Tā sākās pēc liela akciju cenu krituma Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Ekonomiskās problēmas ASV sākās jau 04.09.1929. Par krīzi visā pasaulē uzzināja 29.10.1929. akciju tirgus kraha laikā. Trieciens ekonomikai izplatījās visā pasaulē un dažādās pakāpēs ietekmēja valstis – lielākā daļa no tām piedzīvoja Lielās depresijas ietekmi jau tajā pašā gadā. No šīs ekonomiskās krīzes daudzām pasaules valstīm tā arī neizdevās pilnībā atgūties līdz pat 1939. gadam, kad sākās Otrais pasaules karš. 

Lielā depresija bija garākā, dziļākā un plašākā 20. gs. depresija, un to regulāri izmanto kā intensīvas globālās ekonomiskās depresijas piemēru. Laikā no 1929. līdz 1932. gadam pasaules iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinājās par aptuveni 15 %. Salīdzinājumam – laikā no 2008. līdz 2009. gadam pasaules IKP samazinājās par mazāk nekā vienu procentu. Atsevišķas ekonomikas sāka atjaunoties līdz 20. gs. 30. gadu vidum. Tomēr daudzās valstīs Lielās depresijas negatīvās sekas ilga līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Neparasta ietekme bija vērojama gan bagātajās, gan nabadzīgajās valstīs – krita iedzīvotāju ienākumi, nodokļu ieņēmumi, peļņa un pieauga cenas. Starptautiskā tirdzniecība samazinājās par vairāk nekā 50 %, bezdarbs ASV pieauga līdz 23 %, bet citās valstīs tas pieauga līdz pat 33 %.

Pēc vairāk nekā 90 gadiem joprojām nav vienprātības jautājumā, kas izraisīja Lielo depresiju. Daži uzskatīja, ka galvenokārt tas bijis monetārs cēlonis – radikāls naudas daudzuma samazinājums lielajās industriālajās ekonomikās, jo īpaši ASV, kura ietekmēja pārējo pasauli. Atsevišķos gadījumos cēloņi meklējami konkrētā nozarē: pastāvēja autonoms patēriņa un investīciju kritums, kas visā ekonomikā un pasaulē palielinājās atbilstoši multiplikatora lielumam. Pastāv arī citi skaidrojumi: iepriekšējā depresija lauksaimniecībā, trešo pasaules valstu ārkārtīgā atkarība no nestabiliem pamatproduktu tirgiem, kā arī uzskats, ka depresijas izraisīšanā nebija vainojams neviens konkrēts faktors, bet gan neveiksmīga notikumu un nemonetāra rakstura faktoru sakritība. Var apgalvot, ka šos notikumus un apstākļus daļēji (tomēr lielā mērā) var saistīt ar Pirmo pasaules karu un tam sekojošo politiku miera apstākļos. Piemēram, daži no skaidrojumiem var būt zelta standarta sabrukums, traucējumi tirdzniecībā, kuri nekad netika pilnībā pārvarēti, un 1920. gadu nacionālistiskā ekonomiskā politika. 

Lai kāds būtu tiešais depresijas cēlonis vai cēloņi, pastāv vispārīga vienošanās par tās smaguma un ilguma iemesliem. Tie saistīti ar Lielbritānijas un ASV relatīvajām iespējām un politiku. Pirmskara Lielbritānijai kā pasaules vadošajai komerciālajai, finansiālajai un (līdz pat 19. gs. beigām) industriālajai nācijai bija bijusi būtiska loma pasaules ekonomikas stabilizēšanā. Tās brīvās tirdzniecības politika nozīmēja, ka preces no visas pasaules tur vienmēr varēja atrast tirgu. Lielbritānijas lielie ārvalstu ieguldījumi ļāva valstīm ar lielu tirdzniecības deficītu iegūt līdzekļus maksājumu sabalansēšanai. Tas, ka tiek ievērots zelta standarts, kopā ar Londonas nozīmi naudas tirgū nozīmēja to, ka valstis, kurām bija pagaidu maksājumu bilances problēmas, varēja iegūt atvieglojumus ar norēķinu vekseļiem vai citiem komerciāliem vērtspapīriem. Pēc Pirmā pasaules kara Lielbritānija vairs nespēja īstenot šādu vadību, lai gan tas nebija pilnīgi skaidrs līdz 1931. gadam. ASV, pasaules vadošā ekonomika, nevēlējās atzīt Lielbritānijas vadošo lomu. To ilustrē ASV imigrācijas politika, tirdzniecības (tarifu) politika, monetārā politika un attieksme pret starptautisko sadarbību. Ja ASV būtu īstenojusi atvērtāku politiku gan 20. gs. 20. gados, gan jo īpaši 1929.–1933. gadā, depresija droši vien būtu bijusi gan vieglāka, gan īsāka. 

Arī depresijas ilglaicīgās sekas ir ievērojamas, ieskaitot Latīņameriku un dažas trešās pasaules valstis, kas attīstīja importa aizstāšanas nozares. Depresija, kuru izraisīja ciešanas un nemieri, bija priekšnoteikums gan kreiso, gan labējo politisko ekstrēmistu kustību izveidei (jo īpaši Vācijā), tādējādi tā netieši veicināja Otrā pasaules kara izcelšanos.

Kā jau minēts iepriekš, divas klasiskās konkurējošās ekonomikas teorijas par Lielo depresiju ir keinsiāniešu (balstās uz pieprasījumu) un monetāristu teorijas. Ekonomisti un ekonomikas vēsturnieki gandrīz vienādās daļās iedalās tajos, kas atbalsta tradicionālo monetāro skaidrojumu, ka monetārie spēki bija Lielās depresijas galvenais cēlonis, un tajos, kas atzīst tradicionālo keinsiāniešu izskaidrojumu, ka autonomo izdevumu, jo īpaši investīciju, kritums ir galvenais izskaidrojums Lielās depresijas sākumam. 

Monetāristu skaidrojumu sniedza amerikāņu ekonomisti Miltons Frīdmens (Milton Friedman) un Anna Švarca (Anna Jacobson Schwartz) 1963. gadā izdotajā grāmatā “Amerikas Savienoto Valstu monetārā vēsture, 1857–1960” (A Monetary History of the United States, 1857–1960). Viņi apgalvoja, ka Lielo depresiju izraisīja banku krīze, kuras dēļ beidza pastāvēt trešdaļa banku, bankas akcionāru bagātība samazinājās un, kas ir īpaši nozīmīgi, par 35 % samazinājās akciju vērtība. Tas izraisīja cenu kritumu par 33 % (deflācija). Nepazeminot procentu likmes, nepalielinot monetāro bāzi un neieplūdinot likviditāti banku sistēmā, lai novērstu tās sabrukumu, Federālās rezerves (Federal Reserve System) jeb ASV centrālā banka pasīvi vēroja normālas lejupslīdes pārvēršanos Lielajā depresijā. 

1936. gadā izdotajā grāmatā “Nodarbinātības, procentu un naudas vispārēja teorija” (The General Theory of Employment, Interest and Money) angļu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) apgalvoja, ka zemāki kopējie izdevumi ekonomikā veicināja strauju ienākumu samazināšanos un nodarbinātību, kas bija daudz zemāka par vidējo rādītāju. Šādā situācijā ekonomika sasniedza līdzsvaru pie zema ekonomiskās aktivitātes līmeņa un augsta bezdarba līmeņa. Dž. Keinsa pamatideja bija vienkārša: lai cilvēki būtu pilnībā nodarbināti, valdībām ir jāievieš deficīts, kad ekonomika palēninās, jo privātais sektors neieguldītu pietiekami daudz, lai noturētu ražošanu normālā līmenī un izvestu ekonomiku no recesijas. Ekonomisti, kuri sekoja Dž. Keinsa idejām, aicināja valdības ekonomiskās krīzes laikā veicināt tautsaimniecību, palielinot valdības tēriņus vai samazinot nodokļus. 

Ir vairākas citas teorijas, kas skaidro Lielās depresijas cēloni. Galvenokārt tās izceļ dažādus augtākminēto pamatteoriju aspektus. Tomēr ekonomisti ir vienojušies, ka Lielās depresijas izplatība no ASV uz pārējo pasauli bija saistīta ar zelta standarta mehānismu.

Zelta standarts ir monetārā sistēma, kurā valsts valūtai vai papīra naudai ir vērtība, kas ir tieši saistīta ar zeltu. Valstis savstarpēji vienojas ar zelta standarta starpniecību pārvērst papīra naudu fiksētā zelta daudzumā. Valsts, kas izmanto zelta standartu, nosaka fiksētu cenu zeltam un pērk un pārdod zeltu par šādu cenu. Fiksētā cena tiek izmantota, lai noteiktu valūtas vērtību. 

Zelta standarts bija Lielās depresijas galvenais izplatības mehānisms. Pat valstis, kas nesaskārās ar banku bankrotu un naudas vērtības samazināšanos, bija spiestas pievienoties deflācijas politikai, jo augstākas procentu likmes valstīs, kas īstenoja deflācijas politiku, izraisīja zelta aizplūšanu uz valstīm ar zemākām procentu likmēm. Saskaņā ar zelta standarta plūsmas mehānismu valstīm, kas zaudēja zeltu, bet vēlējās saglabāt zelta standartu, bija jāļauj samazināt savus naudas krājumus un samazināties iekšzemes cenu līmenim (deflācija). 

Daži ekonomikas pētījumi (it īpaši Berija Eihengrīna, Barry Julian Eichengreen) 1992. gadā izdotajā grāmatā “Zelta važas: zelta standarts un Lielā depresija, 1919–1939” (Golden Fetters: The Gold Standard and the Great Depression, 1919–1939) ir parādījuši, ka tieši tad, kad lejupslīde bija izplatīta visā pasaulē, Lielā depresija tika apturēta, pārtraucot zelta standarta izmantošanu, ko valdības izmantoja, lai regulētu apgrozībā esošo naudas daudzumu, kas savukārt padarīja iespējamu ekonomikas atveseļošanos. Valdības Lielās depresijas laikā atteicās no zelta standarta valūtām.

Austrijas lielākā banka Creditanstalt-Bankverein sabruka 05.1931. Vācijā, un Ungārijā izplatījās panika banku sistēmā. Lielbritānijai nācās atteikties no zelta standarta. Drīz sekoja arī citas valstis, kas atteicās no zelta.

Ļoti izplatīta bija tā saucamā “ubagojiet no sava kaimiņa” (angļu Beggar-thy-neighbour) politika. Tā vietā, lai savstarpēji sadarbotos, valstis mēģināja vienpusēji atrisināt savas ekonomiskās problēmas. Pieeja “ubagojiet no sava kaimiņa” atsaucas uz starptautiskās tirdzniecības politiku, kas dod labumu valstij, kura to ieviesusi, vienlaikus kaitējot tās kaimiņiem vai tirdzniecības partneriem. Aizsargājot vietējo rūpniecību, valdības devalvēja savas valūtas, lai eksportu padarītu lētāku ārvalstu pircējiem un importu padarītu dārgāku saviem iedzīvotājiem. Valdības arī pacēla tarifus, lai padarītu importu dārgāku saviem iedzīvotājiem. Pārdodot vairāk un pērkot mazāk ārzemēs, valstīm vajadzētu radīt darbavietas dzimtenē un uzlabot maksājumu bilances pozīcijas. Taču vienas valsts eksports ir otras valsts imports, tāpēc šī politika, kuru vienlaikus piekopa daudzas valstis, tikai samazināja pasaules tirdzniecību un padziļināja depresiju. 

1933. gada vasarā Londonā notika Pasaules monetārā konference, kas radīja cerības, ka sadarbības centieni atjaunot labklājību varētu izdoties tur, kur vienpusēji mēģinājumi bija cietuši neveiksmi. Organizētāji vēlējās vienoties par:

1. zelta standarta atjaunošanu;
2. tarifu, importa kvotu un citu tirdzniecības šķēršļu samazināšanu;
3. ekonomikas politikas vispārējo starptautisko koordināciju.

Konferencei nebija panākumu, dalībnieki nevarēja panākt nekādu nozīmīgu vienošanos. 

Pasaules valstu nesadarbošanās rezultāti bija postoši. Valstu nepārtrauktie vienpusējie centieni tikai padziļināja un paildzināja ekonomisko postu. Pasaules bezdarba līmenis sasniedza gandrīz 30 % 1932. gadā (līdz 20. gs. 30. gadiem tas bija saglabājies divciparu līmenī). Vācijas un ASV ražošanas apjoms samazinājās līdz 53 % no 1929. gada līmeņa. 20. gs. 30. gados nācijas viena pēc otras atteicās no zelta standarta. 

Reģionālie tirdzniecības bloki un divpusējie mijieskaita pasākumi aizstāja daudzpusējo tirdzniecību, apgrūtinot starptautisko tirdzniecību. Slēgtie valūtu bloki aizvietoja starptautisko zelta standartu, un tas vēl vairāk kavēja tirdzniecību. Zemākajā punktā pasaules kopējā tirdzniecība samazinājās vien līdz 35 % no 1929. gada vērtības.

Lielākā daļa valstu izveidoja palīdzības programmas, un vairums no tām piedzīvoja politiskus satricinājumus, kuri virzīja tās uz politiski labējā spārna pusi. Daudzās demokrātiskajās Eiropas un Latīņamerikas valstīs radās autoritārisma draudi. Nozīmīgākie notikumi norisinājās Vācijā 1933. gadā, tai pakāpeniski kļūstot par totalitāru valsti. Tomēr ir jāsaprot, ka autoritārisms bija tieši saistīts ar Lielās depresijas sociāli ekonomiskajiem faktoriem. Daudzās valstīs, īpaši Eiropā, iekšējie politiskie faktori bija ietekmējošie pārejā uz diktatūru vai autoritārismu. 

Būtiskākais sociāli ekonomiskais faktors, kas izraisīja Lielo depresiju, bija bezdarbs. Lielās depresijas laikā vairums pasaules valstu piedzīvoja bezdarba pieaugumu. Tas īpaši bija vērojams valstīs, kas bija atkarīgas no starptautiskās tirdzniecības, piemēram, Čīlē, Austrālijā un Kanādā (izejvielu ražotāji). Valstis, kas bija relatīvi izolētas un pašpietiekamas, bieži izkļuva no smagākajām Lielās depresijas sekām, piemēram, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), Spānija un Japāna. 

Lielās depresijas laikā ASV bezdarba līmenis pieauga no gandrīz nulle procentiem 1929. gadā līdz maksimumam – 25,6 % (05.1933). Faktiski tas nozīmēja 15 miljonus bezdarbnieku. Lielbritānijas bezdarba līmenis sasniedza maksimumu – 23 % – 1932. gadā. Lielbritānijā, atšķirībā no ASV, pirms Lielās depresijas bezdarbs bija augsts. Zelta standarta, deflācijas, rūpniecības pagrimuma un stingras fiskālās politikas dēļ Lielbritānijas ekonomika bija novājināta jau 20. gs. 20. gados. Dažās citās valstīs bija līdzīga aina, piemēram, Vācijā bezdarba līmenis bija 30 % 1932. gadā (5,5 miljoni cilvēku). Francijā bezdarba līmenis sasniedza piecu procentu atzīmi 1932. gadā, – šajā valstī nekad nebija bijis augsts bezdarba līmenis, jo kopš Pirmā pasaules kara Francijā bija ilgstošs darbaspēka trūkums, turklāt depresija tik smagi to neskāra. Padomju komunisma modelis no globālās tirgus ekonomikas bija ievērojami izolēts.

Augsts bezdarba līmenis Lielās depresijas laikā bija neizbēgams, jo, tā kā pieprasījums pēc precēm kritās, daudzi uzņēmumi bija pārtraukuši uzņēmējdarbību un atlaida darbaspēku. Citiem uzņēmumiem bija jāsamazina izmaksas, tādējādi tie nolīga mazāk strādnieku. Gandrīz viss bezdarba līmenis bija saistīts ar pieprasījuma nepietiekamību.