Pēc vairāk nekā 90 gadiem joprojām nav vienprātības jautājumā, kas izraisīja Lielo depresiju. Daži uzskatīja, ka galvenokārt tas bijis monetārs cēlonis – radikāls naudas daudzuma samazinājums lielajās industriālajās ekonomikās, jo īpaši ASV, kura ietekmēja pārējo pasauli. Atsevišķos gadījumos cēloņi meklējami konkrētā nozarē: pastāvēja autonoms patēriņa un investīciju kritums, kas visā ekonomikā un pasaulē palielinājās atbilstoši multiplikatora lielumam. Pastāv arī citi skaidrojumi: iepriekšējā depresija lauksaimniecībā, trešo pasaules valstu ārkārtīgā atkarība no nestabiliem pamatproduktu tirgiem, kā arī uzskats, ka depresijas izraisīšanā nebija vainojams neviens konkrēts faktors, bet gan neveiksmīga notikumu un nemonetāra rakstura faktoru sakritība. Var apgalvot, ka šos notikumus un apstākļus daļēji (tomēr lielā mērā) var saistīt ar Pirmo pasaules karu un tam sekojošo politiku miera apstākļos. Piemēram, daži no skaidrojumiem var būt zelta standarta sabrukums, traucējumi tirdzniecībā, kuri nekad netika pilnībā pārvarēti, un 1920. gadu nacionālistiskā ekonomiskā politika.
Lai kāds būtu tiešais depresijas cēlonis vai cēloņi, pastāv vispārīga vienošanās par tās smaguma un ilguma iemesliem. Tie saistīti ar Lielbritānijas un ASV relatīvajām iespējām un politiku. Pirmskara Lielbritānijai kā pasaules vadošajai komerciālajai, finansiālajai un (līdz pat 19. gs. beigām) industriālajai nācijai bija bijusi būtiska loma pasaules ekonomikas stabilizēšanā. Tās brīvās tirdzniecības politika nozīmēja, ka preces no visas pasaules tur vienmēr varēja atrast tirgu. Lielbritānijas lielie ārvalstu ieguldījumi ļāva valstīm ar lielu tirdzniecības deficītu iegūt līdzekļus maksājumu sabalansēšanai. Tas, ka tiek ievērots zelta standarts, kopā ar Londonas nozīmi naudas tirgū nozīmēja to, ka valstis, kurām bija pagaidu maksājumu bilances problēmas, varēja iegūt atvieglojumus ar norēķinu vekseļiem vai citiem komerciāliem vērtspapīriem. Pēc Pirmā pasaules kara Lielbritānija vairs nespēja īstenot šādu vadību, lai gan tas nebija pilnīgi skaidrs līdz 1931. gadam. ASV, pasaules vadošā ekonomika, nevēlējās atzīt Lielbritānijas vadošo lomu. To ilustrē ASV imigrācijas politika, tirdzniecības (tarifu) politika, monetārā politika un attieksme pret starptautisko sadarbību. Ja ASV būtu īstenojusi atvērtāku politiku gan 20. gs. 20. gados, gan jo īpaši 1929.–1933. gadā, depresija droši vien būtu bijusi gan vieglāka, gan īsāka.
Arī depresijas ilglaicīgās sekas ir ievērojamas, ieskaitot Latīņameriku un dažas trešās pasaules valstis, kas attīstīja importa aizstāšanas nozares. Depresija, kuru izraisīja ciešanas un nemieri, bija priekšnoteikums gan kreiso, gan labējo politisko ekstrēmistu kustību izveidei (jo īpaši Vācijā), tādējādi tā netieši veicināja Otrā pasaules kara izcelšanos.