. gadā. Sekoja jaunas, patstāvīgas, no politiskās un ekonomiskās sistēmas nodalījušās preses (mediju) sistēmas izveidošanās (1991–1995), preses (mediju) liberalizācija un komercializācija (1995–2003), iekļaušanās Eiropas Savienības preses (mediju) tirgū (2003–2008), preses (mediju) ekonomiskā recesija (2008–2013). Digitalizācijas ietekmē kopš 2013. gada turpinās preses (mediju) strukturālās pārmaiņas, skarot preses (mediju) biznesa modeļu maiņu un dažādu preses (mediju) veidu un tipu īpatsvaru.

Latvijā preses izdevumu skaits un apjoms samazinās. Preses izdevēji zaudē abonentus un daļu no reklāmdevēju investīcijām. Tas apdraud līdzšinējo drukātās preses duālo biznesa modeli, kura pamatā ir ienākumi no 1) pastāvīgo lasītāju abonēšanas maksas, mazumtirdzniecības un 2) reklāmdevēju maksājumiem. Tomēr preses izdevumiem ir savas stiprās puses: 1) avīzes vai žurnāla lietojuma salīdzinošais ērtums atbilstoši pašiem lietotājiem viegli noteicamām šī medija lietojuma laika, telpas, izvēles, secības un ātruma vajadzībām un 2) atbilstoši augstākām prasībām atlasīts, padziļināts saturs, kas pasniegts verbāli un vizuāli saistoši un uztverami, pārskatāmi un estētiski baudāmi. Ņemot vērā šīs priekšrocības, drukātās preses izdevumi pastāv, kā arī tiek dibināti jauni izdevumi, atrodot iepriekš nebijušus formātus un finansēšanas iespējas mediju tirgus saimniecībā, kur uzņēmumu mērķis ir sekmīga avīzes vai žurnāla kā materiālas preces un kultūras pakalpojuma ražošana un peļņa no to pārdošanas. Preses izdevēji pamazām pārkārto savu darbību. Samazinoties avīžu lasītāju skaitam, tie izdod žurnālus, izveido pastāvīgus vai vienreizējus grāmatžurnālus (bukozīnes), kas veltīti dažādiem tematiem, dibina tiešsaistes medijus. Latvijā katru gadu iznāk jauni laikraksti, grāmatžurnāli un žurnāli. Reklāmas apjoms preses izdevumos sarūk. No 77,6 miljoniem eiro Latvijas mediju reklāmas tirgus apjoma 2016. gadā žurnālos tika izvietoti 8 % (salīdzinot ar 2014. gadu, samazinājums par 5 %, bet 2015. gada laikā tas nav mainījies). Laikrakstu reklāmas apjoms ir vēl zemāks – 5 %. Kopš 2014. gada tas samazinājies par 22 %, bet 2016. gada laikā pieaudzis par 1 %. 

“TNS” Latvia dati liecina, ka kopš 2011. gada pakāpeniski samazinājies arī preses lasītāju skaits. Visvairāk sarukusi laikrakstu auditorija. 74 % Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem 2016. gadā pēdējā mēneša laikā bija lasījuši kādu Latvijā izdotu laikrakstu, 62 % Latvijas iedzīvotāju ‒ kādu Latvijā izdotu žurnālu. 12 % Latvijas iedzīvotāju 2016. gadā regulāri lasīja dienas laikrakstus, 52 % – nedēļas laikrakstus, 18 % – divnedēļu žurnālus, 46 % – mēneša izdevumus, 17 % – ceturkšņa izdevumus; 33 % – vietējo vai reģionālo presi.

Par preses lasītāju skaita samazināšanos liecina izdevumi, kas pārtraukuši savu darbību. 2013. gadā tika slēgta dienas avīze krievu valodā Час, 2014. gadā tika pārtraukta nedēļas laikraksta krievu valodā Телеграф darbība. 2016. gadā slēgti dažādām auditorijas interesēm paredzēti žurnāli: bērnu “Zīlīte” un “Ezis”, pusaudžu “Sīrups”, starptautiskā National Geographic Latvijas izdevums.

“TNS Latvia” veidotajā lasītāko žurnālu sarakstā 2016. gadā bija sieviešu nedēļas žurnāls “Ieva”, slavenību dzīves nedēļas žurnāli “Privātā Dzīve” un “Kas Jauns”, dzīvesstāstu divnedēļu žurnāls “Ievas Stāsti” un praktisko padomu mēneša žurnāls “Ievas Virtuve”. Šie lasīšanas paradumi ir stabili, jo “TNS Latvia” saraksts 2016. gadā atspoguļo lasītāju intereses, kas nav mainījušās četrus gadus. Latvijas iedzīvotāju vidū populārākie ir nedēļas žurnāli latviešu valodā un nedēļas laikraksti krievu valodā. Visvairāk lasītais laikraksts ir МК Латвия, televīzijas programmu izdevumi Телевизор, Латвийская ТВ-программа, dienas laikraksts “Latvijas Avīze” (“Lauku Avīzes” pēctece), nedēļas laikraksts Латвийские вести.

Nacionālie dienas laikraksti latviešu valodā ir nacionālkonservatīvā virziena neatkarīgais kvalitātes laikraksts “Latvijas Avīze”, kas ir arī lasītākais dienas laikraksts Latvijā, un izdevējiem jau ilgstoši zaudējumus nesošie, ar t. s. oligarhiem saistītie “Diena” un “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kura izveidojās pēc “Neatkarīgās Cīņas” un “Labrīt” apvienošanās 1995. gadā. Vienīgo dienas laikrakstu krievu valodā ‒ Вести сегодня  ‒ ar zaudējumiem izdod SIA “Media Nams Vesti”. Uzņēmuma “Baltijas Mediju Alianse” izdotā nedēļas avīze MK Latvija ietilpst Krievijas izdevniecībā Московский комсомолец. Nedēļas laikrakstus Суббота, Латвийские вести un 7 суперсекретов izdod SIA “Press Distribution Center”. Bezmaksas reklāmas nedēļas avīzi Rīgai krievu un latviešu valodā “Rīgas Santīms” izdod SIA “Mediaservice”. Vienīgo Rīgas vietējo laikrakstu “5 min” kā bezmaksas dienas avīzi 2005.–2010. gadā veidoja un laida klajā laikraksts “Diena”. Vienīgais reģionālais laikraksts ir nedēļas “Latgales Vietējā Avīze”, pārējie ir lielākoties neatkarīgi vietējie laikraksti.

Preses izdevumus izdod arī tiešsaistes mediji, piemēram, vizuālajai mākslai veltītais portāls “Arterritory.com” publicē drukāto interviju izdevumu “Arterritory Sarunas”. Filozofijas un literatūras medijs “Satori.lv” regulāri izdod dažādus preses izdevumus: “Satori Vasaras Avīze”, grāmatžurnālus, kas veltīti dažādām tēmām. Latvijā ir vairāki ietekmīgi žurnālu izdevēji.

Spēcīgākajai žurnālu izdevniecībai SIA “Žurnāls Santa” ir daudzpusīgs un atbilstoši neatkarīgas žurnālistikas profesionāliem standartiem veidots produktu portfelis, kurā bez vairākiem citiem izdevumiem ir arī populārais mēneša sieviešu žurnāls “Santa”, vīriešu žurnāls “Klubs”, divnedēļu žurnāls “Ievas Veselība”, ceturkšņa žurnāli “Annas Psiholoģija” un “Astes”, divmēnešu žurnāli: starptautisks izdevums “Auto Bild” un interjera izdevums “Deko”, vairāki krustvārdu mīklu žurnāli. Izdevniecība laiž klajā arī praktisko padomu nedēļas laikrakstu “Ievas Padomu Avīze”.

Nozīmīgs žurnālu izdevējs ir SIA “Dienas žurnāli”, kura paspārnē iznāk vairāki mēneša žurnāli: “Una”, “Veselība”, izglītojošie starptautiskie žurnāli “Ilustrētā Zinātne” un “Ilustrētā Vēsture”, bērniem un pusaudžiem domātais “Ilustrētā Junioriem”. Tāpat izdevniecība regulāri laiž klajā dzīvesstila grāmatžurnālus.

SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi” izdod televīzijas programmu nedēļas žurnālu “Rīgas Viļņi” un līdzās “Kas Jauns” slavenību dzīves nedēļas izdevumu arī krievu valodā Открыто, mēneša žurnālus “Patiesā Dzīve”,   “9 Vīri”, dzīvesstila žurnālu “Pastaiga” un “Pastaiga.ru” (krieviski), starptautisko “OK!” un “Ko Ārsti Tev Nestāsta”, juridisko padomu žurnālu “Likums un Taisnība”. Šī izdevniecība laiž klajā arī trīs avīzes formāta izdevumus un uztur divus ziņu portālus.

SIA “Aģentūra Lilita” izdod mēneša žurnālus sievietēm “Lilit” latviešu un krievu valodā, starptautisko Cosmopolitan, Geo, SIN (agrāk FHM) latviešu valodā, makšķerniekiem “Copes Lietas”, “Latvijas Architektūra”, divmēnešu žurnālus: vīriešu Патрон krievu valodā un “Latvijas Būvniecība”.

Līdzās intelektuālajam mēneša žurnālam “Rīgas Laiks”, kas kopš 2012. gada trīsreiz gadā tiek laists klajā arī krieviski, liberālā virziena a/s “Cits Medijs” 2010. gadā iedibināja vienīgo nedēļas informatīvi analītisko žurnālu latviešu valodā “Ir”, kas tiešsaistē uztur portālu “Irir.lv”.

Arī vairāki laikrakstu izdevēji piedāvā žurnālus. Piemēram, SIA “Mediju Nams” izdod mēneša žurnālus “Sporta Avīze” un “Praktiskā Astroloģija”, slavenību dzīves nedēļas izdevumu “Vakara Ziņas”. Izdevniecība “Lauku Avīze” laiž klajā ne vien dažādas mēneša tematiskās avīzes žurnāla formātā, mēneša žurnālus “Agrotops” un “Medības”, bet arī divnedēļu žurnālu “Mājas Viesis” un nedēļas žurnālu “Praktiskais Latvietis”.

Atsevišķu grupu veido zinātniskie žurnāli: “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, “Akadēmiskā Dzīve” un citi.

Preses izdevēju intereses aizstāv Latvijas Preses izdevēju asociācija. Presē un citos medijos strādājošo žurnālistu profesionālās intereses pārstāv Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība.

Nozīmīgākie preses izdevēji un galvenie redaktori mūsdienās bijuši Voldemārs Krustiņš (“Latvijas Avīze”) un Sarmīte Ēlerte (“Diena”), Armands Puče (“Sporta Avīze”), joprojām Santa Dandzberga-Anča (“Santa”), Inga Gorbunova (sieviešu grāmatžurnāls “Imperfekt”), Nellija Ločmele (“Ir”) un Uldis Tīrons (“Rīgas Laiks”). Nozīmīgākie redaktori: Arturs Vaiders, Guntis Keisels (“Diena”), Aldis Miesnieks (“Copes Lietas”), Aivars Pastalnieks (“Klubs”), Anija Pelūde (“Ievas Veselība”), Anna Peipiņa (“Annas Psiholoģija”), Silvija Jokste (“Lilit”), Ingmārs Jurisons (“Sporta Avīze”). Nozīmīga ir arī reportiere Ināra Egle (“Diena”), pamfletists Egils Līcītis (“Latvijas Avīze”), komentētāji Viktors Avotiņš (“Neatkarīgā Rīta Avīze”), Juris Lorencs (“Latvijas Avīze”), Aivars Ozoliņš (“Ir”), Pauls Raudseps (“Ir”), Elita Veidemane (“Neatkarīgā Rīta Avīze”), Māris Zanders (“Latvijas Avīze”), žurnālisti Laura Dumbere (“Santa”), Jegors Jerohomovičs (“Diena”), Ineta Meimane (“Santa”), Ilze Olšteina (“Ievas Veselība”), Dita Rietuma (“Diena”), Indra Sprance (“Ir”), Egils Zirnis (“Diena”) un citi.