Cēlies no Austrumprūsijas dižciltīgo muižnieku dzimtas. Sekoja sava tēva – virsnieka – paraugam un agri apguva militāras iemaņas. Mācījies ģimnāzijā Poznaņā, 1859.–1863. gadā apmeklējis Kadetu skolu Vālštatē (Silēzijā), bet no 1863. gada – Galveno kadetu skolu Berlīnē (Hauptkadettenanstalt in Berlin). 1873.–1976. gadā mācījās Prūsijas Kara akadēmijā (Preußische Kriegsakademie), iegūstot ģenerālštāba virsnieka kvalifikāciju. No šī brīža sākās strauja karjeras augšupeja.

Vācijas VIII armijas korpusa ģenerālštāba vadītājs (no 1896. gada), ģenerālmajors (no 1897. gada), ģenerālleitnants (no 1900. gada), komandēja IV armijas korpusu.

1911. gadā atvaļināts no militārā dienesta. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 22.08.1914. atkal atgriezās kara dienestā un kļuva par Vācijas VIII armijas virspavēlnieku. Kara laikā sasniedza savu militārā eksperta slavas zenītu. Vācijas karaspēka daļas austrumos virspavēlnieks (no 01.11.1914.), ģenerālfeldmaršals (no 27.11.1914.) – augstākā dienesta pakāpe, ko piešķīra tikai tad, ja virsnieks bija izcīnījis nozīmīgu uzvaru karalaukā. Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieks (no 29.08.1916.). No militārā dienesta atvaļinājies 25.05.1919.

P. fon Hindenburgs piedalījies daudzās vēsturiski nozīmīgās Vācijas kaujās. Jau 1866. gadā, būdams leitnants, piedalījās Vācu (Prūsijas–Austrijas) kara nozīmīgākajā kaujā pie Kēnigsgrecas (vācu Schlacht bei Königgrätz, čehu Bitva u Hradce Králové), kurā Prūsija guva uzvaru pār Austriju, piedalījies arī Francijas–Vācijas karā (1870–1871). Ar savu komandēto militāro vienību piedalījies Vilhelma I (Wilhelm I.) pasludināšanā par Vācijas ķeizaru (18.01.1871.) Versaļas pilī. Pirmajā pasaules karā komandējis Vācijas armiju nozīmīgās kaujās pret Krievijas Impēriju, kurās Vācija guva uzvaru (piemēram, Tannenbergas kaujā 26.–30.08.1914., kaujā pie Mazūru ezeriem 06.–14.09.1914.).

Vācu tautā līdz Otrā pasaules kara beigām plaši atpazīstama un respektēta personība, kas bija piedzīvojusi trīs dažādus laikmetus (Vācu Impērijas izveidi un attīstību, Veimāras republikas posmu un Trešo reihu), un bija simbols, kas saista šos laikmetus vienotā veselumā. Par Vācu Impērijas otro prezidentu P. fon Hindenburgs kļuva pēc Vācijas vēsturē pirmajām vispārējām vistautas prezidenta vēlēšanām (26.04.1925.).

P. fon Hindenburga aktivitātes ārpolitikā bija vērstas uz Vācijai neizdevīgā Versaļas miera līguma un Vācijas robežas revīziju ar Poliju, kā arī Francijas ietekmes mazināšanu starptautiskajā politikā.

P. fon Hindenburga valdīšanas laiks sakrita ar Lielās depresijas periodu pasaulē, kad pieauga iekšpolitiskā spiedze un notika biežas valdību krīzes. Lai stabilizētu vācu valdības, P. fon Hindenburgs no 30.03.1930. uzsāka apstiprināt t. s. prezidentālās valdības, kas vairs nebija Reihstāga vairākuma ievēlētas, bet gan paša prezidenta ieceltas. Šādi P. fon Hindenburgs ar prezidenta dekrētu 30.01.1933. Vācijas kanclera amatā iecēla Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) vadītāju Ādolfu Hiltleru (Adolf Hitler). Pēc P. fon Hindenburga nāves Ā. Hitlers saskaņā ar Vācijā veikto referendumu likvidēja impērijas prezidenta amatu un pārņēma valsts vadītāja posteni. Otrā pasaules kara laikā P. fon Hindenburga mirstīgās atliekas pārvietotas no Tannenbergas kaujas piemiņas memoriāla Austrumprūsijas Hoenšteinā uz Marburgas Sv. Elizabetes baznīcu, kur atrodas arī mūsdienās.

Priekštecis Frīdrihs Eberts (Friedrich Ebert).

P. fon Hindenburgs ir Vācijas vēsturē vienīgais valsts vadītājs, kuru tiešās vēlēšanās izraudzījusies pati tauta. Viņš bija monarhists pēc politiskās pārliecības, bet respektēja Veimāras republikas demokrātisko konstitūciju. Pēc zaudētā Pirmā pasaules kara vācu sabiedrībā plašu skanējumu ieguva P. fon Hindenburga uzskats, ka 1918. gada pavasarī Vācu Impērija bija tuvu uzvarai, bet sabiedrības kreiso aprindu nodevības dēļ tika novesta katastrofā (no tā attīstījās t. s. leģenda par dunča dūrienu mugurā, Dolchstosslegende), ko Vācijai izdarījuši kreisie politiķi.

Daudzu vācu pilsētu goda pilsonis (2020. gadā svītrots no Berlīnes goda pilsoņu saraksta) un universitāšu goda doktors. Sakarā ar uzvaru Tannenbergas kaujā 1914. gadā, bieži tika tautā dēvēts par “Tannenbergas uzvarētāju”. Saņēmis daudzus ordeņus, piemēram, par panākumiem, komandējot Vācijas Impērijas bruņotos spēkus. Pirmajā pasaules karā apbalvots ar Dzelzs Lielkrusta īpašās pakāpes ordeni (“Hindenburga zvaigzni”, Orden Hindenburgstern) un ordeni Pour le Mérite (“Par nopelniem”).

P. fon Hindenburga vārdā bija nosauktas skolas, laukumi, ielas, arī pasaulē lielākais pasažieru dirižablis, kas 1937. gadā cieta katastrofā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Pēc Otrā pasaules kara P. fon Hindenburga vārds objektu nosaukumos sistemātiski tika izskausts, jo P. fon Hindenburgu saistīja ar nacisma laikmetu, tomēr Vācijā joprojām ir viņa vārdā nosauktas ielas un tilti.

Uzņemta dokumentālā filma “Hindenburgs” (Hindenburg, režisors un scenārists Kristofs Veinerts, Christoph Weinert, 2013, Vācija); spēlfilma “Hitlers: ļaunuma nākšana pie varas” (Hitler: The Rise of Evil, režisors Kristiāns Djugejs, Christian Duguay, 2003, Kanāda, ASV).