Jaunā Vācu Impērijas konstitūcija stājās spēkā 14.08.1919. Konstitūcija noteica, ka Vācu Impērija ir federatīva valsts, kuras vadītājs ir uz septiņiem gadiem tautas tieši vēlēts impērijas prezidents. Prezidents veidoja daļu no valsts izpildvaras, kā arī iecēla un atcēla no amata valdības vadītāju jeb impērijas kancleru, kas par savu darbību bija atbildīgs parlamentam jeb Reihstāgam (Reichstag). Parlamentu ievēlēja uz četriem gadiem tiešās un proporcionālās vēlēšanās un tā kompetencē bija likumdošana, budžeta sastādīšana un izpilde, kā arī valdības darba kontrole. Tā kā Veimāras republika bija federatīva valsts, atsevišķās vācu pavalstis pārstāvēja impērijas padome, jeb Reihsrāte (Reichsrat), kura piedalījās likumdošanas izstrādāšanā.