19.01.1919. Nacionālās sapulces vēlēšanas pavērsa Vāciju parlamentārās demokrātijas virzienā. Vēlēšanās uzvaru guva vairākuma sociāldemokrāti, kas kļuva par ietekmīgāko politisko spēku Veimāras republikā. Jaunievēlētā Nacionālā sapulce uz pirmo sēdi sanāca 06.02.1919. un 11.02.1919. par pirmo prezidentu ievēlēja F. Ebertu. Pirmā demokrātiskās Vācijas valdība izveidojās 12.02.1919. vairākuma sociāldemokrāta F. Šeidemaņa vadībā. Tā sastāvēja no Vācijas sociāldemokrātiskās partijas, Centra partijas (Deutsche Zentrumspartei) un Vācijas Demokrātiskās partijas (Deutsche Demokratische Partei). Vairākums iepriekš izveidoto sociālistisko strādnieku un zaldātu padomju beidza pastāvēt 1919. gada vasarā. Atsevišķi revolucionāri nemieri Vācijā turpinājās līdz 31.07.1919., kad Veimārā tika pieņemta jaunā konstitūcija, kas bija spēkā līdz nacionālsociālistu kanclera Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanai pie varas 30.01.1933. Plašas labējo spēku un militārās aprindas asi kritizēja Novembra revolūciju un tās rezultātā pasludināto republiku. Neapmierinātība ar Novembra revolūcijas rezultātiem spilgti izpaudās Veimāras republikas laikā, kad uzplauka vācu armijas ģenerālštāba izplatītais uzskats par t. s. dunča dūrienu mugurā. Saskaņā ar šo uzskatu, mūsdienās sauktu par leģendu (Dolchstoßlegende), Vācu Impērijas armija nebija uzvarēta Pirmajā pasaules karā, bet nāvējošu dūrienu mugurā tai veica sociāldemokrātu līderi, pasludinot republiku un sekmējot kaunpilnu Vācu Impērijas zaudējumu un smagu, netaisnīgu atbildības nastu par Pirmā pasaules kara izraisīšanu. Leģendai par “dunča dūrienu mugurā” bija liela nozīme Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas popularitātes kāpumā.