Rigasche Rundschau uzskatāma par vācbaltiešu nozīmīgāko preses izdevumu periodā starp pasaules kariem. Avīze šajā laikā bija plaši pazīstama ārpus Latvijas, tai bija lasītāji Igaunijā, Vācijā un visās Viduseiropas valstīs, kurās pastāvēja vietējās etnisko vācu kopienas.

Avīze centās iespējami plaši aplūkot visus Rīgas un Baltijas sabiedrības dzīves aspektus, ieskaitot politiku, saimniecību un kultūru. Pastāvēšanas gaitā avīzei bija dažādi tematiskie pielikumi.

Rigasche Rundschau pastāvēšanas vēsture sākās ar avīzi Zeitung für Stadt und Land (“Avīze Pilsētai un Laukiem”), kuras pirmais numurs tika izdots 03.01.1867. Avīzes izveidē liela loma bija liberāli orientētā vācbaltiešu žurnāla Baltische Monatsschrift (“Baltiešu Mēnešraksts”) vadošo redakcijas darbinieku iniciatīvai. Avīzi dibināja Baltische Monatsschrift galvenais redaktors, Rīgas bibliotekārs un aizrautīgs Baltijas senatnes pētnieks Georgs Berkholcs (Georg Berkholz) un šī žurnāla līdzstrādnieks, rakstnieks Gustavs Koihels (Robert Gustav Keuchel). Sākotnēji avīze iznāca divas reizes nedēļā.

01.07.1879. avīzes redakcijas vadību pārņēma žurnālists Rihards Rics (Richard Ruetz), kurš 1882. gadā kļuva par avīzes izdevēju. 1884. gadā R. Rics iegādājās no diviem ar savstarpējām ģimeniskām saitēm saistītiem juristiem un politiķiem – Ernsta Ādolfa fon Menzenkampfa (Ernst Adolph Wilhelm von Mensenkampff) un Maksimiliāna fon Etingena (Maximilian Friedrich Roderich von Oettingen) – iepriekš divus gadus nomāto tipogrāfiju Stahl’sche Buchdruckerei, kurai piederēja Zeitung für Stadt und Land. 19. un 20. gs. mijā šī izdevniecība laida klajā arī Land- und Forstwirtschaftliche Zeitung (“Zemkopības un Mežsaimniecības Avīze”), Rigasches Kirchenblatt (“Rīgas Baznīcas Lapa”), Rigasches Börsenblatt (“Rīgas Biržas Lapa”) un Rigasche Hausfrauen-Zeitung (“Rīgas Mājsaimnieču Avīze”), kā arī brošūras, vizītkartes, reklāmas, skrejlapas, biļetes utt. Par spīti tam, ka kopš 1884. gada R. Rics bija Rigasche Rundschau vienīgais oficiālais īpašnieks, augstāk minēto bijušo īpašnieku dzimtu ietekme uzņēmumā tomēr saglabājās.

01.10.1894. R. Rics laikrakstu pārdēvēja par Rigasche Rundschau. Sākotnējo avīzes nosaukumu Zeitung für Stadt und Land saglabāja kā skaidrojošu apakšvirsrakstu. Pēc R. Rica nāves 1915. gadā viņa dēls Alfreds Rics (Alfred Ruetz) pārņēma Rigasche Rundschau izdošanu un izveidoja akciju sabiedrību Buchdruckerei und Verlag Ruetz & Co. Tipogrāfija un Rigasche Rundschau redakcija atradās vienā ēkā Doma laukumā 5. Rigasche Rundschau ciešā saistība ar uzvārdu Rics latviešu sabiedrībā radīja avīzei iesauku “Rīgas Runcis” (fonētiska vārdu Ruetz un runcis spēle latviski).

Saistībā ar vācu preses aizliegumu Krievijas Impērijā Pirmā pasaules kara gados 01.05.1915. tika pārtraukta Rigasche Rundschau izdošana. Rigasche Rundschau vietā izdevējs A. Rics sāka laist klajā avīzi ar identisku nosaukumu krievu valodā – “Rižskoje Obozreņije” (Рижское Oбозрение, “Rīgas Apskats”). Ricu vadītā uzņēmuma pieredze un tehniskais nodrošinājums bija vērtīgs darbam ar krievu auditoriju. Pārkārtojot Rigasche Rundschau redakcijas darbu krievu valodā, kas jau 19. gs. rusifikācijas iespaidā Baltijā bija kļuvusi par oficiālo saziņas valodu, redakcijai izdevās turpināt avīzes izdošanu. Turpretim citu vācu preses izdevumu redakcijas savu darbu Rīgā pārtrauca. Рижское Oбозрение forma un saturs bija gandrīz identiska Rigasche Rundschau, tomēr tas ieņēma izteiktāku prokrievisku nostāju. Vācu Impērijas karaspēka ienākšanas priekšvakarā (19.08.1917.) redakciju slēdza uz nenoteiktu laiku, tās līdzstrādnieki evakuējās no Rīgas.

Rigasche Rundschau darbību atsāka 21.07.1919., kad vācbaltiešu konservatīvās aprindas piedzīvoja politisku sakāvi Baltijā. 08.1919. pārtrauca iznākt vācu konservatīvais laikraksts Rigasche Zeitung (“Rīgas Avīze”), kas bija lielākais Rigasche Rundschau konkurents un atradās turpat līdzās Rica tipogrāfijai un izdevniecībai pie Rīgas Doma baznīcas.

Pēc Pirmā pasaules kara vācbaltiešu preses izdevumi parasti sastapās ar finansiālām grūtībām, tostarp arī A. Rica izdotais Rigasche Rundschau. Veimāras republikas valdība finansiāli un materiāli (ar drukai nepieciešamā papīra sagādi) atbalstīja Rigasche Rundschau vismaz kopš 1922. gada, uzskatot, ka tas ir visas Ziemeļaustrumeiropas nozīmīgākais vācu laikraksts. 1924. gadā par Buchdruckerei und Verlag Ruetz & Co vienīgo akcionāru kļuva vācu literārās izdevējdarbības uzņēmums Concordia, kuras patiesais īpašnieks Vācijas Ārlietu ministrijas personā bija vācu valsts. 20. gs. 30. gados avīze bija nonākusi finansiālā atkarībā no Veimāras republikas un vēlāk no Trešā reiha.

Avīzes tirāža 1875. gadā bija lēšama ap 2700 eksemplāru, kas Baltijas vācu presei bija labs rādītājs. Iespējas paplašināt auditoriju vēlākajai Rigasche Rundschau bija visai ierobežotas, jo avīze neraisīja simpātijas vācbaltiešu aristokrātijas aprindām. Tā iespaidā tai nebija sadarbības ar tradicionālām Baltijas organizācijām, tostarp Baltijas bruņniecību, kas veidoja sabiedrības virsslāni. Šo sadarbības nišu līdz 1919. gadam ieņēma Rigasche Rundschau lielākais konkurents Rigasche Zeitung. 20. gs. sākumā Rigasche Rundschau tirāža palielinājās un pirms Pirmā pasaules kara pārsniedza 10 000 eksemplāru. Starpkaru periodā plašais ārvalstu lasītāju loks un Vācijas finansējums Rigasche Rundschau nodrošināja tirāžu, kas svārstījās līdz pat 15 000–20 000 eksemplāru. Starp vācbaltiešu preses izdevumiem tā bija lielākā tirāža, tas ļāva Rigasche Rundschau iegūt dominējošo vietu vācbaltiešu informācijas telpā.

19. gs. pēdējā trešdaļā Rigasche Rundschau pauda liberālus uzskatus un iestājās pret Krievijas Impērijas centrālās varas īstenoto rusifikācijas politiku Baltijā. Tajā pašā laikā Rigasche Rundschau bija oponents arī jaunlatviešu kustībai.

Baltijas reģionā un Eiropā Rigasche Rundschau kļuva plašāk pazīstama pēc 1919. gada, kad tā uzņēmās vācbaltiešu kulturālās autonomijas un kopumā Latvijas nacionālo minoritāšu politiskā advokāta lomu. Kopš šī brīža Rigasche Rundschau darbojās vairāki redzami viedokļu līderi, publicisti un rakstnieki. Piemēram, Rigasche Rundschau izdevniecību vadīja Igaunijas vācbaltietis Ēvalds Amende (Ewald Ammende), turpmākais Eiropas nacionālo minoritāšu kustības redzams līderis. Par Rigasche Rundschau literārajiem pielikumiem atbildēja liberālajās vācu aprindās populārais publicists un teātra kritiķis Gvido Ekarts (Guido Hermann Eckardt), kā arī viņa sieva dzejniece un literāru darbu tulkotāja Elfrīde Ekarte-Skalberga (Elfriede Eckardt-Skalberg). Visu starpkaru periodu Rigasche Rundschau redakcijā strādāja ar Triju Zvaigžņu ordeni divas reizes apbalvotais (IV šķira 1930. gadā, III šķira 1937. gadā) vācbaltiešu rakstnieks un žurnālists Oskars Grosbergs (Oskar Johann Martin Grosberg).

Tomēr pazīstamākā ar Rigasche Rundschau saistītā persona ir tās ilggadējais (1919–1933) galvenais redaktors Pauls Šīmanis (Carl Christian Theodor Paul Schiemann), kura vadībā avīze ieturēja liberālu un uz Latvijas sabiedrības saliedēšanu orientētu politisku kursu. Lai gan avīze nekļuva par kādas vācbaltiešu partijas politisku platformu, tā līdz 1933. gada sākumam pauda Vācbaltiešu demokrātiskajai partijai (Deutsch-baltische Demokratische Partei) un vācbaltiešu frakcijai Saeimā tuvus uzskatus. Šīs partijas biedri bija gan pats P. Šīmanis, gan Rigasche Rundschau redakcijas padomes dalībnieks, vācbaltiešu izglītības, kultūras darbinieks un teologs Karls Kellers (Karl Keller). Abi minētie Rigasche Rundschau vadošie darbinieki bija Satversmes Sapulces un vairāku Saeimas sasaukumu deputāti.

Tā kā P. Šīmanis bija nacionālsociālisma un komunisma ideoloģiju atklāts pretinieks, pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas Vācu Impērijā un Trešā Reiha izveides viņa palikšana Rigasche Rundschau galvenā redaktora amatā vairs nebija iespējama. Pēc P. Šīmaņa aiziešanas no Rigasche Rundschau 03.1933. tās attīstībā iezīmējās atklātākas simpātijas pret Trešo reihu un nacionālsociālismu. Šīs tendences sāka kļūt novērojamas brīdī, kad Rigasche Rundschau redakcijas vadību 1933. gada vasarā un rudenī uzņēmās Ferdinands fon Ikskils-Gildenbands (Ferdinand Wilhelm von Uexküll-Güldenband), kurš bija svarīga persona Eiropas nacionālo minoritāšu kustībā un kopš 1927. gada bija galvenais redaktors pasaulē vienīgajam nacionālo minoritāšu jautājumiem veltītajam žurnālam Nation und Staat (“Nācija un Valsts”). Izteiktāka šī tendence kļuva turpmākā un pēdējā Rigasche Rundschau galvenā redaktora Ernsta Eduarda fon Menzenkampfa (Ernst Eduard von Mensenkampff) vadībā kopš 01.12.1933. E. E. fon Menzenkampfa laikā Rigasche Rundschau daudz uzmanības veltīja vācu nacionālajiem jautājumiem un norisēm Trešajā reihā. E. E. fon Menzenkampfam Rigasche Rundschau redakcijā bija liela autoritāte, jo ar Menzenkampfu dzimtu avīze bija saistīta jau kopš tās pirmsākumiem.

13.12.1939. pēdējā Rigasche Rundschau numurā publicēta “vācbaltiešu nelegālās nacionālsociālistiskās kustības” līdera Erharda Krēgera (Erhard Kroeger) intervija vadošajam Trešā Reiha nacionālsociālistu laikrakstam Völkischer Beobachter (“Nacionālais Apskatnieks”), kurā E. Krēgers skaidroja vācbaltiešu izceļošanas norisi. Šajā pašā numurā Rigasche Rundschau redakcija sentimentālā ievadrakstā ar laba vēlējumiem uz mūžīgiem laikiem atvadījās no latviešiem un Latvijas saistībā ar vācbaltiešu izceļošanu uz Lielvāciju.

Rīgā pie bijušās Rigasche Rundschau redakcijas ēkas (tagad Doma laukums 1) 1994. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne Rigasche Rundschau galvenajam redaktoram un redzamākajam parlamentārās demokrātijas posma vācbaltiešu politiķim P. Šīmanim, bet pie izdevniecības nama fasādes blakus esošajā sānielā (Mūku ielā) 2011. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne otram plašāk zināmajam liberāli orientētajam Rigasche Rundschau darbiniekam – literārajam redaktoram O. Grosbergam.