Vācu Impērijas (Veimāras republikas) pirmais prezidents (11.02.1919.–28.02.1925.), kanclera amata pienākumu izpildītājs (09.11.1918.–11.02.1919.).

Dzimis trūcīgā sīkpilsoņu ģimenē. Viņa tēvs bija katoļticīgs drēbnieks, māte – protestante. Bērnībā apmeklējis vietējo tautskolu, arodskolā apguvis seglinieka arodu. Jaunības gados devies plašos klaiņojumos pa Dienvidvāciju. Vēlējās studēt universitātē, bet naudas trūkuma dēļ tas nebija iespējams.

1889. gadā iestājās Vācijas Sociālistiskajā darba partijā (Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands; no 1890. gadā – Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD). Te iepazinās ar Kārļa Marksa (Karl Marx) sacerējumiem. Partijā nodarbojies ar aģitāciju un organizācijas jautājumiem. Vienlaicīgi darbojies arodbiedrību kustībā. Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs (no 1905. gada), priekšsēdētājs (no 1913. gada), Reihstāga deputāts (1912–1918).

08.1914. panāca Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas atbalstu finansējuma piešķiršanai karadarbībai, jo tobrīd lielākā daļa sociāldemokrātu uzskatīja, ka nepieciešams aizsargāt Vāciju no ārvalstu agresijas. Šīs politikas rezultātā 1917. gadā no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas atšķēlās kreisais un kreisi centriskais grupējums, kas izveidoja Vācijas Neatkarīgo sociāldemokrātisko partiju (Unabhängige Sozialdemokratische Partei Deutschlands). 09.11.1918. Vācijas jaunieceltais kanclers Bādenes Maksis (Max von Baden, Prinz Maximilian Alexander Friedrich Wilhelm von Baden) paziņoja par Vilhelma II (Wilhelm II.) un viņa dēla troņmantnieka Prūsijas Vilhelma (Friedrich Wilhelm Victor August Ernst von Preußen) atteikšanos no Vācijas Impērijas ķeizara troņa un nodeva kanclera pilnvaras F. Ebertam. Ar to iesākusies Novembra revolūcija Vācijā sasniedza savu kulmināciju, bet F. Eberts kļuva par šīs revolūcijas galveno politisko personu. F. Eberta prezidentūras laiku raksturo pēckara ekonomiskā krīze un līdz tam nebijusi politiskā nestabilitāte. Šajā laikā Vācija piedzīvoja Prūsijas ierēdņa, monarhista Volfganga Kapa (Wolfgang Kapp) vadīto valsts apvērsuma mēģinājumu 1920. gadā, 1923. gada hiperinflāciju, strīdus starp federālajām zemēm un pastāvīgas valdību krīzes.

Daudzi partijas biedri no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas, kā arī komunisti F. Ebertu uzskatīja par slēptu monarhistu, strādnieku kustības pretinieku, kaut gan viņš pats sevi pieskaitīja pie pārliecinātiem demokrātijas piekritējiem. Īsi pirms nāves viņam tika pārmesta līdzatbildība Vācijas zaudējumā Pirmajā pasaules karā (sociāldemokrātu 1918. gadā īstenotās streiku politikas dēļ).

Pēctecis prezidenta amatā Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg).

F. Eberts ir viena no 20. gs. Vācijas vēsturē zināmākajām politiskajām personībām. Viņa vārdā Vācijā nosauktas, piemēram, ielas, laukumi, parki, skolas. Pasaulē plaši darbojas Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai tuvu stāvoša sabiedriska organizācija “Frīdriha Eberta fonds” (Friedrich-Ebert-Stiftung), kas iestājas par demokrātijas veicināšanu. Heidelbergā, mājā, kur dzimis F. Eberts, atrodas viņam veltīts muzejs (Reichspräsident-Friedrich-Ebert-Gedenkstätte).