Nosaukums cēlies no Veimāras pilsētas, kur Nacionālajā teātrī (Deutsches Nationaltheater Weimar) sanāca Vācu konstitucionālā sapulce (Verfassunggebende Deutsche Nationalversammlung), lai izveidotu jaunu pamatlikumu pēc Novembra revolūcijas, kas bija pārņēmusi Vācu Impēriju. Oficiāli valsti tomēr turpināja dēvēt par Vācu Impēriju.

Jaunā Vācu Impērijas konstitūcija stājās spēkā 14.08.1919. Konstitūcija noteica, ka Vācu Impērija ir federatīva valsts, kuras vadītājs ir uz septiņiem gadiem tautas tieši vēlēts impērijas prezidents. Prezidents veidoja daļu no valsts izpildvaras, kā arī iecēla un atcēla no amata valdības vadītāju jeb impērijas kancleru, kas par savu darbību bija atbildīgs parlamentam jeb Reihstāgam (Reichstag). Parlamentu ievēlēja uz četriem gadiem tiešās un proporcionālās vēlēšanās un tā kompetencē bija likumdošana, budžeta sastādīšana un izpilde, kā arī valdības darba kontrole. Tā kā Veimāras republika bija federatīva valsts, atsevišķās vācu pavalstis pārstāvēja impērijas padome, jeb Reihsrāte (Reichsrat), kura piedalījās likumdošanas izstrādāšanā.

Pirmo Veimāras republikas prezidentu ievēlēja nevis vācu tauta tiešās vēlēšanās, kā to noteica vēlākā konstitūcija, bet Vācu konstitucionālā sapulce. Par prezidentu ievēlēja Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) līderi Frīdrihu Ebertu (Friedrich Ebert; amatā 11.02.1919.–28.02.1925.). Par otro un pēdējo Veimāras republikas prezidentu kļuva vācu armijas feldmaršals un politiķis Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg; amatā 26.04.1925.–02.08.1934.), kurš ir vienīgais valsts vadītājs Vācijas vēsturē, kuru tiešās vēlēšanās ievēlējusi pati vācu tauta. Pēc viņa nāves prezidenta pilnvaras pārņēma tā laika Vācu Impērijas kanclers, Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) līderis Ā. Hitlers, kuru P. fon Hindenburgs bija iecēlis par valdības vadītāju. Ā. Hitlera valdīšanas sākums iezīmēja Veimāras republikas perioda beigas.

Veimāras republikā pastāvēja neierobežota vārda un politiskā brīvība, tādēļ tai raksturīgas asas iekšpolitiskās cīņas starp Vācijas Sociāldemokrātisko partiju (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD), kas bija politiskās iekārtas galvenais balsts, un daudziem opozicionāriem politiskiem spēkiem no labējās politiskās nometnes.

Tāpat periodu raksturo labējo ekstrēmistu īstenotas politiskas slepkavības, kurās cieta galvenokārt politiskā centra un kreiso aprindu pārstāvji. Līdz 1924. gadam Vācu Impērijā tika nonāvēti apmēram 400 labējo aprindu opozicionāri. Pazīstamākās politiskās slepkavības bija publicista, Centra partijas (Deutsche Zentrumspartei) politiķa, Vācijas finanšu ministra (amatā 21.06.1919.–27.03.1920.) Matiasa Ercbergera (Matthias Erzberger) nogalināšana 26.08.1921., kā arī uzņēmēja, rakstnieka, Vācijas Demokrātiskās partijas (Deutsche Demokratische Partei) biedra un tā laika Vācijas ārlietu ministra (31.01.1922.–24.06.1922.) Valtera Rātenava (Walther Rathenau) nogalināšana 24.06.1922.

Ārpolitikā Veimāras republikas periodu raksturo Vācu Impērijas starptautiskā izolācija pēc Pirmā pasaules kara, vācu pretošanās netaisnīgajiem miera noteikumiem un pēckara starptautiskajai kārtībai (t. s. Versaļas sistēmai), kur Vācu Impērija bija atzīta par galveno kara vaininieci. Ekonomikā Veimāras republika piedzīvoja viļņveidīgu attīstību, tā, piemēram, 1919.–1923. gadā valdīja hiperinflācija, kam sekoja ekonomikas atveseļošanās un stabils izaugsmes posms 1924. gadā, kuru pārtrauca 1929. gada pasaules ekonomiskās krīzes izraisītie satricinājumi ekonomikā, starptautiskajā tirdzniecībā un politikā.

Kultūras dzīvē valdīja pilnīga izteiksmes brīvība, daudzpusība un optimisms. Šo laiku gan tā laika Vācijā, gan citviet pasaulē bieži dēvē par “zelta divdesmitajiem gadiem”. Šajā periodā uzplauka modernisms arhitektūrā un mākslā. Arhitektūrā spilgta iezīme bija Bauhaus (Das Staatliche Bauhaus) stils, kurā apvienojās arhitektu, mākslinieku un amatnieku zināšanas un praktiskās iemaņas. Māksla daudz vairāk nekā iepriekš pakļāvās politikas iespaidam, mākslinieki kļuva izteiksmē brīvāki, atsedza dažādus netīkamus vai intīmus dzīves aspektus. Par neatņemamu kultūras dzīves sastāvdaļu kļuva kino, radio un sports.

Lielu ieguldījumu Veimāras republikas perioda pētniecībā devis pēc Otrā pasaules kara Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) dibinātais Vācijas mūsdienu vēstures institūts (Das Institut für Zeitgeschichte). Veimāras republika ir uzskatāma par VFR idejisko (parlamentārā demokrātija, preses brīvība utt.) priekšteci. Pēc Veimāras republikas perioda sekojošais nacionālsociālistu diktatūras posms bieži tiek dēvēts par Trešo reihu (Drittes Reich), kura laikā Veimāras republikas perioda tradīcijas demokrātijā, mākslā un arhitektūrā tika pārtrauktas.