Vācijas kanclers (03.10.1918.–09.11.918.), kad Vācu Impērijā bija sākusies Novembra revolūcija.

Dzimis prūšu ģenerāļa, Bādenes prinča Vilhelma (Wilhelm) un Marijas von Leihtenbergas (Maria Maximilianowna von Leuchtenberg) ģimenē. Lielhercoga Bādenes Leopolda (Leopold von Baden) mazdēls. Mācījies humanitārajā ģimnāzijā, studējis jurisprudenci un ekonomiku Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig). 1889. gadā pēc doktora grāda tieslietās iegūšanas Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg) nokārtoja virsnieka eksāmenu un uzsāka militāro karjeru Prūsijas armijā.

1911. gadā atvaļinājās no militārā dienesta ģenerālmajora pakāpē. 1914. gada decembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) viņu paaugstināja par kavalērijas ģenerāli. Līdztekus kara dienestam XIV armijas korpusa štābā bija Bādenes Sarkanā Krusta (Badische Rote Kreuz) goda prezidents. Visu Pirmā pasaules kara laiku nodarbojās ar dažādu tautību kara gūstekņu aprūpi Vācijā un ārzemēs, šajā darbā izmantoja savus starptautiskos un dinastiskos sakarus. Darbojoties kara gūstekņu aprūpē, iemantoja pret karu distancētas personības slavu. Bādenes Maksim kara noslēgumā veidojās saspīlētas attiecības ar Vācu Impērijas armijas ģenerālštāba vadītājiem Paulu fon Hindenburgu (Paul von Hindenburg) un Ērihu Lūdendorfu (Erich Ludendorff), jo viņš kritizēja Vācijas neierobežoto zemūdeņu karu, kas 06.04.1917. izprovocēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kara pieteikumu. Par Vācijas kancleru kļuva brīdī, kad Vācija sāka meklēt iespējas noslēgt pamieru ar pretiniekiem (īpaši ar ASV) un panākt izdevīgus miera noteikumus, tādējādi pasargājot Vācu Impēriju no teritoriāliem un citiem zaudējumiem. 

Pārstāvēja liberālus uzskatus, vēlējās pārveidot Vācu Impēriju par parlamentāru monarhiju. Izveidoja valdību, kurā pirmoreiz bija pārstāvēti sociāldemokrāti. Attiecības ar Vācu Impērijas ķeizaru Vilhelmu II bija saspringtas, brīžiem slēpti naidīgas. Kanclera amatā centās panākt Vācu Impērijai izdevīgu pamieru ar ASV un Lielbritāniju, tomēr pēkšņo veselības problēmu dēļ viņš palaida šo iespēju garām. 09.11.1918. Bādenes Maksis voluntāri paziņoja par Vilhelma II un viņa dēla troņmantnieka Prūsijas Vilhelma (Friedrich Wilhelm Victor August Ernst von Preußen) atteikšanos no Vācu Impērijas ķeizara troņa un nodeva savas kanclera pilnvaras vēlākajam demokrātiskās Veimāras Republikas (Weimarer Republik) prezidentam Frīdriham Ebertam (Friedrich Ebert). Vilhelms II savu atkāpšanos oficiāli apstiprināja tikai 28.11.1918., savukārt Prūsijas Vilhelms dokumentu par atkāpšanos no troņa parakstīja 01.12.1918. Tā kā Bādenes Makša vadītās valdības laikā Vācija piedzīvoja zaudējumu Pirmajā pasaules karā, pēc amata pilnvaru nolikšanas 09.11.1918. viņš nebija populārs sabiedrībā un politiķu aprindās. Plaši izskanēja arī liecības par viņa homoseksualitāti, kas padarīja neiespējamu turpmāku aktivitāti sabiedrībā, tāpēc no politiskās darbības atteicās un nodevās privātajai dzīvei.

Viņa vārdā nosaukta Prinča Makša pils Karlsrūē. Apbalvots ar vairāk nekā 20 Vācijas un ārvalstu ordeņiem un atzinības zīmēm; Vācijas ķeizaru dinastijas Hoencolernu Nama Ordeņa Lielkomturs (Königlicher Hausorden von Hohenzollern).