Bezdarbs ir viens no makroekonomiskās nestabilitātes rādītājiem un problēma, kas izraisa plašu sociālo un politisko rezonansi. Bezdarbs veidojas situācijā, kad darbaspēka piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Tā rezultātā daļa ekonomiski aktīvo valsts iedzīvotāju nespēj pielietot savu ekonomisko spēku, un tādējādi tiek zaudēta daļa no produkcijas izlaides, samazinās iedzīvotāju ienākumi un nodokļu ieņēmumi valsts budžetā, pazeminās kopējais dzīves līmenis, palielinās nabadzība un pieaug sociālā spriedze. Bezdarba lielumu (līmeni) izsaka procentos no konkrētās valsts darbaspēka resursiem jeb ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, attiecinot bezdarbnieku skaitu pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu konkrētajā vecuma grupā un reizinot ar 100. Bezdarbs var būt gan brīvprātīgs, gan piespiedu. Pie brīvprātīgajiem bezdarbniekiem pieskaitāmi tie, kas konkrētajā periodā pie esošās algu likmes nestrādā un savu darbaspēku nepiedāvā, taču viņi ir spējīgi strādāt un, iespējams, to darītu pie augstākas algu likmes (mājsaimnieces, cilvēki, kuri pārtiek no dividendēm vai procentiem, un citi). Šos cilvēkus neiekļauj bezdarba rādītāja aprēķinā, tomēr viņi veido potenciālo darbaspēku, jo, mainoties situācijai, viņi var pieņemt lēmumu aktīvi iesaistīties darba tirgū. Piespiedu bezdarbam var būt dažādi cēloņi, kas ir saistīti ar izmaiņām darbaspēka piedāvājuma vai pieprasījuma apjomā vai struktūrā, kā rezultātā var veidoties darbaspēka pieprasījuma pārpalikums vai iztrūkums (bezdarbs) gan atsevišķās profesiju grupās un nozarēs, gan tautsaimniecībā kopumā. To nav iespējams pilnībā novērst jeb samazināt līdz 0 %, jo vienmēr pastāv dabiskais bezdarbs, ko veido īslaicīgais un strukturālais bezdarbs. Dabiskais bezdarbs atbilst makroekonomiskā līdzsvara situācijai, kad darbaspēka pieprasījums ir vienāds ar piedāvājumu un pastāv pilnīga nodarbinātība (brīvo darbavietu jeb vakanču skaits ir vienāds ar to bezdarbnieku skaitu, kuri ir attiecināmi uz īslaicīgo un strukturālo bezdarbu). Tā lielums atsevišķās valstīs atšķiras, bet vidēji ir no 5 līdz 7 %.

Bezdarbs ir nopietna ekonomiska, sociāla un psiholoģiska problēma. Nereti cilvēkam ir vēlme, nepieciešamība un prasme strādāt, taču darba pieprasījuma nav un viņš nevar atrast darbu, lai gūtu ienākumus un realizētu savu potenciālu. Tā rezultātā rodas gan ekonomiski, gan sociāli zaudējumi kā pašam bezdarbniekam, tā sabiedrībai kopumā. Bezdarba ekonomisko zaudējumu novērtēšanai izmanto Oukena likumsakarību (Okun’s law), kas parāda bezdarba rezultātā nesaražoto produkcijas daudzumu (jeb cik papildu produkcijas varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja viņš tiktu nodarbināts). Šo likumsakarību 20. gs. 60. gados matemātiski raksturoja amerikāņu ekonomists Arturs Melvins Oukens (Arthur Melvin Okun), pētot bezdarba un iekšzemes kopprodukta (IKP) mijiedarbību. Viņš noteica: ja faktiskais bezdarba līmenis pārsniedz dabisko par 1 %, tad nominālais IKP nepieaug par 2–3 %. Mūsdienās dažādās valstīs pastāv atšķirīgas formulas, kas interpretē šo likumsakarību.

Visās valstīs ar tirgus ekonomiku ir cilvēki, kuri nestrādā un savu darbaspēku nepiedāvā, un ir cilvēki, kuri vēlas strādāt, taču viņiem nav darba dažādu iemeslu dēļ. Piespiedu bezdarbu atkarībā no cēloņiem var iedalīt vairākos veidos:

1. frikcionālais jeb darbmaiņas (īslaicīgais) bezdarbs;
2. strukturālais bezdarbs;
3. cikliskais bezdarbs;
4. sezonālais bezdarbs.

Dažādi bezdarba veidi atšķiras ne tikai pēc rašanās cēloņa, bet arī citām pazīmēm, piemēram, laika perioda, cik ilgi tas parasti ilgst, biežuma, ietekmes veida – vai tas ietekmē visus sabiedrības slāņus un demogrāfiskās grupas vienlīdz nozīmīgi –, iespējām to ietekmēt un citām.

Frikcionālais bezdarbs ir īslaicīgs un saistīts ar jauna vai labāka darba meklēšanu. Tas rodas tādēļ, ka darba tirgus nepārtraukti mainās, informācija par darba iespējām ir nepilnīga un nepieciešams laiks, lai darba devēji un nenodarbinātie strādnieki atrastu cits citu. Šī bezdarba lielumu ietekmē tas, cik liela ir darbaspēka aprite (jeb mainība), kas nosaka, cik bieži atbilstošas kvalifikācijas darbiniekiem atbrīvojas piemērotas darbavietas. Darbaspēka aprite var atšķirties dažādās tautsaimniecības nozarēs un profesiju grupās. Piemēram, tirdzniecības darbiniekiem ir raksturīga salīdzinoši liela darbinieku mainība, bet farmaceitiem darbaspēka aprite ir neliela. Frikcionālā bezdarba rezultātā spējīgākie k parasti iegūst darbavietu, kur viņi var daudz pilnīgāk izmantot savas spējas un zināšanas, tādējādi tas veicina ekonomikas attīstību un izaugsmi. Frikcionālo bezdarbu nav iespējams pilnībā likvidēt, bet to ir iespējams samazināt, uzlabojot informācijas plūsmu efektivitāti darbaspēka tirgū un ar dažādu politisko instrumentu palīdzību panākot, ka samazinās tā frikcionālā bezdarba daļa, kas veidojas gadījumos, kad notiek nevēlama atlaišana no darba.

Strukturālais bezdarbs ir saistīts ar tehnoloģiju izmaiņām, kā rezultātā rodas darbinieku prasmju neatbilstība piedāvātajām darbavietām (darba devējam nepieciešamās darbaspēka īpašības un prasības nesakrīt ar tām, ko piedāvā potenciālie darbinieki). Strukturālais bezdarbs rodas arī ekonomikas sistēmas maiņas rezultātā, mainoties pieprasījuma un ekonomikas struktūrai. Strukturālais bezdarbs, atšķirībā no frikcionālā, parasti ir ilgstošs, jo tā novēršanai ir nepieciešama darbinieku pārkvalifikācija, kas ir laikietilpīgs process. Strukturālā bezdarba veids tiek uzskatīts par bīstamāko, jo, ilgstoši atrodoties bez darba, kļūst arvien grūtāk cilvēku atkal ievest darba tirgū.

Cikliskais bezdarbs rodas ekonomikas cikliskās attīstības rezultātā, kad ir lejupslīde jeb recesija. Cikliskā bezdarba gadījumā pieprasījums pēc darbaspēka ievērojami samazinās, jo ir samazinājies pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. Tas noved pie tā, ka uzņēmumiem nākas samazināt ražošanas apjomus, kas savukārt liek samazināt nodarbināto cilvēku skaitu. Cikliskā bezdarba iemesls ir nevis nesaskaņotība darba devēju un ņēmēju starpā dažādu kvalitatīvo īpašību ziņā (piemēram, darbinieku izglītība vai prasmju neatbilstība darba devēja prasībām), bet tas, ka vienkārši nav nepieciešamības pēc darbiniekiem kvantitatīvā ziņā. Cikliskajam bezdarbam parasti ir daudz lielākas svārstību amplitūdas nekā abiem iepriekš apskatītajiem, un tas var skart gandrīz jebkuru nodarbināto personu. Cikliskais bezdarbs var būt gan ilgstošs, gan arī īstermiņa, jo tas ir atkarīgs no recesijas ilguma un svārstību intersitātes. Atsākoties IKP pieauguma procesam, cikliskais bezdarbs parasti pazūd.

Sezonālais bezdarbs ir saistīts ar regulārām atsevišķu nozaru nodarbinātības izmaiņām gada laikā. Tas rodas darbu sezonālā rakstura dēļ un ir ļoti atkarīgs no laika apstākļiem un gadalaiku maiņas. Sezonālais bezdarbs pamatā skar nodarbinātos dažādās tūrisma sfērās, lauksaimniecībā, zvejniecībā un citās nozarēs, kur pieprasījums ir atkarīgs no sezonalitātes (piemēram, būvniecībā).

Turklāt vēl var izdalīt slēpto bezdarbu, kad darbinieki juridiski skaitās nodarbināti kādā uzņēmumā, bet, tā kā uzņēmums nestrādā uz pilnu slodzi vai arī vispār savu darbību ir apturējis, viņi ir nonākuši situācijā, ka piespiedu kārtā ir paņēmuši atvaļinājumu. Tā laikā parasti alga netiek saņemta (darbinieki atrodas bezalgas atvaļinājumā). Ir iespējams arī daļējais bezdarbs, kad darba ņēmējs strādā nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Šī bezdarba forma var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. 

Vēsturiski bezdarbs ne vienmēr ir ticis atzīts un sistemātiski novērtēts. Bezdarba jēdziens parādījās 19. gs. otrajā pusē līdz ar strauju rūpnieciskās ražošanas attīstību. Pirms tam bezdarbnieki netika atsevišķi izdalīti, lai gan Lielbritānijā jau 1601. gadā tika pieņemts Nabadzīgo palīdzības likums (The Poor Relief Act). Tas skaidri nošķīra tos, kuri nebija spējīgi strādāt, un tos darbaspējīgos cilvēkus, kuri atteicās no darba. 1911. gadā Lielbritānijā tika ieviesta arī bezdarba apdrošināšana, kas vēlāk parādījās arī citās valstīs. Tomēr līdz pat 20. gs. 30. gadiem valdīja uzskats, ka bezdarbs var pastāvēt, taču īslaicīgi. To neuzskatīja par būtisku problēmu. Situācija mainījās Lielās depresijas laikā, kad bez darba palika miljoniem darbaspējīgo iedzīvotāju. Piemēram, 1932. gadā bezdarba līmenis Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Vācijā sasniedza 25 %. Tas valdībām lika pievērsties dažādu nodarbinātības pasākumu un programmu izstrādei, lai stabilizētu situāciju darba tirgū un izvairītos no strauja bezdarba pieauguma nākotnē. Tomēr arī 20. gs. 70. un 80. gados daudzas pasaules valstis piedzīvoja recesiju un bezdarba kāpumu. Tā Lielbritānijā 1982. gadā tika reģistrēti vairāk nekā trīs miljoni bezdarbnieku, kas veidoja 12,5 % no kopējā darbaspēka, bet atsevišķās nozarēs bezdarbs sasniedza pat 20 %. Savukārt 20. gs. 90. gadu sākumā bezdarba vilnis skāra postsociālisma valstis, kuras pārgāja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. 

Bezdarbs neskar visus iedzīvotājus vienādā apmērā, un pastāv ievērojamas atšķirības bezdarba līmenī starp dažādām vecuma grupām un dzimumiem, tāpat ir novērojamas atšķirības reģionu un atsevišķu profesiju grupu līmenī, kā arī atkarībā no darba pieredzes. Parasti bezdarba līmenis ir augstāks jauniešu un pirmspensijas vecuma grupās, tāpat grūtāk ir atrast darbu sievietēm reproduktīvajā vecumā, jo viņas var doties bērna kopšanas atvaļinājumā un tik ātri neatgriezties darba tirgū. Bezdarbniekiem ir raksturīgs arī prasmju zudums, jo tiem, kuri nav nodarbināti ilgu laika periodu, var būt problemātiski saglabāt savas prasmes iepriekšējā līmenī, krītas viņu kvalifikācija, zūd iemaņas, cilvēkam nav iespējas realizēties kā personībai. Tāpat var veidoties bezdarba slazds, kas ir iedomātais nodoklis par atgriešanos darbā no bezdarba. Tas parāda, cik liels īpatsvars no bruto ienākumiem tiek nomaksāts nodokļos, kad bezdarbnieks atgriežas darba tirgū un zaudē bezdarbnieka pabalstu. Nenozīmīgs rīcībā esošā ienākuma palielinājums pēc nodarbinātības atjaunošanas norāda, ka esošā nodokļu un pabalstu sistēma nesekmē atgriešanos darbā (nodokļi ir par augstu vai pabalsti ir pārāk devīgi, tāpēc iedzīvotājiem zūd vēlme intensīvi meklēt jaunu darbavietu, jo viņi ir ar mieru dzīvot ar tiem līdzekļiem, kas viņiem tiek piešķirti, balstoties uz izstrādātajiem likumiem par pabalstiem bezdarba gadījumā).

Bieži vien valdības darbība tiek vērtēta saistībā ar situāciju darba tirgū (nodarbinātību) un bezdarbu: jo zemāks ir bezdarba līmenis, jo augstāks ir IKP pieaugums un iedzīvotāju ienākumi, turpretī, ja valstī ir augsts bezdarba līmenis, tad esošie resursi (piemēram, darbaspēks) netiek pilnvērtīgi izmantoti, ik gadus tiek zaudētas lielas sabiedrības bagātības, kas netiek saražotas, līdz ar to tiek bremzēta sabiedrības kopējā attīstība. Tāpat bezdarbam ir būtiska ietekme uz valsts budžetu, jo, tam pieaugot, samazinās iedzīvotāju ienākuma nodokļa u. c. ar nodarbinātību saistīto nodokļu ieņēmumi un palielinās izdevumi dažādu sociālo pabalstu izmaksai gan bezdarbniekiem, gan viņu apgādībā esošajām personām. Tādējādi bezdarba līmenis norāda uz kopējo ekonomisko situāciju valstī un ir viens no makroekonomiskās nestabilitātes indikatoriem. Ekonomiskās krīzes laikā, kad ražošana samazinās, daudzi uzņēmumi tiek slēgti un bezdarba līmenis palielinās, savukārt, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, iespējas sameklēt darbu palielinās. Tomēr zems bezdarba līmenis var radīt būtisku spiedienu uz algām un palielināt inflāciju. Tādējādi mazāks bezdarbs rada ātrāku algu pieaugumu, kas savukārt ar inflācijas spirāles starpniecību veicina straujāku cenu pieaugumu. Šo likumsakarību atklāja Londonas ekonomikas skolas (London School of Economics) profesors Viljams Filipss (William Phillips) 20. gs. 50. gados, pētot sakarību starp bezdarbu un algu pieaugumu Lielbritānijā no 1861. līdz 1957. gadam. Šo sakarību viņš raksturoja ar līknes palīdzību, kas tika nosaukta viņa vārdā. Tomēr V. Filipsa teorija tika iedragāta 20. gs. 60. gados ASV un Lielbritānijā, kad līknē bija novērojams lūzums, kas nozīmēja, ka ir vēl arī citi faktori, kas to ietekmē. Savukārt 20. gs. 70. gados vairākas pasaules valstis saskārās ar stagflāciju, t. i., vienlaicīgi bija vērojams gan augsts bezdarba līmenis, gan augsta inflācija, kas pēc klasiskās Filipsa līknes bija neiespējams gadījums. Mūsdienās tiek atzīts, ka attiecība starp bezdarba līmeni un inflāciju pastāv, taču tā ir vispārēja. Bezdarbs ilgtermiņā ir praktiski neatkarīgs no inflācijas – ilgākā laika periodā ekonomikā iestāsies dabiskais bezdarba līmenis, lai kā arī mainītos algas un inflācija.